Vai Latvija varētu izstāties no Otavas konvencijas un uzsākt kājnieku mīnu ražošanu? Skaidro NBS
Pieaugot ģeopolitiskajam spiedienam, vairākas valstis steidzīgi pārskata savas iespējas un apņemšanos attiecībā uz savu bruņojuma iegādi. Viens no diskusiju tematiem ir arī kājnieku mīnu iegāde, ko šobrīd aizliedz 1997. gadā parakstītā Otavas konvencija.
Salīdzinot ar citām ieroču sistēmām, kājnieku mīnu izgatavošana ir salīdzinoši lēta. Mīnu lauki mudina pretinieku būt īpaši piesardzīgam, samazinot tā mobilitāti un efektivitāti, bet atšķirībā no, piemēram, cilvēkresursiem vai citas militārās tehnikas, tās neprasa papildu resursus to uzturēšanai. Tomēr mīnu negatīvā iezīme ir tāda, ka pēc konflikta beigām tās rada nopietnus draudus civiliedzīvotājiem, jo paliek zemē un var eksplodēt nejauši.
Lai novērstu humānās katastrofas risku, 1997. gadā Kanādas pilsētā Otavā lielākā daļa pasaules valstu (164 valstis) parakstīja Otavas konvenciju, kas paredz aizliegumu kājnieku mīnu iegādei, uzkrāšanai, pārdošanai vai ražošanai. Konvencijai nav pievienojusies Krievija, Ķīna, ASV, Indija un Pakistāna.
Lietuva un Polija apsver izstāšanos no Otavas konvencijas
Saistībā ar pieaugošajiem militārajiem draudiem, un, ņemot vērā kājnieku mīnu lētās izmaksas un lielo efektivitāti kaujas laukā, vairākas valstis, piemēram, Polija un Lietuva, apsvērušas izstāšanos no Otavas konvencijas. "Lietuvas izstāšanās no Otavas konvencijas būtu skaidrs un spēcīgs signāls gan vietējai, gan starptautiskajai auditorijai, ka valsts ir gatava aizstāvēt savu teritoriju ar visiem pieejamajiem līdzekļiem," šī gada janvārī norādīja Lietuvas aizsardzības ministre Dovile Šakaliene.
Arī Polija vien pirms dažām dienām paziņoja, ka stingri apsver iespēju izstāties no konvencijas. Polijas premjerministrs Donalds Tusks piektdien, 7. martā, paziņoja, ka "Saskaroties ar draudiem no Krievijas, Eiropai ir jāstiprina sava aizsardzība, un jāuzsāk bruņošanās sacensība ar Maskavu, kas šobrīd par Eiropu šajā jomā ir krietni pārāka".
Kāda ir Latvijas nostāja?
Arī Latvijā pēdējā laikā pacēlies jautājums par iespējamu izstāšanos no Otavas konvencijas, un aizsardzības ministrs Andris Sprūds vēl aizvadītajā mēnesī medijiem apstiprināja, ka "šis jautājums ir ministrijas dienaskārtībā". Tikmēr iedzīvotāju iniciatīvu portālā "manabalss.lv" uzsākta parakstu vākšana "par dalības pārskatīšanu Otavas konvencijā", lai šajā apdraudējuma laikā sekmētu valsts aizsardzības spējas.
Bet publiskās aptaujas liecina, ka iedzīvotāju domas par šo jautājumu dalās. Teju trešdaļa Latvijas iedzīvotāju norāda, ka neatbalsta Latvijas izstāšanos no starptautiskās konvencijas, 19% atzīst, ka to atbalsta, bet vēl trešdaļa norāda, ka par šo jautājumu viņiem vēl nav izveidojusies stingra nostāja.
Vairāki iedzīvotāji arī vietnē "X" pauduši raizes, ka Latvija šo jautājumu sāk izskatīt novēloti, salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, pieminot gadījumu ar augstas mobilitātes artilērijas raķešu sistēmas HIMARS iegādi. Kamēr Igaunija un Lietuva līgumus par HIMARS iegādi noslēdza 2022. gadā un Polija 2019. gadā, Latvija līgumu par sistēmas iegādi noslēdza vien 2023. gada decembrī.
"Nevarētu taču būt, ka aizsardzības ministrija pagaidīs, kad Polija un Lietuva izstāsies no Otavas konvencijas, pirmie sastādīs iepirkumus, un tad mēs vēsā latgaļu mierā iestāsimies rindā uz 2040. gadu?" bažas paudis Kārlis.
Kur Latvija šādu bruņojumu varētu iegūt?
Kā Jauns.lv norāda Nacionālie bruņotie spēki (NBS), Latvijas karavīri ir gatavi aizsargāt Latviju ar pašreiz pieejamajiem resursiem un visiem iespējamajiem legālajiem veidiem. "Kājnieku mīnas mums liedz iegādāties Otavas konvencija, kurai Latvija ir pievienojusies," uzsver NBS.
Jautāti, vai Aizsardzības ministrija ir izskatījusi iespēju iegūt šāda veida mīnas, NBS atbild noraidoši, pamatojoties uz konvenciju. Tāpat Nacionālie bruņotie spēki uzsver, ka Rietumeiropā vispār neesot ražotņu, kas šādas mīnas būtu tiesīgas izveidot, jo visas valstis ir parakstījušas Otavas konvenciju, kas aizliedz to darīt.
"Šādu mīnu ražotnes varētu būt valstīs, kuras nav parakstījušas Otavas konvenciju un turpina tās izmantot, piemēram, Indija, Pakistāna un Dienvidkoreja," Jauns.lv norāda NBS. "Arī Latvijā šobrīd nav komersanta, kurš varētu ražot kājnieku mīnas. Lai tās ražotu, ir nepieciešams izpildīt visus drošības kritērijus, kā arī izstrādāt tehniskos risinājumus un nodrošināt ražošanai nepieciešamos izejmateriālus."
NBS uzsver, ka no militārā viedokļa nekontrolējamajām kājnieku mīnām ir gan labās, gan sliktās īpašības. "Kā priekšrocības var minēt, ka tās ekonomē savu spēku daudzumu noteiktos aizsardzības sektoros, nodarot ievērojamus zaudējumus pretinieka vieglajiem kājniekiem, grauj uzbrūkošā pretinieka morāli un pakārtoti noslogo pretinieka kaujas nodrošinājuma resursu, kā arī ietekmē pretinieka finanses."
"Pie trūkumiem būtu jāmin tas, ka šī mīna "nešķiro" – savējais vai pretinieks, un pēc kara to klātbūtne būs vēl gadiem ilgi jūtama, to atmīnēšana prasīs ne tikai ilgu laiku, bet arī ievērojamus finanšu resursus," uzsver NBS.
