Situācija tiešām ir slikta. Pētnieks aicina visus iesaistīties Latvijas vērtību saglabāšanā
Atbildība par vides saglabāšanu un klimata pārmaiņu mazināšanu jāuzņemas gan katram cilvēkam individuāli, gan visai sabiedrībai un valstīm kopumā. Tā kā Latvijā dzīvojošie cilvēki pagaidām salīdzinoši maz izjūt klimata pārmaiņu sekas, mēs par tām daudz nesatraucamies. Diemžēl vairums mūsu rīcību saistībā ar zaļāku un ilgtspējīgāku dzīvesveidu notiek piespiedu kārtā nevis brīvprātīgi.
Latvijas Universitātes un Vidzemes Augstskolas pasniedzējs un pētnieks, zaļā un ilgtspējīgā dzīvesveida aktīvists Elgars Felcis, viņa ģimene un atvērtās saimniecības “Zadiņi” kopienā dzīvojošie ļaudis ikdienā cenšas dzīvot pēc iespējas draudzīgāk dabai.
Diemžēl daļa iedzīvotāju apstājas pie atkritumu šķirošanas
Bet kā pētnieks vērtē to, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju pat nešķiro atkritumus? Bieži vien mēs savas ērtības liekam augstāk par zaļo dzīvesveidu.
Felcis intervijā portālam Jauns.lv piekrita: “To mēs redzam arī no iedzīvotāju aptaujām. Cilvēki šķiro vairāk, bet neko daudz vairāk arī nedara. Mēs sākam ar mazumiņu, bet pie mazumiņa arī paliekam.
To mēs cita starpā secinājām no pētījumiem Latvijas Zinātņu Padomes finansētā projektā “Gatavi Pārmaiņām”, kuru ar kolēģiem Latvijas Universitātē realizējām no 2020. līdz 2022.gadam*.”
Ļaudis varētu būt kļuvuši taupīgāki
“Žēl, ka pēc projekta beigām vairs nav jaunāko datu par izmaiņām enerģijas taupīšanā pēc kara sākuma Ukrainā un [energoresursu] cenu pieauguma. Mēs varam minēt, kas tur parādītos: cilvēki ir kļuvuši daudz taupīgāki.
Eiropā arī cilvēki bija daudz taupīgāki. Tur valstu politikas bija tādas, ka jābūt ļoti taupīgiem, jo dabasgāzes rezerves bija ierobežotas visai ziemai. Par laimi, bija silta ziema un Rietumeiropā cilvēki ziemā nesala.
Diemžēl vairums videi draudzīgo izvēļu notiek piespiedu kārtā
Tas ir jautājums, cik lielā mērā mēs brīvprātīgi esam spējīgi veikt videi draudzīgas rīcības un cik lielā mērā tas notiek piespiedu kārtā?
Diemžēl biežāk tas notiek piespiedu kārtā nekā brīvprātīgi.
Latvijā vides problēmas īpaši nejūtam
Tam pamatā ir arī socioloģiski un psiholoģiski aspekti, kā mēs izjūtam šīs problēmas vai izaicinājumus.
Vides problēmas nav tieši personīgi izjūtamas vai ir daudz retāk izjūtamas, it sevišķi Latvijā, kuru klimata krīzes un bioloģiskās daudzveidības sabrukums skar maz, salīdzinot ar pasaules kontekstu.
Mūsos nav trauksmes sajūtas par vides problēmām
Līdz ar to nav steidzamības, trauksmes, problēmu sajūtas. Vai arī tā ir ļoti minimāla. Vai arī tā ir teorētiska: tas notiek kaut kur tālāk.
Bet tad liekas, ka viņi kaut kur tur tālāk šausmīgi izmet atkritumus un ir cūcīgi: “Kāpēc lai mēs būtu atbildīgi par to, ja viņi ir tik bezatbildīgi?””
Vienlaikus pētnieks novērojis, ka pieaug sabiedrības izglītotība par dažāda veida vides problēmām.
Palielinās sabiedrības polarizēšanās
“Pētījumos projektā “Gatavi Pārmaiņām” secinājām arī to, ka pieaug sabiedrības polarizēšanās tajā, ka ir tādi cilvēki, kas ļoti stingri par to iestājas, satraucas u.tml., bet ir lielas sabiedrības daļas, kurās ir nogurums saistībā ar to, cik daudz mēs lasām, dzirdam un runājam par vides problēmām.
Lielā mērā nogurums varētu rasties no vainas sajūtas, ka man tagad jāuzņemas atbildība par to, ka pasaulē ir slikti, ka klimata pārmaiņas mēs nespējam novērst, ka bioloģiskā daudzveidība samazinās, ka ir gaisa un ūdens piesārņojums, ka zivju resursi izsīkst un ka viss ir slikti.
Tendences kļūst arvien sliktākas
Analītiski varu paskaidrot: jā, tik tiešām visas tendences kļūst arvien sliktākas un mēs virzāmies prom no ilgtspējīgas attīstības mērķiem.
Es varētu turpināt par to, cik tiešām situācija ir kritiska, uzskaitot citas negatīvas tendences.
Uzskats, ka viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka
Bet ir jautājums, kur tas noliek cilvēku, indivīdu, kuram prasa individuālo atbildību, ko ar to visu darīt. Tā ir daļa no kopējā stāsta, patērētāju sabiedrības, mūsdienu kapitālisma, kas ir ļoti individualizēts.”
Mūsdienās pastāv uzskats: “Tu pats esi savas laimes kalējs.” Dzirdami aicinājumi: “Brauc uz Ameriku, tur ir visu iespēju zeme! Strādā smagi, tev izdosies, tu panāksi, viss atkarīgs no tevis!”
“Tas pats notiek arī saistībā ar atbildību par vidi: “Ja ir problēmas, tātad tu esi atbildīgs! Neizdarīji labas izvēles, tātad tu esi vainīgs! Tev jāpacenšas, tev jāmaina tas!” Tad mēs domājam, ko tagad darīt, ko mainīt?”
Svarīgi ir arī sistēmiskie lēmumi
Felcis norādīja, ka svarīga ir konkrētā cilvēka individuālā rīcība, bet vienlaikus tā ir ļoti atkarīga no stratēģiskiem un sistēmiskiem lēmumiem, ko pieņem starpvalstu un valstu līmenī.
“Uz ko mēs virzāmies? Kāda veida sociālo līgumu mēs slēdzam ar sabiedrību? Par ko mēs vienojamies? Vai mēs kā sabiedrība esam izglītota, ka ir dažādas vides problēmas un ka mums kā sabiedrībai būtu atbildīgi virzīties uz A, B un C mērķiem?
Mums kopā jāvirzās atjaunojamo resursu virzienā
Piemēram, mums kā sabiedrībai būtu svarīgi virzīties uz pāreju uz atjaunojamiem resursiem, nodrošināt Latviju ar tiem, atteikties no fosilajiem resursiem un pāriet uz atjaunojamiem resursiem. Ļoti loģisks solis.”
Bet vajadzīgi arī stratēģiski nākamie soļi, piemēram, valstij būtu jāskatās, kā mēs kopumā varētu attīstīt vēja enerģijas izmantošanu. Tam nevajadzētu notikt haotiski, bet gan stratēģiski, domājot par to, kuros reģionos un kādos veidos to īstenot, kā no tā varētu iegūt cilvēki, nevis tikai ārvalstu investori.
Nepieciešams skaidrs redzējums par Saules paneļiem
Tāpat vajadzīgs stratēģisks redzējums par Saules paneļu izmantošanu. Nepieciešamas skaidras norādes, ka būs valsts atbalsts to izmantošanā. Tāpat sabiedrībai vajadzīgs skaidrs vēstījums, ka valstij ir svarīgs lielais skaits mazo ražotāju. Nav labi, ja spēles noteikumu maiņa ir ļoti bieža.
Ir jāveido stratēģisks redzējums, ko cilvēkiem darīt, kā rīkoties un kā dzīvot, īstenojot valsts kopējos stratēģiskos mērķus. Turklāt, ja parādās problēmas, tad valstij būtu vairāk jākomunicē par tām, balstoties zinātnē.
Arī iedzīvotājiem būtu jāapzinās mūsu vērtības
Felcis arī vērsa uzmanību, ka valdības ministru līmenī daudz tiek runāts par tautsaimniecības dekarbonizāciju (siltumnīcas efekta gāzu emisiju samazināšanu līdz nullei).
Taču arī iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ko tā nozīmē, kādā veidā tā ietekmētu dažādus sabiedrības sektorus, kā varētu nodrošināt labu un labklājīgu dzīvi, virzoties uz oglekļa emisiju un vides apdraudējumu samazinājumu.
Visiem iedzīvotājiem būtu jāsaprot, ka dabas resursi, vide, veselīga un daudzveidīga ekosistēma ir mūsu vērtības, ko kopīgiem spēkiem aizsargājam.
Viens cilvēks nevar aizsargāt visu ekosistēmu
“Mēs nevaram sagaidīt, ka cilvēki individuāli aizsargās ekosistēmas vai izdomās aizsardzības plānu un noteikumus, piemēram, Gaujas Nacionālajam parkam vai ieviesīs jaunas [dabas aizsardzības] teritorijas, izņemot mikroliegumus, ko var pieprasīt.
Ir dalītā atbildība. Patlaban pārāk daudz tiek uzlikts uz indivīda. Jūs man jautājat, ko es daru [vides aizsardzības labā] kā indivīds, bet vēl ir lietas, par kurām es gribētu, lai tās sistēmiski mainās un palīdz tālākai virzībai,” pasniedzējs un pētnieks sacīja.
