“Tad es sapratu, ka viss jāsāk no sākuma.” Dēla piedzimšana lika Aldim mainīt dzīvi

Portāls Jauns.lv jau vēstīja par Alda darbošanos Zemessardzē un cīņu par sportiskajiem panākumiem.

Aldim ir trīs bērni: Sandra (29 gadi), Inga (27) un Rūdolfs (13), kā arī aptuveni pusgadu veca mazmeitiņa Enija.

Lielās meitas jau ir savā dzīvē un darbos, bet Rūdolfs ir skolēns un dzīvo kopā ar vecākiem. Viņš nodarbojas ar airēšanu. “Viņš dara to, ko Limbažu sporta skolā liek, bet mājās īsti nesporto. Dažreiz grib, bet dažreiz negrib, kā uznāk iedvesma.”

Mēģina iesaistīt puiku gan darbos, gan treniņos

Pozitīvi, ka pusaudzis redz: tētis aktīvi darbojas Zemessardzē un regulāri sporto, nevis tikai sēž dīvānā. “Reizēm viņš nāk un skatās, ko es daru, un mēģina darīt līdzīgi, protams, ar stipri vieglākiem svariem.”

Bērziņu ģimenē ne tēvs, ne dēls nesēž tikai pie televizora vai telefona. “Tā nav. Mēģinu viņu iesaistīt gan darbos, gan treniņos.”

Mūsdienu jauniešus nevar salīdzināt ar iepriekšējām paaudzēm

Vērtējot mūsdienu jauniešu kopējo fizisko sagatavotību, Aldis atzina, ka viņus nevar salīdzināt ar kādreizējiem jauniešiem. “Arī tīrumā salātiņš vairs nav tāds, kāds bija kādreiz. Tas ir izaudzis, bet nav tajā krāsā, skatā un spēkā.

Bet visi cenšas. Redzu, ka nāk daudz jaunsargu. Cik zinošs ir instruktors, tik zinoši ir jaunsargi. Pozitīvi, ka viņi nāk ar lielu iedvesmu.

Diemžēl daļa sēž ar telefoniem un bulciņām

Taču ikdienā redzu daudz jauniešu, kas sēž ar telefoniem un bulciņām. Īsti nezinu, ko katrs dara, bet neredzu, ka viņos iekšā būtu liela spēka pārliecība. Varbūt tas nāk ar laiku.”

Iespējams, mūsdienās nav tā, ka jaunieši ierauga vienu puisi, kurš kačājas, un uzreiz grib darīt to pašu. Daļa varētu izvēlēties labāk apsēsties, uzēst saldumus, paskatīties un aiziet. Protams, ir cerība, ka pēc laika kāds no skatītājiem varētu pievienoties sportotājam.

Vajag vairāk āra trenažieru

“Limbažos nav tik daudz āra trenažieru. Iekšā telpās ir, bet par tiem ir jāmaksā, tiesa, nezinu, kā ir jauniešiem. Ārā varētu būt lielāks klāsts ar trenažieriem.” Iespējams, tad vairāk jauniešu pievienotos tiem, kas vakaros sporto.

“Biju Siguldā, un tur tiešām mani, vecu vīru, aizrāva stieņi. Es piegāju un sāku kačāties, bet tad sapratu, ka esmu aizbraucis kopā ar sievu izklaidēties, nevis kačāties, tāpēc tam jāmet miers.”

Volejbolisti vasarās mudž

Aldis pauda: ja pilsētā būtu plašāka sporta infrastruktūra, tad, iespējams, vairāk jauniešu pievienotos sportotājiem. “Volejbola iespējas mums ir diezgan plašas airēšanas bāzē. Tur ir pludmale, kurā ir vairāki volejbola laukumi. Vasarā tur mudž volejbolisti.”

Arī futbola infrastruktūra Limbažos esot laba, bet vajadzētu vairāk attīstīt arī citu sporta veidu iespējas.

Jāsporto arī ziemā

Turklāt jādomā, kā nodrošināt bērniem un jauniešiem plašākas sportošanas iespējas ne tikai vasarā, bet arī citos gadalaikos. “Pārsvarā ziemā sporto hallēs. Jauniešiem tiek piedāvāts liels klāsts sporta veidu: mini futbols, futbols, florbols, hokejs. Viss ir, tikai vajag, lai paši darītu.”

Bet vai daudz bērnu un jauniešu to dara? “Braucot garām slidotavai, redzu, ka kāds trenējas hokejā, cits nodarbojas ar ātrslidošanu.” Kopumā Limbažos dzīvojošie bērni labprāt sporto, Aldis novērojis.  

Dēla dēļ neļauj sev apstāties

Vai Aldim dažkārt negribas mest pie malas darbošanos Zemessardzē un sportošanu, jo abas darbības ir saistītas arī ar dažādām grūtībām? “Dažreiz ir tā, ka gribas pamest visu. Bet tajā pašā laikā, kamēr man aug dēls, es to nevaru darīt! Man ir jāiet viņam pa priekšu kā spogulim!

Man dēls ir jāizaicina, kaut arī viņš negrib. Darīs vai nedarīs – tas ir cits stāsts, bet svarīgi, lai viņš redz, kā tas notiek.”

Dēls piedzimšana mudināja vēlreiz iekāpt jaunības zābakos

“Esmu šķīries no pirmās sievas, pēc tam iepazinos ar savu tagadējo sievu Ievu, ar kuru mums ir kopējs dēls Rūdolfs. Ievai no iepriekšējām attiecībām ir meita Diāna, kurai tagad ir 22 gadi.

Kad mēs sagājām kopā, es domāju, ka likšu mieru Zemessardzei un vairs nenodarbošos ar sporta aktivitātēm.

Bet tad mūsu dzīvē ienāca dēls, un es sapratu, ka man ir jāiekāpj vēlreiz jaunības zābakos. Man ir jārāda dēlam priekšzīme. Viņš tomēr ir puika nevis meitene. Tad es sapratu, ka man jāsāk viss no sākuma – vilku ragaviņas tālāk.”

Vēlas izaudzināt vīrišķīgu vīrieti

Aldis, turpinot darboties Zemessardzē, grib, lai viņa dēls izaugtu par vīrišķīgu vīrieti: “Lai viņš redz, kas ir sporta aktivitātes un viss pārējais.”

Viņš nevēlas, lai dēls varētu pacelt tikai pildspalvu un telefonu.

Kādam mūsu zeme ir jāsargā!

Kad iepriekš Aldis strādāja mežā, sieva dažkārt bija neapmierināta, ka vīrs tik maz laika pavada mājās. “Tad mājās biju reti. Zemessardzes aktivitātes pārsvarā ir brīvdienās. Pirmdien es aizbraucu uz darbu mežā, piektdienas vakarā atgriezos mājās, bet sestdien no rīta jau biju augšā un prom Zemessardzē. Mēs redzējāmies tikai piektdienas vakarā un svētdienas vakarā.

Viņa bija dusmīga, bet ko darīs!? Kādam mūsu zeme ir jāmācās sargāt!”

Karš Ukrainā deva papildu motivāciju

Aldis novērojis, ka līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā Zemessardzes rindas kļuvušas pilnākas. “Es dienu Zemessardzē un redzu, ka nāk vairāk cilvēku. Sākumā nevarēju saprast, kāpēc viņi nāk, īpaši gados veci cilvēki, ne tikai jaunie.

Es kādam prasīju: “Ko tu tā izdomāji [pievienoties Zemessardzei]?” Paziņa atbildēja: “Saistībā ar Ukrainu es arī tomēr gribu aizstāvēt [Latviju]. Bet, lai zinātu, kā to darīt, ir kaut kas jāmācās.”

Alda uzrunātie biedri pauduši prieku, ka iestājušies Zemessardzē. “Kādreiz viņiem tādas motivācijas nebija, bet tagad [līdz ar karu Ukrainā] ir.”

Kaujas spējas ir regulāri jāuzlabo

Arī viņš pats līdz ar karu Ukrainā jutis vēlmi uzlabot savas zināšanas un prasmes par valsts aizsardzību, lai varētu tās pielietot, ja rastos vajadzība.

“Katrā gadījumā ir jābūt gatavam pildīt uzdoto pienākumu. Tas, kas mums mācīts, ir jāzina! Es esmu mīnmetēju apkalpē, un man ir jāzina viss par mīnmetēju un jāpiedalās kaujas spēju uzturēšanā. Katram ir jāpilda viņam iedotais amats.”

Nepietiek ar vienreizēju apmācību

Nav pareizi, ja cilvēks kādreiz (piemēram, pirms 10 gadiem) ir izgājis apmācības, bet tagad vairs nepiedalās kaujas spēju uzturēšanā.

Aldis uzskata, ka iegūtās zināšanas, prasmes un iemaņas ar laiku noplok. Piemēram, ar katru ieroci, kura darbība ir apgūta, ir regulāri jāstrādā un iegūtās zināšanas jāatjauno un jāuztur.

Priecājas par sievietēm Zemessardzē

Viņš ir pozitīvi noskaņots par dāmu darbību Zemessardzē. “Man ļoti liels prieks, ka viņas arī piedalās, iestājas Zemessardzē un darbojas ar lielu degsmi un iniciatīvu. Dāmas ir kā jaunas atvasītes, kas izlien no zemes un tiecas uz Sauli. Viņas nāk ar smaidu!

Pat tad, kad trīs dienas ir pavadītas mežā, mēs aizbraucam nodot ieročus, visu iztīrīt un izdarīt, viņas neiet kā ar nolaistiem spārniem, bet gan ar lielu gandarījumu par padarīto.

Zemessardzē arī sievietes mācās patstāvību

Meža dzīve ir pavisam citādāka nekā mājās. Tajā ir iesaistīta izdzīvošana, cilvēki mācās pastāvēt par sevi, ēšanu, apģērbu, sagatavošanos nākamai dienai.”

Zemessardzes dzīvē nav siltu gultu un naktīs blakus neguļ vīrs vai sieva. Tur jābūt patstāvīgiem. Neskatoties uz fiziskām neērtībām, Aldis vērtēja, ka tā ir ļoti interesanta dzīves daļa.

Izaicina sevi arī ar ziemas peldēšanu

Turklāt darbošanās Zemessardzē var iedot daudz vērtīga ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. “Kamēr cilvēki ir jauni, viņi grib izmēģināt daudz ko. Pirms kāda laika meitenes ziemā leca iekšā āliņģī.”

Lai gan piedalīšanās pasākumā nebija obligāta, tomēr to izmēģināja gandrīz visi Alda biedri, tostarp viņš pats.

Piedalījās arī sacensībās

“Es eju ziemas peldēšanā, bet tagad neesmu saņēmies. Parasti to daru katru gadu jau kopš 2012.gada. Es mēģinu tēlot roni,” viņš smējās. 2013.gadā viņš piedalījās arī Siguldas sacensībās, kur bija vēl lielāks pārbaudījums: ne tikai jāiekāpj āliņģī, bet arī jānopeld 50 metri. “Tas bija rūdījums.”

Īpaši liels izaicinājums tas bija tāpēc, ka, braucot uz sacensībām kopā ar meitu, Alda automašīna ieskrēja kupenā. Par laimi, kāds braucējs palīdzēja izkļūt ārā un viņi paspēja uz sacensībām pēdējā mirklī.

Nezina, ko darītu, ja nevarētu darboties Zemessardzē

Vai Aldis varētu pilnvērtīgi dzīvot bez aktivitātēm Zemessardzē? “Loģiski domājot, protams, varētu, bet es gribu būt viens no viņiem, viens no mums.”

Kāpēc? “Tas ir pavisam citādāks skats. Uzvelkot formu, ir cita atbildība, kas nav daudziem jauniešiem. Daudzi neuzņemas atbildību par to, ko dara.”

Zemessardzes forma uzliek lielāku atbildību gan tās nēsātājiem, gan, iespējams, izaicina apkārtējos cilvēkus vairāk aizdomāties par valsts aizsardzību.

Arī jauniešiem jāzina militārās lietas

Noslēgumā Aldis norādīja, ka mūsdienu jauniešiem pārāk maz māca par militārām lietām. Pozitīvi, ka viņa skolas gados (Padomju laikā) bija militārās stundas.

Lai arī jaunietis pēc tam var izvēlēties savu nākotni nesaistīt ar militāro jomu, tomēr viņam ir jāzina, ko darīt ar ieroci, kas mētājas kaujas laukā. Vismaz būtu jāsaprot, no kuras puses ierocim pieiet un kā to paņemt.

Jaunajiem cilvēkiem jāmācās soļot

Tāpat jauniešiem būtu jāzina ierindas mācība. Aldis novērojis, ka daļa jauno cilvēku pat nemāk pareizi soļot. “Trīs reizes esmu piedalījies jauno apmācībā, un redzu, ka ir liela grūtība ar jauniešiem, ka vairāk laika jāpavada tieši ierindas soļu apguvē.”

Var redzēt, ka skolā jaunieši nav mācījušies ierindas mācību. Viņiem vajadzētu iedot stabilu pamatu par militārām lietām, tādu kā armijas disciplīnas sākumu.

Jāmācās uzņemties atbildību par savu rīcību

Aldis arī novērojis, ka daļai mūsdienu jauniešu ir grūtāk pieņemt militārajā jomā valdošo disciplīnu. Daži pat mēdz jautāt: “Kāpēc man jāliecas pēc tā papīriņa zemē?”

Diemžēl daļa pat neiedomājas, ka varēja arī to papīriņu vispār nenomest zemē, bet gan izmest atkritumu tvertnē… “Daļa jauniešu ir tādi, ka aiz viņiem daudz kas paliek, viņi neatbild par to, ko dara,” Aldis izteica vērtējumu.