Elīna Fūrmane laimīga būt Latvijā: "Mana dzīve Amerikā bija izteikta naudas pelnīšana"

Viņai patīk zīmēt. Ar tinti – ar melnu uz balta vai uz melnas lapas ar sudrabu. Patīk māksla, mode, cilvēki… Jauna meitene, kura agri pierādīja sevi mūzikā, tad izlēma pārorientēties uz naudas pelnīšanu citos veidos un 23 gadu vecumā aizbrauca uz Ameriku. Nu viņa atgriežas Latvijā jau kā pieaugusi sieviete. Iespējams, uz pavisam. DJ Ella. Elīna Fūrmane.

Atzīšos, ka pat nezinu – esi Latvijā atgriezusies pavisam vai vienkārši ilgāk aizkavējusies. Kāda tagad ir tava dzīve?

Abi ar partneri šurp atbraucām 2025. gada jūnijā. Tas bija smags gads – mana mammīte saslima, tikmēr Losandželosā sākās juku laiki: cēlās kriminālais līmenis, kļuva vienkārši jau bīstami tur būt. Bija jāizvēlas: vai savu biznesu pārcelšu uz citu vietu un noslēgšu īres līgumu uz trim vai pieciem gadiem, vai… Visi tie biznesi, kas bija tur apmēram tikpat ilgi, cik es, mūsu Melrozas avēnijas “ģimene”, jau bija slēgti un pārcēlušies, tagad ir palicis tikai viens. Tā nu es saliku savas mēbeles noliktavā, ko amerikāņi sauc par storidžu, izpārdevu pēdējo kolekciju… Tā bija arī sakritība, ka mammai kļuva slikti ar veselību, kad tur situācija pasliktinājās. Bet es ticu zīmēm un Dieva pirkstam. Un varbūt man Latvijā bija lemts atgriezties.

Pagājušajā pavasarī pie manis bija atbraucis Lauris Reiniks un Aija Strazdiņa-Ratinska ar šovu Sapnis par Ameriku – viņi atbrauca, mēs filmējām trīs dienas un visu laiku runājām latviski. Un tad ir tas nobeiguma kadrs, kur mēs laivā braucam cauri Marina del Rey un Lauris man prasa: kāds tad ir tavs sapnis? Un man ir tik forši runāties ar viņu latviski, laivā ir saaicināti latvieši, ka es pilnīgi apraudājos un teicu: es gribu braukt atpakaļ mājās! Mēs vēl uzlikām Dūdieviņu fonā – manu remiksu, ko izdevu nu jau pirms pusotra gada… Un es sajutu: es tiešām gribu braukt atpakaļ mājās! Tā sākās mans jaunais ceļš šeit. Jā, esmu atgriezusies – jau deviņi mēneši.

Vai mammai ir labāk?

Mammai ir labāk. Viņa ir baigais malacis, es jau viņai saku, ka viņa ir mans varonis, jo viņa turējās ļoti braši un izgāja cauri visam procesam, kam bija jāiziet. Šobrīd tik tiešām ir labāk, ceram, ka slimība neatgriezīsies. Mamma ir arī mans vienīgais vecāks, jo tētis nomira jauns, kad man bija 13 gadu, tāpēc mammītes slimība man bija ļoti emocionāls laiks. Tagad varu teikt: 2025. gads man bija smags un lielu pārmaiņu pilns laiks.

Vai tu ar savām Amerikas mākleres prasmēm jau esi atradusi dzīvesvietu Latvijā?

Vēl vasaras beigās, jau būdama šeit, pārdevu vienu īpašumu Losandželosā – un, protams, tas ir lieliski, tas ļoti palīdz finansiāli. Bet šobrīd māklerēšanu Losandželosā esmu uzlikusi uz pauzes, jo izlēmu, ka gribu atgriezties mūzikā un mākslā. Tā vienkāršā iemesla pēc, ka tieši tas mani tomēr dara laimīgu. Mans dzīves ceļš Amerikā bija izteikta naudas pelnīšana. Vispirms gribēju pamēģināt mūziku, dīdžejošanu – un to es izdarīju. Tad es atvēru savu biznesu – ar veikaliņu un apģērbu. Pēc tam, kad sapratu, ka man ir vairāk brīvā laika, pieķēru klāt nekustamos īpašumus – ar domu, ka varu nopelnīt vairāk.

Bet, jo vairāk domāju par naudas pelnīšanu, jo vairāk paliku iekšēji nelaimīga – un arī vizuāli ļoti mainījos, pieņēmos svarā... 2025. gads ar visu to savu smagumu, bet vienlaikus atgriešanos Latvijā man iedeva jaunu elpu, es atkal sāku producēt un rakstīt mūziku. Un varu teikt godīgi – tas man bija kā terapija, kas ļoti palīdzēja savest sevi kārtībā.

Tagad izskaties lieliski.

Tagad jau ir daudz labāk, bet, kad jūnijā atbraucu,… Biju ļoti skumja, man bija parādījušās dīvainas veselības problēmas – visu laiku reiba galva. Biju sastresojusies, sadomājusies un vizuāli mainījusies. Vajadzēja kādu laiku, lai atkoptos, atgūtu savu kādreizējo enerģiju. Tagad man liekas, ka mūzika ir tas, kas mani atgrieza vecajā – Ellas divtūkstošo gadu – enerģijā.

Bet tev arī izdevās Amerikā to naudu sapelnīt?

Dzīvoju es tur, domāju, ļoti labi, it sevišķi uz beigām. Sākumā bija grūti, teikšu godīgi un atklāti – sākums bija ļoti bēdīgs. Bet, ieguldot darbu un enerģiju, viss, ko tu vēlies, bija sasniedzams. Nu, kāds parasti ir “Amerikas sapnis”? Skaista mašīna, skaista dzīves vieta ar skatu uz okeānu  un baseinu, veiksmīgs bizness – tas viss man bija. Es gribēju spēlēt Holivudas klubos, gribēju, lai amerikāņi mani pieņem, gribēju kļūt par daļu no pilsētas – tas viss tur tika izdarīts, jā.

Kad tu aizbrauci, tev bija 23, tagad tev ir…

... 39. Šogad būs lielais četri nulle. Pagaidām nezinu, kā, bet – būs jāsvin. Un, ja esmu Latvijā, tad jātaisa liels pasākums.

Šobrīd tu kaut mazliet ilgojies pēc Amerikas?

Godīgi? Ne pārāk. Tieši nesen runāju ar savu labāko draugu Marku Rivu – viņš šobrīd arī ir tur, izmēģina savu laimi šovbiznesā un ne tikai –, un es viņam stāstīju, cik ļoti jauki man šķiet kaut tas, ka varu parunāt ar saviem latviešiem latviešu valodā. Jo viņi mani saprot. Ne tas, ka es Amerikā nevarētu parunāt viņu valodā, protams, es to varu ļoti labā līmenī, bet – mums ir savs bekgraunds: mūsu filmas, mūsu grāmatas, mūsu kultūra. Un tu nevari būt 100 % uz viena viļņa ar to amerikāni, ja tu neesi tur audzis.

Bet par īpašumu – šobrīd dzīvesvietu Latvijā vēl īrēju, bet domāju, ka noteikti drīzumā arī pirkšu. Būtu ļoti labi, ja tas būtu kaut kur pie dabas. Un, iespējams, pie jūras – kur meži un var iet pastaigās. Tagad es dzīvoju pilsētā, centrā. Man patīk, un, salīdzinot ar Losandželosu, šeit ir tik ļoti mierīgi. Bet tomēr gribas vēl arī to dabas mieru, to es tagad Latvijā sapratu – tā ir mana terapija. Man ļoti, ļoti patīk iet mežā, pastaigāt gar jūru –  tas man ir gluži kā tajā dziesmā par dūdieviņu: lai manu melno sāpi aizskalo projām, un, kad sadūdo lietu, kad lietus uznāk, tad viss ir labi. Dūdieviņš, starp citu, ir tāds putniņš, kas arī, iespējams, dzīvos manas mājas pagalmā.

Tiešām ir tik traka tā situācija Losandželosā – sit stiklus un izlaupa veikalus?

Jā, stiklus sita ārā diezgan regulāri. Tās ir lietas, ar kurām tagad Losandželosa diezgan nopietni saskaras. Vēsturiski Melrozas avēnija bija viena no populārākajām šopinga ielām – kur var iepirkties, var atrast interesantus, unikālus dizaineru darbiņus. Visas ielas garumā, bloku blokos, mākslinieki atvēruši savus biznesus, tur var staigāt stundu stundām! Pēc pandēmijas, kad sākās lielie Black life matters protesti, daudzus no šiem veikaliem apzaga, izlaupīja un vispār nodedzināja. Pilsētā parādījās tāds “visatļautības likums”: visiem šiem zagļiem un laupītājiem likās, ka viņi var darīt, ko grib, viņiem nekas nenotiks. Sākās pilnīga anarhija. Un – šis varētu patikt Trampam, jo viņš ir republikānis un Kalifornija ir demokrātu štats –, manuprāt, Amerikā šobrīd ir divas galējības. Demokrāti ir par to, lai “mēs visu visiem ļaujam”. Un republikāņi pilnīgi otrādi – pareizības kalngals, kas aprobežojas ar neļaušanu sievietei pašai izlemt, ko iesākt ar savu ķermeni. Un šeit es runāju par abortiem. Kalifornijā demokrātija aizgājusi tik tālu, ka, piemēram, Džordžs Gaskons, amerikāņu jurists un bijušais tiesībsargājošo iestāžu darbinieks, kurš no 2020. līdz 2024. gadam bija Losandželosas apgabala apgabaltiesnesis, izdomāja likumu: ja zādzība nav vērtībā lielāka par 950 dolāriem, tā nav krimināli sodāma. Nu, kā tādu likumu vispār var izdomāt?! Gaskons to bija izsludinājis Sanfrancisko, un tur viss ļoti ātri nogāja pa burbuli; tad viņš pārvācās uz Losandželosu un izdarīja tieši to pašu tur. Pēdējo gadu laikā zādzību bijis ārprātīgi daudz, arī mūsu veikalā bijuši vairāki iebrukumi. Manam kaimiņam tur jau 30 gadu ir briļļu bizness, viņš tirgo luksusa zīmolus: Gucci, Versace utt. Jā, dažas brilles ir virs 950 dolāriem, bet lielākoties zem. Viņam 2025. gadā bija astoņas zādzības un laupīšanas – tādas, kad ar smago mašīnu iebrauc iekšā un izsit logu, iebrūk un izlaupa visu; iebrukumi ar pistolēm… Man bija “tikai” viena laupīšana ar pistolēm. Bet nu tik un tā – kāpēc man, mierīgajam iedzīvotājam, kurš maksā nodokļus, būtu ar to jāsastopas?

Un tas manā lēmumā arī spēlēja ļoti lielu lomu. Kāpēc lai es palieku vietā, kur ir tik bīstami, ka es pat burtiski riskēju ar savu dzīvību? Mums 2025. gadā veikalam vairākas reizes izbira logi – vai kāds akmentiņš trāpīja, garām braucot, vai iešāva lodi... nezinu. Milzīga problēma ir bezpajumtnieki, un pērn es ar viņiem jau vienkārši cīnījos. Arī viņi grib ienākt iekšā, izskriet cauri, kaut ko pačamdīt, kaut ko nozagt… Tas viss prasa tādus nervus.

Tad es atbraucu uz Latviju un man likās – ak dievs, cik šeit ir fantastiska miera zeme! Nekā no tā visa te nav, un ir arī ļoti tīrs! Bezpajumtnieki sataisa lielu nekārtību, un viņu kļūst arvien vairāk. Rajons, kur bija mans veikaliņš, skaitījās ļoti labs rajons, bet arī tas tagad ir kļuvis par tādu apšaubāmu vietu, un tas jau ir tuvu pašam labākajam rajonam – Beverlihilsai. Viņiem šobrīd ir, par ko padomāt…

Tātad tu vairs neesi mūsu cilvēks Amerikā, tu esi mūsu cilvēks Latvijā?

Droši vien. (smejas)

Vai jūti kādu atšķirību, kā pret tevi izturējās tad, kad aizbrauci, un tagad? Kā ar tautas mīlestību? Koru karos piedaloties, to noteikti var sajust.

Man šķiet, ka cilvēki Latvijā vispār ir mainījušies – un uz pozitīvo pusi. Es to redzu, staigājot pa Rīgas ielām, ka cilvēki vienkārši iet un smaida! Pat apstājas un vienkārši parunājas. Manuprāt, tā kādreiz nebija – un es pie tā labvēlīgā veidā vainoju jauno paaudzi. Tā mums ir ļoti eiropeiska, tas padomju laika vaibiņš arvien vairāk izplēn, jaunieši ar savu pozitīvo dvesmu ir atšķaidījuši negatīvismu. Patiesībā arī pilsēta ir uzspodrināta. Ir daudz jaunu celtņu, Klusais centrs ir tik skaists un sakārtots kā pērle. Kas vēl mainījies – kādreiz visi ballējās pa Vecrīgu, tagad iet uz Kluso centru un tur sēž piektdienu/sestdienu vakaros. Ir notikusi relokācija: Vecrīga ir vairāk tūristiem, Klusajā centrā – vairāk lokālie, rīdzinieki.

Pati arī aizej paballēties? Vai pietiek ar to, ka esi dīdžejs?

Es varu aiziet paballēties jebkurā laikā! Man joprojām patīk! Ja eju, tad uz Koijotiem – kur dīdžejoju, tur arī eju.

Latvijā tagad jūtos ļoti labi. Man pat cilvēki nāk klāt ielās un pārsteidzošā kārtā saka kaut ko labu – kādreiz tā nebija. Un tā bija pat vēl pirms Koru kariem! Vasarā mani bieži varēja sastapt Klusajā centrā, pienāk cilvēki klāt un saka: “Čau, es skatījos Sapni par Ameriku, bija tik sirsnīgi un tik mīļi! Ir tik forši, ka tu gribi atgriezties Latvijā!” Un es par to biju ļoti pārsteigta. Jo es īstenībā biju bažīga par to, ka te palieku arvien ilgāk – ko cilvēki teiks, vai mani pieņems vai nepieņems… Ar to sākas arī mans jaunais albums, kuru izdošu pavisam drīz: atgriezties vai neatgriezties – tāds ir jautājums; ja atgriezīšos, vai viņi mani sapratīs?

Tas tev ir svarīgi?

Ja godīgi – laikam ir gan, jā. Neesmu vēl tikusi līdz tādam psiholoģiskam līmenim, kad man ir pilnīgi vienalga. Jo man tas ir svarīgi, jā.

Man jau liekas, ka jebkuram cilvēkam tas tomēr ir svarīgi. Ja kāds saka, ka pilnīgi neinteresē, man grūti tam noticēt.

Svarīgi tev ir arī vīrieši tavā dzīvē.

Man vispār liekas, ka tā vīriešu būšana ir aizsākusies no mana tēva – Viestura Fūrmaņa, kurš bija izcils ķirurgs Jūrmalā. Viņš manā dzīvē nebija tik ļoti klāt, jo vienmēr bija darbā. Un man liekas, ka vīrieši manā dzīvē ir mainījušies, jo es joprojām mēģinu izprast vīrieti – tieši tāpēc, ka tētis man nebija tik ļoti blakus un pēc 13 gadu vecuma viņa nebija vispār. Man tā bija trauma, tāpēc šī lieta man ir tik ļoti svarīga. Bet es esmu pastaigājusi gan uz terapijām, gan šobrīd eju pie dziedāšanas skolotāja, kurš ir arī gudrs psiholoģijā, un mēs jau esam izlobījušies tiktāl, ka esam sapratuši, kādas ir manas bailes – un tas viss tomēr iet atpakaļ uz tēta pusi.

Jā, vīrieša klātesamība man ir svarīga, jo es gribu, lai man būtu arī kā “tēvs” klāt. Bet, ja godīgi, ejot cauri šīm dažādajām attiecībām, esmu sapratusi vienu – svarīgākais šajā dzīvē man ir darīt to, ko mīlu. Kad nodarbojos ar to, kas mani dara patiesi laimīgu, tad arī viss pārējais ir kārtībā.

Vai šīs daudzās šķiršanās tātad notika arī tevis dēļ?

Domāju, ka simtprocentīgi. Jo man Amerikā bija tādas attiecības – pat nevis ar vīru, ar kuru apprecējos, bet ar puisi pēc tam, kas man bija tāda liela mīlestība, – Deividu. Viņš vispār bija dzimis Kolumbijā, bet bērnību nodzīvojis Izraēlā, īsts jewish. Ar viņu bija tā – es vienkārši sevi nepiepildīju pati, nebiju sasniegusi savu maksimumu, ko es varētu izdarīt, un varbūt vairāk dzīvoju viņa dzīvi, bet tas arī mūsu attiecības izjauca. Es ilgi gaidīju, kad mēs precēsimies, – viņš negribēja precēties; tam vispirms apakšā bija reliģiskās lietas, jo viņš bija ebrejs, es neesmu ebrejiete, un es pat piedāvājos, ka varu pāriet jūdaismā, jo man jūtas bija tik spēcīgas. Man pat jau bija “savs rabīns”, biju jau nopietni šajā ticībā iegājusi. Bet, jo vairāk es ticībā iegāju un jo vairāk, žargonā runājot, izklājos, jo mazāk, man liekas, viņu tas viss interesēja. Jo “viņa jau darīs visu manā labā”… Un tad vienā brīdī es aizgāju pati savu ceļu, atvēru pati savu veikaliņu un vairs nestrādāju ar viņu kopā – tad pēkšņi es atkal viņam šķitu interesanta! Biju aizgājusi pati savu ceļu, darīju savu lietu, un viņš saprata: oho, viņa arī var no manis aiziet projām! Jo iepriekš viņam šķita, ka būšu mūžīgi blakus. Es vienā brīdī burtiski sapratu, ka man ir jārūpējas par sevi un jādzīvo sava dzīve. Un jābūt savā augstākajā punktā. Un tikai tad es satikšu cilvēku, kas arī ir savā augstākajā punktā. Partneris atnāk tieši tāds, kāds esi tu pats tajā momentā.

Visiem esi piedevusi? Arī Mikam Ozoliņam, kas pameta tevi Agneses Zeltiņas dēļ?

(smejas) Tas nebija smuki, bet par to man arī ir stāsts! Jā, piedevu, jo man pašai tā bija vieglāk. Sākumā mums tur gan gāja augstos toņos... Tātad stāsts. Senajos laikos, kad viņš mani pameta Agneses Zeltiņas dēļ, mums ar Agnesi arī bija tāds maziņš bīfiņš (beef – angļu slengā “plēšanās”, “kašķis” – red.). Atceros, ka viņa vienreiz uz pasākumu uzvilka tādu sunīšu somiņu un paziņoja, ka viņa domā, ka nav jauki sunīšus nest sabiedrībā; man toreiz bija čivava Čikita, tas bija mans Parisas Hiltones laiks. (smejas) Un tad nu viņa man sūtīja tādus mājieniņus un kniebieniņus caur medijiem. Viņas meitiņa žurnālistiem teica, ka viņai mana mūzika nepatīk un neinteresē… Vārdu sakot, bīfiņš. Bet nu iet laiks, mēs visi augam un attīstāmies – pagājušajā vasarā es viņu vairākas reizes nejauši satiku, pēc tam es jokojot ieliku Instagram vecos žurnālu izgriezumus un viņu ietagoju: “Agnes, kas te notiek, ko tu mani knābā?” Bet viņa man atsūtīja savu grāmatu, lai es arī viņu vairāk saprastu. Es izlasīju grāmatu, mēs atkal nejauši satikāmies aci pret aci un izlīgām.

Tā ka šis 2025. gads bija, man liekas, arī diezgan karmisks – tās durvis, kas bija aizvērtas uz slikto noti, manā gadījumā atkal pavērsās uz labo. Man nav daudz cilvēku, ar ko man būtu problēmas, bet Agnese bija viena no tām, uz ko es skatījos tā mazliet caur pirkstiem – nu, nu, kas tad tev atkal ir sakāms? (smejas) Bet mēs tam tikām pāri, un viņas grāmata, starp citu, ir lieliska. Kas ir interesanti – man Agnese bērnībā bija viena no mīļākajām latviešu aktrisēm, kopš mēs ar mammīti aizgājām uz Likteņdzirnām, un man tā patika, kā viņa tur gan dziedāja, gan spēlēja.

Viņa izrādījās nozīmīga sieviete tavā dzīvē!

Jā, ļoti nozīmīga! Bet par Miku ir tā, ka viņš pēc tam diezgan uzstājīgi nāca atpakaļ manā dzīvē. Un tagad viņš man ir kā tāds brālēns, teiksim tā. Mēs viens otru ļoti labi pazīstam, zinām arī viens otra ģimeni; vēl pirms pandēmijas, pirms bija sākušās manas pašreizējās attiecības, mēs pat Ziemassvētkus kopā sagaidījām. Viņš atnāca ciemos – pie manis viesojās brālis Raimonds ar ģimeni, mamma un mammas māsīca, un viņš; tad viņš jau bija šķīries no savas meitas mammas. Bet man arī ar viņa meitas mammu ir ļoti labas attiecības un meitiņu tāpat – viņas šad tad nāca pie manis uz veikaliņu ciemos. Tā ka esam ļoti draudzīgi. Nu, ko man tas dos, ja turēšu uz viņu ļaunu prātu?

Arī viņš droši vien ir mainījies.

Arī viņš iet ļoti daudz kam cauri. Viņam tagad ir ļoti jauka sieviņa – latviete Ivonna. Viņš, manuprāt, ir mācījies no savas dzīves kļūdām, un galu galā  mēs visi taču esam cilvēki… Toreiz mēs visi bijām tik jauni – protams, ka puisim gribas izskrieties, protams, ka viņam gribas pazīmēties!

Ko tu teiktu divdesmitgadīgajai Ellai – kam pievērst uzmanību attiecībās, kam nepievērst?

Redz, kad tu nāc no tādas vides – man attiecības ar tēti nebija līdz galam sakārtotas –, tu arī bieži vien izvēlies nepareizos partnerus. Salīdzinoši – tagad man ir visnotaļ veselīgas attiecības ar partneri, jo man ir sajūta, ka viņš mani tiešām ļoti mīl un rūpējas par mani. Piemēram, Mika gadījumā – viņš bija tāds donžuāns, kam pašam vēl gribējās skriet, kamēr es pati meklēju mačo tipa vīrieti diezgan ilgu laiku… Tāds bija Miks, un tāds bija arī Māris, ar kuru kopā pārvācos uz Ameriku, – vienīgais puisis, ar kuru man tagad vispār nav nekādu kontaktu, bet tās arī bija diezgan ilgas attiecības. Bet attiecības, kā jau teicu iepriekš, ir tavs spogulis. Atceros, pirms satiku savu šībrīža partneri, es sev teicu: tagad es gribētu veselīgas attiecības un partneri, ar kuru man tādas būtu, – kad es sev tā pateicu un sevi tā nostādīju, tad es viņu arī satiku.

Un kurš no jums abiem tagad negrib apprecēties? Sešus gadus jau esat kopā.

Redz, tagad ir jāizdomā, kur tad tās kāzas svinēt, – Amerikā vai Latvijā. Vai varbūt abās vietās. Neitana vecāki un visa ģimene ir no Amerikas, manējie visi ir šeit. Neitans saka, ka vajadzētu šeit, jo viņam Latvijā ļoti patīk. Un es atkal nezinu, kā mēs to visu loģistiski varētu saorganizēt… Bet es nesteidzos ar šo lēmumu, jo man ļoti svarīgs bija tieši saderināšanās process – ja viņš parāda, ka ir gatavs mani precēt, tas jau ir ļoti daudz. Saderināšanās mums bija ļoti skaista – Francijā, Sentropēzā, mūsu mīļākajā viesnīcā Chateau De La Messardiere, kur, starp citu, filmēs jaunāko White Lotus sezonu. Tur svinējām arī viņa 50 gadu jubileju, un tad gribas, lai arī kāzas ir ļoti skaistas, un tam jāatrod īstais laiks un vieta. Mēs satikāmies uzreiz pēc pandēmijas, un tas bija fantastiski skaists laiks – mēs ļoti daudz ceļojām, izceļojām Eiropu un Ameriku, beigās saderinājāmies mūsu ceļošanas galamērķī.

Neitanam patīk Eiropa?

Jā. Amerika, teikšu godīgi, viņam šobrīd nerada tās labākās emocijas. Viņš ir dzimis amerikānis, pavadījis 25 gadus Losandželosā, dzīvojis arī citos štatos. Te, Latvijā, viņš dara to pašu, ko tur, tikai attālināti – nodarbojas ar finansēm, palīdz cilvēkiem sakārtot kredītvēsturi, kompānijām aizdevumus.

Vērtīgi finansistu turēt ģimenē. Vēl vajadzētu kādu ārstu…

Mums ir – brāļa meitiņa tagad mācās par ārsti, turpinās tēta gaitas, pārņems viņa mantojumu. Tagad viņa ir 3. kursā, specialitāti nav vēl izvēlējusies.

Bet Neitans – viņš par mani rūpējas. Viņam rūp, cikos es pārnākšu mājās, kur esmu, ko daru. Vai kaut ko vajag palīdzēt; visi šie te mazie sīkumi. Bet tā tēva līnija man visu laiku nāk līdzi cauri dzīvei. Un tagad ir labais tētis atnācis. (smejas)

Tu redzi savu tēti sapņos?

Jā. Un viņš ar mani ir vienmēr – šeit, uz tetovējuma, ir Viesturs Fūrmanis ar mani kopā. Mēs abi kopā cietām nopietnā avārijā, kad man bija četri gadi, – es to jau esmu stāstījusi: labā sejas puse man ir nejutīga, to mazliet jūtu, kad pieskaros, bet nevaru pakustināt. Tagad ar gadiem labā sejas puse vairāk slīd uz leju, tur kaut kas būs jādara.

Ar tēti nerunājām ne par avāriju, ne to, kā tas notika… Un tas, kā tas notika, ir ļoti nežēlīgs stāsts, bet par to citu reizi. Varbūt manā grāmatā. Jā, attiecības ar tēvu man nebija sakārtotas. Bet es esmu tam visam izgājusi cauri, esmu arī viņam piedevusi. Es saprotu, kāpēc viņam bija tā, kā bija, – ļoti liela slodze, jārūpējas par ģimeni. Saprotu, kā viņš jutās, jo manī ir daļa no tēva arī. Īstenībā tas ir šis te draivs, mana strādājošā puse – tas, kā man gribas lēkt iekšā un visu darīt. Jo viņš bija tieši tāds.

Pieminēji Marku Rivu. Kuri draugi vēl palikuši tavā dzīvē no jaunības?

Mana draudzene Santa Kola, ar kuru mums kopā bija naktsklubs Dstyle, – joprojām draudzējamies. Man ir draugi arī no skolas laikiem. Arī Markus jau ļoti sen – pirmā bilde mums ir tāda, kur viņam breketes uz zobiem un man ir tāaadi vaigi… Uzreiz pēc Fabrikas, kad man bija gadi 17.

Tu draudzējies arī ar Mārtiņu Freimani. Vai viņa zaudējums joprojām sāp?

Man liekas, ka viņš joprojām ir kaut kur šeit starp mums. Nupat Liepājā bija pirmizrāde par viņu, esmu dzirdējusi debešķīgas atsauksmes. Nezinu, kā Mārtiņš zināja, bet viņš vienmēr teica, ka nomirs 33 gados. Un es joprojām nevaru saprast – kā tas iespējams, ka viņš zināja, ka pāragri aizies?

Es kaut kā nevarēju viņam to piedot – man likās, nu kā tu tā izvēlies, ka tik agri aiziesi?! Viņš man zvanīja, kad es tikko biju atvērusi savu klubiņu-restorānu, un viņš atnāca no manis atvadīties. Mēs pasēdējām, iedzērām balzamiņu, viņš mani apsveica ar atvēršanu – bet pats tobrīd laikam zināja, ka drīz jau viss būs cauri. Un burtiski pēc pāris mēnešiem aizgāja.

Es arī sev nevaru piedot – varbūt man vajadzēja vairāk pievērsties viņam kā draugam? Bet iekšēji man bija mazliet dusmīgā sajūta – nu kāpēc tu gribi aiziet tik agri?! Vai tiešām ar mūsdienu medicīnu neko nevar izdarīt? Mārtiņš vienmēr dziedāja par debesīm, viss viņam bija debesīs, debesīs… Un tagad viņam ir tās debesis.

Mārtiņš bija ļoti lāga cilvēks. Viņš bija tas, kurš mūs visus sasauca kopā, viņam bija ļoti laba sirds – kas šajā biznesā īstenībā ir retums. Un viņš bija tas, kurš arī mani paņēma tajā bariņā iekšā, aicināja uz saviem koncertiem, un es vairāk sāku draudzēties un apgrozīties ar visiem mūziķiem. Piedāvāt tieši man Satīties, sapīties bija brīnišķīgs žests no viņa puses, jo tas bija milzīgs hits tajā laikā. Man, jaunai dziedātājai, tas spēlēja ļoti par labu. Tā bija seriāla Neprāta cena tituldziesma, un to seriālu taču, šķiet, pilnīgi visi skatījās. Viņš bija ne tikai dziedātājs, komponists un dzejnieks, bet arī aktieris un gluži neparasti labs cilvēks. Viņa aiziešana ir milzīgs zaudējums latviešu šovbiznesā un latviešu kultūrā. Bet, redz, viņš jau nekur nav aizgājis, viņš ir palicis starp mums.

Pāriesim no skumjām atmiņām pie naudas. Tava mākleres darbošanās – cik veiksmīga tā bija?

Pēdējais lielais darījums bija 2025. gada augustā, jūlija beigās – tas bija tāds diezgan labs darījums... Kopā man bija pieci darījumi nepilnos divos gados – tas ir diezgan ok. Un tā ir Losandželosa, tur nekas labs zem miljona nav. 3 % māklerim, kas vēl jādala ar savu brokeri.

Vai Latvijā tu neplāno ar to nodarboties?

Man, starp citu, bija tikšanās ar nekustamo īpašumu aģentūru Imperio – sieva un vīrs, abi ļoti muzikāli, un sieva nāca uz mūsu kora atlasi. Vai es to varētu darīt – jā, jo man patīk strādāt ar cilvēkiem, arī šādā komunikācijā es rodu piepildījumu. Tomēr mans dzīves aicinājums ir mūzika un māksla. Toreiz, manos 17 un 18 gados, tas jau bija pareizais sauciens – man jābūt uz skatuves. Man ir jādzied un ir jādīdžejo, mūzika tomēr ir mana Dieva dāvana un vislielākais piepildījums.

Tev drīz iznāks albums? Kāds tas būs?

Visas dziesmas būs tikai latviski, manas un divi citu latviešu komponistu remiksi. Gaišas dziesmas, lielākoties par atgriešanos mājās, par Latviju. Ļoti patriotisks albums.

Ar ko tu pati sevi vēl gribētu pārsteigt?

Domāju, ka esmu jau piedzīvojusi diezgan daudz. Bet vēl ir ceļš ejams. Noteikti vajadzētu to ģimeni izveidot beigu beigās, un būtu jau forši, ja būtu kāds bērniņš – vienkārši līdz šim tas īsti nav sanācis. Es ceru, ka man izdosies. Jo atliek tikai to domu palaist gaiši zilajās debesīs…

Ģimene tev tomēr nozīmē apprecēšanos?

Jā. Noteikti apprecēšanās. Noteikti bērniņš, vismaz viens. Un ir pēdējais laiks, kā saka – pulkstenis tikšķ.

Kas tevi var saraudināt?

Esmu kļuvusi ļoti emocionāla, tas pat ir ļoti jocīgi, un es nevaru saprast, kāpēc tā. Biju ar mammu kopā uz Markus un viņa kora koncertu – un apraudājos aiz laimes! Man tas bija tāds laimes moments, jo likās, ka viņš visu mūžu ir tik ļoti strādājis un tagad viņu beidzot novērtē. Mamma skatās uz mani un saka: tu nu gan esi emocionāla palikusi! Uznāk man tādi raudieni ik pa laikam. Atceros par Mārtiņu – apraudos; atceros mazās lietiņas, sīkumus – saskrien asaras... un nevis par sāpīgām, bet par labām lietām. Eju pa ielu, es vienkārši esmu Latvijā – un man gribas raudāt no laimes!