Vai sargāsim valsts robežu ar kājnieku mīnām?
Pēdējā laikā daudzi dažādu līmeņu NATO valstu politiķi un armijnieki ir nākuši klajā ar visai kategoriskiem apgalvojumiem, ka karš ar Krieviju ir faktiski neizbēgams. Atšķirība ir tikai prognozētajā laikā – kā tuvākais tiek minēts 2025. gada sākums, bet pārsvarā minēti divi trīs gadi pēc Ukrainas kara beigām – tieši šādā laikā Krievija varētu atjaunot savu bruņoto spēku kaujas spējas.
Savukārt Baltijas valstīs un arī Skandināvijā, kas ir minētas kā varbūtējā uzbrukuma ticamākais mērķis, ir izvērsusies diskusija par metodēm, ar kādam maksimāli ilgi varētu noturēt šādu uzbrukumu līdz brīdim, kamēr palīgā atsteigsies NATO sabiedrotie. Vieni runā par pierobežas totālu aprīkošanu ar kājnieku mīnām, taču ir arī plāni par nocietinātas aizsardzības līnijas izveidošanu.
Izstāties no konvencijas
Sabiedrības iniciatīvu platformā Manabalss.lv pirms trim nedēļām ir uzsākta parakstu vākšana par Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas, kas paredz kājnieku mīnu lietošanas aizliegumu, un šajā laika posmā jau ir savākti vairāk nekā trīs tūkstoši parakstu. Otavas konvenciju pieņēma 1997. gadā, un viena no tās aktīvākajām atbalstītājām bija princese Diāna. Laika gaitā šai konvencijai ir pievienojusies lielākā daļa pasaules valstu, pavisam 164, taču to vidū nav ne Amerikas Savienoto Valstu, ne Krievijas un arī Ķīnas. Piemēram, ASV to skaidro ar situāciju Korejas pussalā, kur Ziemeļkoreja nemitīgi draud ar uzbrukumu Dienvidkorejai. Tur atrodas visai ievērojams ASV armijas kontingents, taču tā saucamais operacionālais iespējamās frontes dziļums ir pārāk mazs, lai ar citām metodēm ātri un sekmīgi varētu apturēt liela apjoma iebrukumu.
Savukārt Krievija, kā zināms, Ukrainas karā mīnas lieto ļoti plaši – gan lai aizkavētu ukraiņu uzbrukumus, gan vienkārši mīnējot apdzīvotas vietas un pat labības laukus. Nav arī nekādu šaubu, ka gadījumā, ja šī agresorvalsts uzsāks vēl kādu karu, šī taktika tiks turpināta. Starp citu, savulaik šai konvencijai pievienojās arī Ukraina, un šobrīd, karojot pret Krieviju, tā ir spiesta masveidā to pārkāpt.
Latvija konvencijai pievienojās, un tolaik Nacionālo bruņoto spēku (NBS) rīcībā bija aptuveni četri tūkstoši kājnieku mīnu, ko bija plānots iznīcināt vai izlietot mācībās, taču šobrīd nav zināms, vai šie plāni ir pilnībā īstenoti.
Ekspertu domas dalās
NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš nācis klajā ar paziņojumu, ka aizsardzības ministra Andra Sprūda uzdevumā ir veikts izvērtējums par iespējamo izstāšanos no konvencijas, un bruņotie spēki to neatbalsta, uzskatot, ka ienaidnieka spēku apturēšanai ir daudz efektīvākas metodes. Arī mīnu lauku nepārtraukta uzraudzīšana prasīšot ievērojamus cilvēku resursus. Te gan jāpiebilst, ka, savulaik, 2017. gadā, kad Saeimā tika skatīts jautājums par obligātā militārā dienesta ieviešanu, Kalniņš bija viens no aktīvākajiem šīs idejas pretiniekiem, taču šajos septiņos gados būtu bijusi iespēja apmācīt divus trīs tūkstošus karavīru. Pret izstāšanos no konvencijas ir arī pats aizsardzības ministrs.
Savukārt šo ideju sliecas atbalstīt bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, NATO izcilības centra vadītājs Jānis Sārts, kā arī armijas eksperts Jānis Slaidiņš. Izstāšanos no konvencijas atbalsta arī bijušais NBS komandieris Raimonds Graube.
Jāatzīmē, ka mūsu ziemeļu kaimiņi savos izteikumos ir daudz konkrētāki. Piemēram, Somijas aizsardzības ministra Anti Hekanena viedoklis ir, ka “Somijas lēmums pievienoties Otavas līgumam bija miera laika muļķu kļūda. Pievienojoties šai konvencijai, Somija radīja robu pati savās militārās aizsardzības spējās. Šāds solis ir izdevīgs tikai vienai pusei – ienaidniekam, kas lūkos mums uzbrukt”.
Arī Igaunijas parlamenta aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks Leo Kunnass uzskata, ka pretkājnieku un prettanku mīnas robežas aizsardzībā ir ļoti svarīgas un Igaunijai ir jāsāk domāt par militāro sprāgstvielu ražošanu.
Lēmums par izstāšanos no konvencijas ir jāpieņem Saeimā, tādēļ gaidāms, ka jau tuvākajā laika tur tiks uzsāktas diskusijas kopīgās Ārlietu komisijas un Iekšlietu, aizsardzības un korupcijas novēršanas komisiju sēdēs.
Baltijas aizsardzības līnijas plāns
Šī gada 19. janvārī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas aizsardzības ministri parakstīja vienošanos par Baltijas aizsardzības līnijas izveidi. Nekādu konkrētu plānu, kāda tā varētu izskatīties, gan vēl nav, bet pasaules prakse rāda, ka tā var ietvert betona nocietinājumu un tanku pārvietošanos ierobežojošu šķēršļu izbūvēšanu.
Tāpat tie ir pievedceļi un laukumi raķešu palaišanas iekārtu izvietošanai, kā arī drošas noliktavas munīcijas uzglabāšanai. Šādu līniju veidošanas gadījumos gan visai plaši tiek izmantotas arī visu veidu mīnas. Šāda projekta īstenošana varētu būt visai dārgs, darbietilpīgs un ilgs process, tāpēc sociālo tīklu lietotāji jau to sākuši salīdzināt ar neveiksmju vajāto Rail Baltica projektu.
Kas ir kājnieku mīna?
Kājnieku mīna ir slepeni vai retāk atklāti uzstādīta munīcija, kas uzsprāgst zināmos apstākļos, noteiktā laika sprīdī. Nosaukums mīna radies no franču valodas “ierakts”. Mīna parasti sprāgst automātiski, uz to iedarbojoties spiedienam, dažkārt tiek izmantoti arī citi detonācijas mehānismi (magnētiskais lauks, skaņa, vadāma sprādziena gadījumā — elektrisks slēdzis vai īpašs radiosignāls). Sauszemes kājnieku mīnas parasti izvieto visā teritorijā, izveidojot mīnu lauku, kuru ir bīstami šķērsot. Ilgstoši efektīvo mīnu, īpaši kājnieku mīnu, izmantošana ir pretrunīgi vērtēta, jo tās ir neselektīvs ierocis. Tās var palikt bīstamas gadiem ilgi pēc konflikta beigām, nodarot kaitējumu civiliedzīvotājiem un saimniecībai.
