Latviešu lesbiete Anna Galviņa kļuvusi par Zviedrijas Baznīcas mācītāju. Viņas ticības ceļš un iziešana no “skapja”

Pagājušās nedēļas svētdienā, 25. janvārī, Zviedrijas Baznīcā par pilntiesīgu mācītāju tika ordinēta latviete Anna Galviņa, kura līdz pagājušās desmitgades vidum Latvijā bija pazīstama kā “Latvijas Avīzes” žurnāliste un māksliniece. Bet mīlestība viņu aizveda pāri jūrai uz Zviedriju, kur viņa izvēlējās teoloģijas studijas. Viņas aicinājuma piepildījums diez vai būtu piepildāms Latvijā, jo Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (atšķirībā no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Pasaulē, kura agrāk bija pazīstama kā “trimdas Baznīca”) sievietes neordinē, un, ja tā arī būtu, tad daudzām latviešu draudzēm, būtu aizspriedumi par savu garīdznieci pieņemt sievieti, kura mīl un dzīvo kopā ar citu sievieti – arī mācītāju. Zviedrijā ir pavisam savādāk.

Jauns.lv Annu Galviņu aicināja uz sarunu – par mīlestību un ceļu uz Zviedrijas Baznīcu, par kvīriem (kvīri – personas, kas nav heteroseksuālas vai kuru dzimtes identitāte nesakrīt ar piedzimstot piešķirto), par viņas māksliniecisko radošumu un sociāli iekļaujošu sabiedrību.

Mīlestības dēļ uz Zviedriju

- Kā jūs nonācāt līdz Zviedrijai?

- Pārcēlos uz Zviedriju mīlestības dēļ, satiekot savu toreizējo partneri Barselonā (Spānijā) vienā konferencē. Viņa bija dāniete, bet toreiz dzīvoja Zviedrijas ziemeļos. Sapratu - ar karjeru dzīvē man nepietiks, es gribu veidot ģimeni. Un Latvijā (ar šādas “netradicionālas”) ģimenes veidošana bija sarežģīta.

Bet pēc kādiem gadiem izšķīrāmies - diezgan ilgi bijām kopā, sešus gadus, bet attiecībās bija daudz dažādu izaicinājumu. Attiecībās kā jau vienmēr ir dažādi izaicinājumi.

Tajā laikā strādāju baznīcā ar bērniem un jauniešiem, un nolēmu palikt šeit – Zviedrijā.  Šī pieredze iedvesmoja padziļināti studēt teoloģiju Ūmeo universitātē ar mērķi kļūt par ordinētu garīdznieci. Teoloģijas studiju laikā satiku arī savu šī brīža dzīvesbiedri.

- Jūsu dzīvesbiedre arī ir mācītāja?

- Jā, viņa jau bija ordinēta pirms mēs satikāmies.

Mākslinieku ģimene

- Un kāda ir jūsu ticības pieredze, ceļš pie Dieva?

- Mans ticības ceļš sākās bērnībā, tēva ietekmē, un vienmēr bijis saistīts ar filozofiju, ko uzskatu par svarīgu teoloģijas sastāvdaļu. 

Man ļoti tuvas ir sociālās un kultūras lietas. Esmu mācījusies mākslu - pirmās mākslas nodarbības man vispār bija agrā bērnībā. Mana mamma ir māksliniece, mammas mamma arī, viens vectētiņš - arhitekts, otrs - mākslinieks. Nu, mākslinieku ģimene… Mana pirmā mākslas skola bija Centra daiļamatniecības pamatskola, pēc tam mācījos Kultūras vidusskolā un Kultūras akadēmijā.

Manas ticības sākums, protams, bija Latvijā. Bērnībā bija viens posms, kad mēs vairāk gājām uz baznīcu, un tad bija posms, kad gājām mazāk. Tas bija saistīts ar manu tēti – viņam ticība bija svarīga.

Bet atceros, ka jau pusaudžu gados ļoti daudz lasīju, piemēram, Juri Rubeni (latviešu kontemplācijas skolotājs, garīdznieks un rakstnieks). Man ļoti patika viņa teoloģija un skatījums.

Protams, līdz ar sevis apzināšanos un jaunībā vispār interesēja dažādas citas lietas. Tad varbūt klasiskā teoloģija uz kādu brīdi kļuva svešāka, bet mani vienmēr ir interesējusi filozofija, un es to joprojām lasu. Es filozofiju ļoti lielā mērā lasu kā teoloģiju. Man ir grūti iztēloties, ka ticīgs cilvēks to nelasītu kaut kādā ziņā kā teoloģiju, jo šīs lietas vienmēr ir saistītas.

“Jūtos pilnīgi normāli un gaidīta”

- Kāda ir jūsu draudze Zviedrijā?

- Man ir piešķirta samērā neliela draudze netālu no Ūmeo - priekšpilsētā, kas salīdzināma ar Rīgas Jūrmalu. Tomēr  draudzes locekļu skaits tomēr ir diezgan liels. Man tikko bija pirmā svētdiena - pirmais dievkalpojums, pirmā mise, ko vadīju jau kā ordinēta mācītāja. Cilvēku bija ap simtu, precīzu skaitu nezinu, bet baznīca bija pilna.

Jūtos pilnībā pieņemta, un privātā dzīve (kā kvīru personai) nav radījusi nekādus jautājumus vai problēmas. Uztver pilnīgi normāli, jūtos gaidīta.

Zviedrijas Baznīcā mani uztver kā cilvēku un līdzcilvēku, nevis tiesā. Piemēram, manā teoloģijas kursā no deviņpadsmit studentiem trīs bija kvīri. Tas norāda uz augstu iekļautības līmeni. Mana privātā dzīve draudzē vispār nespēlē nekādu lomu.

- Latvijā daudzi mācītāji, vismaz publiski, no sievietēm-mācītājām baidās kā velns no krusta. Ko jūs viņiem atbildētu?

- Godīgi sakot, man nav tādas vienas labas, universālas atbildes. Mana vienīgā atbilde ir mana un citu pieredze. Mana pieredze ir tāda, ka sievietes mācītājas ir spēlējušas ļoti būtisku lomu manā ticības ceļā. Latvijā, un arī šeit Zviedrijā ir izcilas teoloģes, sievietes mācītājas, kas sprediķo ļoti poētiski un iedvesmojoši. Latvijā īpaši savā ticības ceļā gribu uzsvērt Artu Skuju un Rudīti Losāni. Rudīti gan personīgi nepazīstu, bet viņas teiktais medijos un tas, ko zinu par viņas darbu iedvesmo.

Protams, ir arī Svēto Rakstu pētījumi, kas rāda, ka fundamentālistiska interpretācija nav vienīgā iespējamā. Bet, godīgi sakot, manā skatījumā tam ir sekundāra nozīme.

Izkāpt no “skapja”

- Latvijā ir nepieciešama sabiedrības uztveres maiņa. Kad gāju Latvijas pirmajā praidā 2005. gadā, uz mums vārda tiešā nozīmē protestētāji meta sūdus. Kā šī uztvere un pieņemšana šo gadu laikā ir mainījusies? 

- Situācija Latvijā ir mainījusies uz labu, īpaši kultūras vidē, pēc “lielā praida”, kas kalpoja kā pagrieziena punkts. Pagājušajā vasarā Rīgā bija tikšanās ar citiem ticīgiem kvīriem, kur lasījām Bībeli, sarunājāmies gan par teoloģiju gan dzīves un ticības pieredzi un kopā lūdzām. No vienas puses tā bija vairāk tāda privāta tējas dzeršana, bet man atmiņā paliks, kā viens skaists dievkalpojums.

Neskatoties uz pozitīvajām pārmaiņām, Latvijā vēl ir daudz darāmā. Tas, ko pieredzējis Māris Sants (no Latvijas emigrējušais luterāņu mācītājs, kurš 2002. gadā par savu homoseksualitāti tika izslēgts no Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas), ir traģēdija. Es pati tam nekad nespētu iziet cauri. Man tam nepietiktu garīgā spēka. Pašlaik man trūktu atbalsta, lai strādātu Latvijā kā mācītāja, taču esmu pateicīga tiem, kas cīnās par pārmaiņām.

Kad notika Rīgas pirmais praids, man bija stipri maz gadu, bet tās atmiņas ir dzīvas. Kaut kādā ziņā tās ir arī manas atmiņas. Godīgi sakot, man liekas, ka tas bija optimisma un cerību laiks, un es lielā mērā tiem cilvēkiem, kas izgāja tajos (pirmajos) praidos, un arī tam, kas notika pēc tam, uztvēru to ar cerību. Un jā — arī es vēlāk Latvijā iznācu no “skapja” ar ļoti lielu optimismu.

Prieka lieta

- Un tagad par jūsu mākslinieciskajām izpausmēm, vai tam atliek laika?

- Pašlaik mākslai ir mazāk laika intensīvā pastorālā darba dēļ. Bet izīrēju nelielu studiju vienā Mākslinieku apvienībā. Es uz turieni braucu ar riteni, zīmēju ar zīmuli un mazliet dejoju pie mūzikas austiņās. Tā ir tāda prieka lieta.

Zviedrijā diezgan ātri sajutos novērtēta, sāku darīt dažādas radošas lietas. Reformācijas jubilejas gadā — tas jau bija pirms desmit gadiem — es izveidoju multimedialu kultūras projektu vienā no pilsētas centrālajām ielām. Ļoti ātri sāku strādāt ar bērniem un jauniešiem, braucu uz jauniešu nometnēm, darbs bija ļoti radošs.

Mana kalpošana šeit ir saistīta ar radošumu, ar brīvu teoloģiju - gan atbrīvošanas teoloģiju, gan brīvību teoloģijā vispār. Un domāju, ka Latvijā noteikti ir cilvēki, kam šāda teoloģiskā domāšana ir tuva.

- Un noslēgumā – par zviedru valodu. Kā to apguvāt? Man tā latviešiem liekas ļoti sarežģīta.

- Godīgi sakot, mana nonākšana līdz kalpošanai Zviedrijā bija pavisam vienkārša. Es atbraucu uz Zviedriju, nezinot zviedru valodu, uz pavisam mazu vietu, un sāku strādāt baznīcā par apkopēju. Zviedru valodu iemācījos, iesaistoties baznīcas vidē, kur visi runāja zviedriski, kā arī pašmācības ceļā, daudz klausoties zviedru radio. Protams, pagāja laiks, līdz es sāku runāt. Bet man bija vieglāk nekā, piemēram, tiem, kuri strādā universitātē, jo manā vidē visi apkārt runāja zviedriski. Tas palīdzēja ļoti ātri.