Kamēr Rīgā nav savas komandas, latvieši brauc skatīt NHL hokeju Stokholmā
Aizvadītās nedēļas nogalē Stokholmā četras dienas tika spēlēts nacionālās hokeja līgas (NHL) hokejs, kas kā izlaides šovs spēja iztirgot “Avicii” arēnu, un starp skatītājiem ik pa brīdim bija dzirdama arī latviešu valoda.
Sportiskajā ziņā Zviedrijas galvaspilsētā labāk veicās Kanādas komandām – Toronto “Maple Leafs” un Otavas “Senators” pa reizei apspēlēja Detroitas "Red Wings” un Minesotas “Wild”. Šīs spēles tika aizvadītas NHL “Global Tour” ietvaros, un pirmo reizi regulārās sezonas ietvaros ārpus Ziemeļamerikas tika aizvadītas četras spēles četrās dienās. Visticamāk, šādas viesizrādes ar katru sezonu kļūs arvien plašākas, jo Eiropas tirgus ir vieta NHL izaugsmei.
Ja hokeju vēlamies uztvert kā labu izklaidi ērtā arēnā, tad Latvijā šādas iespējas pašlaik faktiski nav. Vietējais čempionāts drēgnās hallēs un ar ierobežotas redzamības nelielām tribīnēm, lai paliek hokeja fanātiķiem līdz kaulam vai tur spēlējošo komandu kaut kā pietuvinātai auditorijai. Lielā daļa vidusmēra līdzjutēju ir gatavi apmeklēt izrādi, ko sauc par hokeju. Pavisam citos apstākļos. To pusotras desmitgades garumā spēja piedāvāt Rīgas “Dinamo”, un pavisam neregulāri joprojām spēj Latvijas izlase.
Man pašam lielākais pārsteigums Stokholmā laikam jau bija tieši lielais latviešu līdzjutēju skaits, kuri bija gatavi maksāt nebūt ne lētu naudu (biļetes aiz vārtiem ap 200 eiro, labākajās vietās ap 400) par šīm hokeja izrādēm. Ja pierēķinām ceļa izdevumus, suvenīrus, nebūt ne lētās alus cenas arēnā (ap 7-8 eiro par kausu atkarībā no bāra un alkohola satura daudzuma), tas nav lēts prieks. Pēc “Global Series” noslēguma Stokholmas lidosta iekrāsojās kā pēc īsta hokeja festivāla, no malu malām sabraukušajiem faniem dodoties mājup. Arī abos uz Rīgu lidojušajos reisos izskatījās tā, it kā Toronto “Maple Leafs” būtu Rīgas komanda.
Labs hokejs ar saklausāmu ledus čirkstoņu
Hokejs Stokholmā nelika vilties, tā joprojām ir ātrākā komandu spēle un NHL līmenī ļoti jaudīga. Izpārdotā arēna un garās rindas pēc spēļu atribūtikas liecināja, ka NHL hokejs Eiropā ir pietiekami pieprasīta prece. Savi fani bija katrai no četrām komandām, taču lielākā drūzma allaž bija pie “Maple Leafs” stenda. Viena no pasaulē populārākajām komandām ārpus Ziemeļamerikas izbrauca pirmo reizi 20 gadu laikā. Pašlaik ap komandu valda Ostona Metjūsa mānija, viņa krekli (Stokholmā tie maksāja ap 130 eiro) tika izķerti kā karsti pīrādziņi, teju katrs otrais Toronto krekla īpašnieks ir redzams ar 34. numuru uz muguras.
Kā odziņa uz tortes bija vietējā stokholmieša Viljama Nīlandera pagarinājumā iemestie uzvaras vārti pret Minesotas “Wild”. Ar īpašām ovācijām tika godinātas zviedru un “Maple Leafs” leģendas – gan Mats Sundins, gan viņsaulē aizgājušā Berjes Salminga dēls Anders. Ar šovu ledus līmenī viss bija kārtībā, taču palika iespaids, ka īsta hokeja atmosfēra iztrūka. Tāds gurdens atbalsts tika katrai no komandām, taču pat trešā perioda izskaņā bija brīži, kad vienīgās skaņas milzīgajā arēnā bija ledus čirkstoņa no spēlētāju slidām un ripas klaudzēšana pret nūju pēc saņemtas piespēles. Arī foajē nekādas aktivitātes nebija manāmas, šajā ziņā Rīgas “Dinamo” vecā mārketinga komanda izdarītu daudz vairāk. Runā, ka interesantākas lietas notikušas pilsētas centrā izveidotajā īpašajā fanu zonā, tur svētdienas vakarā tika atrādīts arī Stenlija kauss.
Atvedot četras komandas, katrā no tām ar vairākiem zviedriem sastāvā, NHL savus šīs turnejas mārketinga mērķus realizēja. Acīmredzot, “Global Series” ieņems arvien lielāko lomu NHL apritē. Eiropas tirgus ir tā vieta, kur ledus hokeja vadošā līga vēl savas iespējas nav pilnībā realizējusi. Esot aprēķināts, ka NHL ir astotā poupulārākā sporta līga Somijā, 16. – Krievijā (šobrīd gan NHL ir pārtraukusi jebkādas savas aktivitātes agresorvalstī), 19. - Zviedrijā. Par Latviju šāda statistika nav dzirdēta, taču augstāk minētie skaitļi ļauj noprast, ka hokeju mīlošajās valstīs NHL vēl ir labas izaugsmes iespējas.
Kanādā populārākā, ASV tālu aiz līderiem
Hokejs pamatoti tiek uzskatīts par kanādiešu spēli, viņi joprojām ir visvairāk pārstāvētā nācija NHL, taču ekonomisku apsvērumu dēļ līga ģeogrāfiski aizvirzījusies tālu uz dienvidiem Floridas, Arizonas un Kalifornijas virzienā. Starp četrām Amerikas profesionālajām līgām hokejs popularitātes ziņā ir stabili pēdējā vietā. Vidusmēra Amerikas sporta līdzjutējam pirmajā vietā ir amerikāņu futbols, par ko interesējas aptuveni sešas vairāk fanu nekā par hokeju. Otrajā vietā ir MLB beisbola līga un aptuveni turpat pozīcijās ir NBA, par kuru interese ASV ir divas reizes lielāka nekā par hokeju. Turklāt amerikāņiem koledžu futbols un basketbols, jo īpaši studentu līgu izslēgšanas spēļu turnīri, tīk stipri vairāk par hokeju.
Pēc “Ampere Sports” analītiķu uzņēmuma datiem tikai 3,1 procents amerikāņu par savu iemīļotāko sporta veidu sauc hokeju, kamēr Kanādā 53 procenti kā pirmo sauc tieši NHL. Starp sporta līdzjutējiem tikai 17 procenti seko NHL, kamēr NBA seko ap 40 procentiem, amerikāņu futbolam ap 45%.
Arī ar televīzijas translāciju pārdošanu NHL stipri atpaliek no konkurentiem. Šajā sezonā NHL izdevies pārdot spēļu translāciju tiesības vietējām TV stacijām par 625 miljoniem ASV dolāru (vairāk nekā 570 miljoni eiro). Ienākumu ziņā tā ir tikai trešā daļa no MLB ieņēmumiem, 23% no NBA peļņas un tikai pieci procenti no NFL pārraižu pārdošanas ieņēmumiem.
Šādi un līdzīgi pētījumi parādās katru gadu un tos vienojošais ir fakts, ka dažādu (ekonomisku, nacionālā sastāva, tradīciju) iemeslu dēļ NHL diez vai izdosies būtiski palielināt ietekmi ASV teritorijā, tādēļ jāmeklē citi tirgi. Nav grūti iedomāties, ka Eiropas, īpaši tās ziemeļu daļā esošās valstis, ir tā auditorija, pie kuras durvīm un maciņiem jāmēģina pieklauvēt arvien skaļāk. Turklāt NHL tas tīri labi izdodas, jo 650 miljoniem no ieņemtajiem līdzekļiem par televīzijas pārraidēm ASV pretī var likt 450 miljonus no citās valstīs iegūtā. Lauvas tiesa no tiem ir šajā sezonā 317 miljonus ienesošais līgums ar “Roggers Communications” par spēļu translācijām Kanādā. Taču vēl vairāk nekā 100 miljoni tiek iekasēti citos kontinentos.
Ja vērtē pēc procentuāli iegūtās peļņas daļas ārpus ASV teritorijas, tad NHL ir platu soli priekšā pārējām trīs profesionālajām līgām. Tā vien šķiet, ka NHL šo ceļu ies arī turpmāk. Dažādu formātu spēles gan pirms sezonas (septembrī pirmo reizi NHL hokejs tika spēlēts dienvidu puslodē Austrālijā), gan jau regulārajā sezonā, kļūs arvien vairāk. Katra šāda turneja rada jaunas runas, cik tad tālu savā Eiropas un pasaules ekspansijā gatava iet līga.
Eiropas divīzija un NHL komanda Rīgā – tāla realitāte vai utopija?
Vēl 1969. gadā toreizējais NHL prezidents Klarenss Kempbels sacīja: “Iespējams, ka jau tuvākajā nākotnē Stenlija kauss tiks izcīnīts Maskavā, mūsu spēle paplašināsies!” Ne tajos, ne vēlākos tuvākajos laikos nekas tāds nav noticis, lai gan runas par NHL izkāpšanu ārpus Ziemeļamerikas kontinenta bijušas diezgan regulāri. Ap 2008. gadu, laikā, kad dzima arī kontinentālā hokeja līga (KHL), NHL komisāra vietnieks Bils Deilijs kā iespējamo termiņu līgas paplašināšanai Eiropas kontinentā sauca desmit gadus. Kā redzam no šodienas realitātēm, nekas nav pavirzījies pat par pus solīti uz priekšu. Atmiņā vien palikusi IIHF toreizējā prezidenta Renē Fāzela atbilde, ka viņš nekādu NHL ekspansiju Eiropā nepieļaus. Skaidrs, ka katram savs kumoss no kopējā hokeja naudas pīrāga ir tuvāks.
Tomēr Eiropas divīzijas izveides tēmu Kanādas hokeja mediji cilā diezgan regulāri. Par to pāris gadu nesenā pagātnē sprieduši gan “The Hockey Writers”, gan “Sports Business Journal” apskatnieki, reizi pa reizei pozitīvi līdzi “piedziedot” arī kādām no NHL ofisa darboņiem. Vīzija ir visai skaidra – sešu vai astoņu komandu divīzija. Turklāt tikai tad, ja visas šīs komandas līgu papildina vienlaicīgi. Kā iespējamās pilsētas allaž figurē Stokholma, Helsinki, Prāga, Berlīne, Cīrihe, arī Maskava, Londona, Vīne, Oslo. Un gandrīz vienmēr tā vai citādāk bijusi pieminēta Rīga. Droši vien Latvijas hokeja līdzjutēju labās slavas dēļ. Tomēr pagaidām ko tādu var uzskatīt par zinātnisko fantastiku, kurai nav nekāda finansiālā un infrastruktūras pamata. Par lielākās Eiropas arēnas īsti neatbilst Ziemeļamerikas hokeja standartiem, daudzviet ir pārāk mazs iedzīvotāju skaits vai zema pirktspēja. Arī šodien, gluži kā tālajā 1969. gadā, dzird runas par “iespēju tālākā nākotnē.” Pasapņot mums nav liegts. Arī par to, ka kādudien Rīgā tomēr varētu iegriezties kaut vai kāda NHL “Global Series” spēle. Arī tam pašlaik diža pamata nav, taču trīs reizes NHL komandas Rīgā jau ir bijušas, un katra no tām bija kā atsevišķa maza un neticama sapņa piepildījums.
