Ja X stunda tomēr pienāk... kur doties ar savu 72 stundu somu?

Bija 2022. gada pavasaris. No Rīgas organizētā starptautiskā seminārā attālināti Zoom piedalījās arī Ukrainas lektore. Sākot uzstāšanos, viņa brīdināja, ka to jebkurā mirklī var nākties pārtraukt. Ja atskanēs brīdinājuma sirēnas, būs nekavējoties jādodas uz bumbu patvertni. Cits lektors, uz kura pilsētu arī tika raidītas Krievijas raķetes, jau laikus atsūtīja uzstāšanās ierakstu, jo ceļš uz patvertni esot jāmēro teju ik dienu. Par gaisa uzlidojumiem sirēnas ziņoja nepārtraukti.

Cerams, ka pie mums tās skanēs tikai mācību trauksmes laikā, tomēr rodas bažas par to, vai mēs esam gatavi ārkārtas situācijām un kādā stāvoklī īsti ir sirēnas.

Daži dzird, daži ne

Trauksmes sirēnu darbību regulāri pārbauda Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), par to iepriekš brīdinot iedzīvotājus. Kopumā Latvijā ir 164 sirēnas, vairums lielajās pilsētās, taču skaņas pārklājums ir tāds, ka ne visur tās ir dzirdamas. To pamanījuši arī iedzīvotāji, un, loģiski, rodas satraukums – kas notiks, ja kritiskā brīdī trauksmes sirēnu nedzirdēšu? Interneta komentētāji attiecībā uz sirēnu pārbaužu tēmu ir paskarbi. “Ja nezinātu, ka pārbauda sirēnas, nodomātu, ka čīkst vecās šūpoles!”; “Man tā taure atrodas uz blakus mājas jumta, iepriekšējās reizēs gaudoja tā, ka mironi no kapa var piecelt. Tagad – čuš...”; “Mūsu pagastā dzird tikai putnu dziesmas. Trauksmes nav.” Pa vidu arī kāds uzmundrinošs komentārs: “Juglā vienmēr dzird, brauciet uz Juglu klausīties!”

VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes Civilās aizsardzības sistēmas darbības koordinēšanas nodaļas vecākā inspektore Agrita Vītola skaidro, ka trauksmes sirēnas ir tikai viena agrīnās brīdināšanas sistēmas sastāvdaļa. “Ko sirēna dara? Tā rada troksni un brīdina, ka ir situācija, par kuru nepieciešama papildu informācija. Nākamais solis, ko cilvēkiem vajadzētu darīt, – meklēt informāciju. Kur un kā? Pirmām kārtām medijos: radio, televīzijā, portālos. Reizē ar sirēnu pārbaudēm mēs veicam arī monitoringu, kā tie mediji, kam esam sūtījuši ziņas, tās nodod tālāk, kur vēstījumu pārraida.” Šajā procesā esot iesaistīti gan elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, gan interneta vietnes.

“Protams, nekas nav mūžīgs. Sirēnas jāpārbauda, jāatrod problēmas, par to jāpaziņo Iekšlietu ministrijas informācijas centram, ko mēs arī regulāri darām. Ja sirēnām nenostrādā automātika, tās var iedarbināt manuāli, ieslēgt ar roku. Ja pārtrūkst elektrības padeve? Ir paredzēti arī alternatīvie barošanas avoti, tāpat kā drošības sistēmām slimnīcās un citos svarīgos objektos,” skaidro Agrita Vītola. Un tomēr – kāpēc ir vietas, kur sirēnas nav dzirdamas, un kas notiks ar cilvēkiem, kuri darbojas savā nodabā, pat nenojaušot, ka tuvojas kaut kas slikts? VUGD pārstāve stāsta, ka sirēnu konstrukcijas ir atšķirīgas un tām ir dažādi signāli – viļņveida un rotējošie, kad griežas pati iekārta. Rotējošos signālus pilsētvidē, iespējams, sadzirdēt ir grūtāk, šīs sirēnas nav sevišķi skaļas. Turklāt arī mājokļi ir dažādi – kādā ir blīvāki logi, labāka skaņas izolācija; sirēnu dzirdamību ietekmē arī apkārtējās būves, apkaimes trokšņi un citi apstākļi. “Taču, ja cilvēks nedzird sirēnu, tas nenozīmē, ka viņš paliks neziņā un šī iemesla dēļ būs pakļauts apdraudējumam. Ir paredzēti papildu risinājumi,” saka Agrita Vītola. “Operatīvie dienesti var braukt ar mašīnām un ar skaļruņiem apziņot iedzīvotājus. Gan Ugunsdzēsības dienesta, gan Valsts vai pašvaldības policijas darbinieki var apstaigāt mājas, lai informētu cilvēkus. Sirēna ir tikai brīdinājuma troksnis, bet amatpersonas sniegs arī papildu informāciju. Mēs ceram, ka cilvēki nekoncentrēsies tikai uz to, dzird vai nedzird sirēnu, bet domās, kur un kā iegūt informāciju par notiekošo. Informācijas apmaiņa ir. Un vēl – cilvēku pirmā reakcija ārkārtas apstākļos bieži vien ir skriet, ķert, grābt. Taču vispirms vajag noskaidrot, kas noticis. Ļoti iespējams, ka nav jādara nekas! Turklāt reizumis apdraudējumu gadījumos visdrošākā vieta var būt mājas.”

Kā būs ar tālo meža būdiņu?

Svarīgs ir arī jautājums, kā informācija nonāks līdz mazajiem ciematiem vai attālām lauku viensētām, kur nekādas sirēnas nav dzirdamas un diez vai arī cilvēki visu dienu klausās radio.

Agrita Vītola skaidro, ka apziņošanā par ārkārtas situāciju tiktu iesaistītas dažādas struktūras: VUGD, Valsts un pašvaldības policija, Zemessardze, vietējās brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības, kuru pārstāvji vajadzības gadījumā dotos arī pie cilvēkiem uz attālām viensētām.

Par ziņošanu un dienestu sadarbību kāda kundze "Patiesajai Dzīvei" izstāstīja visnotaļ sadzīvisku atgadījumu, kas parāda dienestu iespējas un operativitāti. Tiesa, šī nav plaša mēroga ārkārtas situācija, un tomēr. Stāstāmais ir šāds: kundze iebraukusi savās slepenajās sēņu vietās starp Lejasciemu un Gulbeni. Pēkšņi mežā tālumā atskanējis auto skaņas signāls – ļoti jaudīgs un bez apstājas. Pirmā doma – par sevi vēsta baļķinieks, jo ceļš ir šaurs un augsts. Taču signalizēšana turpinājusies, nu jau arvien tuvāk, bet no meža puses – brīkš, brākš – tuvojies kaut kas milzīgs. Šķiet, kāda balss atskanējusi arī skaļrunī. Vēl no citas puses meža ceļa līkumā parādījies pašvaldības policijas busiņš. “’Kas noticis?” kundze apjautājusies. Ekipāžas vadītāja: “Sēņotājs apmaldījies. Glābēji viņu meklē.” Tūlīt arī no mazā meža celiņa aiz kundzes muguras iznirusi milzīga ugunsdzēsēju mašīna. Pēc brītiņa pa to pašu meža ceļu nākusi sieviete, stumjot divriteni. Kundze, runātīgs cilvēks, teikusi: “Sēņotājs nomaldījies!” Viņa ņipri: “Es!” Vārdu sakot, kundze secinājusi, ka Gulbenes operatīvie dienesti šajā situācijā darbojušies ļoti aktīvi. Līdzīgi notiktu arī plašākā ārkārtas situācijā –  spēkus apvieno, un vairāku dienestu darbību operatīvi koordinē, atzīst Agrita Vītola.

Burvju nūjiņas nebūs. Jāsper solis pa solim

VUGD pārstāve uzsver, ka cilvēku apziņošanai nevajadzētu būt problēmai, jo lielākajās pilsētās ir sirēnas, mazākās to var paveikt, izmantojot iepriekšminētos cilvēku resursus. Tomēr sirēnu tīklu vajadzētu paplašināt un uzlabot, un tā jau neesot, ka par to neviens nedomā. Finanšu resursi patlaban ir tādi, kādi ir, bet darbi ir saplānoti. “Nebūs tā, ka viss uzreiz noritēs ideāli. Tāpat kā mājsaimniecībā – ja pēkšņi kaut kas atgadās, uzreiz taču viss nav nolikts pa rokai un gatavībā. Trauksmes signalizāciju sistēma laika gaitā ir attīstīta un pilnveidota, tā nav saglabājusies no aizlaikiem. Burvju nūjiņas princips gan te nedarbojas – viss jādara soli pa solim. Patlaban lielu akcentu liekam uz mūsdienu tehnoloģiju iespējām, izstrādājam tā dēvēto šūnu apraidi. Piemēram, ja tuvojas negaiss, cilvēki savos tālruņos konkrētā reģionā par to saņem informāciju un ieteikumus, kā rīkoties. Vai arī, ja notikusi liela avārija, autovadītāji no tā reģiona saņem informāciju, ka labāk izvēlēties citus ceļus.

Kā šī sistēma darbojas un kādas ir tās priekšrocības, pārliecinājos pirms diviem gadiem Rumānijā. Bukarestē notika plaša starptautiskā konference, kurā piedalījās speciālisti no ļoti daudzām valstīm. Pasākumos ir pieņemts tālruņus pārslēgt klusuma režīmā, bet te vienā brīdī pa visu zāli negaidīti pārvēlās skaņas vilnis. Sākumā domāju, ka ieslēgta kāda aparatūra. Nē! Visi dalībnieki tālruņos saņēma ziņu, ka gaidāms spēcīgs pērkona negaiss. Vienalga, vai cilvēks ir no Latvijas vai Nigērijas, mums visiem pienāca paziņojums, jo atradāmies konkrētajā teritorijā, kurā gaidāmi ārkārtas apstākļi. Tas ir nākamais solis, pie kura mēs strādājam. Sirēna atskan, bet tālāk ir vajadzīga informācija par to, kas ir noticis un kā rīkoties. Šūnu apraidē ziņojums parādās arī tad, ja tālrunim ir izslēgta skaņa, šo principu ieviešam arī vietnē 112.lv. Informācija parādīsies par notikumiem konkrētajā reģionā – nebūs tā, ka, piemēram, par plūdu draudiem Jēkabpilī jālasa cilvēkiem Ventspilī. Tālrunim ir iespēja ieslēgt atrašanās vietas funkciju, un tad arī tiks saņemtas šīs konkrētās ziņas. Tikai jāatceras, ka jāatļauj lietotnei sūtīt paziņojumus. Dažkārt cilvēki to instalē, bet izslēdz paziņojumu nosūtīšanas funkciju. Šī informācija parādās arī 112.lv mājaslapā,” uzsver Agrita Vītola.

Diezgan daudzi šo lietotni jau ir izmēģinājuši un novērtējuši. Piemēram, sabiedrisko attiecību darbiniece Antra Gabre atzīst, ka savās mājās Rīgā, Pārdaugavā, trauksmes sirēnas skaņu nedzirdot jau ilgāku laiku. “Pieļauju, ka vienīgā sirēna, kas bija manā tuvākajā apkaimē, vairs neatrodas uz tās daudzstāvu ēkas jumta, kur bija novietota iepriekš. Katrā ziņā uz sirēnu kā brīdinājuma veidu es nepaļaujos, toties izmantoju lietotni 112.lv un esmu apmierināta. Tajā ir pieejamas gan aktualitātes, gan drošības padomi, tāpēc es operatīvi varu saņemt informāciju par dažādām ķezām un ķibelēm. Piemēram, 11. jūlijā saņēmu sarkanā līmeņa brīdinājumu par spēcīgu negaisu. Lietotnē vienlaikus ar brīdinājumu tiek sniegti ieteikumi, kur apdraudējuma gadījumā zvanīt un kā rīkoties negaisa un spēcīga vēja brāzmu laikā, kā arī cita informācija. Uzteikšu šo lietotni arī tāpēc, ka, to atverot, uzreiz var nospiest klausulīti un piezvanīt uz numuru 112 vai nosūtīt īsziņu. Manuprāt, tas ir būtiski, jo ne jau visi nelaimes gadījuma izraisītā stresa brīdī saglabā vēsu prātu, tāpēc uztraukumā var neatcerēties, kur jāzvana. Šī lietotne ļauj rīkoties automātiski – tu to atver, nospied attiecīgo ikonu un gaidi savienojumu ar tālruņa operatoru.”

Palīdzi radiem, draugiem, kaimiņiem

“Viena lieta ir agrīnā brīdināšana, ko nodrošināt ir mūsu pienākums, bet – lūdzu, arī paši padomāsim par saziņu ar radiem, draugiem, kaimiņiem kopienā, kurā dzīvojam.  Šīs saites nevarēs pēkšņi izveidot kādā X stundā, tām jau ir jābūt,” iesaka Agrita Vītola. “Tas neattiecas tikai uz militāru apdraudējumu, bet arī uz vētras, lietusgāzes, dabas kataklizmas, elektroapgādes traucējumu draudiem. Varbūt kādam kaimiņam vajadzīga palīdzība, varbūt tā nepieciešama jums. Bieži vien kaimiņus pat nepazīstam, taču šie kontakti ir jāveido, tas var noderēt. Cilvēki domā – un gaida –, ka ekstrēmā brīdī kāds atnāks un kaut ko darīs… Jā, būs brīdināšana, būs informācija, ja nepieciešams, arī evakuācija, taču arī mums pašiem jābūt gataviem par sevi parūpēties un vēl palīdzēt kādam citam. Ja esi gatavs sliktākajam scenārijam, viss būs kārtībā! Cilvēkiem šķiet, ka civilā aizsardzība ir kaut kas īpašs, ka  nez kas jāzina un nez kas jādara; ka tam nepieciešamas kaut kādas īpašas prasmes. Nē, tā būs gandrīz tāda pati ikdiena, tikai ar apgrūtinošiem apstākļiem. Iedomāsimies kaut vai situāciju, ka vētras dēļ pazūd elektrība. Kā mēs šajos apstākļos organizēsim ikdienu? Vai, piemēram, kaut kas atgadījies centralizētajai apkures sistēmai. Ko darīsim? Būs jādzīvo tik un tā! Jo organizētāki būsim ikdienā, jo vieglāk būs pārvarēt krīzes situācijas.

Daudziem satraukumu radīja informācija par 72 stundu somu. Tās ideja ir trīs dienu noturības koncepts – tik ilgi jāspēj pašiem par sevi parūpēties. Tas nenozīmē, ka visa pārtika, ko jūs vai ģimene patērē trīs dienās, ir jāsaliek šajā somā. Tur pirmām kārtām jāliek dokumenti, finanšu līdzekļi, telefons, telefona lādētājs, apģērbs – tas, ko var panest. Taču mājās pārtikai ir jābūt. Lietojiet, bet atjaunojiet rezerves. Tāpat arī ūdeni. Piemēram, ja paredzēta hidrauliskā pārbaude un cilvēks lieto krāna ūdeni, viņš parūpēsies, lai būtu arī citi ūdens krājumi. Pirmās palīdzības sniegšana... Vai tad ikdienā nevar gadīties situācijas, kad šīs zināšanas nepieciešamas? Ja mēs mākam tikt galā ikdienas situācijās, tiksim galā arī ekstrēmos apstākļos. Jo cilvēks sagatavotāks, jo drošāk var justies. Mēs paši spējam palīdzēt sev un cits citam – nevajag gaidīt kosmiskos spēkus, daudz kas ir mūsu pašu rokās.

Kara apdraudējums, protams, nāk komplektā ar lielu uztraukumu. Tad vajadzētu mēģināt koncentrēties, nomierināties, neļauties bailēm un psiholoģiskai ietekmei. Vispareizākā attieksme – ir problēma? Mēs spējam to atrisināt, un mēs risināsim! Var rasties bailes, ka civilajā aizsardzībā no mums tiek gaidīts kaut kas īpašs. Nē, tā ir prasme rīkoties adekvāti, palīdzēt citiem, iesaistīties. Civilās aizsardzības kursam jābūt katrā augstākajā mācību iestādē, un šī tēma tiek skatīta kopīgā izglītības programmā. Tagad ir arī valsts aizsardzības mācība, par kuras ieviešanu ir atbildīga Aizsardzības ministrija.”

Patvertne vai pašu mājas pagrabs?

Līdz ar karu Ukrainā aktualizējies arī patvertņu jautājums – vai kāda no tālajiem padomijas laikiem vispār ir saglabājusies un izmantojama? Vai ir plānots izbūvēt jaunas? Cik ātri tas izdarāms? Piemēram, Ukrainas lielajās pilsētās cilvēki patvērās pazemē metro stacijās, pēc Izraēlas parauga no betona tika izveidotas mobilās bumbu patvertnes, bija iespējas paslēpties arī lielu rūpnīcu pagrabos. Mūsu valstī nekā no tā nav.

Agrita Vītola pastāsta, ka civilās aizsardzības aizsargbūvju sistēma Latvijā kopš 2008/2009. gada vairs netiek uzturēta. Atsevišķās vietās esošās patvertnes nonāca privātīpašnieku rokas. “Pirms trīsdesmit gadiem mēs nedomājām, ka X stunda vispār ir iespējama. Laiks ir sagriezies, kaimiņos karš... Patlaban pašvaldības apzina vietas, kur vēl saglabājušās vecās patvertnes, taču arī padomju laikos to nebija tik daudz, lai varētu patverties liels iedzīvotāju skaits. Patvertnes daudzviet bija ierīkotas ar domu, lai tajās varētu patverties, piemēram, kādas rūpnīcas vai speciāla objekta darbinieki, bet pēc   trauksmes atkal sveiki un veseli ķertos pie saviem pienākumiem. Masveidā par iedzīvotājiem domāts netika. Tagad apsekojam valsts un pašvaldību īpašumos esošos pagrabus un pagrabstāvus. Neiesakām ierīkot patvertņu telpas cokolstāvos, jo šādā konstrukcijā jāmūrē ciet un jānostiprina atvērumi, konstrukcija nebūs tik noturīga. Patlaban izveidots saraksts ar vairāk nekā 5000 objektu. Ne visi no tiem atbilst patvertnes vajadzībām – nederēs telpas, kurās uzkrājas ūdens, kuras ir sliktā stāvoklī, kurās atrodas kādi centrālo komunikāciju tīkli. Taču ir daudz labu objektu. Ir atsevišķas izglītības iestādes, kas būvētas trīsdesmitajos četrdesmitajos gados un kuru celtniecībā tika ņemta vērā Pirmā pasaules kara pieredze. Tajās ēkās pagrabi ir pielāgoti patvertņu vajadzībām, ierīkota ventilācijas sistēma un ūdens piegāde. Ūdens, elektrība un labierīcības ir ekstra. Minimālās prasības patvertnēm – lai pagrabs būtu sauss, vēlams arī, lai tam būtu divas izejas, piemēram, durvis un logs.

Taču ne jau visiem būs iespēja tūdaļ doties uz patvertni. Vajag paskatīties un padomāt, kur mājoklī ir divu sienu princips, proti, kuru telpu nodala divas sienas un kurā nav logu, kas varētu sašķīst. Manā dzīvoklī, piemēram, tā ir labierīcību telpa. Arī kaķis to jūt – ja ārā plosās negaiss, viņš sēž vannasistabā,” stāsta speciāliste.

VUGD ir sagatavojis anketu, kurā ietvertas prasības patvertnēm: kuras telpas kvalificējas kā labas, kuras – kā pieņemamas, bet kuras galīgi nederēs. Pēc šīm prasībām vadās telpu apsekotāji, arī privātīpašnieki pēc tām var novērtēt savus pagrabus.

“Tiek arī rēķināta iespējamās patvertnes ietilpība. Ja vajadzība patverties ir īslaicīga, tad tie ir 0,75 kvadrātmetri uz cilvēku. Šādā telpā var stāvēt kājās vai apsēsties uz neliela soliņa. Ja cilvēki jāizmitina ilgāku laiku, ir jau citas prasības – vajag, kur gulēt, jāatdala telpas, kur gulēt, kur ēst, kur iekārtot labierīcības. Mēs patlaban koncentrējamies uz īslaicīgo variantu, kad pēc paziņojuma par ārkārtas situāciju cilvēkam vajag patverties. Apzināt ilglaicīgas izmitināšanas iespējas jau ir nākamais solis. Mēs plānojam arī izveidot karti, lai cilvēkam 112.lv lietotnē būtu iespējams apskatīties, kur tuvākajā apkaimē atrodas patvertnes, kurp nepieciešamības gadījumā doties.

Ir pašvaldības, kas strādā aktīvāk, piemēram, Rīga. Domē ir Civilās aizsardzības pārvalde, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, un nepaiet neviena diena, kad mēs nebūtu sazinājušies. Ja ar kādu pašvaldību sazināmies retāk, tas nenozīmē, ka darbs nenotiek. Visas pašvaldības ir izrādījušas interesi par patvertņu jautājumiem, un notiek cieša sadarbība. Iespējams, cilvēki vēlas, lai viss ir gatavs tūlīt un uzreiz, taču šie darbi prasa laiku. Tas nenozīmē, ka nekas netiek darīts,” informē VUGD pārstāve.

Patvertņu jautājumā savi novērojumi ir arī iedzīvotājiem. Ar stāstu par reālo situāciju pašvaldības objektu apzināšanā dalās Anna no neliela ciemata, kurā dzīvo kopš padomju laikiem. “Kad sākās karš Ukrainā un pašvaldībai vajadzēja apzināt patvertnes, neviens nezināja, kur tās atradušās. Tad piezvanīja man kā senai ciema iedzīvotājai un jautāja, vai es par šādām būvēm kaut ko atceroties, jo nekādi plāni, protams, nebija saglabājušies. Atminējos, ka bērnībā spēlējāmies mežā, un tur bija uzkalniņš ar metāla durvīm. Vēl viena patvertne atradās pie mācību iestādes, bet tagad tur ir iekārtots sakņu pagrabs. Līdz ar to nekas no iepriekšminētā nav izmantojams. Tika apsekotas pašvaldību būves, bet es domāju, ka varētu izmantot arī daudzdzīvokļu māju pagrabus. Pašvaldība ir aicinājusi tos atbrīvot no mantām, bet to ir izdarījuši varbūt desmit procenti iedzīvotāju. Pagrabi ir piekrāmēti ar vecām mantām, tur atrodas mēbeles, divriteņi, kastes un visvisādi krāmi. Cilvēkiem vajadzētu būt atbildīgākiem.”

Mājas mīluļi – sāpīgs jautājums

Nesen Latvijā izraisījās diskusija, vai X stundā būs iespējams ņemt līdzi uz patverti savu mīļo mājdzīvnieku. Oficiālā nostāja – nē! Kaut arī, piemēram, attēlos no Ukrainas varam redzēt, ka patvertnēs cilvēkiem ir līdzi suņi un kaķi, daudzi no viņiem arī kopā ar saimniekiem devušies bēgļu gaitās. Cilvēki savus draugus nav pametuši.

“Mēs apzinām pieredzi, kur vien iespējams, esmu arī bijusi skatīties patvertnes Somijā. Mājdzīvniekus tur ārkārtas situācijā ņemt līdzi nedrīkstētu, jo tas ir sarežģīti. Kādam ir suns, kādam kaķis, varbūt arī pitons, varāns vai kāds putns. Kur viņus visus izvietot? Un patiesībā drošākā vieta bieži vien ir tur, kur dzīvnieks mitinās, nevajadzētu dzīvniekam radīt stresu, liekot viņu pārvietošanas kastē. Manam kaķim, piemēram, kaste asociējas ar došanos pie veterinārārsta. Kad ierauga kasti, sākas skriešana pa visu māju, un viņu tik viegli nemaz nevar dabūt rokā, dzīvniekam ir liels stress. Cilvēkiem patvertnē arī ir stress, ne vienam vien tādā brīdī nepieciešama psiholoģiskā palīdzība un atbalsts. Kad sākās karš Ukrainā, Iekšlietu ministrijas psihologi sagatavoja ieteikumus, kā šādā situācijā mēģināt sevi nomierināt. Lai varētu adekvāti rīkoties, ir vajadzīgs atbalsts,” skaidro Agrita Vītola.

Vajadzīgs plāns!

Ja nepieciešama evakuācija, ir svarīgi rīkoties saskaņoti. Šādos gadījumos VUGD sadarbojas ar pašvaldībām. Agrita Vītola pastāsta par praktisko pusi: “Civilās aizsardzības plānos pašvaldībām jāparedz pulcēšanās un izmitināšanas iespējas. Ne vienmēr pietiks tikai ar soliņu vai matraci. Cilvēks varbūt ieradies tikai ar to, kas mugurā un kājās. Vienmēr būs cilvēki, kuri var evakuēties paši ar savu auto, doties uz ārpilsētas īpašumu vai pie radiem. Viņiem būs nepieciešama informācija, pa kuru ceļu evakuēties. Taču būs arī cilvēki, kuru pārvietošanai jāorganizē transports, jāzina, no kurienes uz kurieni viņus vedīs. Jāparūpējas arī par cilvēkiem, kuri atrodas sociālās aprūpes iestādēs, viņus vajag evakuēt. Ja cilvēks uz izmitināšanas vietu dodas ar savu transportu, tad – kur šo transportu novietot? Kā mēs tur dzīvosim? Kur atrodas labierīcības? Tādu un līdzīgu jautājumu būs milzum daudz. Šī kārtība ir jāizveido, un te ir svarīga sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Kas var iesaistīties, kas var palīdzēt? Pašvaldībās cilvēku ir tik, cik ir, ugunsdzēsējiem ir savi pienākumi. Arī cilvēki, kas evakuējas, var iesaistīties un sniegt palīdzīgu roku. Sarkanais Krusts? Samarieši? Tas ir komplekss pasākums, kur jāņem vērā daudz sīku detaļu.

Patlaban sadarbības teritorijās ir izveidotas civilās aizsardzības komisijas, kopumā trīsdesmit astoņas. Sadarbības spēku lieliski varēja redzēt Jēkabpils plūdu laikā. Kā viņi strādāja! Jau no pirmās sekundes un pat vēl pirms tam, kad plūdi bija sākušies! Cilvēki turēja roku uz pulsa, visi dienesti bija gatavībā. Tāda arī ir veiksmīga sadarbība – kad katrs pašvaldībā zina, kā organizējams darbs. Palīgā nāk dienesti un, ja nepieciešama kāda īpaša tehnika vai steidzami jāveic specifiska rakstura darbi, iesaista arī privātās firmas. Vaimanoloģija nevienam nepalīdz. Krīzes situācijās vajag pēc iespējas ātrāk reaģēt un darīt to, kas jādara,” saka Agrita Vītola.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Ja X stunda tomēr pienāk... kur doties ar savu 72 stundu somu?" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".