Padomju laikā pelēko zirņu likšanai uz galda vajadzēja īpašu “partijas un valdības” direktīvu
Latviešu nacionālās virtuves lepnums – pelēkie zirņi gadsimtu gaitā piedzīvojuši dažādas “vajāšanas” jau kopš hercoga Jēkaba laikiem. Kurzemes hercogs, uz Latviju atvezdams kartupeļus, pelēkos zirņus no mūsu mielasta galdiem aizbīdīja otrajā plānā. Savukārt padomju laikā ēdnīcas un restorānus, kuros drīkst pasniegt pelēkos zirņus, noteica “no augšas”. Ne visās ēdināšanas iestādēs ēdienkartēs drīkstēja iekļaut šo latviešu tik iemīļoto gardumu. Šoreiz par “pelēko zirņu ceļu” pirms pusgadsimta Valmieras pusē.
Padomju laikā populāras bija “zirnīšu” ēstuves – kafejnīcas, kur galvenā ēdienkartes sastāvdaļa bija latviešu virtuves nacionālais gardums – pelēkie zirņi ar speķi. Tomēr arhīvu dokumenti liecina, ka tolaik pelēko zirņu ceļš līdz sabiedriskā uzņēmuma ēdienkartei nemaz nebija tik vienkāršs. Vajadzēja speciālas sēdes un atļaujas, lai pelēkos zirņus iekļautu ēdienkartē. Nemaz tā nevarēja, kā tagad, kad kāds restorāna šefpavārs izdomā: nu pie mums būs pelēkie zirņi! Vajadzēja “partijas un valdības” saskaņojumu, ne katra ēdnīca vai restorāns izpelnījās godu celt galdā pelēkos zirņus.
Padzīvojošiem rīdziniekiem labā atmiņā ir teju vai valstī slavenākā “zirnīšu” ēstuve – “Pie kamieļa” Vecrīgā, Vaļņu ielas galā netālu no autoostas tuneļa (jau “mūsu laikos” tur ierīkoja “Dzintara” parfimērijas veikalu). Tikai arhitektūras zinātāji ievēroja, ka virs ieejas kafejnīcā bija cilnis ar kamieļa attēlu, kas arī deva nosaukumu ēstuvei, bet visiem pārējiem šī vieta asociējās ar “Vecrīgas zirnīšiem”.
Vēl viena leģendāra zirnīšu ēstuve bija kafejnīcas paviljons agrākajā Linarda Laicena (tagad – Nometņu) ielā netālu no vecās televīzijas studijas (šis paviljons pirms vairākiem gadiem nodega, un tagad par to vairs nekas neatgādina). Tā kā šie “zirnīši”, varētu teikt, bija mūsu nacionālās virtuves savdabīga vizītkarte – tur iekost ieskrēja gan tie, kas galvaspilsētā iebrauca ar autobusu, gan tie, kas filmējās Latvijas Televīzijā. Bet tie, protams, nebija vienīgie “zirnīši”.
Pelēkie zirņi – nacionālais sortiments tikai “izredzētajām” ēdnīcām
Pelēkie zirņi bija iecienīta sastāvdaļa daudzu Latvijas pilsētu restorānos un ēdnīcās. Tikai nepietika vien ar ēdnīcas šefpavāra vai direktora vēlmi ēdienkartē iekļaut šos zirņus, jo, kā jau totāli policejiskā valstī, Latvijas PSR arī vajadzēja dabūt augstākstāvošo instanču atļauju ētgribētaja šķīvī iebērt kādu zirņu sauju.
Pelēko zirņu ceļš līdz padomjlaika sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma virtuvei nebija diez ko vienkāršs. To atklāj Latvijas Nacionālā arhīva Valmieras zonālā valsts arhīva vecākās ekspertes Māras Stabrovskas sarūpētie pusgadsimtu senie dokumenti, kurus Jauns.lv piesūtīja Rūjienas novada kultūras un tūrisma centra vadītāja Guna Ķibere.
Valmieras rajona patērētāju biedrības savienības valde 1970. gada 29. decembrī pieņēma lēmumu par “iepirkuma cenas apstiprināšanu pelēkajiem pārtikas zirņiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem”, kas beidzot vairākām Valmieras un rajona kafejnīcām un ēdnīcām ēdienkartēs atļāva iekļaut pelēkos zirņus:
“Sakarā ar to, ka pelēkajiem zirņiem nav apstiprinātas mazumtirdzniecības cenas, un tie restorānā un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos ieslēgti kā obligātais nacionālais ēdienu sortiments -
valde nolemj apstiprināt iepirkuma cenu pelēkajiem zirņiem sabiedriskās ēdināšanas vajadzībām Rbļ. 1.- par kilogramu un atļaut izmantot restorānā un tajos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, kuros “pelēkie zirņi” ieslēgti kā obligātais nacionālo ēdienu sortiments. Uzņēmumu saraksts pēc pielikuma.”
Zīmīgi, ka mūsdienu latviešiem pelēkie zirņi ir neatņemama Ziemassvētku mielasta galda sastāvdaļa, bet padomju okupācijas laikā pirms pusgadsimta vismaz Valmieras pusē uz galda tos atļāva likt tikai nedēļu pēc ziemas saulgriežiem. Vai tā bija antireliģiskās cīņas pret nacionālismu sastāvdaļa vai vienkārši sakritība, spriediet paši. Un pelēkos zirņus uz galda varēja servēt tikai “no augšas” apstiprinātajās ēdnīcās.
Valmieras un rajona izredzētās ēdnīcas bija: Valmierā – restorāns “Gauja”, kafejnīcas “Sports” un “Saule”, kā arī ēdnīcas nr. 3., 4., 20 un 27; Rūjienā - ēdnīcas nr. 1. un 2., kā arī autoostas kafejnīca, bet Mazsalacā - ēdnīca nr. 1.
Bija arī atruna, kas pieļāva izņēmumu: “Zirņus kā nacionālo ēdienu atļaut izmantot atpūtas vakaros, kuros pasūtītājs tos pieprasa.”
Lauksaimniecības ministra vietnieks Latviju pasludina par zirņiem nedraudzīgu zemi
Bet, kā jau viss, arī pelēkie zirņi Latvijā bija deficīts un tos kādu laiku nevarēja dabūt pat “Pie kamieļa”.
1979. gada augustā tālaika satīržurnāls “Dadzis” publicē kāda neapmierināta rīdzinieka J. Loja vēstuli: “Vai Tu man nepastāstītu, kāpēc Rīgā jau vairākus gadus nevar nobaudīt pelēkos zirņus – ne “Kamielī”, ne citur? Vai Latvijā pelēkos zirņus vairs neaudzē, vai tikai aizmirsuši rīdziniekiem piegādāt? Ja neaudzē pie mums, varbūt iespējams piegādāt no citurienes? Varbūt ārsti konstatējuši, ka pelēkie zirņi kaitīgi veselībai?”
Arī pēc dažiem gadiem žurnāls spiests konstatēt: “Tas ir paradokss, taču nacionālo ēdienu cienītāju kļūst arvien vairāk, bet pašu ēdienu - mazāk. Lai minam kaut vai pelēkos zirņus ar grauzdētu speķi, ēdienu, ko pamatoti varam uzskatīt par mūsu nacionālās virtuves lepnumu”.
Kā kronis visam ir J. Podiņa, kurš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija Latvijas PSR lauksaimniecības ministra vietnieks, teiktais: “Pelēko zirņu audzēšanai republikas klimatiskie apstākļi maz piemēroti, tādēļ šīs kultūras audzēšana pārtikai netiek plānota” (“Dadzis”, 1984. gada 1. maijs). Iespējams, ka šis ir viens no padomju Latvijas presē sastopamajiem dīvainākajiem absurdiem. Zemē, kur gadu simteņiem visi audzējuši zirņus, pēkšņi tas vairs nav iespējams!
Patiesība gan būtu jāmeklē šī paša gada žurnāla 1. numurā, kur melns uz balta rakstīts: “Kā zināms, nu jau ilgāku laiku mūsu pelēkie zirņi no kolhozu un sovhozu laukiem praktiski ir pazuduši, jo tie saimniecībām dod mazākus ienākumus nekā citas kultūras. Par zirņu problēmu rakstīts, runāts un spriests līdz apnikumam, bet saimniecību vadītājiem viedoklis palicis tēraudciets - nav izdevīgi audzēt, un punkts!”
Te nu gan jāteic, ka padomjlaika lauksaimnieki savā zirņufobijā ir pamatīgi izcēlušies, jo 2012. gadā Eiropas Komitejā izstrādātajā Padomes regulā (EK) nr. 1151/2012 “Par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu aizsardzību” attiecībā uz Latvijas lielajiem pelēkajiem zirņiem teikts, ka mūsu pašu Priekuļu laukaugu selekcijas institūts ir vienīgā vieta visā pasaulē, kurā notiek pelēko zirņu selekcija pārtikas vajadzībām. Izstrādāta arī karte, kas rāda tikai to, ka pelēkos zirņus labāk neaudzēt jūras piekrastē – jūrmalā, bet visur citur Latvijā to var darīt bez problēmām.
Un kā nekā mēs taču esam pelēko zirņu zeme – Latvija teju četrus gadus cīnījās par to, lai tiem piešķir Eiropas Savienības (ES) aizsargātā nacionālā produkta statusu. Taisnības labad gan jāsaka, ka tik viegli jau negāja: ja vidēji ES šādu statusu produktam piešķir 33 mēnešu laikā, tad cīņa par pelēkajiem zirņiem gāja veselus 44 mēnešus. To tuvākajiem latviešu radiniekiem gan veicās daudz raitāk – Jāņu sieram vajadzēja tikai 20 mēnešus, bet sklandrausim 31 mēnesi.
Zinātniece atklāj, kāpēc latvieši sāka atteikties no pelēkajiem zirņiem
Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Pārtikas tehnoloģijas fakultātes viesdocente un pētniece Asnate Ķirse–Ozoliņa augstskolas mājas lapā stāsta, ka pelēkie zirņi savu labo īpašību dēļ būtu iekļaujami ne tikai decembra svētku ēdienkartēs, bet arī ikdienā:
“Latvieši kopš senatnes ir bijuši zirņu un pupu ēdāji. Nevar saprast, vai hercogam Jēkabam pateikties vai nē, jo viņš nedaudz iznīcināja zirņu un pupu kultu, 17. gadsimtā ievedot kartupeli. Cilvēki tos sāka ļoti ātri aizmirst, it īpaši tāpēc, ka kartupeli var ātrāk pagatavot, bet zirņi un pupas pirms tam vēl jāizmērcē. Līdz ar to šī ēdiena pagatavošana ir iepriekš jāplāno.
Arī mūsdienu pētījumos tas tiek minēts kā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc latvieši ēd mazāk pelēkos zirņus un dažādus pākšaugus, jo to gatavošanai ir ļoti laicīgi jāsagatavojas. Ja zirņus neiemērc iepriekšējā vakarā, tad tos nākamajā dienā nepagatavosi. Pieejamas dažas ātrās pagatavošanas metodes, taču tās nav vienkāršas.
Mēs Ziemassvētkos esam pieraduši pelēkos zirņus ēst ar saceptu speķīti, kas daudziem nepatīk, un tādēļ arī zirņus neiekļaujam ēdienkartē. Taču galvenais ir jautājums, cik daudz speķi ēdam? Vai mums ir zirņi ar speķi, vai speķis ar zirņiem? Garšai pat pietiek tikai ar ceptiem sīpoliem”.
Pārtikas zinātniece Asnate Ķirse–Ozoliņa teic, ka “mēs zirņus ēdam ārkārtīgi maz. Ja pāris reizes mēnesī kartupeļus un rīsus iemainītu pret pākšaugiem, tad justu pamatīgu veselības uzlabojumu. It īpaši tiem cilvēkiem, kuriem sēdošs dzīvesveids. Ja pamainām dažreiz produktus pret tādiem, kuri satur šķiedrvielas, ļoti veiksmīgi varam sev palīdzēt”.
Tādēļ pirms dažiem gadiem LLU sāka veikt pētījumus, lai pākšaugus padarītu patērētājiem pievilcīgus. Piemēram, pētniece kopā ar kolēģiem ir radījusi trīs jaunus produktus – zirņu pastētes, ekstrudētus pākšaugus un pākšaugu batoniņus, kas ir atvasināts produkts no ekstrudētajiem pākšaugiem.
Pelēkie zirņi - eksotika daudziem ārzemniekiem:
Pelēko zirņu receptūra:
