Madara Biedriņa atklāj savu labāko skaistuma padomu: "Arī tad, ja negribas, tam jāatrod laiks"

Svaigs gaiss

Labākais skaistumkopšanas padoms noteikti ir – daudz atrasties svaigā gaisā. Āda ir mūsu lielākais orgāns, un tai ir jāelpo. Arī tad, ja negribas, un arī tad, kad ārā ir slikts laiks, jāatrod iespēja iziet svaigā gaisā. Man ir paveicies, jo man ir zirgs un arī mana meita nodarbojas ar jāšanas sportu, tāpēc pilnīgi visu gadu mums ir “piespiedu kārtā” jāatrodas ārā jebkuros laika apstākļos. Vismaz divas trīs stundas dienā. Jā, dažreiz ļoti negribas, bet esam atbildīgas par kāda dzīvību, tāpēc mums tas ir jādara.

Ķēve, vārdā Aleksa

Mans zirgs ir ķēve, vārdā Aleksa. Mūsu kopīgais ceļš nav bijis viegls. Tagad, piemēram, es nejāju jau pusgadu, jo viņai bija kājas operācija, ilgs rehabilitācijas laiks. Pirms tam savukārt es salauzu kāju, krītot no viņas, un tad man bija jāsēž maliņā. Iet mums visādi, bet zirgs ir tāda nodarbe, kuras laikā nav iespējams darīt ko citu. Tā saikne ar zirgu ir pārāk spēcīga, lai paturētu galvā vēl kādas citas liekas domas. Kad skatos mākslas filmas, kur ir zirgi vai suņi, pārdzīvoju par viņiem vairāk nekā par cilvēkiem. Filma Zirgu vārdotājs bija ārkārtīgi iespaidīga filma. Tāda saikne bez vārdiem, beznosacījuma mīlestība. Te vietā frāze no Mazā prinča par to, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Es to labi redzu stallī – šiem bērniem ir ļoti liela atbildība.

Zirgi arī lielā mērā nosaka, kā es ģērbjos 90 % sava laika – treniņbiksēs un krokšos. Cilvēki, kas ikdienā satiek mani stallī, noteikti pat neatpazītu mani, piemēram, teātrī un ar grimu uz sejas. Stallī ir tāda īsta, laba vienkāršība, kas man ļoti patīk.

Ēdiens kā bauda

Mana lielākā bauda dzīvē ir ēšana. Tā nu tas patiešām ir! Kad bērni aizvesti uz skolu, man patīk nesteidzīgi vienai brokastot. Un man arī patīk kādreiz vienai aiziet pusdienās uz restorānu,  jo tas jau nav tikai par ēšanu – tas ir arī emocionāls baudījums. Noteikti nolieku malā telefonu, vēroju cilvēkus un domāju: nez, ar ko šis cilvēks nodarbojas, kāpēc viņš šodien ir šeit? Man patīk gan vienkāršas vietas, gan smalki restorāni. Ārpus Rīgas vienmēr iebraukšu vietējā krodziņā, kur noteikti izvēlēšos karbonādi ar ceptiem kartupeļiem. No tādām smalkākām vietām mans pēdējais atklājums ir grilbārs Meat Me Baložos – manuprāt, tur ir labākais steiks Latvijā. Arī gaļu parasti pērku pie viņiem. Rīgā man patīk jaunā vieta Smor un arī ļoti garšo The Catch.

Man pašai vislabāk sanāk gaļas ēdieni, un vispār man patīk gatavot tādus siltus ziemas komforta ēdienus, bet arī zivis man garšo un aukstās uzkodas. Lai gaļa sanāktu izcili, lielākā nozīme, protams, ir pašai gaļai. Svarīgi arī, lai gaļa, sākot to gatavot, būtu istabas temperatūrā. Pirms likt uz pannas, gaļa ir jānosusina. Un pannai jābūt pareizā temperatūrā – tad steiks būs ar kraukšķīgu garoziņu un iekšā sulīgs.

Pat mana mīļākā aplikācija ir saistīta ar ēdienu – Gronda. Tur es uzzinu tādas specifiskākas lietas, klausos seminārus. Mani mīļākie šefpavāri? Es drīzāk sauktu nevis cilvēkus, bet vietas. Tā, piemēram, pagājušogad ar draudzeni četras dienas bijām Londonā tādā gastronomiskā ceļojumā. Četras dienas to vien darījām, kā dažādās vietās ēdām, izveidojot savu restorānu atradumu topu. Tās ir vietas, kur pavāri neviens nav superstārs, bet šīs vietas ir izcilas. Tā ir tāda mūsdienu tendence – pavārmākslas entuziasti, kuri saprot garšas un ir ar apbrīnojamām zināšanām.

CNN, BBC un The Guardian

Mani ļoti interesē politika, es arī diezgan daudz lasu laikrakstus no dažādām valstīm, klausos CNN un BBC, lasu gan amerikāņu The Guardian, gan arī angļu. Mācoties 12. klasē, gribēju studēt politoloģiju, bet beigās aizgāju uz sabiedriskajām attiecībām. Tomēr interese par politiku palika. Es arī esmu ārkārtīgi apzinīga pilsone un no 18 gadu vecuma esmu piedalījusies pilnīgi visās vēlēšanās. Arī tad, kad dzīvoju Amerikā, speciāli braucu balsot uz vēstniecību. Mani interesē notikumi pasaulē un Latvijā. Kopējā sajūta? Nu, šausmīga… Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikā, un mēdz jau teikt, ka pārmaiņas esot uz labu, diemžēl šobrīd tā neizskatās.

Rudens smarža

Mana mīļākā smarža pasaulē ir svaigi pļautas zāles smarža. Arī rudens smarža, kad ieplūst pirmās aukstā gaisa masas un lapas krīt. Man ļoti patīk jasmīnu smarža, arī manu meitiņu sauc Jasmīna. Man patīk rožu smarža. Bet no parfīmiem es jau 15 gadus lietoju vienas smaržas, ko atklāju Amerikā, un tā arī neko labāku neesmu atradusi. Starp citu, kad sāku nodarboties ar pavārmākslu, gadus piecus vispār nekādas smaržas nelietoju, tas neiet kopā. Manas smaržas tātad ir Le Labo Fleur d’Oranger.

Mežs kā svētnīca

Mājas un mežs. Man ļoti, ļoti patīk sēņot, pat pēdējā grāmata, ko nopirku, bija Lielā sēņu grāmata. Ar lielu interesi lasu, lai gan arī pirms tam jau zināju par sēnēm gana daudz. Patiesībā jau visa pasaule ir tāda viena liela sēne! Un mani noteikti interesē arī tās, ko nemaz nevar ēst. Ar interesi klausos mikologos un esmu visās iespējamās sēņu grupās. Visgaršīgākā sēne man šķiet lāčpurni (nejaukt ar bisītēm!), un vēl man ļoti garšo tāda kārtīga beku mērce. Kādreiz man ļoti garšoja trifeles, bet pirms pāris gadiem devāmies Itālijā trifeļu medībās. Un, godīgi sakot, man to trifeļu bija par daudz, nošķebināja. Ēdām trifeles brokastīs, pusdienās un launagā… Daži jau saka, ka tās trifeles medībām tur speciāli aprok. Bet es domāju, ka trifeles tiešām gadiem ilgi aug pie viena un tā paša koka un suņi jau zina, kur to sēni rakt. Arī mēs taču savos mežos labi zinām, kur tās sēnes augs: pa kreisi kalniņā aug baravikas, pa labi – tikai podiņi, bet pa vidu būs ceļš.

Klusākā un tīrākā lielpilsēta

Visinteresantākais ceļojums man ir bijis uz Japānu. Tas arī bija mans lielākais kultūršoks. Ir jau daudz kur būts Āzijā – Indonēzijā, Taizemē –, bet nu tur vēl viss ir kaut kā saprotami. Kamēr Japānā man likās, ka atrodos zemeslodes tālākajā punktā vai, iespējams, tā pat vispār vairs nav mūsu pasaule, tik ļoti atšķirīgs tur viss ir. Man ļoti patika cilvēki un ļoti patika Tokija. Tik milzīga un tik klusa lielpilsēta. Sakārtota, tīra. Es neteiktu, ka japāņu virtuve ir mana mīļākā, taču ir tik interesanti ēst un pat nesaprast, kas tas ir, ko tu tur ēd. Es arī uzskatu, ka tieši ceļojumi ir tas, kam nav jāžēlo nauda. Bieži vien, atgriežoties no ceļojuma, jau uzreiz sāku plānot nākamo. Diemžēl man ir ļoti bail lidot, tāpēc ceļošana man ir gan liels prieks, gan vienlaikus arī lielas bailes. Kas man palīdz pret lidošanas bailēm? Pilnīgi nekas!

Daudz olbaltumvielu

Esmu diezgan slinka uz skaistumkopšanas procedūrām, taču sportoju gan es daudz. Un, jo vecāka palieku, jo vairāk saprotu, cik tas ir svarīgi. Trenēties eju pie savas draudzenes Zandas Zariņas-Rešetinas. Uzskatu, ka viņa Latvijā ir viena no zinošākajām jomas speciālistēm. Priecājos, ka Zanda tagad uzrakstījusi arī grāmatu, kurā dalās ar savām zināšanām. Uzskatu viņu par tādu kā savu mentori. Un tas nav tikai par fizisko, bet arī mentālo stāvokli.

Uztura bagātinātājus lietoju tikai pēc ārsta ieteikuma, tādus, ko manam organismam tiešām vajag, nevis ko citi dzer un slavē. Regulāri veicu analīzes un no tām uzzinu, vai man kas papildus jāuzņem. Piemēram, visi un visiem iesaka lietot D vitamīnu, bet man D vitamīns jau tā ir virs normas. Tāpat arī ar dzelzi man viss ir kārtībā.

Es daudz – varbūt pat pārāk daudz – lietoju olbaltumvielas. Taču es neesmu perfekta, un man ir periodi, kad varu sagrēkot un saēsties arī draņķus. Man ir ļoti paveicies, ka man negaršo saldumi, tāpēc cukuru lietoju maz, taču tas jau tāpat ir gandrīz visur. Manā ledusskapī vienmēr ir olas. Es gandrīz katru rītu ēdu mazsālītu lasi vai foreli. Un manā uzturā, īpaši sezonas laikā, ir ļoti daudz dārzeņu, jo vienkārši garšo.

Saņemties un sākt

Vērtīgākais, ko cilvēks var savā labā izdarīt, ja jūtas mentāli slikti, – iet uz terapiju. Man dzīvē ir bijuši periodi, kad saprotu, ka pati vairs netieku galā, un tad es gāju uz terapiju. Esmu izmēģinājusi arī dažādas interesantas un noderīgas alternatīvas metodes, par ko varu teikt tikai labus vārdus. Man šķiet, mūsdienās nav jākautrējas vērsties pēc palīdzības. Taču tas tāpat nav viegli – tieši saņemties un sākt nav viegli. Tomēr tāda sevis tīrīšana no iekšpuses ir ļoti, ļoti svarīga. Neparastākā prakse, ko esmu izbaudījusi, bija aromterapija pie Initas Krūmiņas. Man pat grūti izstāstīt, kā un kas notika. Bet tā bija tāda dziļa ieiešana sevī, kas iekustināja manī ļoti neparastus procesus. Tā ka man pašai bija pārsteigums par sevi.

Teātra un rokmūzikas cilvēks

Man ļoti patīk iet uz teātri. Eju uz dažādiem teātriem un pavisam mierīgi arī viena, ja biļeti var dabūt tikai vienu. Teātris gan ir tas retais publiskais pasākums, kur dodas arī mans vīrs, – visādi citādi viņš ir ārkārtīgi nesabiedrisks cilvēks, kurš labprātāk paliks strādāt dārzā. Izrāde, kas mani ļoti iespaidoja, – Dzimšanas dienas kūka JRT. Smējos, raudāju – un tā uz riņķi. Bet par beidzamā laika iespaidīgāko izrādi man kļuva Zēni nav meitenes. Izrāde, kurā man pirmo reizi dzīvē palika gluži vai fiziski slikti, es nebiju gatava tik spēcīgām emocijām. Pilnīgi saprotu, par ko Dārta Daneviča saņēma savu Spēlmaņu nakts balvu.

Pēdējais koncerts, uz ko biju, – kopā ar dēlu apmeklējām Drake koncertu. Tas nav mans formāts, bet biju tik patīkami pārsteigta – tāda jauda, turklāt arī no apmeklētājiem. Pilnīgi saplūdu ar tiem jauniešiem. Tā jau ir, ka mūzika vieno tik spēcīgi kā nekas cits. Reiz ar vīru un draugiem aizbraucām uz Brūsa Springstīna koncertu, kur sajutāmies ļoti jauni, jo vidējais vecums tur noteikti bija 60+. Bet arī tur bija tik kolosāla kopības sajūta publikā. Mani mīļākie mūziķi: Foo Fighters, Depeche Mode. Jaunībā ļoti fanoju par Maiklu Džeksonu, joprojām uzskatu viņu par popmūzikas karali. Bet es varu klausīties arī Metallica un arī par Spice Girls savulaik esmu fanojusi. Un pat par Fred Again, kas vispār laikam skaitās hausmūzika. Limp Bizkit, Queens of the Stone Age, The Black Keys… Es varētu vēl ilgi turpināt.

Praktiskie sapņi

Ir man viena tāda lieta, ko ļoti gribu izdarīt. Saistīta ar keramiku. Biju Pāvilostā aizgājusi uz keramikas meistarklasi pie Anetes Tutānes. Tāda izklaide Pāvilostā lietainā dienā, kad īsti nav, ko darīt, un mani tas tik ļoti aizrāva! Tas bija tik meditatīvi un mani pamatīgi aizrāva. Kas ir visai neparasti – jo vispār es sevi uzskatu par ļoti straujas dabas cilvēku. Esmu nepacietīga, pat virtuvē esmu strauja un ātra, bet tajā keramikas nodarbībā mani pārņēma tāds miers! Un es izdomāju, ka gribu pati savai virtuvei izgatavot keramikas traukus. Sākot ar šķīvjiem un beidzot ar krūzītēm. Un vēl šogad manā dārzā tika uzcelta siltumnīca, diemžēl par vēlu. Taču nākamgad gan es beidzot piepildīšu sapni par saviem tomātiem, gurķiem un garšaugiem.

Labākās sarunas

Tās man ir ar māsu un mammu. Mums ir kopīgs čats, un mēs tur varam sākt ar muļķībām, bet tāpat nokļūsim dziļumā un nopietnās tēmās. Man ir arī ļoti tuvas draudzenes. Manuprāt, man apkārt vispār ir dzīvesgudri un pat viedi cilvēki, ar kuriem man ir vērtīgas sarunas. Es mācos un iedvesmojos no šiem cilvēkiem. Taču mani pilnīgi un nemaz neinteresē small talk – vai nu tā īsti un dziļi, vai nu tad labāk paklusējam.