Nebalto dienu noliktavas Latvijā: uz ko varam cerēt X stundā

Detalizēti par valsts materiālajām rezervēm saprotamu iemeslu dēļ netiek runāts – tā tomēr ir klasificēta informācija, ko nelabvēļi var izmantot pret mums, kaut vai krīzes situācijā šīs noliktavas vienkārši nodedzinot. Tomēr šāda tāda informācija ir pieejama arī no atklātiem avotiem, un valsts nākotnes plāni ir diezgan skaidri.

Degvielas rezerves

Uzreiz jāsaka, ka nav vienas lielas noliktavas, kurā glabātos viss nebaltai dienai savāktais, sākot no teltīm un gumijas zābakiem, beidzot ar kartupeļiem un validola tabletēm. Katram valsts resoram ir savas noliktavas, piemēram, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Katastrofu medicīnas centram, policijai vai Satiksmes ministrijai. Un tad vēl ir kopējās valsts materiālās rezerves, kuru apsaimniekošana uzticēta Ekonomikas ministrijas pakļautībā esošam valsts uzņēmumam ar garu un iespaidīgu nosaukumu Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor.

No pērnā gada Possessor pārziņā ir valsts naftas rezerves, taču tas nenozīmē, ka valsts kaut kur slepus mežā būtu uzbūvējusi savu naftas bāzi, kurā glabājas tūkstošiem tonnu degvielas. Tāda rīcība nebūtu prātīga, jo degvielu nemaz nevar glabāt gadiem ilgi.

Tādēļ realitātē degvielas krājumi paliek turpat, kur līdz šim – tirgotāju termināļos. Valsts no šiem tirgotājiem ir iegādājusies noteiktu apjomu, kas ir kā neaizskaramā rezerve un glabājas pie viņiem. Ikdienā no tās pašas nosacītās mucas tiek smelta degviela, kas nonāk tirdzniecībā, tikai tirgotāju pienākums ir šo mucu visu laiku turēt pilnu. X stundā valsts var vai nu ļaut tirgotājiem pārdot arī rezerves krājumus, vai arī noteikt kādus ierobežojumus un tirdzniecības limitus, tas būs atkarīgs no konkrētās situācijas.

Otrs Possessor darbības virziens kopš pagājušā gada ir pirmās nepieciešamības preču krājumu veidošana. Paredzēts, ka nākotnē šo klāstu papildinās arī pārtikas un medicīnas preču rezerves, taču tas ir dažu tuvāko gadu jautājums. Vispirms jātiek galā ar pirmās nepieciešamības preču noliktavām.

Krājumi sešiem procentiem

Pirmās nepieciešamības preču sarakstu nosaka Ministru kabineta noteikumi, kuros detalizēti uzskaitītas mantas, kas pienākas katram iedzīvotājam, gan lielam, gan mazam. Te, piemēram, ir gan guļammaiss, gan zobu birste un zobu pasta, papīra dvieļi un tualetes papīrs, sērkociņi, sveces, radioaparāts, skuvekļi un higiēniskās paketes.

Ir viena ļoti būtiska piebilde – šis saraksts nav domāts pilnīgi visiem valsts iedzīvotājiem, bet gan tikai sešiem procentiem jeb 113 000 cilvēku. Proti, X stundā nebūs tā, ka ikviens varēs doties uz tuvāko pašvaldību un prasīt – kur ir mana zobu birste un tualetes papīrs? Šie krājumi paredzēti tikai evakuētajām personām, kuras ir nonākušas svešā vietā un palikušas bez ierastās pajumtes.

Seši procenti noteikti, pamatojoties uz datiem par to, cik apmēram varētu būt to iedzīvotāju, kuriem nav savas automašīnas un kuri nevar paši par sevi parūpēties. Ukrainā, piemēram, ir noteikta astoņu procentu robeža, taču Latvijas gadījumā rēķināts, ka mēs tomēr esam attīstītāka valsts, kuras pilsoņi ir labāk nodrošināti. Evakuētās personas tad nonāk konkrētas pašvaldības pārziņā, kura bēgļus izmitina un apgādā ar visu nepieciešamo, ko saņem reģionālajā noliktavā.

Lai nav jāmeklē, kur ir vārti

Taču, lai būtu ko dalīt, šīs noliktavas vispirms jāizveido un jāpiepilda. Tas tad arī ir Possessor uzdevums. “Possessor praktiski sagādā krājumu rezerves, nogādā reģionālajās noliktavās un nodrošina, lai X stundā pašvaldības varētu piekļūt šīm noliktavām un izdalīt krājumus tiem, kam tos vajag,” darbības pamatprincipu skaidro Possessor galvenais projektu vadītājs Viesturs Silenieks.

Izklausās vienkārši, taču patiesībā preču sagāde un sadale ir ievērojami sarežģītāks process, nekā varētu šķist vērotājam no malas. Pirmkārt, lai vispār krājumus iepirktu, jāizstrādā iepirkuma procedūra, paredzot noteiktus standartus – kādam jābūt guļammaisam, radioaparātam utt.

Otrkārt, jānoorganizē lielās noliktavas, kurās vispirms nonāk visas iepirktās preces, jāatrod uzņēmums, kurš gatavs nodarboties ar šķirošanu, fasēšanu un nogādāšanu reģionālajās noliktavās – tādu visā Latvijā būs vairāk nekā 20. Saprotamu iemeslu dēļ neviena noliktava neatradīsies austrumu pierobežā.

Novados izvietotās paredzēts nomāt, bet tas nozīmē, ka jāizpēta vidējās cenas katrā reģionā un jānosaka obligātās prasības. “Piemēram, ir noliktavu saimniecība ar astoņām ēkām. Labi, sūtām uz turieni šoferi ar kravu. Viņš aizbrauc, taču netiek iekšā, jo vārti ciet, un viņš nezina, ka jābrauc pie citiem vārtiem. Tas nozīmē, ka katrai noliktavai būs jāizstrādā detalizēts apraksts, lai nerastos nekādi pārpratumi – noliktava ir tur un tur, atbraucot jāsazinās ar to un to, vārtu atslēgu var saņemt tur un tur,” plānošanas nianses ieskicē Silenieks.

Piedevām vajadzētu sagādāt plauktu sistēmas, kas noteikumos it kā nav paredzētas, taču ļautu ietaupīt noliktavās vietu un tā samazināt īres maksu. Visur jābūt drošības un ugunsdzēsības signalizācijai, arī novērošanas kamerām, lai no vadības centra var jebkurā brīdī redzēt, kas tur notiek.

Kā pareizi locīt guļammaisu

Preču reģistrācijai un sadales uzskaitei tiek domāts par IT sistēmas veidošanu, kurā viegli varētu fiksēt visas mantības pārvietošanos un to, kas un kam izsniegts. Turklāt sistēmai vajadzētu būt savienojamai ar pārējām datu bāzēm, lai evakuētas personas piederīgie caur pašvaldību viegli varētu noskaidrot – ahā, viņš pirms divām dienām ir saņēmis guļammaisu Saldū, tātad atrodas tur.

Ļoti būtiski ir padomāt par vietas ekonomiju, jo ne noliktavas, ne kravas automobiļi nav bezizmēra. Tātad guļammaisus labāk pasūtīt salocītus, nevis sarullētus, jo apaļā forma aizņem vairāk vietas nekā taisnstūra kastes, un ir starpība, vai mašīnā var iekraut 50 vai 150 guļammaisus, īpaši jau ārkārtas situācijā. Līdzīgi ar tualetes papīru, kura ruļļiem pa vidu ir pilnīgi neekonomisks caurums – loģiskāk tātad būtu izvēlēties taisnstūra pakas.

Tie var šķist sīkumi, taču šie sīkumi maksā naudu. Silenieks min, ka, piemēram, noliktavās Rīgā vienas paletes uzglabāšana dienā maksā pat 50 centus, bet gadā tie ir 150 eiro. Tūkstoš palešu tātad izmaksās jau 150 000 eiro, un tas ir dārgi, tādēļ jācenšas maksimāli taupīt vietu. Te tiešām, kā saka, velns slēpjas detaļās.

Piemēram, sarakstā ir šķidrais mazgāšanas līdzeklis, kas izklausās labi un loģiski, taču ir viens bet – ziemā tas var sasalt un saplēst pudeli. Tātad vajadzētu īrēt apsildāmu noliktavu, kas atkal nozīmē papildu izmaksas. “Šampūnu dēļ apsildīsim visu lielo noliktavu? Tiešām esam tik bagāti? Bet varbūt labāk izmantot parastās cietās ziepes, kas noliktavā aizņem ievērojami mazāk vietas?” vaicā Silenieks.

Bīstamās sveces

Šķidrās ziepes nav vienīgā diskutablā prece, kas iekļauta pirmās nepieciešamības mantu sarakstā. Vēl nesen tajā bija sveces, pret ko Sileniekam bija pamatoti iebildumi vairāku iemeslu dēļ: “Ja noteikumi nosaka, ka pirmās nepieciešamības preces pēc saraksta paredzētas vienam iedzīvotājam vienam mēnesim, tad rodas jautājums – cik ilgi deg svece? Ja man jāsagādā rezerves, tad taču ir jāzina, cik daudz jāpērk! Labi, pieņemsim, ka vairāki evakuētie dzīvo vienuviet un pēc kārtas var dedzināt visiem izdalītās sveces, lai pietiktu ilgākam laikam. Taču tad ir nākamais jautājums: ja viņi ir izmitināti kādā skolā un guļ sporta zālē uz grīdas guļammaisos? Esmu prasījis pagastvečiem – vai jūs tiešām tādā situācijā ļausiet viņiem dedzināt sveces? Nē, protams, jo tā taču visu var nodedzināt!”

Tātad drīzāk vajadzētu lukturīšus. Jo vairāk tādēļ, ka ukraiņi no savas pieredzes saka – nevajag sveces, labāk sagādājiet poverbankas. Bet to sarakstā nav...

Labā ziņa ir tā, ka jau šā raksta tapšanas laikā pirmās nepieciešamības preču saraksts tika mainīts un tagad tajā sveču vairs nav. Tātad veselais saprāts ir uzvarējis, jo Possessor speciālisti vēl un vēl uzsver, ka jāgādā tiešām lietderīgi izmantojamas preces un nav jāspiež uz pašu lētāko piedāvājumu.

Radio te par daudz, te maz

Vēl viena dīvainība saistīta ar sarakstā iekļautajiem radiouztvērējiem – katrā izmitināšanas vietā jābūt septiņiem radio ar baterijām. Taču izmitināšanas vietas katra pašvaldība nosaka pēc saviem ieskatiem, un tās var būtiski atšķirties. Piemēram, liela skola, kurā pietiek vietas 1000 cilvēkiem – vai tiešām viņiem pietiks ar septiņiem radioaparātiem?

Un var būt arī māja ar četriem dzīvokļiem, kam septiņi radioaparāti ir par daudz. “Protams, kaut kādu atskaites punktu jau vajag, taču te derētu nopietnāk padomāt par nepieciešamo daudzumu,” saka Silenieks. Jau tagad skaidrs, ka radioaparāti jāpērk tādi, kas var darboties ar baterijām, ko iespējams uzlādēt no elektrības tīkla. Turklāt krājumos iekļautajām baterijām jābūt tādām pašām kā lukturītim, lai nebūtu jāpērk dažādu veidu.

Derīguma termiņš arī guļammaisiem

Tie nav vienīgie jautājumi, ar kuriem jāsaskaras rezervju plānotājiem. Neliels matemātiskas vingrinājums: autiņbiksītes pārdošanā ir pieejamas triju līdz pat sešu svara kategoriju bērniem, tādēļ jautājums – kuras no tām pirkt valsts rezervēm? Kopējo skaitu sadalīt trijās daļās vai meklēt tādas, kas der visiem vecumiem?

Un vēl viens jautājums – cik kurā reģionā ir vīriešu un sieviešu? Plānojot tas ir būtiski, jo sievietēm paredzētajā pirmās nepieciešamības preču klāstā jāiekļauj higiēniskās paketes. Paredzētas arī autiņbiksītes pieaugušajiem pēc 60 gadu vecuma, taču nav droši ticamas statistikas, cik procentiem senioru tādas nepieciešamas. Var pieņemt, ka varētu būt apmēram pusei; vismaz tādi ir dati par Vāciju. Tiesa, Čehijā tās izmantojot tikai 40% senioru, tādēļ varam vien minēt, kurš skaitlis varētu būt tuvāks mums.

Vēl viens pagaidām neatrisināts jautājums, par laimi, gan ne īpaši steidzams, ir par to preču realizāciju, kam tuvojas derīguma termiņa beigas. Ja ar autiņbiksītēm vai zobu pastu puslīdz būtu skaidrs – šīs preces var atdot, piemēram, pansionātiem –, tad ko pansionāti iesāks ar 110 000 guļammaisu, kuriem, kā izrādās, arī ir kaut kāds derīguma termiņš? Vai konteineru ar baterijām?

Ielaižot šīs preces tirgū, visticamāk, tiktu kropļota konkurence, jo ir skaidrs – ja valsts tās tirgos par puscenu, tad pircējiem interesantāks droši vien būs šis piedāvājums, nevis veikalu plauktos esošais. Vēl viens jautājums, par ko nāksies domāt valdībai.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Nebalto dienu noliktavas" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.