Unikāli Latvijas produkti, kuriem jābūt uz 18. novembra svētku galda
Svētku mielastu rīkotājiem teju vienmēr jālauza galva par to, kā izvēlēties pareizo ēdienkarti. Tā ir arī Valsts svētku – 18. novembra dienā. Tomēr ir viena iespēja, kā nenošaut greizi un uz galda likt simtprocentīgi „pareizos produktus”. Būs ne tikai garšīgi, bet arī ļoti patriotiski! Vienkārši jāizvēlas produkti, ar kuriem Latvija lepojas pasaules mērogā un kuri raksturo īpašo Latvijas smeķi.
Protams, ne jau visus produktus var tik vienkārši iegādāties piemājas bodē, bet šo to varam pagatavot arī paši, kā, piemēram, Rucavas balto sviestu vai salināto rudzu maizi. Eiropas Savienībā (ES) jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem darbojas garantēto tradicionālo īpatnību, aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un aizsargātu cilmes vietas nosaukumu shēma, kuras mērķis ir izcelt vietējo nacionālo produktu unikalitāti, tos pasargājot no viltojumiem. Pie tam šos produktus atļauts ražot tikai attiecīgajā valstī vai reģionā.
Iepazīst ES aizsargātos produktus:
Pašlaik ES ir reģistrēti vairāk nekā 3200 šādu produktu, un Latvijas lepojas tikai ar sešiem (oficiāli septiņiem, jo Vidzemes piekrastes nēģi „sadalīti” divās frakcijās – Carnikavas un Salacgrīvas). Vēl divi produkti (viens no Smiltenes, otrs no Aglonas) gaida iekļaušanu šajā sarakstā. Jauns.lv aicina tos baudīt 18. novembrī, kaut arī daži no tiem ir neatņemama sastāvdaļa tikai kādos īpašos svētkos: kā Jāņu siers Līgo laikā vai pelēkie zirņi Ziemassvētkos. Bet latviešu vēderam tie neskādēs arī 18. novembrī.
Garantēto tradicionālo īpatnību reģistrā ierakstīts sklandrausis, salināta rudzu rupjmaize un Jāņu siers, aizsargātas cilmes vietas nosaukumu reģistrā – Latvijas lielie pelēkie zirņi, bet aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā nēģi un Rucavas baltais sviests. Vēl uz ierakstu šajos reģistros pretendē Aglonas maizes veistūklis un Smiltenē ražotais Latvijas siers.
Jāņu siers
Jāņu siera pagatavošanas veids, receptūra, izskats, krāsa un garša nosaka tā tradicionālo raksturu, kas ir nemainīgi saglabājusies daudzu gadu desmitu, pat simtu gaitā. Latvijā Jāņu sieru gatavo „Rankas piens”, „Valmieras piens”, „Lazdonas piensaimnieks”, Jaunpils pienotava, kā arī piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības „Straupe” un „Dundaga”. Katru gadu pārdod līdz 200 tonnām šā siera, un lielākais noiets, protams, ir Jāņos. To var uzskatīt par vispieejamāko, jo to var nopirkt praktiski jebkurā pārtikas veikalā. Bet, lai nenopirktu „kaut ko līdzīgu”, jālūko, lai nosaukumā būtu tieši „Jāņu”, nevis, piemēram, „Līgo” vai „Ķimeņu”, jo šiem sieriem varētu būt izmantots ne īstās konsistences biezpiens, pievienotas kādas citas garšvielas vai olas aizstātas ar olu pulveri. Jāņu sieru gatavo no piena un biezpiena, pievienojot sviestu vai saldo krējumu, olas, vārāmo sāli un ķimenes.
Latvijas lielie pelēkie zirņi
Pelēkie zirņi pēc Jāņu siera ir otrs visvairāk Latvijas veikalos pieejamākais Latvijas gastronomiskais lepnums, ko parasti galdā liekam Ziemsvētkos. Latvijas lielie pelēkie zirņi tiek audzēti no kaltētām Retrijas šķirnes sēklām, kas ir īpaši lielas un rupjas. Šie zirņi izceļas ar īpaši labām kulinārām īpašībām – relatīvi īsu vārīšanās laiku un izcilu garšu. Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrs ir vienīgā vieta pasaulē, kur tiek veikta lielo pelēko zirņu selekcija pārtikas vajadzībām. Šeit arī ir radīta šķirne „Retrija”, kuras kvalitatīvās īpašības nodrošina Latvijas augsnes un klimatiskie apstākļi.
Sklandrausis
Šī Kurzemes rauša, kuras pamatsastāvdaļas ir stingra rudzu mīklas pamatne ar vārītu kartupeļu un vārītu burkānu pildījumu, gatavošanas un ēšanas tradīcijas iesniedzas senā pagātnē. To apliecina šī ēdiena nozīme senlatviešu gadskārtu svētkos un svinamajās dienās. Sklandrauša cepšanas prasme ir nodota no paaudzes paaudzē. Ja esat Kurzemes pusē – Dundagā, Alsungā vai Kuldīgā, tad nebūs grūti vietējos veikaliņos atrast īstu sklandrausi, kuru gatavo pārdesmit vietējo saimnieču.
Rucavas baltais sviests
Vēl viens nacionālais produkts, ko jāmeklē Kurzemē, ir Rucavas baltais sviests, kura ieguves metode nav mainījusies kopš 19. gadsimta. Šo sviestu māk iegūt gandrīz katra rucavniece, un šajā Dienvidkurzemes ciemā arī atradīsiet, kur to var iegādāties (to tur gatavo divi ražotāji – Rucavas tradīciju klubs un zemnieku saimniecība „Timbras”). Rucavā var arī iegādāties baltā sviesta izejvielas – labu lauku krējumu un vājpiena rūgušpienu. Rucavas baltais sviests ir divreiz liesāks nekā tā tradicionāli gatavotais radinieks. Baltā sviesta īpašumu nodrošina tā gatavošanas tehnoloģija – krējumam neatdalot paniņas un papildus iestrādājot vājpiena rūgušpienu.
Carnikavas un Salacgrīvas nēģi
Savukārt, lai nogaršotu īpašos nēģus, no Kurzemes jūrmalas jādodas uz Vidzemes jūrmalu, kur apaļmutniekus zvejo Carnikavā un Salacgrīvā. Par Carnikavas nēģi dēvē nēģi, kas tiek zvejots Gaujā Carnikavas pusē no 1. augusta līdz 1. februārim. Savukārt Salacgrīvas nēģus zvejo ar murdiem, kurus no tačiem izliek Svētupē un Salacā Salacgrīvas pagasta un pilsētas teritorijā (mūsdienās tikai Salacgrīvā nēģu zvejā joprojām izmanto taci un murdus – unikālu zvejas paņēmienu ar gadsimtiem senu vēsturi). Pēc tam no tiem gatavo īpašu delikatesi – ceptos nēģus želejā. Nēģus nevarēsim atrast jebkurā pārtikas lielveikalā, bet šur tur tie ir, bet visdrošāk tos būtu meklēt Rīgas Centrāltirgus Zivju paviljonā.
Salināta rudzu rupjmaize
Visgrūtāk svētku galdam droši vien būs sameklēt oriģinālo salināto rudzu rupjmaizi. Ar vārdu „salinātā rupjmaize” saprot no rupjajiem rudzu miltiem ceptu maizi, kuras gatavošanā izmanto plaucējumu. Tas nozīmē, ka daļu no miltiem aplej ar karstu ūdeni, citiem vārdiem sakot – tā tiek salināta. Vēl šo produktu specifisku dara tas, ka plaucējumu gatavo koka kublos, plaucējuma un mīklas gatavošanas laikā pievienojot ķimenes un cukuru, bet klaipus veido iegarenas formas. Tā perfekti pēc receptūras to pašlaik praktiski nekur necep, bet ļoti līdzīgu šai maizei piedāvā tādas ceptuves kā „Lielezers” (plaucētā rupjmaize) un Kuldīgas maizes ceptuve („Kurzemes iecienītā klona maize”).
Aglonas veistūklis un Latvijas siers
Vēl uz valsts dzimšanas dienas svētku galda var likt divus īpašos gardumus, kuri stāv rindā uz iekļaušanu ES īpašo gastronomisko sarakstu. Pirmais ir Aglonas maizes veistūklis (maize, kurā iecepts žāvēts cūkas speķis un sīpoli, veidojot vīstokli). Šo Latgales maizes brīnumu jau vairāk kā 20 gadus cep Vija Kudiņa, kura ir ne tikai ceptuves saimniece, bet arī pārvalda Aglonas maizes muzeju.
Vēl uz īpašo statusa reģistrāciju gaida „Smiltenes piena” ražotais siers „Latvija”, kas tiek ražots pēc īpašas tehnoloģijas, izmantojot kādu noslēpumu – sarkano tīrkultūru un tiek nogatavināts speciāli šim sieram paredzētā pagrabā. Latvijas siers ir gana specifisks gan garšas, gan spēcīgās smaržas ziņā. Vieniem tas patīk, citiem nepavisam ne, bet tas ir daudzu iecienīts, jo šo sieru varam atrast veikalu plauktos visā Latvijā.
