"Mana bērnība nebija tāda kā pārējiem." Aldis kļuvis par vienu no stiprākajiem vīriem Latvijā
Zemessardzes 27.kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas vecākais zemessargs Aldis Bērziņš ir viens no stiprākajiem zemessargiem Latvijā. Viņš intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par treniņiem, kas nepieciešami, lai iegūtu labus rezultātus, kā arī bērnību, kas pagāja smagos lauku darbos.
Limbažnieks Aldis iepazīstināja ar sevi: “Es strādāju un paralēli arī trenējos. Patlaban strādāju Zemessardzē, bet iepriekš darbojos mežā.
Kad iestājos Zemessardzē, mans komandieris bija Gints Ķepiņš. Varbūt viņš redzēja, ka esmu lielāks un spēcīgāks par pārējiem, tāpēc vienmēr centās mani iegrūst spēka vīru stafetēs, kā arī uzaicināja uz saviem treniņiem.
Kad saskāros ar dažādiem smagumiem sporta sacensībās, es sapratu, ka vajag uzlabot savas spējas, jo ar to vien [toreizējo sagatavotību] svari necēlās. Tad sāku cilāt svarus biežāk un smagākus, visu laiku virzījos uz augšu.”
Jau bērnībā bija smagi jāstrādā
Jau pirms zemessarga gaitām Aldis nedaudz trenējās. “Mana bērnība nebija tāda, kā tā parasti ir visiem pārējiem bērniem, kas spēlējas smilšu čupā. Man bija “jāspēlējas” ar lāpstu un dakšu.
Man bija jādara visi lauku darbi, tie gūlās uz mana kakla. Tie veicināja arī fizisko sagatavotību. Es redzēju: kad pieķēros klāt svaru bumbām vai svaru stieņiem, tie mani aizrāva. Tā tas ir līdz pat šai dienai.”
Liela pieredze Zemessardzē un mežā
Aldis Zemessardzē darbojas jau kopš 2006.gada – 17 gadus. “Ir vīri, kam ir vēl lielāka pieredze. Ir tādi, kas darbojas arī 30 gadus.”
Viņa izglītība ir saistīta ar mežistrādi, un pēc Ogres “Kursu bāzes” pabeigšanas 1999.gadā Aldis sāka strādāt mežā, kur veica dažādus darbus: “Es braucu ar meža traktoru, kas izved kokmateriālus. Biju arī zāģētājs. Strādāju ar “Harvester”, ar izvedēju, ar rokas zāģi. Darīju visu, kas patika.”
314 reizes uzrāva 16 kg smagu bumbu
Pagājušajā vasarā notika Zemessardzes sporta spēles un Aldis ieguva pirmo vietu, raujot svarbumbas. 10 minūšu laikā viņš 314 reizes uzrāva 16 kg smagu bumbu.
Šis spēka izturības vingrinājums Zemessardzes sporta spēlēs tika piedāvāts jau trešo reizi. Aldis startēja trešajā vīriešu vecuma grupā, kurā bija vīri vecumā virs 45 gadiem.
Iedvesmojās no lietuvieša spēkavīra
Viņš vērtēja, ka 314 uzrautās reizes bija ļoti labs rādītājs: “Tas ir daudz, visiem daudz, jo neviens cits tik lielu skaitli nesasniedza. Pagājušajā gadā piedalījās arī lietuvieši, un kāds lietuvietis šajā kategorijā uzrāva 313 reizes.
Treniņu laikā es biju uzrāvis 290 reizes, bet vienu reizi knapi sasniedzu 300. Es domāju: “Vai viņš ir robots? Es nesaprotu!” Fiziski vienkārši nevarēju izdarīt tik daudz, bet tad bija bišķiņ jāpamaina treniņu taktika, un es tiku līdz 300 reizēm.
Pāri 300 reizēm es treniņu laikā nebiju ticis. Sporta sacensībās varbūt palīdzēja iedvesma.” Iespējams, Aldim palīdzēja arī sacensībās valdošā atmosfēra un līdzjutēju atbalsts.
Pamatā smags darbs un treniņi
Ik pa laikam trenējoties, Aldis jau iepriekš saprata, ka vajadzīgi regulāri treniņi, lai sacensībās parādītu patiešām labus rezultātus.
“Tad izdomāju, ka patiešām ir jāpatrenējas. Kad trenējos, bija rezultāts,” viņš teica un piekrita, ka labu rezultātu pamatā ir smags darbs un regulāri treniņi.
“Tas, ka uzrāvu 314 reizes, bija pusgada treniņu rezultāts. Es ik pa četrām dienām ņēmu rokā bumbu.
Diemžēl palika ceturtais
Šis treniņš notiek jau trešo gadu. Pirmajā gadā es uzrāvu tikai 235 reizes, bet toreiz man likās, ka tas ir ļoti daudz. Tomēr skatījos, ka citi cēla vairāk reižu.
Tad es uzrāvu 279 reizes un cerēju, ka būšu ticis pirmajā trijniekā, taču netiku. Vēl viens vīrs uzrāva tik pat daudz reižu, un tādos gadījumos uzvar rezultāts tam vīram, kurš ir svarā vieglāks. Es biju smagāks, tāpēc mani izmeta ārā.
Nolēma braukt mājās ar medaļu
Šogad es domāju, ka ir jāparāda maksimālais rezultāts – ir vai nav. Jau mājās dēlam teicu: “Es braukšu mājās ar medaļu, bet vēl nezinu, ar kādu medaļu pārbraukšu!”
Izrādījās, ka dabūju pirmo medaļu!” Aldis priecājās.
Izcīnīja arī sudraba medaļu Pasaules čempionātā
Pēc vasaras sporta spēlēm 54.bataljona virsseržants Uldis Veliks izraudzījās spēcīgākos vīrus, un Aldis bija viens no tiem pieciem stipriniekiem, kurus uzaicināja piedalīties Pasaules čempionātā armijas bumbu raušanā. Tas notika decembra sākumā Rēzeknē.
Aldis arī šajās sacensībās parādīja ļoti labu veikumu un izcīnīja sudraba medaļu. “Tas bija ļoti grūts pasākums, jo tur bija jāstartē ar 24 kg bumbu un ļoti jāpiepūlas, lai dabūtu labu rezultātu.
Kad es trenējos mājās, man nemaz tik labi negāja. Visu laiku bija sevi jāpiespiež, lai dabūtu nedaudz vairāk. Biju aizgājis līdz 200 reizēm 7 minūtēs, bet tur bija jāstartē 12 minūtes.” Ik pa brīdim atpūšoties, Aldis sacensībās tomēr parādīja labu rezultātu.
Savainoja roku, bet nepadevās
Tiesa, sacensību laikā viņš arī saplēsa roku. “Es ar tādu materiālu nebiju trenējies. Tur bija svarcēlāju pulveris, kurā iemērc rokas. Tas uzreiz visu tā kā salīmēja, bumbas neslīdēja, bet vajag, lai bumbas var ērti griezties pa roku.
Tad sajūta bija tāda, ka starp bumbu un rokām ir smiltis. Plēsa ādu, bija ļoti grūti ar to cīnīties. Tas radīja lielu diskomfortu. Bija jāļauj rokai atpūsties, bet laiks gāja tik ātri, ka vienkārši nevarēja atpūsties. Bija jāceļ, jāceļ, jāceļ, bet beigās āda no rokas bija nost! Kad noplēsa ādu, vairs neko daudz nevarēju izdarīt.”
Negribēja sagādāt vilšanos kolēģiem
Kāpēc Aldis to darīja, neskatoties uz grūtībām, sāpēm un diskomfortu? Viņš skaidroja, ka saistībā ar šo pasākumu Zemessardze bija materiāli atbalstījusi sportistu darbošanos, un viņš negribēja sagādāt vilšanos.
“Es sapratu, ka nevaru atlaisties. Kā tas izskatīsies, ja Zemessardze ir ieguldījusi manī līdzekļus, bet es aizbraukšu [uz sacensībām] un nodošu pa nullēm! Kaut kas mājās ir jāatved un viņiem jāparāda! Spiedu, ko varēju.”
Nākamreiz trenēsies nedaudz citādi
Par spīti grūtībām, viņš labprāt piedalītos šādā pasākumā vēlreiz: “Bet tad es to darītu nedaudz citādāk.” Iespējams, būtu vajadzīga vēl lielāka gatavošanās. “Piespiestu sevi, lai tieku pāri latiņai.”
Zemessargiem un profesionālā dienesta karavīriem ir labi pazīstams teiciens: “Labāk liet sviedrus trenējoties, nevis asinis kaujā.”
“Šajās sacensībās pienāca brīdis, kad vairs nevarēju, bet vajadzēja darīt,” viņš atminējās savas sajūtas.
Bērnībā bija audžutēva labā roka
Alda sportisko spēju attīstība sākās jau bērnībā, kad bija daudz un smagi jāstrādā laukos. “Kad sāku iet skolā, jau pirmajās klasēs vecāki iesaistīja mani ganos. Katru gadu bija jāiet ganos. Kaut arī negribēju tik agri celties, tomēr bija jāceļas. Tad viss aizsākās.
Bija jāiet palīgā audžutēvam. Es biju audžutēva labā roka. Man bija jāiet līdzi viņam visos lauku darbos. Piemēram, bija jāpļauj siens ar izkapti. Savā skaistajā bērnībā esmu nopļāvis aptuveni 3 hektārus siena.”
Muskuļi sāpēja, bet bija jāturpina pļaut
Tā ir diezgan liela platība, īpaši ņemot vērā, ka viņš bija tikai skolēns. “Jā, rokas sāpēja. Lielam cilvēkam jau sāpes nav tik jūtamas. Viņš vienu dienu papļauj… Katrs darbs jau ir grūts, kad to iesāk darīt. Bet, kad ir iesākts darīt un dara vairākas dienas, tad viss ir kārtībā.
Pirmajās dienās muskuļi ļoti sāpēja, bet bija jādara. Neko darīt! Traktoru tolaik īsti nevarēja dabūt, turklāt bija vietas, kur traktors nemaz nevarēja tikt klāt – tās pļāvām ar izkapti. Lai uzturētu mājlopus, bija vajadzīgs siens, un braucām to pļaut visur, kur vien varēja: gar upmalām, pie kalniem utt.”
Alda atmiņā iespiedušies arī citi lauku darbi, tostarp siena grābšana, zārdošana, kartupeļu vagu dzīšana, rakšana u.c. “Nezinu, vai visi jaunieši [mūsdienās] zina, kas laukos ir jādara.”
Vērtīgi, ka attīstīja fizisko spēku un pieredzi
Lai gan bērnībā lauku darbi puikam likās ļoti smagi, Aldis šodien uz tiem var paskatīties arī kā uz vērtīgiem: “Vērtība ir tā, ka iegūts fiziskais spēks un pieredze lauku darbos. Mani var ielikt jebkurā situācijā laukos, un es zināšu, kas jādara.
Zinu, ka kartupeli ziemā nevar iestādīt, tas jādara pavasarī. Zinu, ka zeme ir jāapstrādā, tā jāsagatavo stādīšanai, pēc tam nāk pļaušanas un siena vākšanas laiks, tad ir rudens darbi un maza pauzīte.”
Pēdējos 23 gadus Aldis dzīvo Limbažos, bet viņa bērnība pagāja Viļķenē.
Saprata, ka nevar ilgstoši strādāt tik intensīvi
Lai gan šobrīd viņš mīt pilsētā, tomēr lauki joprojām ir tuvi. “Man patīk lauku darbi, bet nav kapitāla, lai laukos kaut ko iesāktu. Ir vajadzīga tehnika, lai nav jāstrādā ar lāpstu.
Tolaik, kad strādāju mežā, es braucu mājās, lai darītu saimniecības darbus. Lai tos paveiktu, man bija jāiet pie kaimiņa pēc traktora. Kad paņēmu no kaimiņa traktoru, man tas bija jāatstrādā. Tāpēc tolaik iznāca tā, ka strādāju divas reizes vairāk nekā vajag. Tad sapratu, ka lauku darbi mani ātrāk nobeigs, tāpēc man tos nevajag.”
Novērtē pašu izaudzētos dārzeņus
Mūsdienās visus augļus un dārzeņus jebkurā gadalaikā var nopirkt veikalā, taču Aldis uzsvēra: “Pašu audzēts un gatavots ir labāks! Tikai tajā ir jāiegulda laiks.” Tāpat jārēķinās ar mainīgiem laikapstākļiem un dažādiem kaitēkļiem.
Bērziņu ģimenei ir neliels dārziņš, kurā viņi audzē to, ko paši vasarā patērē, piemēram, agros kartupeļus, zirņus, burkānus, gurķus, tomātus u.c.
Pārsvarā pārtiek no sava dārza veltēm
“Ja ziemā vajag vairāk kartupeļu, tad nopērkam, bet kopumā dzīvojam no savām dārza veltēm. Ir reizes, kad nopērkam tirgū kaut ko, kas vēl pašiem dārzā nav izaudzis, bet pārsvarā pārtiekam no sava izaudzētā.”
Kāpēc, viņaprāt, pašu izaudzēti dārzeņi ir vērtīgāki par lielveikalu produkciju? “To, kas aug pašu dārzā, nevar salīdzināt ar veikala produktiem, jo tos audzē citādāk. Tie tiek izdzīti un ātrāk izaudzēti, bet savā dārzā dārzeņi aug brīvā dabā un ir gatavi tikai tad, kad ir dabiski gatavi,” aktīvais zemessargs skaidroja atšķirības.
