Aktrise Lāsma Kugrēna par 50 gadiem teātrī: "Esmu tāda, kāda esmu. Maksimāliste"
Mūža ieguldījums teātrī, neaizmirstamas lomas un skatītāju mīlestība – tas viss raksturo Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Lāsmu Kugrēnu, kura šogad svin 50 gadus uz teātra skatuves. Viņas balsī atbalsojas gan dzīvesprieks, gan smeldze, gan dziļu pārdzīvojumu nospiedums. Saruna ar mākslinieci - žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
Parunājam par Voldemāru Šoriņu! Šī intervija bija plānota kopā ar viņu...
Man tik ļoti nepatīk vienai sniegt intervijas… Pēdējā laikā piekrītu tikai tad, ja tas ir ierakstīts līgumā, ja intervija ir saistīta ar izrādi. Bet principā... man ir sajūta, ka ir gana. Esmu runājusi tik daudz, ka vairs negribas.
Šo sarunu vēlējos kopā ar Voldiņu, jo mēs esam vienīgie no sava kursa, kas palikuši teātrī, bet viņš nevar piedalīties veselības problēmu dēļ. Toreiz, kad es arī biju Liepājā, viņš nāca uz deju nodarbībām, kas notika mūsu teātra studijā. Un pēc tam fakultātē – tad jau viens otru atcerējāmies labi. Mūsu pirmā kopīgā izrāde bija Skroderdienas Silmačos, un jau no paša sākuma mēs lieliski saspēlējāmies. Voldemārs bija Rūdis, es – Ieviņa. Mēs atradām tādus knifiņus, kurus Blaumanis pat nebija ierakstījis lugā. Mums nav daudz kopīgu darbu, bet tie visi bijuši spilgti un nozīmīgi.
Voldiņš ir tas cilvēks, kuram varu piezvanīt, ja dzīvē ir grūti. Mēs varam izrunāties, viņš mani aizvedīs prom no ikdienas smaguma. Un tas ir abpusēji. Reiz viņš teica: “Nu, Kuģi, tu jau par mani zini gandrīz visu.” Es domāju, ka tas gandrīz ir ļoti liels. (Smejas.) Katrā ziņā viņš ir mans plecs, uz kura varu izraudāties. Es varu palūgt, un viņš mani aizvedīs līdz jūrai. Tā ir patiesi skaista draudzība.
Kas bija tie cilvēki un notikumi, kas palīdzēja atvērt durvis uz teātra pasauli?
Noteikti jāpiemin kinorežisors Aleksandrs Leimanis. Viņš mani pamanīja, uzticējās. Pirms tam bija Liepāja. Stājos Kinoaktieru studijā, bet netiku. Atceros, ka noraudājusies staigāju pa Bastejkalnu. Aizbraucu pie brāļa – viņš bija Liepājas teātra aktieris. Tajā gadā nebija uzņemšanas, bet es tik ļoti vēlējos būt tuvāk teātrim, ka piekritu jebkam. Biju gan sufliere, gan ģērbēja, gan rekvizitore. Strādāju teātrī, un man atļāva būt brīvklausītājai Liepājas teātra studijā un pat dejot uz skatuves. Piedalījos izrādēs Mētras krasti, Trīs musketieri, Princis un ubaga zēns. Es esot dejojusi tik traki, ka skatītāji jau gaidījuši, iekritīšu orķestra bedrē vai tomēr ne. Daila Dzene, Liepājas teātra aktrise, vienmēr turējās tuvumā – ja nu kas. (Smejas.)
Liepājā es sajutu īstu kolektīva garu – izbraukumi pa divām nedēļām, visi kopā dzīvojām skolās, kultūras namos, gulējām uz raskladuškām, vakaros ugunskurs, dziesmas, puiši zvejoja zivis, vārīja zupu...
Visu sarunu ar aktrisi Lāsmu Kugrēnu var izlasīt žurnālā Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 14. marta pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
