Rīgā joprojām septiņi pieminekļi cildina komunismu un tā staļinistiskos varoņus. Aicina tos nekavējoties novākt. FOTO

Publiskās atmiņas centra valdes locekle Elīza Nikola Sveržicka Jauns.lv informē, ka Latvijas galvaspilsētas publiskajā vidē vēl ir septiņi vides objekti (pieminekļi un piemiņas plāksnes), kas slavina komunistisko totalitāro režīmu, PSRS okupācijas varu vai kara ideoloģiju. Tādēļ Publiskās atmiņas centrs aicina nekavējoši Rīgas mēru Mārtiņu Staķi pieņemt lēmumus, lai šos okupācijas laiku un Latvijas pārkrievināšanas veicinātāju monumentus un akmens zīmes noņemtu. Tie ir:

Padomju kodolieroču radītājs pie Latvijas Universitātes

Iepretim Latvijas Universitātei kanālmalas apstādījumos esošais 1978. gadā uzstādītais krūšutēls Latvijā dzimušajam matemātiķim un kosmosa mehānikas speciālistam Mstislavam Keldišam (1911-1978) cildina zinātnieku raķešu būves laukā, kurš bija pilnībā pakļauts militārajai nozarei. Bronzas krūšutēlā heroizētais zinātnieka portrets papildināts ar garu biogrāfisku tekstu, kas iekalts granīta postamentā latviešu un krievu valodā:

„Sociālistiskā darba varonis, Akadēmiķis MSTISLAVS KELDIŠS. Par sevišķiem nopelniem zinātnes un tehnikas attīstīšanā, pasaulē pirmā cilvēka pilotējamā kosmosa kuģa „Vostok” radīšanā un sekmīgā palaišanā. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1961. gada 17. jūnija dekrētu apbalvots ar otro Zelta medaļu „Sirpis un āmurs””.

Postamenta labajā pusē bija piestiprināti Mstislava Keldiša apbalvojumu atlējumi bronzā, kuri zuduši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Krūšutēla autori ir tēlnieks Ļevs Bukovskis un arhitekts Georgs Baumanis.

Publiskās atminas centrs raksta: “Ar 1949. gada 3. marta PSRS Augstākās Padomes Prezidija rīkojumu iedibināja nosacījumu, ka divkārtējam Sociālistiskā Darba Varonim viņa dzimtajā vietā obligāti jāuzceļ bronzas krūšutēlu ar attiecīgu uzrakstu; pieminekli 1978. gada 28. aprīlī, Mstisavam Keldišam vēl dzīvam esot, atklāja Latvijas PSR Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretāre Valentīna Klibiķe; uz PSKP CK locekļa, PSRS AP deputāta pieminekļa postamenta esošais uzraksts noklusē, ka ar PSRS AP Prezidija slepenu 1956. gada 11. septembra rīkojumu pirmoreiz medaļu “Sirpis un āmurs” Mstislavam Keldišam piešķīra par īpaša uzdevuma izpildi jeb ieguldījumu kodolieroču attīstīšanā Lavrentija Berijas vadītajā staļiniskajā kodolprogrammā”.

Jāatzīmē, ka pērnā gada pašā nogalē Rīgas dome jau nolēma pārdēvēt Akadēmiķa Mstislava Keldiša ielu par Brāļu Kaudzīšu ielu.

Sociālistiskais varoņrakstnieks pie Kongresu nama

1982. gadā Kronvalda parkā iepretim Rīgas Kongresu namam (padomju okupācijas laikā - LKP CK Politiskā izglītības nams) tika atklāts piemineklis PSRS Sociālistiskā darba varonim, LPSR AP Prezidija priekšsēdētāja vietniekam un 1940. gada okupācijas īstenotājam, rakstniekam Andrejam Upītim (1877-1970), kura autori ir tēlnieks Alberts Terpilovskis un arhitekts Gunārs Asaris. To 1982. gada 3. decembrī atklāja LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss. Iepriekš šajā vietā, 1977. gada 29. novembrī, uzstādīja akmeni, kurā tika norādīts, ka šeit piemineklis Andrejam Upītim tiks celts tieši kā Sociālistiskā darba varonim.

Jāteic, ka diskusijas par Andreja Upīša izsvītrošanu no publiskās telpas notiek ne tikai Rīgā, bet arī citviet Latvijā, kur viņa vārdā ir nodēvētas ne tikai ielas, bet arī kultūras un izglītības iestādes. Tā, piemēram, “Zaļās zemes” autora dzimtajos Skrīveros ir gan Andreja Upīša vārdā nosaukta skola, gan bibliotēka. 

Jāuzsver, ka 1982. gadā atklātā pieminekļa veidols nepārprotami atgādina par okupācijas “krievu laikiem”. Tas izceļas ar raksturīgo padomju revolucionāro darbinieku un tribūnu tēlnieciskajiem portretiem – skarbumu, dinamiski plandošu tērpu, enerģisku žestikulāciju un kustību, kā arī raupju materiāla virsmas apdari, savā darbā par Rīgas pieminekļiem norādījis mākslas vēsturnieks Ojārs Spārītis.

Jauns.lv jau rakstīja, ka pagājušā gada aprīlī Rīgas domes Pieminekļu valde sprieda par Andreja Upīša pieminekļa pārvietošanu. Toreiz diviem balsojot “par”, desmit “pret” un trijiem “atturoties”, padome nolēma neatbalstīt Andreja Upīša pieminekļa pārvietošanu.

Cīnītājs pret buržuāziskajiem nacionālistiem

Pie Zigfrīda Annas Meierovica (Basteja) bulvāra 12. nama ir pielikta piemiņas plāksne LPSR AP deputātam, rusofilam, vēsturiskās atmiņas izkropļotājam un Latvijas Valsts universitātes (LVU) Vēstures un materiālās kultūras institūta ideoloģiskās diversijas veicinātājam, krievu mesiānisma staļiniskās brošūras “Buržuāziskie nacionālisti - Latvijas vēstures viltotāji” pirmajam redaktoram Jānim Zutim (1893–1962).

Jāteic, ka šis Krievijas latvietis, kurš uz tēvzemi pārcēlās tikai pēc Latvijas okupācijas, ir arī 1950. gada Staļina prēmijas laureāts. Šo goda titulu viņš saņēma par 1946. gada darbu “Baltijas provinču jautājums XVIII gadsimtā”. Namā, pie kura piestiprināta Jāņa Zuta piemiņas plāksne, padomju vēsturnieks dzīvoja no 1950. gada līdz savai nāvei.

Čiekurkalna “cīņasspars”

Pie divstāvu koka nama Čiekurkalna 1. līnijā 88 ir saglabājusies piemiņas plāksne nelegālās Latvijas kompartijas preses izdevumam “Cīņa”, kas tur iespiests it kā 1935. gadā un 1936. gadā. Tomēr tur ar gada skaitļiem kaut kas nav kārtībā, jo 1976. gada izdotajā bibliogrāfiskā rādītāja “Latviešu periodika” 2. sējumā minēts, ka “Cīņa” tur drukāta tikai 1935. gadā. Tā nu te piemērs par nesakritībām padomju historiogrāfijas hronoloģijā.

Rīgas kanālmalas Puškins

2009. gada Kronvalda parkā, kanālmalā, tika uzstādīta skulptūra krievu dzejniekam Aleksandram Puškinam (1799-1837). Nu ir atklājies, ka tā tur parādījusies nelikumīgi. Piemineklis uzstādīts pēc Latvijas Puškina biedrības iniciatīvas ar Krievijas vēstniecības Latvijā, Maskavas nama Rīgā un kādreizējā Rīgas mēra, tagad eirodeputāta Nila Ušakova atbalstu. Idejas realizācija dažādu apstākļu dēļ ilga desmit gadus. Tēlnieka Aleksandra Taratinova (Krievija) darināto bronzas skulptūru (atlieta Holandē) atklāja dzejnieka 210. dzimšanas dienas gadā, Rīgas pilsētas svētku laikā pie gājēju tiltiņa pāri pilsētas kanālam aiz toreizējās Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes ēkas. Rīgas dome piešķīra līdzekļus pieminekļa uzstādīšanai un teritorijas labiekārtošanai, ko veica pašvaldības uzņēmums „Rīgas dārzi un parki”. Skulptūra novietota uz granīta postamenta, kura priekšpusē iestrādāts dzejnieka paraksta faksimils. Labajā pusē piestiprināta nerūsējoša tērauda plāksne ar tekstu krievu valodā: „Diženajam krievu dzejniekam”.

Spriežot pēc atbildīgo iestāžu paustā, šis 2009. gada 22. augustā atklātais piemineklis, iespējams, uzstādīts nelikumīgi. Nila Ušakova dome uzstādījusi objektu bez atļaujas. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija tolaik vērsās Rīgas vietvarā ar prasību skaidrot šādu rīcību, uz ko atbildi saņēma vien pēc tam, kad piemineklis jau stāvēja parkā. Rakstnieks nekad nav bijis Rīgā un savas dzīves laikā nav izrādījis īpašu interesi par notikumiem Latvijas teritorijā.

Dullais Dauka aiz Nacionālā teātra

1957. gadā Kronvalda parkā tika uzstādīts piemineklis PSRS valsts drošības orgānu piesegstruktūras, Juliāna Baltazara Marhļevska Rietumtautu komunistiskās universitātes – diversantu, teroristu un nelegālo komunistisko partiju cīnītāju apmācības institūcijas demokrātisko režīmu, tajā skaitā Latvijas Republikas, graušanai – mācībspēkam Moricam Eduardam Zilberam (1860-1941), kuru plašāk pazīstam kā “Dullā Daukas” autoru, rakstnieku Sudrabu Edžu. Šis piemineklis, kura veidojis tēlnieks Ojārs Siliņš, ir valsts nozīmes mākslas piemineklis Nr. 7265.

Tēlnieks Ojārs Siliņš 2,35 metrus augsto pieminekli veidojis padomju reālistiskās tēlniecības skolas tradīcijās. Pelēkā granītā kaltais krūšutēls atkārto sirma zinātnieka ikonogrāfisko klišeju, kāda mūsdienu tēlniecībā jau uzskatāma par retumu.

Sudrabu Edžus bija latviešu pedagogs un rakstnieks, kurš pēc boļševiku apvērsuma dzīvoja un darbojās Maskavā, bija viens no nedaudzajiem latviešiem, kuri pārdzīvoja pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās PSRS īstenotās represijas pret latviešiem.

Maskavā Sudrabu Edžus mitinājies pieticīgos apstākļos. Pēc 1940. gada Latvijas okupācijas Sudrabu Edžu Maskavā apmeklēja rakstnieks Andrejs Upīts. Viņš gribējis Sudrabu Edžu pārvest uz Latviju, bet varasiestādes viņam to nav ļāvušas. Miris 1941. gada 30. janvārī Maskavā, kur kremēts un pārapbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Ziedošā Anna Sakse

Slaveno “Pasaku par ziediem” un “Trīs šķūnīšu” autorei, PSRS AP Savienības Padomes deputātei Annai Abzalonei-Saksei (1905-1981) veltīto skulptūru pie nama Mežaparkā, kur viņa dzīvoja, uzstādīja viņai vēl dzīvai esot – 1980. gadā.  

Skulptūra sākotnēji tika izlikta apskatei pie ēkas, kurā dzīvoja Anna Abzalone-Sakse, Bērnudārza (tagad – Annas Sakses) ielā. Pēc denacionalizācijas skulptūra demontēta un tā eksponēta publiskajā ārtelpā ar skatu uz brauktuvi blakus īpašumam – radošajam tēlnieku un akmeņkaļu kvartālam Gaujas ielā 1. Kā vienu no lielākajiem okupācijas laika sasniegumiem jāpiemin Annai Saksei 1946. gadā piešķirtā Staļina prēmija par romānu “Pret kalnu”.

Jāteic, ka paralēli arī notiek diskusijas par Annas Sakses ielas pārdēvēšanu, un daļēji tas arī noticis – 2011. gadā vienu ielas posmu “nošņāpa” rakstniecei un to nosauca izcilā latviešu luterāņu teologa Roberta Feldmaņa (1910-2002) vārdā.