Ik rītu čīkst kā vijole pirmklasnieka rokās - Aina Poiša skaidro, ko darīt, ja pieaudzis cilvēks ir hronisks čīkstētājs
Neviens nepiedzimst par čīkstuli, šādu attieksmi pret dzīvi cilvēks iemācās vai nu bērnībā, vai arī vēlāk, kad nākas piedzīvot kādu traģēdiju, kas dzīvi sagriež kājām gaisā. Kā rīkoties, skaidro psihoterapijas speciāliste Aina Poiša.
Un nevarētu teikt, ka pasūrošanās par dzīves grūtībām vai paraudāšana uz pleca kādam tuvam cilvēkam būtu kaut kas nosodāms. Problēmas rodas tad, ja čīkstēšana kļuvusi par ikdienu un čīkstulis nemaz nejūt, ka ne vien pats sev, bet arī apkārtējiem kļuvis par smagu nastu.
Čīkstēšana nav norma
Kad bērns ir mazs un vēl neprot runāt, viņš izdod skaņas, un dažas no tām ir čīkstēšana, īdēšana, raudāšana, kliegšana. Kad bērns to sāk darīt par daudz, vecākiem ir izaicinājums to laikus apturēt, lai čīkstēšana nekļūtu par komunikācijas normu. Noslāpēt nedrīkst, jo bērns tādā veidā izrāda neapmierinātību, ja viņam kaut kā pietrūkst. Bērnam jāļauj izrādīt emocijas, bet jākoriģē viņa uzvedība. Apmierinātam cilvēkam nav nekādas vajadzības čīkstēt!
Ja ģimenē piedzimis slims bērniņš, vecāki nereti aizraujas ar pāraprūpi, jo slims bērns ir spēcīgs kairinātājs. Viņam ir grūti, un vecāku normāla rīcība ir palīdzēt, bet vienlaikus nedrīkst ignorēt to, ko bērns var paveikt pats. Ja saslimšana ir fiziska, nevis mentāla, tad jāstimulē bērna gars un gribasspēks, nevis jāsargā no visa šajā pasaulē, vēl vairāk radot sajūtu, ka viņš ir nespējīgs. Atņemot savai atvasei to, ko tā var paveikt, izveidojas domāšanas kļūda – ja esmu nevarīgs, tad man pienākas citu rūpes, līdzjūtība un palīdzība.
Nekādas atbildības!
Veselīgi domājoša pieauguša cilvēka rīcība krietni atšķiras no hroniska čīkstuļa uzvedības. Ideālā gadījumā vajadzētu būt tā – ja tev kaut kas kaiš emocionāli vai fiziski, tad otrs cilvēks painteresētos, kāda ir problēma, un atkarībā no situācijas vai nu tikai uzklausītu, vai arī piedāvātu konkrētu palīdzību. Čīkstulis to negaida, viņš ar savu rīcību piesaista apkārtējo uzmanību un manipulē. Viņš negrib sevī atrast vēlēšanos un spēku risināt problēmjautājumus, bet ieņem upura pozīciju, uzvedas kā nelaimes čupiņa, jo grib, lai apkārtējie ap viņu riņķo, tāpēc ka viņu nelaimīgums ir lielāks, salīdzinot ar citu grūtībām.
Bieži vien šajos pieaugušajos dominē iekšējais bērns, tāpēc viņi nevar nonākt līdz veselīgam ego un pasludina citus par atbildīgiem, lai gan paši ir izdarījuši savas izvēles. Skaidrs, ka ikvienam ir bērnības traumas, bet ir bezatbildīgi savā nelaimīgumā visu mūžu vainot kādu, kurš pirms vairākiem desmitiem gadu kaut ko nav iedevis. Tu vari šodien pieņemt lēmumus, kas tavu dzīvi ietekmēs pēc pieciem, desmit un vēl vairāk gadiem.
Žēlošana kā lāča pakalpojums
Ja cilvēks ir pārkāpis robežu un vairs nejūt, ka čīkst, tad viņa uzvedība ir kļuvusi automātiska un devīze skan vienkārši – es tāds esmu, pieņemiet mani! Šiem cilvēkiem nav ne vēlmes, ne vajadzības sevī ieskatīties vai pozicionēt sevi labākajā iespējamajā veidā. Turklāt, ja nav pretspara, ja neviens nesaka, ka cilvēks pārkāpj robežu, tad arī nav iemesla aizdomāties vai pašam sevī ieklausīties, lai sadzirdētu, kādā tonī viņš runā ar apkārtējiem.
Dažkārt apkārtējie ir tik korekti, ka nenorāda uz notiekošo. Piemēram, kolēģis katru rītu ierodas darbā un čīkst kā vijole pirmklasnieka rokās, viņa sejā lasāma izteiksme, kas lūdz pēc žēlastības, nevis palīdzības. Un runa nav par atsevišķām reizēm, jo jebkuram šad tad var būt slikta diena. Ja čīkst bērni, tad ir skaidrs, ka jāpalīdz viņiem attīstīties, sadarboties ar apkārtējiem, bet, ja to dara pieaugušais, tas ne par ko labu neliecina. Iejūtīgi un empātiski apkārtējie, kuri nenorāda uz acīmredzamo, ar šādu cilvēku var sākt solidarizēties, riskējot, ka čīkstulis viņus ievilks savā nelaimīgumā.
Ja jūti, ka katliņš iet pāri, labākais risinājums ir pateikt – es tevi dzirdēju un sapratu; vai tev ir ideja, kā es varu tev palīdzēt? To izdarīt nav viegli, īpaši”, ja esi empātiska. Šajā brīdī čīkstētājs tevi var sākt vainot un dusmoties, jo tu viņu neglāb, neesi iejūtīga. Ja esi ļoti drosmīga, vari pajautāt – vai tev pašai ir viegli, ka tevī visu laiku ir nelaimīgums? Kā tu ar to sadzīvo? Vai varētu būt izņēmumi, brīži, kad sajūti prieku un varēšanu?
Izvēlies savu attieksmi!
Hronisks čīkstulis reti pats pamana, ka ne vien citiem, bet arī sev kļuvis par nastu. Un, ja viņš to pamana vai arī pieņem apkārtējo teikto, tad ir iespējams situāciju vērst par labu. To var izdarīt, uzņemoties atbildību par savu dzīvi, uzvedību un fokusējoties uz problēmu, kas rada neapmierinātību. Ja tev ir problēmu gūzma, uzraksti tās visas uz papīra. Sākumā tas var radīt apjukumu, tāpēc vislabāk sāc ar vienkāršāko un padomā, vai tā tiešām ir tik liela un neatrisināma. Varbūt vari piesaistīt profesionālu palīdzību, lai ar to tiktu galā, vai arī sadalīt un risināt soli pa solim. Un tā rīkojies ar katru problēmu no saraksta. Būs tādas, ar kurām vajadzēs sadzīvot, piemēram, veselības likstas, kas visu laiku nozog komfortu, bet tu vari izvēlēties, kā pret to izturēties.
