Pārtikas rezerves X stundai. Kā rīkoties un kam noteikti jābūt līdzi?

Iedzīvotāju apgāde ar pārtiku krīzes situācijā – vienalga, dabas katastrofas vai kara gadījumā – pamatā gulstas uz pašvaldību un valsts pleciem. Pašvaldībām vajadzētu pabarot gan vietējos, gan no krīzes zonas evakuētos līdz brīdim, kad pilnā sparā sāks darboties valsts apgādes mehānisms – tātad te runa varētu būt par pāris dienām. Taču problēma ir, ka šobrīd nav likuma, kas konkrēti pateiktu – cik lielas pārtikas rezerves pašvaldībām ir jāsagādā.

Putraimi, konservi, šokolāde, ūdens

Kamēr nav šāda regulējuma, pašvaldībām ir problemātiski rīkot pārtikas rezervju iepirkumus. Iepirksi ar aprēķinu, lai konkrētajā teritorijā dzīvojošajiem pietiktu nedēļai, bet pēc tam kontrolējošām iestādēm var rasties jautājums – kādēļ tik daudz, vai tikai tā nav nelietderīga līdzekļu izšķiešana?

Kopumā valsts mērogā par pārtikas krājumu gatavošanu tiek domāts un šo jautājumu regulē Ministru kabineta noteikumi, kuros pat detalizēti norādīts, kādi produkti un cik daudz krīzes situācijā pienāktos katram iedzīvotājam, ieskaitot zīdaiņus.

Te ir gan putraimi vai makaroni, gan zivju vai gaļas konservi, maize vai sausiņi, olu un piena pulveris, žāvēti augļi, šokolāde, tēja un kafija, arī ūdens. Produktus paredzēts glabāt pa visu valsts teritoriju izkliedētās noliktavās, taču saprotamu iemeslu dēļ informācija par to izvietojumu un krājumu apjomu nav publiski pieejama. Tādēļ atliek paļauties, ka valsts zina, ko dara, un kritiskā situācijā mums nevajadzēs mirt badu, taču vienlaikus jārēķinās, ka arī pašiem jāsarūpē ēdamais kaut dažām dienām.

Cik lielas rezerves jāgatavo?

Diezgan droši var prognozēt, ka krīzes situācijā apgāde uzreiz vienā rāvienā nesāks darboties kā labi ieeļļots mehānisms. Tādēļ tikai loģiski, ka pirmajās pāris dienās lielāko smagumu nāksies iznest uz saviem pleciem pašvaldībām, kas labāk pārzina vietējo situāciju un ir iedzīvotājiem tuvāk.

Taču jau pieminēto likumdošanas caurumu dēļ pašvaldībām nākas improvizēt un būtībā rezervju sagādāšana paliek uz katra novada vadības sirdsapziņas. Turklāt jāņem vērā arī pašvaldību finansiālās iespējas: laikā, kad daudzas mokās ar naudas trūkumu, naivi cerēt, ka tās tērēs lielas summas pārtikas gādāšanai nebaltai dienai. Tā varbūt nemaz nepienāks, taču ikdienas rēķini jāapmaksā jau tagad.

To, ka konkrētu likumu vai noteikumu trūkums traucē plānošanu, atzīst Rīgas Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes vadītājs Gints Reinsons: “Korekti būtu, ja valsts noteiktu nepieciešamo pārtikas rezervju apjomu, jo tad pie šī jautājuma risināšanas ķertos arī tie, kuriem ir  vienmēr nepieciešams attiecīgs dokuments priekšā uz galda. Tātad, lai kādā likumā vai Ministru kabineta noteikumos būtu teikts, ka pašvaldībai jānodrošina iedzīvotāju pamatvajadzības, piemēram, trim dienām. Tad būtu no kā atsperties.”

Pat pieņemot, ka Rīgā šo daudzumu neparedz visiem 10%, bet tikai minimālajiem diviem procentiem, tie būtu 13 000 cilvēku. Trīs dienas – tātad kopā deviņas vai vismaz sešas ēdienreizes, kopā vismaz 78 000 porciju, rēķina Reinsons. “Tad es zinu, ka man krājumā jābūt šādam porciju skaitam ar glabāšanas rezervi vismaz pieci gadi. Bet, kamēr nav skaidru noteikumu, mēs Rīgas pašvaldībā pagaidām pārtikas rezerves gatavojam ļoti piesardzīgi un ierobežota finansējuma apjomā.”

Jārūpējas arī pašiem

Te rodas jautājums – kādēļ par minimumu uzskatīti Reinsona pieminētie divi procenti iedzīvotāju? Tādam aprēķinam pamatā ir valsts civilās aizsardzības plāns, ka pašvaldībai jānodrošina uzņemšana un uzturēšana tādam personu skaitam, kas atbilst diviem procentiem no tās administratīvajā teritorijā dzīvojošo daudzuma.

Rīgas gadījumā tie būtu apmēram 13 000 cilvēku – tādu evakuēto skaitu varētu uzņemt galvaspilsēta. Nosacīti tā varētu būt gandrīz visa Jēkabpils. Tas nenozīmē, ka rīdzinieki tiktu atstāti novārtā – arī viņiem (vismaz daļai) būtu pieejama ēdināšana, tikai no jau esošajām ēdināšanas ķēdēm, piemēram, skolās un bērnudārzos.

Taču to jaudas nav tādas, lai paēdinātu visu Rīgu, tādēļ spēkā paliek ieteikums ikvienam pašam sagādāt rezerves vismaz trim dienām. Jārēķinās, ka ārkārtas stāvokļa pirmajās dienās būtu juceklis un daudz neskaidrību, kamēr sāktu kaut cik normāli darboties apgādes sistēma, tādēļ labākā situācijā būs tie, kuri par sevi paši laikus parūpējušies. Valstij un pašvaldībām jau tāpat sākumā būtu darba pilnas rokas, gādājot par vismazāk aizsargātajām kategorijām, piemēram, pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Vērts pārņemt armijas pieredzi

Spriežot pēc valdības noteikumos uzskaitītajām diennakts devām iedzīvotājiem, pagaidām galvenais uzsvars tiek likts uz pašu ikdienišķāko pārtiku, ko krīzes situācijā sadalītu uz galviņām – te Bērziņu ģimenei būs putraimi četriem cilvēkiem, te divas bundžas cūkgaļas konservu, četras paciņas tējas un tā tālāk.

Tāds pārtikas sadales veids nav slikts puslīdz mierīgos apstākļos (līdzīgi Rīgas skolēniem dalīja ēdienu pandēmijas mājsēdes laikā), taču kritiskā situācijā var radīt problēmas. Iedomājamies, ka šādā veidā produktus sadala no pierobežas evakuētajiem iedzīvotājiem, kuriem tad jādomā, kā pagatavot putraimus. Būs vajadzīga virtuve vai vismaz katls un iespēja iekurt uguni, ko ne visur varēs noorganizēt.

Tādēļ civilās aizsardzības speciālisti diezgan vienprātīgi iestājas par to, lai rezervju gatavošanā uzsvars tiktu likts uz ātri un vienkārši sagatavojamām maltītēm. Praktiskākais risinājums būtu pārņemt armijas pieredzi, kur tiek izmantotas jau sagatavotas pārtikas devas – MRE (Meal Ready to Eat – ēšanai gatava maltīte, no ASV armijas pārņemts saīsinātais nosaukums) komplekti.

Tajos neliela izmēra paciņā salikta pārtika vienai ēdienreizei: ar tajā pašā komplektā iekļautu ķīmisko sildītāju uzkarsējama siltā ēdiena porcija (putra, sautējums, plovs vai kas cits), šokolāde, galetes vai maizes šķēle vakuuma iepakojumā, šķīstošā kafija vai tēja, cukurs un sāls. Labā ziņa ir, ka arī Latvijā mūsu armijas vajadzībām tiek gatavoti šādi komplekti, tādēļ tos varētu iekļaut pārtikas rezervēs, netērējoties iepirkumiem ārvalstīs.

Krīzes situācijā šādas paciņas vienkārši var izdalīt, nelauzot galvu par gatavošanu. Nedēļām ilgi no šāda ēdiena pārtikt nebūtu iespējams, taču pirmajām kritiskajām dienām tas būtu labs risinājums.

Nebērs taču griķus kabatās

“Protams, uz plīts gatavota pārtika ir garšīgāka nekā MRE, taču no loģistikas viedokļa jau gatavās porcijas ir nesalīdzināmi praktiskāks variants. Esmu runājis ar Zemkopības ministrijas, kuras pārziņā ir pārtikas rezervju gatavošana, speciālistu un jautājis viņam: kā tad mums piegādās, piemēram, griķus vai rīsus – beramos vai iepakojumā? Ja mums jādod pārtikas devas iedzīvotājiem, tad ir būtiski, vai uzreiz nedēļai vai mēnesim, vai arī liekam nākt katru otro vai trešo dienu – un tad rodas loģistikas sastrēgums. Ja man atved lielu maisu ar griķiem, tad vajadzēs ar lielu trauku bērt cilvēkiem kabatās vai kā? Šos jautājumus nepieciešams savlaicīgi risināt,” norāda Reinsons.

Līdzīgi domā arī Valmieras novada pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums, kura pārziņā ir civilās aizsardzības jautājumi: “Nevajag tādas noliktavas kā vecos laikos, kur glabājam preces ar ne pārāk ilgu derīguma termiņu, turklāt vēl daļu sagrauž peles. Ja reiz mūsu pašu uzņēmēji ir spējuši izgatavot šādus pārtikas komplektus, kuros jau ir aprēķināts nepieciešamais kaloriju daudzums un pat iekļauts sildelements, tad nevajag censties izgudrot jaunu velosipēdu. Diez vai krīzes situācijā mums būs iespēja organizēt lauka virtuves, labāk būtu, ja valsts nodrošinātu jau gatavus komplektus un ieteiktu tos arī pašvaldībām.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Pārtikas rezerves X stundai. Kā rīkoties un kam noteikti jābūt līdzi?" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".