Edīte Pauls-Vīgnere: par likteņa pagriezieniem, dēla bojāeju un nakti mēnesgaismā

Pukodamās par žurnālistu uzmācību, daudzinātā tekstilmāksliniece mani tomēr ielaiž, kaut todien nejūtas īsti labi. Veselība ne tuvu nav spoža, tomēr gribas vēl ko vairāk uzzināt par to, kā tad Vecums rotaļājas. Šāds nosaukums dots Edītes darbu izstādei, kas vēl līdz jūnija beigām skatāma Ola Foundation telpās – gan retrospekcija, gan pēdējās skaistumgleznas, darinātas no pērlītēm, stieplītēm, mežģīnēm un pat konfekšu papīriņiem (vislabāk māksliniecei garšo piena šokolāde). Kaut gan pirms dažiem gadiem viņas jubilejas personālizstādes nosaukums, bija Kafijas kantāte – atsaucoties uz 1976. gadā austo četrdaļu gobelēnu –, šī dzēriena vietā Pauls-Vīgnere tagad dod priekšroku tējai. Viesus, protams, var pacienāt ar glāzi vīna – senajā bufetē greznojas Edītes vectēva radīti stikla trauki. Fantāzijas par stikla biķeriem māksliniece apkopoja izstādē Vīna garša, tāpat skatītājus apbūra Edītes vizuļojošie kroņi izstādē Koronetes Latvijas pilsētās. “Mani darbi nav nekas cits kā mani pārdzīvojumi.” Sievietes liktenis taču ir mīlēt un ciest!

Par svarīgiem jautājumiem

Jūtams, ka jums nepatīk žurnālisti…

Jā, es atsaku. Raimonds gan piekrīt visām intervijām, tikai nesen, kad Saulkrastos gribēja rīkot pasākumu par godu mūsu mammas 120. jubilejai, atteica. Prasīja – kur jūs bijāt ātrāk? Kāpēc uz 100. jubileju neko nerīkoja? Arī tagad taču var aiziet uz Lāčupītes kapiem vienkārši aiznest mammiņai ziedus. 

Maestro atkal kaļ plānus programmai, šoreiz par Lipu Tulianu, tikai pagaidām nevar atrast sev tīkamus izpildītājus.

Es jau viņam plakātu uzzīmēju, kartītes uztaisīju. Esmu par Lipu Tulianu lasījusi. Viņam atņēma mīļoto sievieti, neļāva precēties, uztaisīja trobeli, pat iededzināja uz pleca zīmi, un viņš nolēma atriebties – kļuva par laupītāju. Aplaupīja bagātos, naudu atdeva nabagajiem. Ulmaņlaikā izdeva tādas plānas brošūriņas, mana draudzene nopirka un atnesa. Gāju pāri, kur ir Lipa Tuliana raksturojums, viņš bijis skaists pēc sejas, pratis dejot, nācis no labas ģimenes, bet iekšā dedzis naids. Ik reizi, kad kaut ko pastrādāja, Lips Tulians atstāja melnās rokas zīmi.

Tā kā Zorro savu Z burtu.

Jā, jā. Jānis Peters jau tekstu ir uzrakstījis, viņš gan tagad ir ļoti slims.

Kam pieder ideja par izstādi?

Man piezvanīja Daiga Rudzāte. Pēc tam atnāca pie manis abi ar vīru, mākslinieku Ģirtu Muižnieku. Izstādes tapšanā piedalījās arī Una Meistere – tāda klusa, savulaik esmu daudz viņas rakstu lasījusi. Prasu – kur tad jūs pazudāt? Jā, žurnāli vairs neiznāk, tagad viss par mākslu internetā – arterritory.com.

Izstādē ir teicami apraksti, kuros jūs Unai stāstāt par savu dzīvi un darbiem.

Vissvarīgākie jau ir jautājumi, ko cilvēkam uzdod. Ja tie ir tizli, tad arī raksts neiznāk.

Tur ir frāze – “ko pati izdzīvoju, to audu iekšā”. Vai tā tiešām bija?

Man tekstils bija tikai tam, lai tur ieliktu savu iekšējo pārdzīvojumu, nevis ornamentus vai izšuvumus; tas radīja baudu darīt šo darbu. Esmu pievērsusies ļoti smagām tēmām – darbs, Kosmoss, Visums. Cikls Saudzēsim dabu. Uztaisīju Miera balodi – trīsmetrīgu, kurš skatās uz Kremli un pareizticīgo baznīcu. Aizvedu to darbu uz Maskavu, un viens prasa: “Ot čego on takoj grustnij?” Un otrs atbild: “A čemu jemu radovatsja?” Paskaties, un šodien viņi karo! Sākumā devu tam nosaukumu Maskava, viņiem nepatika, nomainīja uz Miera balodi.

Kad mani aizsūtīja uz Vāciju pēc prēmijas, uztaisīju darbu par Vāciju. Kad bija personālizstāde Čehoslovākijā, uztaisīju darbu par Čehoslovākiju. Ar lielām mokām tiku uz Kubu, pirms tam mani ilgi pratināja, nelaida ilgi un dikti. Toreiz brauciens izvērtās tāds – divas dienas Parīzē, divas Marokā un nedēļa Kubā. Pirmo reizi lidoju pāri okeānam, atbraucu, pārņemta ar dabas iespaidiem. Uztaisīju Ceļojuma piezīmes par cigāru fabriku, bija bauda skatīties, kā cilvēki tur strādāja. Sievietes ar zelta gredzentiņiem un auskariem, pašas tumšas, griež lapas, tin. Viss tur ir roku darbs.

Tagad cilvēki ceļojumu iespaidus glabā telefonā, jums bija jāauž gobelēns.

Jā, labi, ka telefona tolaik nebija. Parīzē mums lasīja stundu garu lekciju, kā jāuzvedas, pēc tam bija jādod nabaga kapeikas neļķēm, ko vest uz Ļeņina muzeju. Krievi tur bija saveduši matrjoškas no visas Savienības. Tomēr pasauli esmu redzējusi ļoti maz – kā jau darbaholiķe. Neesmu bijusi ne Zviedrijā, ne Somijā, tikai ar savām prēmijām braucu. Astoņdesmito sākumā man bija personālizstādes Prāgā un Bratislavā, čehu režisors Vāclavs Hapls gribēja par mani taisīt filmu, tādu scenāriju uzrakstīja! Viņš katram manam tekstilam būtu piemeklējis vietu un mūziku. Viņam bija lieliskas idejas, taču viņu nelaida uz Padomju Savienību filmēt. Tad kādā depresijas uzplūdā viņš izdarīja pašnāvību... 

Mākslinieka jūtīgums

Apbrīnojami, ka jūs savus darbus esat darinājusi tik grandiozā mērogā, nevis novietošanai pie sienas ierindas dzīvoklī.

Dzīvoju līdzi notikumiem – līdz pat šai baltai dienai. Toreiz darbus radīju, sajūtot tuvojamies valsts agoniju, mūsu atbrīvošanos, centos iespējamiem līdzekļiem to parādīt. Varbūt šķiet naivi no tekstilmākslinieka viedokļa risināt tādas lielas tēmas, taču uzskatu, ka vienmēr jāiet dziļumā. Tāpat Kafijas kantāte… Tolaik mēs kafiju dzērām kā dulli, trīs četras reizes dienā, vedām no Maskavas, no malu malām. Tagad dzeru tikai no rīta. Ko darīt – pienācis vecums, jāpāriet uz tējiņām. Man savulaik bija draudzene, kura mācēja pagatavot kafiju armēņu stilā. Kad sanācām kopā, pupiņas samala rokas dzirnaviņās. Tā smarža… Man liekas, tagad kafija vairs tā nesmaržo. Armēnijā, Gruzijā viņi zīlē kafijas biezumos. Čehijā kafiju taisa ārkārtīgi biezu. Alus un kafija – tas čehiem ir!

Vai pati kādreiz esat gājusi pie zīlnieces?

Dēla dēļ gāju, gribēju zināt, kas viņu noslepkavojis. Mani aizveda pie (Alda) Dreimaņa, un viņš pateica, ka to izdarījuši divi cilvēki. Gribēja arī par mani kaut ko teikt, bet es aizliedzu – mani tas neinteresē. “Nē, neuztraucieties, jūs dzīvosiet ilgi un mirsiet gultā.” – “Ak nenoslīkšu?” – “Jā, no ūdens jums jābaidās.” Braukt un iet visur varot droši.

Šajā izstādē skatāmi arī Paula Vīgnera darbi, aprakstā lasāma jūsu frāze: “Pauls bija ļoti jūtīgs.” Vai viņa gaidīšanas laikā bija kādas priekšnojautas?

Pauls nāca pasaulē tepat Dzemdību namā, iegāju vakarā, dzemdēju no rīta. Burtiski gribēju sev darīt galu, jo mani trīs reizes vilka uz galda, plēsa vaļā. Ūdens nogāja – varēja taču ķeizargriezienu uztaisīt. Kad Paulīts pienāca, viss it kā viņam bija labi.  Nelaimes sākās līdz ar klavierskolotāja Hermaņa Brauna nāvi. Pauls pie viņa Dārziņos mācījās astoņus gadus, Braunam viņš bija pirmais mazais skolnieks (pianista Hermaņa Brauna klavierklasi konservatorijā absolvējis Edītes brālis Raimonds Pauls – D. M.). Kad Pauls mācījās astotajā klasē, Brauns, aizbraucis uz koncertu kopā ar Edgaru Zveju, tur palika uz krēsla. Paulam bija pārejas periods, mammas draudzene pamanīja, ka viņš ar čaļiem staigā pa aptiekām. Dārziņu direktore viņu izmeta no skolas, mēs skrējām uz Mediņiem. Un tur klavieru nodaļas vadītāja Ella Strazdiņa pateica vārdus, kurus nekad neaizmirsīšu: “Paulam ir tas, kā nav nevienam mūziķim. Viņam nav tehnikas, bet viņam ir dvēsele.” Un tā dvēsele tika saplosīta, jo Paulītis bija pārāk sensitīvs. Man reiz pārmeta, ka ieliku viņu psihiatriskajā slimnīcā, kur dēlu zāļoja ar klonazepāmu un citiem preparātiem. Viņam bija īstākā toksikomānija, nevis šizofrēnija, un tikai tagad tiek atzīts, ka tā tas varēja būt. Atceros, manam profesoram (Rūdolfam) Heimrātam bija bēres, bet Pauls izsita logu, jo man nebija tablešu, ko viņam dot. Bet diagnozē uzraksta – lēni progresējoša šizofrēnija. Izārstēt toksikomāniju nav reāli, ja nu nez kādos īpašos apstākļos.

Tagad jau vairs neapstrīd, ka alkoholisms ir slimība, arī narkomānija.

Kad pieradina pie zālēm, tās vajag visu laiku. Tā mēs tēvu ievietojām nodaļā, kur turīgākiem pensionāriem solīja labākus apstākļus. Pēc pāris nedēļām man saka – viņš pa naktīm mostas, staigā, runā visādas muļķības. Skaidrojām, vai viņam dod kādas zāles, izrādās, jā – ciklodolu, jo tēvam esot parkinsonisms. To deva arī Paulam – nāvējošu preparātu. Kāds parkinsonisms, tēvam viss bija kārtībā! Ko tie ārsti iedomājas?! Senos laikos – tie bija ārsti. Atceros, kā pie mums Pārdaugavā ieradās tāds Lūsis ar savu čemodāniņu. Attipināja, visu iztaustīja. Skaties, kā omamma ar opapu līdz mūža beigām nodzīvoja bez kādām operācijām. Lūsis visu zināja, un pirmais, ko darīja, kad atnāca, – nomazgāja rokas; vienmēr bija jādod bļoda un ziepes. Tagad to neviens nedara. Kā Ķīnā – vienā stāvā homeopātija, otrā ķīmija, jo cilvēks ir vienots veselums. Bet te – aizej pie slavena ādas ārsta, un viņš apskata tikai to vienu vietiņu, nevis visu ķermeni. Nē, tas pārējais jau nav iekšā cenā...

Paula darbos – asamblāžās – redzamas mikroshēmas, radiodetaļas. Tā laikam ir nosacīta saikne ar tēvu Ivaru Vīgneru, kurš līdztekus mūzikai aizrāvās ar radiotehniku un datoriem?

Paulu tas ļoti interesēja, bet viņš nejuta tēva plecu. Šajā ziņā bija tukšums, līdz ar to liela sāpe. Mums tai vietā bija cits cilvēks, kurš daudz palīdzēja – manas draudzenes vīrs, strādāja rūpnīcā Alfa. Viņam ar Paulu bija ļoti labs kontakts.

Skatos dēla darbus, kas tapa jau Aknīstes pansionātā, viņam tur bija dators. Sūtīja man zīmējumus ar tekstiem. Es, protams, nemāku to, ko viņš mācēja. Krāsas tur nedrīkstēja dot, kaut kādi ierobežojumi. Datoru Pauls ātri apguva, bet…

Pacilāju viņa lietas otro sējumu. Gadiem viņi mani spīdzināja, braucu uz Jēkabpili, lai izmeklētu dēla slepkavību. Tas ir ārprāts, ko esmu pārdzīvojusi... Pērn man piezvanīja, ka pagājuši sešpadsmit gadi un viņi Paula lietas izmeklēšanu slēdz. Lai es atbraucot un iepazīstoties ar dokumentiem. Norunājām tikšanos desmitos no rīta pirmdienā, es ar mokām sarunāju draudzeni ar mašīnu – visi strādā, nav, kas ved. Piepeši tā ierēdne man piezvana – bērns esot saslimis, neko nevar darīt. Ā, mani tādā vecumā var pasaukt, bet bērnu neviens pieskatīt nevar? Neko neatbildēju… Tad tā sieviete no Jēkabpils policijas bija piezvanījusi uz Rīgas policiju. Nāku mājās, un kaimiņiene stāsta, ka gribējuši manas durvis izlauzt, lai pārliecinātos, ka esmu dzīva. Re, cik rūpīgi!

Manu dēlu nonāvēja cietumnieks, kas mežā bija uzbūvējis būdu, dzīvoja ar savu dāmu, bet vainu novēla uz vienu no pacientiem. Pauls gāja caur mežu uz karjeru peldēties. Dēls bez ūdens nevarēja dzīvot, togad 19. septembrī bija karsts laiks. Bet man gribēja iestāstīt, ka viņš noslīcis, kaut skaidrs, ka izdarīts noziegums. Kāpēc ap pansionātu nebija uzlikta sēta? Novērošanas kameras? Šausmīga nolaidība, bet Aknīstē vadītājai iedeva Triju Zvaigžņu ordeni, māsiņai piešķīra nosaukumu Latvijas lepnums. Es taču Paulu, kurš slimnīcā bija pieradināts pie tādām zāļu devām, nevarēju turēt mājās! Tā bija mana kļūda, ka uzticējos ārstiem, kad pirmoreiz ieliku dēlu slimnīcā. Kad pēc pirmās reizes iznāca ārā, viņš vairs nebija tāds cilvēks kā iepriekš. Rokas paralizētas, pirksti nekustīgi.

Tagad rāda filmu Padomju džinsi par psihiatrisko slimnīcu.

Jā, tas ir pareizi, ka psihenē varēja turēt pret paša gribu un izdomāt diagnozes. Un visus salika kopā vienā palātā – vecus un jaunus. Par to filmas varētu taisīt bez jēgas. Slimnīcā varēja iebāzt politiskos, varēja nepaklausīgos. Kad Afganistānā iegāja krievi, no turienes nāca cinkotie zārki. Puiši slēpās, lai nebūtu jāiet karadienestā. Labi, ja paspēja laikus pamest ārstniecības iestādi, kā Džilindžers, citādi būtu nozāļoti. Paulam arī bija atsūtīta pavēste, ka viņam jāiet dienestā, bet nekā – sazāļots un pagalam. Daudzi gājuši caur uguni un ūdeni, bet uzvar tikai stiprie.

Pauls bija jūtīgs. Jūs pati arī esat jūtīga, citādi taču nebūtu māksliniece.

Protams, es visu izdzīvoju ļoti nopietni.

Patīk skatīties atpakaļ

“Es neprotu vieglus darbus taisīt, man neizdodas. Dulla es esmu. Strādāju nenormāli!” Tas atkal ir citāts no jaunās izstādes.

Jā, tā tas bija un ir. Nekad netaisu skices, kartonus. Vienkārši esmu par slinku. Citi kolēģi uztaisa kārtīgu maketu, bet es ne.

Lietuvā dabūju prēmiju par darbu Labā un kreisā puse, ko uztaisīju tieši par Paulu. Tāda bija dzīve – viena pusē tāda, ar visām viņa dzirdētajām balsīm, murgiem, otra – tīrā, meditatīvā. Interesants darbs, no kura man pašai bailes. Stāv tagad mājās.

Izstādē ir foto no Jaunķemeru sanatorijas ar jūsu gobelēnu. Ņujorkā, ANO galvenajā mītnē, atrodas toreizējā prezidenta Gunta Ulmaņa pasūtītais gobelēns Cerība. Jūsu darbi rotājuši arī slaveno restorānu Jūras pērle.

Jā, Laimiņa (Vaikule) tieši sāka tur strādāt, kad es Jūras pērlē taisīju savus darbus. Ar tiem aizklāju četrus logus, tā bija jūras tematika ar visādiem brīnumiem. Pērle nodega ar visiem labi izgaismotajiem gobelēniem. Jaunķemeros bija daudz visa kā – pie griestiem, pie sienām. Kalpoja ļoti ilgi, pat bija jādod tīrīt. Tālāko vēsturi es, protams, nezinu. Liels pasūtījums bija arī viesnīcā Daugava, taisījām kopā ar Džemmu (Skulmi). Viņas vīrs Ojārs Ābols vērsās pie manis: “Uztaisīsim augstas klases bāru!” Džemmai bija liela glezna pelēkos toņos pa visu sienu, es griestos sataisīju jūras dzelmi, pie sienas vēl pieliku austos darbus. Viss tīrs, ar tādu rūpību strādāju. Te pēkšņi viņi sāka urbt, visur putekļi, tad pie mana darba pieslēja ledusskapi – viss sagāja dēlī. Kāds tur augsts līmenis! Tagad jau uzņēmumi tādus dārgus mākslas darbus vairs nepasūta. Muzejs vai kāds kolekcionārs nopērk no manis jau gatavu. 

Dažreiz vīrieši mākslā savus darbus salīdzina ar bērniem. 

Nē, par to, kas izdarīts, es vairs nedomāju. Mēs jau tajā laikā palīdzējām kaut ko noslēpt. Kuģniecības muzejs uzaicināja tikai tāpēc, ka nebija remonta, un es ar saviem milzīgajiem darbiem nosedzu visus defektus. Tagad mākslu vairs nevajag, jo krāsas ir ideālas, visi materiāli nopērkami. Izremontē, pieliek kaut kādu reprodukciju, lai noformētu, un – aiziet! Vai arī viss sterili kā Zaigai Gailei, ar tīriem liniem, tāda estētika. Kāda nu kuram pieeja. Lauku kafejnīciņas izlāpās, pie sienas pieliekot kādas vecas lietiņas, lai radītu atmosfēru. Parīzē, Monmartrā, iegājām vienā kafejnīcā – visi griesti ar dolāru zīmēm aplīmēti.

Jūs pati toties esat vareni krāsojusi dzijas!

Jā, tas bija fiziski smags darbs. Dulls var palikt! Visa dzīve bijusi sarežģīta, ne man vienai. Tagad trīsdesmit gadi pagājuši, bet nekur tālu tā arī neesam tikuši. Un visu laiku nāk jaunas ietekmes, piemēram, savas izstādes atklāšanā Olā skatos – cik skaista lampas, tā kā no Austrumiem. Izrādās, no Marokas, kur tās darinājis vietējais mākslinieks. 

Jūsu darbus arī grūti saukt par latviskiem – ne tur pelēkais, ne sūnu zaļais.

Man Viesturs Reņģe atveda no Marokas paklājiņu tieši tāpēc, ka tajā bija mūsu krāsas un ornaments. Un auseklīši nav tikai latviešiem, bet visā pasaulē; mākslā nav redzamu robežu.

Jā, un būtu vairāk jāskatās atpakaļ, cik daudz labu lietu ir taisīts. Citi skatās uz priekšu, bet es – vienmēr atpakaļ. Ja slikts garastāvoklis, paņemu mākslas grāmatu un kaifoju. Tur ir viss, un šodien mēs varam radīt nez ko, bet siltums nāk tikai no vecmeistariem, no dabiskajiem materiāliem, kurus tolaik pielietoja. Kā viņi jauca krāsas, kā strādāja – to labi var izbaudīt filmā Meitene ar pērļu auskaru. Katrs mākslinieks dzīvē rada kaut ko izcilu, kas neatkārtojas, tāpat arī šī aktrise (Skārleta Johansone). Pēc tam man viņa vairs tā nepatīk. Viens uzraksta grāmatu, cits uzņem filmu, kas paliek. Tās ir pērles. Piemēram, viens no labākajiem depresiju un slimību attēlotājiem ir Edvards Munks. Viņam visi darbi elpo. 

Vai Hieronīms Boss.

Bošs, nē, viņam vairāk par nāves tēmu, katrā ziņā man viņš patīk labāk par Dalī.

Varbūt uzvārds jāizrunā kā Boss, īsti nezinu, tāpat kā Hundertvaseram, kuram tā šķībā māja Vīnē. 

Un kā ar uzvārdu Pauls-Vīgnere? Kāpēc to pēc šķiršanās paturējāt?

Nožēloju, ka pieņēmu Ivara uzvārdu. Tā kā nemainīt uzvārdu man tolaik šķita neērti, vismaz ieliku dēlam vārdu Pauls. Tā guvu gandarījumu, taču Pauls bija nelaimīgs. Visiem uzreiz bija skaidrs, ka Raimonds ir mans brālis. Tad iesaucām viņu par Uli – trīs pēdējie vārda Pauls burti. Daži domā, ka no romāna Uliss, bet nē. Tā kā Edīte ar Vīgneri labi iet kopā, to atstāju – tā ir pasē un dokumentos, to Pauls lieku klāt tikai mākslā.

Ar ritma izjūtu

Pēdējo gobelēnu esat audusi šī gadsimta sākumā. Atgriežoties pie pērlēm – kad sākās šis daiļrades periods?

Man jau viss iet pakāpeniski pēc varēšanas, spējām. Tiktāl aizgāju, ka strādāju pie galda, un tagad jau vispār jābeidz. Cilvēki nes, visiem kaut kas sakrāts, piemēram, pogas. Bet rokas ir pagalam, tagad tiešām beidzot jāiet pensijā.

Varbūt dūņu procedūras, fizioterapija līdzētu?

Nē, mašīna ir nolietota. Vairs nekā, atjaunot neko nevar.

Par daudz strādāts, sevi nežēlojot.

Jā, ko domā, tos lielos darbus… Bet viss ir darīts ar baigo interesi, ar baigo gribēšanu. Tikai darbs un darbs… Darbaholisms.

Kā jau lielajā mākslā. Piemēram, grūti iedomāties, kā apgleznoja Siksta kapelu, kad krāsa pilēja acīs.

Tas ir neticami, kā viņi varēja strādāt! Aizdomājos par Parīzes Dievmātes katedrāli. Pēc ugunsgrēka taisa visu, kā bija, pēc senajām metodēm; neticami, kā viņi to dabū gatavu. Bet ko tur runāt, ja Ukraina ir galīgi sabeigta.

Vairs nav arī jūsu bērnības Iļģuciema, kuru iemūžinājāt izstādē Vīna garša.

Iļģuciemu vislabāk aprakstījis Zigmunds Skujiņš, nezināju, ka viņš savai mammiņai piedzimis 46 gadu vecumā. Iļģuciems bija unikāls, tik daudz rūpnīcu sabūvēts. Omamma un opaps Pirmā pasaules kara laikā devās uz Petrogradu, kur kā bēgļi pavadīja sešus gadus, tad atgriezās un cīnījās par savām tiesībām – lai iegūtu pilsonību, bija jāpierāda pagātne. Toreiz likumi bija stingri. Paps gandrīz nemācēja latviešu valodu, bet apguva. Viņš bija ļoti talantīgs, māksliniecisks cilvēks, bet mamma – darbarūķis. Meitene no laukiem. Vecvectēvs Brodelis nāk no Svētciema.

Mans tēvs bija tiešām apbrīnojams cilvēks. Kā cilvēks ar sešu klašu izglītību var iedomāties draugam Rolītim maksāt divus latus dienā, lai, kamēr paps pats darbā, aizved Raimondu uz klavierstundām! Apbrīnojami. Re, kur dīvānā manis šūta lellīte, kuru nokristīju par Rolīti. Jā, lelles arī esmu šuvusi. Paps daudz lasīja, par visu interesējās, vecāki nespieda mācīties, bet viņš visu darīja pats.

Ar Raimondu kopš bērnības bijām ļoti atšķirīgi, es gan vairāk rāvos viņam līdzi mūzikā, klausījāmies Amerikas balss Villija Hanovera džeza raidījumus. Mums Iļģuciemā bija tāds saksofonists Fadejevs, dabas bērns, pēcāk klīda pa pilsētu, nezinu, kādu galu viņš ņēma. Atceros kontrabasistu Aivariņu (Timšu), Gunārs Kušķis bija burvīgs, atceros viņu Iļģuciema klubā ar klarneti spēlējam Ziemassvētku dziesmiņas. Un nekad neaizmirsīšu, kā viņš izteicās par Aino Bāliņu – krūtis kā rozīnes uz vešas dēļa. 

Jūs pazīstat un mīlat mūziku, bet vai Raimonds iemācījās šūt un adīt?

Nē, viņš zina tikai savu lietu. Paps jau palaida to šņorīti vaļā, tiklīdz Raimondam palika piecpadsmit. Līdz tam bija ļoti stingrs. Brālis, sākdams spēlēt ar trīsdesmitgadīgajiem, iekrita alkoholā. Nāca mājā, žakete pilna saņurcītām naudaszīmēm, izmeta tās uz grīdas. Tad jau visur deva glāzīti – pieradināja.

Es skatos, kā brālis improvizē pie klavierēm, un taisu pakaļ. Pati arī kādreiz esmu spēlējusi klavieres. 7. pamatskolā skaitīju Plūdoņa Tīreļa noslēpumu, un brālis mani pavadīja uz klavierēm. Kad brālis jau spēlēja, pie manis uz māju atsūtīja viņa pirmo mīļo skolotāju Barovsku – vecās Latvijas inteliģences pārstāvi, kuras tēlu vēl tagad varu uzburt acu priekšā. Viņa mani pārbaudīja, gribēja zināt, vai es arī esmu mūzikā tik talantīga. Vajadzēja izsist ritmu, bet man nav muzikālās atmiņas. Pamatskolā, kad spēlēju klavieres, kaut ko sajaucu, bet pabeidzu ļoti teatrāli, tad paklanījos. Nevaru aizmirst, kā es to dabūju gatavu! Krāsu izjūta – to Dievs man ir devis. Jūtu krāsu saderību, protams, var būt spilgta palete, var būt klusināta.

Paskatieties, kāda sega uz gultiņas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kādas krāsas, kāds starojums! Man ļoti patīk, ka mums ir tik liela radniecība ar japāņiem. Igors Freimanis, baleta vēsturnieks, man izskaidroja, ka Japāna un Latvija pēc horoskopa esot Jaunavas. Viņš mīl Japānu, un es arī to mīlu, kaut neesmu tur bijusi. Mūsu arhitektūra ir tāda kā japāņiem. Nojumes ar pārkari, ēnu spēle, mazais slieksnītis, pa durvīm ieejot, jānoliecas. Un tad ieraugi uz gultas latvisku segu, kas zvīļo skaistos toņos. Latvijā gan paliek arvien mazāk cilvēku, brauc prom. Man par to žēl, ka viņi ceļ citām valstīm labklājību.

Fantāzija atdzīvojas

Būtu interesanti lasīt grāmatu par Paulu dzimtu.

Man interesē senči. Ādolfs Pauls, mans vectēvs, dzimis Lodzā. Ādolfa mamma Stefānija ir poliete. Man ir atstāta bilde, sena gravīra, kuru piekodināts sargāt, bet mēs nezinām, kurš tajā attēlots. Ādolfam piemitis milzīgs kārtīgums, varbūt austriešu vai vācu asiņu ietekme, bet varbūt tur ir prūšu līnija.

Prieks, ka jums galva pilna idejām, esat apguvusi arī datoru – pretēji brālim, kurš lepojas, ka lieto podziņtelefonu.

Viss jau ir interesanti, bet sirds sāp. Tu dzīvo, un kāpēc tu to dari, un kam tas vajadzīgs, ja var blakus tā postīt. Eiropa tikai noskatās, kaut, manuprāt, visai pasaulei vajadzēja celties kājās pret Krievijas vardarbību. Es to nesaprotu. Klausījos krievu ārlietu ministru – vieni vienīgi meli. Katru dienu dzirdu – Ukrainā trīs beigti, pieci ievainoti. Ceru, ka Krievija izjuks, lielajā impērijā ir tik daudz tautu – vai tad tās nevarētu sacelties?

Kā Rainim – “ne tauta pret tautu tad karos, bet visas kopā pret tumsu”.

Jā, pret tumsu. Visiem vajadzētu sacelties, iziet ielās. Kā var pieļaut, ka viena maza krievu tautiņa ar pāris pilsētiņām Zelta lokā pārvalda milzīgas teritorijas ar lielām bagātībām! Un visi to pacieš.

Šķiet, jums gan muti nevarētu aizbāzt.

Jā, man nevar. Man patīk visādas tēmas risināt, esmu taisījusi darbu arī par karu, kuru Maskava nepieņēma. Vai par (Juriju) Gagarinu – izgriezu lodziņu planētā, kur viņu iesēdināju lauku mājiņā, un krīt tas parašūts. Viņi jau nejuta, ka es paķeru uz zoba, tāpat kā ar to Miera balodi. Bija arī darbs Sardzē, kur es it kā taisīju latviešu strēlniekus, taču tie nebija strēlnieki, bet tā armija, kas mūs te turēja un stāvēja par mums sardzē. Var teikt, ka tas bija naivi, bet ko citu spēj tekstilmākslinieks? Varbūt kaut ko saprata no tā, ko esmu domājusi. Bija lielais darbs Trešā paaudze, atgādinot, ka ir jādomā par pasauli, par dabu.

Pēdējo gadu darbos lietojat labu cilvēku dotas pērlītes, pogas, mežģīnes. Tātad iznāk, ka rūpējaties par ekoloģiju, citādi daudz kas varbūt nonāktu atkritumos.

Man te piedāvāja veselu maisu ar pogām, atsūtīja kasti ar pērļu darinājumiem. Es jau vairs nevaru, bet tas ir interesanti. Viss, kas ir apkārt, ierosina manu fantāziju. Forši, ka dzīve rit tālāk, bet, ja aiz robežas ir tāds kaimiņš, īpaši nav, par ko priecāties. Brīnos, ka krievu tauta var būt tik apmāta un neredzēt īstenību. 

Savulaik no balkona raudzījāties zvaigznēs…

Tas bija dzīvoklī Pērnavas ielā. Zem manis dzīvoja (dzejnieks Anatols) Imermanis, viņš vienmēr teica – ja ir zvaigznes, vai tad nakts ir sliktāka par dienu? Un es tāpat saku.

Tagad man te ir labi redzams mēness. Kādreiz naktī līdz manam krēslam no mēness pat atnāk stars – manā istabā burtiski ienāk gaisma. Viss notiek, un var teikt, ka dzīve ir interesanta.

Citus personību stāstus lasi žurnāla Patiesā Dzīve digitālajā versijā - šeit: