Nacionālā teātra direktors Māris Vītols apmierināts ar pirmo sezonu amatā; sola izmaiņas aktieru sastāvā un atklāj, kam pienākas brīvbiļetes

Jūs esat aizvadījis savu pirmo sezonu NT kā tā direktors. Kāds ir jūsu vērtējums par aizvadīto sezonu – cik tā bija veiksmīga jums personīgi un teātrim kopumā?

Sezonas sākums bija sarežģīts, tas sakrita ar teātra vadības pārņemšanu. Ienākšana teātrī bija ļoti saspringta, tā izraisīja arī zināmu viļņošanos kolektīvā. Iepriekšējās vadības laikā kolektīvā bija izveidojusies liela spriedze. Tāpēc, vērtējot aizvadīto sezonu, mans lielākais prieks ir par to, ka šo spriedzi un konfliktus ir izdevies pārvērst radošā enerģijā. Ir izdevies mainīt teātra iekšējo attiecību kultūru un radīt darbiniekos sajūtu, ka visi viedokļi tiek uzklausīti un iniciatīvas netiek sodītas. Kopīgā radošā darbā ir izdevies saliedēt un apvienot kolektīvu. Kopīgais radošais darbs ir rētas sadziedējis. Sezonas noslēgumā es redzu, ka kolēģi ar prieku nāk uz darbu, smaida, savā starpā sarunājas. Tā kā aizvadīto sezonu es vērtēju ar plus zīmi. Vismaz attiecību ziņā ir ielikts stiprs pamats.

Tas nozīmē, ka kolektīvs jūs ir pieņēmis?

Katrā ziņā mikroklimats ir ļoti uzlabojies. Mums ir aktīvs radošs dialogs, cilvēki cits ar citu sarunājas. Ja teātri var salīdzināt ar burukuģi, tad esam noķēruši radošo vēju un droši ejam pa viļņiem, visai komandai strādājot ap takelāžu un nostiprinot buras.

Iepriekšējās vadības skatījumā ne visa trupa atbilst augstākajiem profesionālajiem standartiem un būtu nepieciešamas izmaiņas, ar to saprotot arī aktieru atlaišanas. Vai jūs apmierina visu kolēģu profesionālais sniegums, un vai ir gaidāmas kādas izmaiņas?

Teātri sākot vadīt, man bija skaidrs, ka ir kritiski nepieciešamas strukturālas izmaiņas – gan attiecībā uz teātra māksliniecisko vadību, gan attiecībā uz ansambli un repertuāru, kā arī darba organizāciju. Lielākais izaicinājums ir tas, ka visas šīs pārmaiņas notiek vienlaicīgi. Attiecībā uz ansambli ‒ ilgāku laiku klāt nav nākuši jaunie aktieri, kas ienes dinamismu, enerģiju un radošo nemieru. Teātra ansambļa atjaunošana ir viens no maniem prioritārajiem uzdevumiem tuvāko piecu gadu laikā. Pašlaik trupā ir nepieciešamais vakanču skaits, lai ansamblim piesaistītu jaunos aktierus. Tas tiek darīts ļoti rūpīgi, izvērtējot katra jaunā aktiera potenciālo pienesumu. Nākamajā sezonā trupai pievienosies trīs jaunie aktieri, kas pašlaik ir trešā kursa studenti Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņiem vēl viens gads jāmācās, bet mēs ar viņiem jau esam noslēguši līgumus, un viņiem visiem ir paredzētas lomas nākamās sezonas izrādēs. Šie jaunie aktieri ir Agate Marija Bukša, Matīss Kučinskis un Elza Rūta Jordāne. Vecākie kolēģi ļoti gaida jauno ienākšanu ansamblī. Ansambļa atjaunošanās norit arī dabīgā ceļā, jo ir aktieri, kas vecuma, veselības vai personīgu iemeslu dēļ domā par karjeras noslēgšanu. Šis process no manas puses tiek ļoti uzmanīgi vadīts un netiek mākslīgi steidzināts. Trīs jaunie aktieri ir tikai sākums, kam sekos vēl citi jaunie kolēģi.

Jautāšu pavisam tieši. Nesaucot uzvārdus, vai varētu būt kādas izmaiņas [lasi: atlaišanas] attiecībā uz maz nodarbinātiem aktieriem?

Jā, šādas izmaiņas ir paredzētas attiecībā uz mazāk nodarbinātiem aktieriem. Taču šim procesam jābūt profesionāli vadītam.

Kāda ir aktuālā teātra finanšu situācija?

Pārņemot teātri, tā bija saspringta. Gada otrajā pusē bija ļoti nopietni jāstrādā pie tā, lai gadu noslēgtu ar peļņu. Tas izdevās, un mēs gadu noslēdzām ar peļņu – pusotrs tūkstotis eiro. Lai to panāktu, teātris ieplānoja papildu izrādes, kas repertuārā sākotnēji nebija paredzētas. Mēs atjaunojām Teātra dienas koncertu. Un Paula Timrota veidotais koncerts "Nemaz nesmejies" ir skatītāju visapmeklētākā un vispieprasītākā izrāde. Mēs konstatējām, ka trūkst klasisku izrāžu, tāpēc papildus jau saplānotajam repertuāram tajā iekļāvām izrādes "Heda Gablere" un "Bezkaunīgais vecis". Tāpat mēs veicām ļoti nopietnas pārmaiņas mārketinga politikā, lai piesaistītu pēc iespējas vairāk skatītāju. Te jāmin jaunā Skatītāju karte, kas nodrošina 20% atlaidi biļetēm uz visām teātra izrādēm, kā arī iespēju vienu reizi mēnesī uz kādu no izrādēm iegādāties biļeti ar 40% atlaidi. Tāpat ir atlaides citiem teātra sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī priekšrocība ātrāk iegādāties biļetes (pirms sākta oficiālā tirdzniecība).

Skaidrs, ka tas ir ļoti izdevīgi skatītājiem, bet kāds ir finansiālais ieguvums teātrim?

Skatītāju skaits ir būtiski pieaudzis. Pagājušajā gadā tas palielinājās par 40% jeb 55 000. Skatītāju karte palīdz piesaistīt jaunus skatītājus, kā arī iedrošina aktīvi teātri apmeklēt tam jau uzticīgo publiku. Viena no lielākajām strukturālajām pārmaiņām, lai nostabilizētu teātra ekonomisko situāciju, ir Lielās zāles prioritizēšana. Teātra ekonomiskās darbības mugurkauls ir Lielās zāles aizpildījums. Līdz ar to teātra ieņēmumus pārsvarā veido Lielās zāles izrādes. Iepriekšējās vadības laikā Lielās zāles repertuārs nebija noteikts kā prioritārs. Proti, tolaik teātris nospēlēja vairāk izrāžu mazajās zālēs – Aktieru un Jaunajā ‒, nevis Lielajā zālē. Nākamajā sezonā vairāk izrāžu būs tieši Lielajā zālē. Tās būs domātas visplašākajam skatītāju lokam. Iepriekšējais mākslinieciskais vadītājs (režisors Elmārs Seņkovs – red.) uzskatīja, ka repertuārs, tostarp Lielās zāles, ir jāveido tikai vienai skatītāju grupai. Seņkova kungam likās interesanti uzrunāt tikai savas paaudzes skatītājus un jaunākus. Manuprāt, repertuārs ir jāveido tā, lai tas būtu interesants visiem Latvijas skatītājiem. Tam jābūt daudzveidīgam, mums jāstrādā ar dažādu paaudžu režisoriem ar atšķirīgiem mākslinieciskajiem rokrakstiem.

Tajā pašā laikā, ja raugāmies uz piešķirtajām "Spēlmaņu nakts" balvām un nominācijām, tad NT pārsvarā gan nominācijas, gan balvas bijušas tieši par izrādēm mazajos spēles laukumos. Spožs izņēmums gan ir 2019. gadā saņemtā balva "Labākā izrāde" par Seņkova iestudēto "Pūt, vējiņi", kas bija Lielās zāles izrāde.

Protams, kritiķiem vienmēr interesantāk ir vērtēt tieši mazo zāļu izrādes, jo tajās ir vairāk eksperimentu un režisori var izvēlēties mūsdienīgāku teātra valodu. Arī aizvadītajā sezonā veiksmes bija tieši mazajās zālēs. Te var minēt gan Matīsa Kažas iestudēto izrādi "Maigā vara", gan Henrija Arāja debiju "Ugunsseja". Tāpat ļoti spoža izrāde bija Valtera Sīļa iestudētais "Terors". Savukārt Lielajā zālē kritiķu visvairāk recenzētā izrāde ir Dmitrija Krimova "Pīters Pens. Sindroms", kas polarizēja gan kritiķus, gan skatītājus. Tajā pašā laikā teātra māksliniecisko lejupslīdi iezīmēja pēdējo gadu nomināciju skaita straujais kritums. 2022./2023.gada sezonā teātrim bija tikai trīs nominācijas dažādās kategorijās, tostarp tikai par vienu aktierdarbu. Savukārt kategorijās "Labākā izrāde" lielajā un mazajā formā un "Labākais režisors" NT nebija nevienas nominācijas. Kritiķu novērtējums ietekmēja arī atmosfēru kolektīvā. Tāpēc svarīgi, protams, lai arī kritiķiem būtu interesanti skatīties mūsu izrādes.

Kāds aizvadītajā sezonā bija zāļu piepildījums?

Vidēji – 91%. Savukārt biļešu ieņēmumi ir pieauguši par 35%. Mūsu tālejošais mērķis ir kļūt par populārāko teātri Latvijā.

Varbūt labāk – par kvalitatīvāko?

Tas viens otru neizslēdz.

Valsts kontrole Kultūras ministrijai pārmeta necaurspīdīgu reprezentācijas biļešu politiku. Kā ar to ir NT?

Valsts kontrole ir analizējusi trīs gadus vecu informāciju, un reprezentācijas biļetēs ir iekļauti arī ielūgumi radošajai komandai, kas, manuprāt, ir nepareiza uzskaite. Absolūti lielākais reprezentācijas biļešu īpatsvars ir radošajai komandai (režisors, scenogrāfs, komponists utt.), tāpat "Spēlmaņu nakts" žūrijai, kritiķiem. Manuprāt, ielūgumi teātra profesionāļiem nebūtu jāpieskaita pie reprezentācijas biļetēm, bet Valsts kontrole to ir izdarījusi, nepārzinot teātra specifiku. NT nekad nav aizrāvies ar brīvbiļešu piedāvāšanu sabiedrības prominencēm. Mēs viņiem piedāvājam iespēju šīs biļetes nopirkt. Reprezentācijas biļešu īpatsvars, kur iekļauti visi teātra profesionāļi, ir 0,4% no visām biļetēm. Ja atskaita profesionāļus, tad tas ir vēl mazāks skaits.

Kam pienākas reprezentācijas biļetes, atskaitot teātra profesionāļus?

Kultūras un izglītības institūciju pārstāvji, mācībspēki, citu teātru pārstāvji, literāti. Daļa biļešu ir arī sadarbības partneriem. Mēs uzaicinām arī valsts augstākās amatpersonas – Saeimas priekšsēdētāju, valdības vadītāju, kas gan aizvien biežāk izsaka vēlmi biļetes iegādāties.

Kā ir ar bijušajiem politiķiem un valdības vadītājiem? Visās pirmizrādes ir redzami, piemēram, Ivars Godmanis, Aigars Kalvītis, Atis Slakteris.

Viņiem nav brīvbiļešu, viņi tās iegādājas par naudu.

Kā sokas ar abonementu tirdzniecību jaunajai sezonai? Cik tas ir svarīgi, plānojot finanšu plūsmu?

Teātra spēks un lepnums ir daudzu gadu garumā veidotās tradīcijas. Vienu no tām veido mūsu skatītāji, un tā ir abonementu tradīcija, kas nereti iet cauri vairākām paaudzēm. Mums ir skatītāji, kuriem ir abonements jau trešajā paaudzē. Jaunajā sezonā mēs piedāvājam ne tikai mainīt vecos abonementus pret jauniem, bet piedāvājam tirdzniecībā papildu abonementus. Šā brīža situācija liecina, ka abonementu skaits nākamajai sezonai būs pieaudzis. Pamatieņēmumi teātrim tomēr ir no regulārās biļešu tirdzniecības. Turklāt abonementā nav iekļautas visas pirmizrādes, bet tikai četras no plānotajiem 12 jauniestudējumiem. Jāpiebilst, ka abonementā neietilpst mazo zāļu izrādes. Taču abonementā iekļautās četras pirmizrādes nenoliedzami ir teātra nozīmīgākie notikumi. Tajā pašā laikā jauniestudējumus, kas paredzēti uz konkrētām mērķauditorijām, piemēram jauniešiem, kur ir eksperimentālāka valoda, mēs abonementā neiekļaujam.

Ko jūs pats visvairāk gaidāt jaunajā sezonā?

Repertuāru mēs veidojam sadarbībā ar manu padomnieci mākslinieciskās stratēģijas jautājumos teātra zinātnieci Ievu Struku. NT ir tradīcija sākt sezonu ar kādu latviešu autora lieldarbu. Šoreiz jauno sezonu mēs sāksim ar Alberta Bela romāna "Cilvēki laivās" iestudējumu, kuru iestudē režisore Inese Mičule, dramatizējumu veidojusi Lelde Stumbre, un mūziku komponējis Rihards Zaļupe. Tas būs mūsu teātra veltījums Alberta Bela piemiņai. Tā ka šis ir iestudējums, kuru es gaidu visvairāk.

No mākslas atpakaļ pie praktiskām lietām. Dailes teātra direktors Juris Žagars ir paudis, ka ir kategoriski pret aktieru beztermiņa darba līgumiem, un iestājas par to, ka līgumiem ar aktieriem, tāpat kā ar sportistiem, ir jābūt terminētiem. Kāds ir jūsu viedoklis?

Mainīt pašreizējo Darba likumu, lai ar aktieriem varētu slēgt terminētus līgumus, pašlaik ir viena no profesionālo teātru vadītāju prioritātēm. Teju nevienā Rietumvalstī, tostarp arī mūsu kaimiņvalstīs, vispārējā darba likumdošana netiek attiecināta uz mākslinieku kontraktiem. Tā ir tikai Latvijā. Tas ļoti ierobežo teātra vadību ansambļa plānošanā. Pašlaik terminētus līgumus var slēgt vienreizēji tikai uz pieciem gadiem. Ar jaunu, tikko mācību iestādi beigušu aktieri var slēgt terminētu līgumu uz pieciem gadiem. Pēc tam, ja vēlas darba attiecības turpināt, ir jāslēdz beztermiņa līgums mūža garumā. Būtu jāmaina likums, līdzīgi kā Igaunijā, ka pēc pirmajiem pieciem gadiem ir iespēja noslēgt vēl vienu terminētu līgumu uz pieciem gadiem. Ja aktieris ir nostrādājis teātrī desmit gadus, vadībai ir lielāka iespēja profesionāli novērtēt aktieri un izšķirties par beztermiņa līguma slēgšanu. Pieci gadi ir pārāk īss laiks. Turklāt es uzskatu, ka terminēti līgumi ir vairāk motivējoši un liek vairāk sevi profesionāli izaicināt un pierādīt ikdienā. Mums ir jāvirzās uz terminētām līgumattiecībām ar profesionāliem aktieriem.

Vai šīs terminētās līgumattiecības sāktu darboties tikai attiecībā uz jaunajiem aktieriem, vai arī tās būtu jāattiecina uz aktieriem, kas jau pašlaik strādā ar beztermiņa līgumiem?

Tas ir diskusiju jautājums. Ja aktieris ir teātrī nostrādājis 30 un vairāk gadus, tad šādas darba attiecības nav mērķtiecīgi pārskatīt. Jāpiebilst, ka arī arodbiedrība uzskata, ka pašreizējais regulējums nav pats optimālākais. Tajā pašā laikā arodbiedrība uzskata, ka terminēts līgums uz gadu nebūtu pieļaujams. Vai tiem jābūt trīs vai pieciem gadiem, tas ir diskusiju jautājums.

Sabiedrībā ir liela viļņošanās par to, ka NT izīrē savas telpas producentiem, kuri izrādīs Krievijas emigrācijas režisora Dmitrija Krimova izrādi "Ārprātīgo piezīmes" krievu valodā. Liela daļa cilvēku uzskata, ka kara laikā NT nevar izrādīt izrādi krieviski. Jāpiebilst, ka tulkojums, protams, tiek nodrošināts. Kā jūs uz to raugāties?

[Intervija notika pirms NT lēmuma atteikt telpu iznomāšanu Krievijas režisora Dmitrija Krimova izrādei "Ārprātīgo piezīmes" – red.]

Repertuārā mums nav nevienas izrādes svešvalodā. Krimova gadījumā mēs tikai izīrējam savas telpas. Viesizrāžu kontekstā NT ir bijušas izrādes gan igauņu, gan angļu, gan krievu valodā. Mūsu noteikums viesizrāžu rīkotājiem ir vienmēr bijis, ka jābūt tulkojumam latviešu valodā. Kā mēs izvēlamies viesmāksliniekus tajā kalendārajā grafikā, kad NT ir viesizrādēs ārpus Rīgas? Ir divi kritēriji – mākslinieciskā kvalitāte un līdzšinējā sadarbības pieredze. Attiecībā uz Krimovu mums ir pilnīga pārliecība, ka šī izrāde būs ar ļoti augstu māksliniecisko kvalitāti. Turklāt mums jau šajā sezonā ir viņa iestudēta repertuāra izrāde. Uz jebkuru mākslinieku ir attiecināms radošās brīvības princips, un mēs necenzējam nevienu režisoru.

Ko jūs atbildētu tiem, kas saka, ka kara laikā Latvijā nedrīkst iestudēt nedz krievu režisori, nedz uzvest krievu lugas?

Es teiktu, ka 99% Krievijas teātra mākslinieku ir gājuši pret savu sirdsapziņu un palikuši Krievijā, tādējādi ar savu mākslu kalpojot Putina asiņainajam režīmam. To cilvēku, kas, protestējot pret karu Ukrainā, no Krievijas ir aizbraukuši, ir ļoti maz, un viņi ir Putina režīma pretinieki. Galvenais iemesls, kādēļ profesionāli mākslinieki pamet Krieviju, ir radošā brīvība. Jautājums, vai mēs šiem cilvēkiem dodam iespēju strādāt profesionālās institūcijās pilnīgi brīvi? Vai mums ir jānosaka viņiem tēmas un tās drīkst būt tikai politiskas manifestācijas pret Putinu, vai mēs tomēr dodam šiem māksliniekiem radošu brīvību runāt arī par cilvēciski eksistenciālām tēmām un vērtībām? Es uzskatu, ka nedrīkst būt dubulti standarti, un tā pati radošā brīvība, kuru mēs nodrošinām Latvijas māksliniekiem, ir jādod arī tiem profesionāļiem, kuri apzināti ir pametuši Krieviju. Mēs nedrīkstam to viņiem laupīt.

Daudziem skatītājiem, vērtējot NT izrādes, šķiet, ka ēkā, kurā dibināta Latvijas valsts, nav vietas visādiem trakulīgiem eksperimentiem. Vai šī vēsture reizēm nekļūst par slogu radošumam?

NT izrādēm un repertuāram ir jāatbilst noteiktiem mākslinieciskajiem standartiem un kvalitātes kritērijiem. Vislielākais apkaunojums pret ēku būtu, ja mēs iestudētu zemas kvalitātes izrādes, kurām nav mākslinieciskās vērtības. Mums ir pienākums visu laiku celt māksliniecisko latiņu, lai izrādes būtu aizvien saistošākas. Mūsu virsuzdevums ir rūpēties par latviešu teātra attīstību. Tāda uzdevuma nav nevienam citam teātrim. Tādēļ jaunajā sezonā prioritāte būs latviešu oriģināldramaturģijai, mēs strādāsim ar latviešu režisoriem, scenogrāfiem un komponistiem. Tas nozīmē, ka ārzemju viesrežisori mūsu teātrī būs vairāk kā izņēmums. Mēs izsludinājām konkursu un esam izvēlējušies divus jaunus režisorus, kuriem ļausim NT mazajās zālēs iestudēt savus diplomdarbus, piešķirot arī starta budžetu. Ar jaunajiem režisoriem, ar kuriem mums ir bijusi laba pirmā sadarbība, mēs to turpināsim arī jaunajā sezonā.

Vai NT varētu kaut ko iestudēt arī Seņkovs?

Es to neizslēdzu, taču iniciatīvai ir jānāk no viņa.

NT savu sezonu noslēdz ar "Skroderdienām Silmačos" , un es ar to vēlētos noslēgt interviju. Kad gaidāms jauns iestudējums?

Ne ātrāk kā pēc diviem gadiem.