Vainīgs, līdz pierādi pretējo. Seriāla "Portobello" recenzija

Reti sastopam seriālu, kura sākuma titrus rotā lauri par to, ka daudzsēriju filma izrādīta uz vienas no pasaules cēlākajām kino skatuvēm – Venēcijas kinofestivālā. «Portobello» režisors vārda vistiešākajā nozīmē ir dzīvais klasiķis Marko Belokio. Iespējams, režisora CV arī pārliecināja HBO ieguldīt seriālā, kas netop angļu valodā. Klasiķa apzīmējums nav mētāšanās ar vārdiem. Viņa darbi un neticami garā karjera, kura vēl aktīvi turpinās, runā paši par sevi.

Atšķirībā no Marko Belokio jaunības laikabiedriem – Antonioni, Pazolīni, Fellīni un Bertoluči –, viņa uzvārds tik trekniem burtiem nav ierakstīts kino enciklopēdijās. Viņa vārdā vēl nav saukti restorāni Rīgā vai citās Eiropas pilsētās. Tomēr viņš ir viens no izcilākajiem un drosmīgākajiem mūsdienu itāļu režisoriem. Īpaši, ņemot vērā, ka Belokio debitēja kā kinorežisors pirms vairāk nekā 60 gadiem! Viņa debijas filma «Dūres kabatā» iznāca 1965. gadā. Kopš tā laika viņš radījis plašu filmogrāfiju, kurā ietilpst gan oriģināldarbi, gan literatūras adaptācijas, gan personiska un gandrīz autobiogrāfiska rakstura filmas. Visas viņa filmas vieno Belokio tēlu skaistums, kā arī nemitīgie centieni izprast indivīda vietu mūsdienu pasaulē.

Nemainīgs palicis viņa kritiskais skatījums uz institūcijām, kas kontrolē un regulē cilvēku dzīves, piemēram, armiju, politiskajām partijām, skolām, valsti, likumiem, baznīcu un ģimeni. Starp citu, pāris viņa filmu var aplūkot mākslas kino straumēšanas platformā MUBI, un tās tur atrodamas gana regulāri. Pēdējās desmitgadēs Belokio saņēmis mūža ieguldījuma balvas gandrīz visos nozīmīgākajos pasaules kino festivālos. Paralēli savai vairāk nekā sešdesmit gadus ilgajai karjerai režisors spējis arī kandidēt vēlēšanās un vienmēr bijis politiski aktīvs. Tas virmo arī jaunākajā seriālā «Portobello», kuram viņš ir vienīgais režisors un viens no scenārija autoriem.

Likmes ir augstas

Ambiciozais itāļu sešu sēriju seriāls šķetina autentisku savas zemes tiesas procesu, kur mafijas tiesāšanas intrigās tiek ierauta valsts slavenākā TV personība. Enco Tortora ir Itālijas visvairāk skatītā TV šova «Portobello» vadītājs. Astoņdesmito gadu sākumā miljoniem itāļu skatītāju katru piektdienas vakaru vēroja Enco Tortoru TV ekrānos. Vadītājs radīja populāru raidījumu, kurā skatītāji varēja zvanīt uz studiju, lai pirktu vai pārdotu lietas. Savukārt kāds no studijā klātesošās publikas vai īpašais viesis mēģināja pamudināt raidījuma talismanu – zaļu papagaili – izrunāt savu vārdu: «Portobello».

Paralēli Enco slavai Neapoles Kamoras mafijā notiek iekšēja varas pārdale, kā rezultātā divi koši un ļoti atšķirīgi tipāži tiek atstumti no mafijas klana un nolemti nāvei. Viens no viņiem ir mafijas sekretārs, otrs – galvenais slepkava Kamoras klanā. Abi līdz šim fanātiskie mafiozo, tagad kriminālās ģimenes nodoti, izlemj sadarboties ar policiju un tiesu. Viņi ziņo par visu mafijas klanu, minot 800 vārdu. Neveiklas pārrakstīšanās rezultātā viens no vārdiem, kas parādās sarakstos, ir Enco Tortora. Mafijas bijušais sekretārs un tagadējais nodevējs jau ilgi ar patoloģisku skaudību ienīdis TV ekrānos redzamo Enco. Tāpēc viņš izmanto nejaušo iespēju un apstiprina, ka Enco Tortora ir viens no Kamoras mafijas. Slavenā TV personība tiek nekavējoties arestēta un ierauta nebeidzamās intrigās, kas pāraug sarežģītā izmeklēšanas un tiesas drāmā. Neapoles tiesa nevēlas izlikties vāja un atzīt steidzīgajā arestā pieļautās kļūdas.

«Portobello» kļūst par spēcīga cilvēka cīņu ar neuzvaramu pārspēku un negodīgumu. Ceļojot no cietuma kamerām uz nopratināšanas telpām un tiesas zāli, mēs spilgti iepazīstam cilvēku raksturu krāšņumu. Gan tos, kuri aizstāvas un cīnās par taisnību, gan tos, kuri vēlas nodot.

Labie un ļaunie

Šķiet, šāda žanra seriālu pasaulē nav mazums. Cik gan neesam redzējuši ASV tiesu intrigas un cīņas par taisnību! Tomēr viens aspekts, kas uzreiz apbur «Portobello», ir acīmredzamā rūpība, ar kādu pieiets dokumentālajam materiālam, un tas, cik niansēti visi autentiskie personāži un notikumu vide atveidota uz ekrāna. Jau pēc pāris sērijām nagi niez paklejot interneta dzīlēs, palasīt vairāk gan par Kamoras mafiju, gan par pašu Enco un TV šovu «Portobello». Un, jo vairāk lasa, jo vairāk nākas secināt, ka viss uz ekrāna redzamais ir ļoti rūpīgi inscenēta patiesība.

Rūpīgi dokumentāli atstāsti paši par sevi vēl nav sasniegums. Tas, kas šo seriālu padara īpašu un paceļ krietni pāri jūrai līdzīgu stāstu līmenim, ir smalkais vizuālais veidols un režijas grācija, kurā uzsvars likts uz cilvēku raksturu daudzveidību. Jūsu priekšā uz ekrāna nav vienkārši tēli, kas izspēlē reiz kaut kur Itālijā notikušo. Aktieru ansamblis uz ekrāna kļūst par īstiem un dzīviem cilvēkiem. Nevis autentiskiem vārdiem ar piekārtām aktieru sejām, kā tas pārlieku bieži gadās patieso notikumu ekranizācijās. Ja runājam par vizualitāti, tad ļoti klātesoša ir Itālija savā vēsturiskajā, krāšņajā un reizēm arī noplukušajā veidolā. Lai gan šī nav ceļojuma filma pa Itālijas skaistākajām vietām, vides gaisotne uz ekrāna ir ļoti dzīva, pateicoties smalkam un rūpīgam operatora darbam.

Ne mazāk svarīgs par vizuālo baudījumu ir jau daudz pieminētais režisora rokraksts. Viņš ne tikai neuzkrītoši piepilda stāstu ar daudziem neuzbāzīgiem vizuāliem un sižeta simboliem. Belokio režisētais darbs ir ārkārtīgi rūpīgs pret cilvēku raksturiem. Ļaunajos vai ne pārāk simpātiskajos tēlos izgaismojas cilvēcības stīgas, savukārt labie nav idealizēti balti tēli. Viņi ir bagāti ar cilvēciskiem vaibstiem, ikdienas cilvēka vājībām un nepilnībām. «Portobello» sešu sēriju piedzīvojums kļūst par bagātīgi psiholoģiski raksturotu ļaužu buķeti, kurā iepazīt to domāšanas veidu, ko veidojusi mafijas klana kultūra. «Portobello» aizraujošāka par sižeta pavērsieniem ir nesteidzīgā izpēte, kā konkrēti cilvēki rīkojas sarežģītos apstākļos, apjaušot, cik bezgalīgi daudzveidīgi ir cilvēku raksturi un to rīcība. Beigu beigās neizbēgami sanāk aizdomāties, kā mēs paši rīkotos vienā vai otrā situācijā.

Baudītājiem, nevis patērētājiem

Ne velti pieminēju «Portobello» nesteidzību. Seriālu veido sešas sērijas, un katra ir aptuveni stundu gara. Savā ritmā seriāls nekur pārlieku nesteidzas. Šāds ritms dod mums laiku iepazīt vidi, iedziļināties cilvēkos, kā arī sarežģītajā un ļoti absurdajā procesā. Tie visi ir aspekti, kuriem vajag laiku, nevis dinamiku. Tas ir process, kas liek aizdomāties, ka mūsdienu pasaule nemaz tik tālu no viduslaiku inkvizīcijas nav tikusi. Tas viss nav tikai par astoņdesmito gadu Itāliju. Gana daudz paralēļu var atrast arī ar 2026. gada Latviju.

No otras puses, seriāla vidusdaļai un otrās puses sākumam tiešām var pārmest zināmu iekrišanu bedrē. Tēli jau ir aptuveni iepazīti, absurdā procesa gaita arī saprotama, un tas dažādās variācijās atkārtojas atkal un atkal. Varbūt mazliet autentiskās patiesības autori tomēr varēja upurēt stāsta raituma vārdā, jo brīžiem nākas pārbaudīt pulksteni tāpēc, ka kārtējā nopratināšana šķiet nesniedzam neko jaunu. Arī tēlu seriālā ir ļoti daudz, un brīžiem smadzenes var samežģīties, cenšoties atšķirt vienu izmeklētāju no otra vai atpazīt dāmas ar modīgi līdzīgajām astoņdesmito gadu frizūrām. Tomēr, neraugoties uz pāris gausajām nepilnībām, mums ir iespēja doties izmeklēti grodā TV ekrāna piedzīvojumā. Svarīgi ir apzināties, ko no «Portobello» gaidīt, un skaidrs, ka tas nav galvu reibinošs ātrums. Tādi būtu mani ceļavārdi skatītājiem, kuriem šo noteikti rekomendēju kā vērtīgu skatāmvielu. Baudītājiem, nevis patērētājiem.

«Portobello»

Producē HBO, RAI, «Arte».
Pirmā sērija: 2026. gada 20. februārī.
Sēriju skaits: 6.
Scenārijs: Marko Belokio, Pepe Fiore u. c.
Režisors: Marko Belokio.
Lomās: Fabricio Džifuni, Lino Muzela, Romana M. Vergano, Masimiljano Rosi u. c.