Aina Poiša pēc 20 gadiem atgriezusies televīzijā: "Jāuztur dvēseles jaunība, jo pieredze nenoveco"
“Dzīves otrajā pusē laika ir palicis daudz mazāk – kam tu to tērē? Savu enkuru vajadzētu turēt tā, lai katru dienu vari kļūt labāks. Pirmkārt, pats savas dzīves dēļ,” par iespējām, kas jāizmanto neatkarīgi no gadu skaita, žurnālam "Patiesā Dzīve" saka Aina Poiša, ģimenes psihoterapijas speciāliste un vecākajai paaudzei veltītā festivāla "Zelta ritmi" vēstnese.
Pēc vairāku gadu pārtraukuma esi atgriezusies TV ekrānos – raidījumā Aina studijā!. Kā tu televīzijā jūties?
Ir liels gandarījums, ka tava kompetence tiek novērtēta neatkarīgi no gadiem. Jūtos vajadzīga, un ir tik labi, ka netiek domāts tikai par lineāro laiku, kas ved uz novecošanos, jo pieredze jau nenoveco, ja vien pats neesi kļuvis galīgi senils un spēj paškritiski uz sevi paskatīties.
Saņemot šo piedāvājumu, pirmā izjūta bija, ka esmu laika mašīnā, kuru nevaru kontrolēt, tā vienkārši brauc uz priekšu – un gadi brauc uz priekšu. Laika mašīna mani iesviedusi atpakaļ, bet tagad esmu cits cilvēks. Pa šo 20 gadu pauzi, kas man bijusi TV jomā, daudzas lietas ir mainījušās.
Domāju, tagad esmu kļuvusi drošāka, pārliecinātāka un labāk zinu, ko es gribu, neļaujos tādai sadarbībai, kurā atņem manu personības amplitūdu, kā tas bija pirms 20 gadiem, kad biju maza skrūvīte lielā sistēmā. Tad man nebija pat izpratnes, kā tāda televīzijas sistēma strādā un cik daudz cilvēku katra raidījuma tapšanā ir iesaistīti.
Interesanti – visus dēvē par TV sejām jeb personībām, bet nereti realitāte ir tāda, ka tava personība ļoti tiek apdraudēta un patiesībā tev ir tikai izpildītāja loma. Tā bija ļoti liela dzīves skola! Arī atsauksmes par mani tolaik bija visādas, un dažkārt jutos ļoti ievainojama un neaizsargāta.
Taču pārmaiņas ir notikušas, un tās ir pozitīvas. Arī tajā, ka ar savu būšanu ekrānā aizstāvu sievietes, kurām ir pieredze un kuras ir vēl darboties spējīgas. Turu pozīciju, ka mēs vēl varam būt noderīgas un iedvesmot, ka vēl varam dot kādas jēgpilnas idejas. Tāpēc raidījumam Aina studijā! teicu jā. Jo daba saka – iespēju ar gadiem paliek arvien mazāk.
Vai sanāk, ka šis aicinājums vadīt raidījumu tev bija kā pārsteigums? Tev šķita, ka tagad sasniegts tāds vecums, ka uz televīziju vairs neaicinās?
Jā, tieši tā! Pa šo laiku jau jauna paaudze ir izaugusi! Citreiz satieku pieaugušus cilvēkus, un viņi saka – vai tu atceries, ka es kā bērns biju tavā sarunu šovā Aina? Ja saglabā atvērtību, ka pie horizonta kaut kas peld, nevis nolaid acis, nokar ausis un domā, ka vairs nevienam neesi vajadzīga, tad šādas iespējas nāk.
Raidījuma sezonas filmēšana ir noslēgusies, un, protams, ceru, ka būs arī nākamā, jo komanda pa šo laiku ir ļoti labi sastrādājusies. Mani viesi ir cilvēki, kas dalās savā pieredzē, un raidījums ir īpašs ar to, ka tam nebija uzrakstīts ļoti konkrēts scenārijs. Vadlīnijas, protams, bija, bet es ļāvos. Cilvēki reizēm jautāja, ko es raidījumā viņiem prasīšu. Atbildēju – nezinu! Un es tiešām nezināju, teicu – uzticamies un ļaujamies, kaut kādu zupiņu jau kopā uzvārīsim un centīsimies, lai pašiem tā garšo. Arī redaktorēm lūdzu – uzticieties man! Jūs esat izdarījušas savu darbu. Bet es esmu kā raķete! Jūs esat tās, kas izdara darbu, lai raķeti palaistu. Es varu jums teikt paldies par sagatavošanos, bet tālāk uz pogām spiežu un raķeti vadu es – un process ir autonoms, autentisks. Tas atbilst saukļiem – esi īsts, patiess, nebaidies no emocijām.
Pilnu sarunu ar Aiju Poišu var izlasīt žurnālā Patiesā Dzīve, kas no 23. maija pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
