Kā slimnīcas trenē X stundai, stāsta ārsts Aleksejs Višņakovs

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā arī mūsu valstī pastiprināta uzmanība tiek pievērsta institūcijām un dienestiem, no kuriem ārkārtas situācijā būs atkarīgas mūsu izdzīvošanas iespējas. Jau esam rakstījuši par trauksmes sirēnu darbības principiem, Rīgas ūdens plānu X stundai un patvertņu stāvokli, skaidrās naudas un bankomātu pieejamību, kā arī - kas notiks ar pansionātu iemītniekiem, invalīdiem un vientuļiem senioriem X stundā. Turpinām ar tik svarīgu tematu kā mediķu gatavība krīzes situācijai.

Latvijā lielākais neatliekamās palīdzības sniedzējs ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnika. Katru gadu šeit neatliekamo palīdzību saņem 70 000 pacientu, bet ik dienas pēc palīdzības vēršas caurmērā ap 200 cilvēku. Retorisks jautājums – kādi soļi tiktu sperti, ja, nedod Dievs, saslimušo vai cietušo skaits pēkšņi desmitkāršotos?

Par medicīnas iespējām, resursiem un speciālistu rīcību krīzes apstākļos Patiesajai Dzīvei piekrita pastāstīt klīnikas vadītājs ārsts Aleksejs Višņakovs.

Jāzina, kā rīkoties katastrofu gadījumā

Ārkārtas situācija visbiežāk nav paredzama. Vai medicīnas iestādes un darbinieki šādām situācijām ir gatavi?

Jā, mēs esam gatavi. Jāsāk ar to, ka valstij ir katastrofu medicīnas plāns, kas – atbilstoši dažādām izmaiņām – tiek regulāri aktualizēts. Tajā ir aplūkoti dažādi scenāriji, kas šādu ārkārtas stāvokli var izraisīt. Tā situācija nozīmētu, ka pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem, iespējams, var pārsniegt esošos resursus, tādēļ ir atrunāta sadarbība starp valsts un pašvaldību institūcijām un veselības aprūpes iestādēm.

Katrai slimnīcai ir arī pašai savs katastrofu plāns, tai skaitā – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcai. Jāuzsver, ka ārkārtas situācija var gadīties ne tikai valstī, bet arī konkrētā teritorijā vai, piemēram, pašā iestādē, tādēļ plānam ir divas sadaļas. Viena – ja atgadās notikums, kurā mēs tiekam iesaistīti, jo jāuzņem liels cietušo vai saslimušo skaits, otra – ja kaut kas ārkārtējs notiek slimnīcā, piemēram, pazūd elektrība vai ūdens, vai izceļas ugunsgrēks. Šajā plāna daļā attiecīgi iekļauta mūsu rīcība un sadarbība ar ārējām institūcijām.

Mūsu slimnīca vismaz reizi gadā organizē īpašas mācības, lai pārbaudītu gatavību liela cietušo skaita uzņemšanai īsā periodā, savukārt reizi divos gados mēs piedalāmies valsts organizētajās mācībās Namejs (iepriekšējā reize bija pērn, nākamā būs nākamgad). Tur tiek izspēlēta situācija, kad vairākos punktos notiek negadījumi un cietušie tiek atvesti uz slimnīcu. Vairākkārt esam organizējuši arī mācības sadarbībā ar lidostu un airBaltic, kad tika izspēlēts aviācijas negadījuma scenārijs.

Jāatzīmē, ka mūsu slimnīca jau ir uztrenēta ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, jo pēdējo gadu laikā ir piedzīvoti vairāki ārkārtas notikumi, tostarp skābekļa sprādziens Stradiņa slimnīcā zem kardioloģijas korpusa. Korpuss tika evakuēts, un mēs uzņēmām pacientus, kuri bija ļoti smagā stāvoklī, tai skaitā reanimācijas pacientus. Bija arī gadījums, kad Stradiņa slimnīca saņēma zvanu par spridzekli, kas it kā ievietots kādā no slimnīcas ēkām. Toreiz slimnīcu daļēji evakuēja un pacientus īsā laikā pārveda pie mums.

Kādi, iestājoties ārkārtas situācijai, būtu pirmie soļi?

Kāpēc jāpiemin katastrofu plāns – tas nav dokuments, kas kādreiz ticis uzrakstīts un tagad stāv plauktā, bet aktuāls plāns, kurā nosaukti konkrēti slimnīcas darbinieki un viņu atbildība ārkārtas stāvokļa gadījumā. Tātad vispirms tiek sasaukta operatīvās vadības grupa. To vada valdes priekšsēdētājs, bet pārējie grupas dalībnieki ir darbinieki, kuri atbild katrs par savu jomu un tās iesaisti situācijas risināšanā.

Katastrofu plānam ir vairāki posmi. Pirmais ir gatavības režīms, kad tiek apzināti resursi un mēs gatavojamies iespējamai liela cilvēku skaita uzņemšanai. Nākamais posms ir ārkārtas gatavība, kad ir skaidrs, ka viņi tūlīt būs klāt, un tad ir reaģēšana, rīcība.

Nevajag jau karu – pietiek, ja gadās, piemēram, autobusa avārija, kurā cietuši 50 cilvēki. Tā nebūtu ārkārtas situācija valstī, bet slimnīcā gan; tas ir milzīgs stress, jo mums nāktos uzņemt uzreiz 50 cietušo, no kuriem lielākā daļa pēc tam būtu jāārstē slimnīcā. Attiecīgi kāds būtu no nodaļas jāizraksta, pacienti jāpārvieto.

Vai kara gadījumā militārā medicīna ar civilo medicīnu iet roku rokā?

Redziet, medicīna ir medicīna, un ķirurģija ir ķirurģija. Runājot par militāro medicīnu, nekādu lielu atšķirību nav. Protams, militārā medicīna vairāk ir orientēta uz palīdzības sniegšanu vietā, kur notiek karadarbība. Tur situācija ir visai specifiska, tāpēc ir karavīri-glābēji, militārie paramediķi un ārsti. Uzsvars ir uz to, lai pareizi organizētu palīdzības sniegšanu un izglābtu maksimāli daudz karavīru. Mūsu uzdevums – strādāt tā, lai viņi iespējami ātri varētu atgriezties ikdienas dzīvē, mazināt invalidizāciju un traumu sekas. Ja, piemēram, dzīvoklī uzsprāgst gāzes balons – tā diemžēl notiek regulāri –, tad sprādziena trauma (ja tāda ir) līdzinās tai, ko gūst, uzsprāgstot spridzeklim. Tādas traumas mums nav svešas, mēs protam ar tām strādāt. Jautājums – cik tādu cietušo būs. Ja ikdienā ir viens vai divi, ārkārtas situācijā tādu var būt daudz. Iepriekšējās mācībās sadarbībā ar Zemessardzi un NBS mēs izspēlējām tieši šo scenāriju, un mūsu kadru profesionālā sagatavotība visās pozīcijās atbilst vajadzīgajam līmenim.

Prioritāšu noteikšanas principi

Slimnīcai ir jauns daudzfunkcionāls neatliekamās palīdzības korpuss – ļoti iespaidīgs!

Jā. Tajā varam īsā periodā uzņemt daudz saslimušo vai cietušo un nodrošināt visu nepieciešamo palīdzību pirmajās stundās – līdz pat diennaktij. Kolīdz mums kļūst zināms negadījuma raksturs – vai tā ir mehāniska katastrofa (piemēram, sprādziens) vai ķīmiska, bioloģiska, vai arī cilvēki cietuši no infekcijas –, jāatbrīvo attiecīgā nodaļa.

Stundas laikā to izdarīt nav iespējams, jo cilvēki ir smagi slimi. Turklāt daļa no dažādu nodaļu personāla tiek novirzīta darbam ar akūto plūsmu, tāpēc nodaļās personāla skaits samazinās vismaz uz pusi. Šādā situācijā ir loģiski, ka pārvietot, izvest vai izrakstīt slimniekus tehniski nav iespējams tikpat naski, cik ātri varam reaģēt un uzņemt cietušos neatliekamās palīdzības korpusā. Turpmākā ārstēšana notiek pakāpeniski. Lūk, tādēļ arī tik lielā slimnīcā kā mūsējā izbūvējām jauno korpusu, lai var tur stacionāri ārstēt lielu skaitu cietušo, pat 250 cilvēku.

Ja nu pēkšņi gadītos liela katastrofa vai sāktos karadarbība un slimnīcā ievestu daudz cilvēku ar politraumu, pēc kāda principa tiktu sniegta pirmā palīdzība? Un vai pietiktu resursu?

Tādā situācijā iestājas pavisam citi palīdzības sniegšanas principi. Vispirms pacienti tiek prioritizēti, respektīvi, saprotot to, ka katram pacientam nevar būt savs dakteris, notiek ārkārtas šķirošana. Prioritāru palīdzību saņem tie, kuru dzīvība ir apdraudēta. Varbūt cilvēki iedomājas, ka tādos apstākļos mediķi veic lielas operācijas, piemēram, ja norauta roka, ķeras pie piešūšanas. Nekas tāds nenotiek, jo pirmajā posmā tiek veiktas tikai tādas ķirurģiskas operācijas, lai glābtu dzīvību, viss pārējais tiek atlikts. Ārstu mums ir tik, cik ir. Protams, ārkārtas situācijā mēs varam piesaistīt ārstus no citām iestādēm. Pirmo diennakti mēs varam nostrādāt visi, bet pēc tam dakteriem jāļauj atpūsties. Tāpēc turpmākā darba plānošana būs atkarīga no tā, cik smagi ir cietušie un kāda veida palīdzība ir vajadzīga. Parasti tādu cilvēku, kura dzīvība ir tieši apdraudēta – ar iekšējo asiņošanu un tamlīdzīgi –, ir salīdzinoši maz, proti, ja notiek smags negadījums, kurā ir daudz cietušo, diemžēl liela daļa iet bojā uz vietas, bet no tiem, kuri tiek nogādāti šeit, ļoti smagā stāvoklī ir procentuāli nedaudzi. Ja pārējiem ir problēmas, kas prasa nopietnāku rīcību, piemēram, lūzumi, skrūvēšana vai, sacīsim, zarnu sašūšana, to var darīt atlikti. Tas ir pirmās diennakts, pirmo trīs diennakšu jautājums, un to var plānot.

Tāpēc atbilde uz jautājumu, vai mums pietiks resursu ķirurģiskai ārstēšanai, ir – jā, pietiks. Pats svarīgākais – ārsti ir, un viņi ir profesionāli sagatavoti. Mēs regulāri atjaunojam darbinieku sarakstu, kuri tiktu izsaukti ārkārtas gadījumos. Līdz šim, ja gadījās kaut kas neparedzēts, visi ieradās ļoti ātri. Arī slimnīcas aprīkojums ir pietiekams, lai nodrošinātu ārstēšanu.

Kādi resursi vēl ir ļoti nozīmīgi?

Tādā situācijā kritiski nepieciešamas ir asins krājumi – tas ir ļoti jāuzsver! Tāpēc donori regulāri tiek aicināti ziedot asinis, jo ārkārtas situācijās krājumi tiek izlietoti ļoti ātri. Tā faktiski ir cilvēku iesaiste problēmas risināšanā. Varbūt lasītājs domā – kad kaut kas notiks, tad arī iešu un nodošu asinis. Bet, pirmkārt, asiņu sagatavošana prasa laiku, otrkārt, lai no donora paņemtu asinis, vajadzīgs resurss. Ja rindā sastātos tūkstoš cilvēku... Vienmēr un visur – arī Izraēlā un Ukrainā – pieredze ir viena un tā pati – tad, kad cilvēki grib nodot asinis, tik daudz vienkārši nevar paņemt. Patiesībā asiņu krājumu uzturēšana ir visas sabiedrības interesēs.

Vai būtu korekti teikt, ka asiņu nevar būt par daudz?

Nosacīti. Ja cilvēks nodod asinis, viņš var būt drošs, ka tās nepazudīs, netiks utilizētas. Asinis var noteiktu laiku uzglabāt, ar to nekādu problēmu nav. Turklāt pēc asinīm pieprasījums ir visu laiku, un visbiežāk diemžēl notiek tā – kad konkrēts cilvēks nonāk nelaimē un viņam vajag asinis, piederīgie sāk meklēt, jo nav rezervju.

Rezerves un to pārvaldība

Kā ir ar medikamentiem un pārsienamajiem materiāliem – vai to pietiktu?

Slimnīca regulāri aktualizē medikamentu, medicīnas preču un materiālu rezerves un apzina pozīcijas, kuras vajag papildināt. To, kādām rezervēm jābūt, paredz arī MK noteikumi. Principā valstij šīs rezerves ir, tomēr zināmas daļas no tā, ko vajadzētu situācijā, par kādu jūs jautājat, pagaidām pietrūkst.

Aktuāli ir pārsienamie materiāli, dezinfekcijas līdzekļi, noteiktas zāļu grupas, ģipša saites, kā arī tā dēvētie ārējas fiksācijas aparāti, kas primāri tiek lietoti, lai saskrūvētu lūzumu (sākotnēja neatliekamā palīdzība, kad lūzumu ātri un efektīvi saskrūvē, bet jau vēlāk pacients saņem ķirurģisku ārstēšanu). Tādi aparāti ir ļoti vajadzīgi, ja ir liels cietušo skaits. Pašlaik šādu rezervju slimnīcā nav. Savukārt medikamentiem ir noteikts derīguma termiņš, tāpēc iepirkt lielu daudzumu ir problemātiski. Viss jāpārbauda, jāmēģina mainīties starp iestādēm. 

Kā jau minēju, šī joma ir mazliet ārpus slimnīcas kompetences, jo šāda veida rezerves ir jāuztur valstij. Vajadzība pēc tām var būt ne tikai konkrētā slimnīcā, bet jebkurā ārstniecības iestādē.

Protams, lai to visu nopirktu, vajag naudu. Sagādāt visu nepieciešamo tādai gatavībai nozīmē nopietnu ieguldījumu, un tik daudz līdzekļu diemžēl nav. Tas ir jāplāno, un es pieņemu, ka par to tiek domāts. Vēl jāpiebilst – lai šīs rezerves būtu pieejamas, vajadzīga arī gudra pārvaldība.

Pārsienamajiem materiāliem derīguma termiņš, šķiet, nav limitēts.

Redziet, kad sākās kovids, visās slimnīcās bija krājumā respiratori, kombinezoni un pārējie individuālās aizsardzības līdzekļi – tādā apjomā, kā ikdienā nepieciešams. Kolīdz sākās pandēmija, patēriņš ievērojami pieauga, un visas rezerves beidzās – to atceras visi. Mēs runājam tieši par to – neviens nevarēja pat iedomāties, ka pēkšņi slimnīcai vajadzēs miljoniem masku!

Mūsu slimnīcā ir piecu dienu rezerves visām pozīcijām – gan medikamentiem, gan medicīnas precēm. Ja pieprasījums pārsniedz ikdienas patēriņu, mums vienmēr ir rezerve – gan katrā struktūrvienībā, gan slimnīcā kopumā. Tālāk jau centrālā aptieka attiecīgi pieprasa no noliktavām to, kas tiek izlietots lielā daudzumā.

To var izdarīt ātri?

Jā, to var izdarīt salīdzinoši ātri. Ja rezerves beigtos visai valstij, tad gan situācija būtu nepatīkama.

Krīzes situācijā sava loma ir arī sadarbības partneriem.

Atkal viss būs atkarīgs no tā, kāda veida negadījums ir noticis. Pārtikas rezervju mums pašiem nav, arī ūdens ziņā esam atkarīgi no Rīgas ūdens. Mums pašiem ir elektrība – ģeneratori, kas elektrības padeves traucējumu gadījumā nodrošina elektrību visai slimnīcai vismaz 24 stundas. Zinu, ka Satiksmes ministrijai ir plāns par degvielas piegādi ģeneratoriem.

Runājot par iespējamu karadarbību, daļa apsardzes dienesta, kas šeit strādā, varētu tikt mobilizēta. Tā varētu būt problēma, kuru mēs ņemam vērā. Reizi gadā sadarbībā ar Aizsardzības ministriju aktualizējam kritiskā personāla sarakstu – tos, kurus nevarētu pakļaut mobilizācijai. Tomēr daļa personāla jau tagad atrodas vai nu brīvprātīgajā militārajā dienestā uz gadu, vai arī Zemessardzē. Nepieciešamības gadījumā viņiem būs jādodas uz citu vietu.

Vēl runa ir par ģimenēm, īpaši par bērniem. Ja cilvēki paliek darbā un iesaistās ārkārtas situācijas risināšanā, bērni nevar palikt mājās vieni paši. Ja darbinieks ir vajadzīgs šeit, mums jānodrošina arī bērnu uzraudzība, ēdināšana un viss pārējais. Domājam, kā to realizēt. Mūsu klīnikā tāda iespēja ir – esam domājuši par auklītēm, tepat blakus ir kopmītnes, kuras vajadzības gadījumā var izmantot.

Tātad viena problēma ir ēdināšana, otra varētu būt veļas mazgāšana, kas arī ir ārpakalpojums, un, kā jau minēju, apsardze. Sliktākajā gadījumā jārēķinās, ka var tik pārtrauktas vispār jebkādas piegādes.

Teicāt, ka daļu darbinieku var mobilizēt. Vai ārkārtas situācijā slimnīcai varētu līdzēt brīvprātīgie? Katrs savu iespēju robežās – aiznest, atnest...

Protams, palīgi būs noderīgi jebkurā situācijā. Atceramies kovidu – cilvēki, kuri tajā laikā bija bez darba, pieteicās kā brīvprātīgie un darīja to, kas atbilda viņu spējām. Slimnīcā ir daudz darba, ko var veikt nemediķi, tikai diez vai slimnīca pati varēs šo procesu pārvaldīt; to droši vien organizētu kāda cita organizācija. Visticamāk, tādā situācijā tiktu izziņots, kur un kā pieteikties. Ukraiņu cilvēki stāstīja, ka tad, kad sabombardēja viņu mājas, vienīgā vieta, kur varēja būt siltumā un paēst, bija slimnīca. Tur viņi gan dzīvoja, gan strādāja.

Runājot par pacientu turpmāku ārstēšanu – vai viņus var uzņemt reģionālās slimnīcas?

Valstī ir izveidota sistēma SAIRIS (Stacionāro ārstniecības iestāžu resursu informācijas sistēma). Tajā operatīvi tiek aktualizēti dati par brīvām gultām, par personāla skaitu, par iekārtu skaitu. Ir arī mehānisms, kā mēs varam sadarboties ar slimnīcām ārpus Rīgas, zinot, cik un kādi resursi viņiem ir pieejami konkrētajā brīdī. Taču šie resursi ir mainīgi – ja slimnīcā ir pacienti, kuri ir izrakstāmi vai pārvedami, iesaistās ne tikai Veselības, bet arī Labklājības ministrijas pakļautības iestādes, piemēram, sociālās aprūpes centri. Daļu pacientu var pārvest arī uz šiem centriem un nodrošināt viņu aprūpi tur.

Ja esi negadījuma liecinieks

Praktiskas dabas jautājums - kā cilvēkam jārīkojas, ja viņš atrodas negadījuma vietā, kur ir cietušie? Un kā nedrīkstētu rīkoties, lai visu nepadarītu sliktāku?

Tādā situācijā visvisvissvarīgākais ir domāt par savu drošību! Tātad jebkāda apdraudējuma situācijā, ja pastāv šaubas par savu drošību, vissvarīgāk ir izsaukt glābšanas dienestus, bet pašiem neiet degošā mājā, nemēģināt vilkt ārā cilvēkus no autobusa, kas grimst, un tamlīdzīgi, jo tad bojāgājušo skaits diemžēl var palielināties. Arī tad, ja nelaime notiek tavu acu priekšā, ne vienmēr nesagatavots cilvēks spēs palīdzēt. Ieskaitot arī mani pašu – ja, braucot garām kā parastais cilvēks, redzu smagu autoavāriju, ne vienmēr es varu iesaistīties. Ir pirmās palīdzības pamati – ar nosacījumu, ja jūs saprotat, ka fiziski spējat to paveikt. Tātad bāze ir tāda – asiņošanas apturēšana, nospiežot brūci, vai cietušā imobilizācijas nodrošināšana. Vissvarīgākais, kā nevajadzētu uzvesties negadījuma vietā, – krist panikā un kliegt, tā dezorganizējot situāciju. Tas ļoti traucē. Ja jūtat, ka spējat palīdzēt, piemēram, nomierinot kādu apjukušo, šāds psiholoģisks atbalsts dienestiem var palīdzēt. Vēl ļoti būtiski – ja cilvēks ir negadījuma liecinieks, tad glābējiem jāsniedz korekta informācija (tagad ir vienotais numurs 112) par negadījuma vietu, raksturu un iespējamu cietušo skaitu; jācenšas maksimāli precīzi aprakstīt notikumu. Bieži problēmas ar glābēju un vajadzīgo resursu savlaicīgu nosūtīšanu uz negadījuma vietu rodas tāpēc, ka izsaucējs nesniedz pilnvērtīgu informāciju. Protams, lielākā daļa iedzīvotāju nav profesionāļi, tāpēc ir jāmobilizējas un iespējami korekti jāatbild uz dispečera jautājumiem. Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka cilvēki parasti nesaprot, kur viņi atrodas. Jācenšas vispirms paskatīties apkārt un atrast kādu saprotamu orientieri. Bet kopumā gribu uzsvērt – pirmās palīdzības principi ir jāzina visiem un tā vajadzības gadījumā ir jāsniedz!

Daudzi domā, ka pietiek, ja viņam ir mobilais telefons, lai dienesti varētu nopeilēt viņa atrašanās vietu.

Tas nav tik vienkārši – tad jau nemaz nevajadzētu adresi. Tam vajadzīga īpaša lietotne.

Bija gadījums, kad cilvēkam kļuva slikti Juglā pie veikala Tallina, ko viņš arī pateica ātrajiem, taču dispečers uzstāja, lai pasaka konkrētu adresi. Diez vai visi zinās, piemēram, Brīvības pieminekļa adresi.

Tā ir nopietna problēma. Es, piemēram, zinu Rīgā vietu pie veikala Tallina, taču, ja man jābrauc, sacīsim, uz Ropažu novada Stopiņu pagasta Ulbroku pie veikala Lats, es nezināšu, kur tas atrodas. Tāpat, ja jūs pateiksiet, ka avārija notikusi uz Siguldas šosejas pie Sēnītes, cilvēki zem trīsdesmit nezinās, kas tā tāda par Sēnīti. Labi, ka jūs par to pajautājāt, jo vietas precizēšana ir ārkārtīgi svarīga, un cilvēkiem tas jāzina.

Kā šodien ir ar savstarpējo koordinēšanu? Pirms gadiem bija briesmīgs notikums – kamēr divas slimnīcas savā starpā tielējās, kuras apkalpes zonā negadījums noticis un kurai brigādei jābrauc, uz šosejas noasiņoja cilvēks.

Par laimi, līdz ar vienota neatliekamās palīdzības dienesta izveidi šī problēma ir pilnībā likvidēta. Neatkarīgi no tā, kur noticis negadījums, dienests nosūta tuvāko NMP brigādi. Teritoriālā piederība ir nosacīta – var tikt nosūtīta arī brigāde, kas brauc garām vai atgriežas savā lokācijas punktā. Vēl jāzina, ka valstij ir pacientu nogādāšanas plāns. Tiek ņemti vērā visi resursi ārstniecības iestādēs, tāpēc vienā negadījumā cietuši cilvēki var tikt nogādāti dažādās slimnīcās.

Kur un kā nodot asinis

Informāciju par iespēju nodot asinis meklē Valsts asinsdonoru centra mājaslapā: https://www.vadc.lv/donoriem/izbraukumi-un-ziedosanas-vietas vai zvani uz bezmaksas tālruni 80000003.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Kas glābs dzīvības X stundā" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".