FOTO, VIDEO: atklāta viena no spilgtākajām personālizstādēm Latvijā - Edītes Pauls-Vīgneres "Vecums rotaļājas"

Tā kultūrtelpā būs skatāma līdz 30. jūnijam, informēja galerijas pārstāvji. Izstādē līdzās mākslinieces darbiem eskponētas arī viņas dēla Paula Vīgnera asamblāžas.

"Vecums rotaļājas" arhitektoniski veidota kā izstāde divos līmeņos, kur katrā stāvā skatītājs iekļūst  serdē - starp Edītes darbiem, ko ieskauj čaula - tas, kas noticis un notiek ap viņu. Ja vēsturisko darbu čaula ir Jāņa Kreicberga 1978. gadā uzņemtās fotogrāfijas - Edīte, maģiski raganiska, auž, gludina, krāso dziju kā īstens viesulis, tad šodienas darbu čaula ir Paula Vīgnera asamblāžas - tās visu laiku ir kopā ar viņu jūgendiskajā dzīvoklī ar vīna krāsas sienām, kur vienā no istabām Edīte caurām naktīm sēž pie apaļa galda un rada savu sajūtu nospiedumus. Nekad nezvaniet viņai pirms trijiem pēcpusdienā. Viņai patīk tumsa un nakts. Piesātinātais klusums, kurā nav lieku trokšņu.

"Mani darbi nav nekas cits kā vien mani pārdzīvojumi." Un tie var būt ceļojuma piezīmes, emocionālo pacēlumu mirkļi, sociālpolitiski notikumi un arī bēdas. Dēla Paula Vīgnera, saukta arī par Uli, aiziešana mūžībā bijis smags sitiens. Tieši viņam Edīte esot vaicājusi padomu, kad gribējies parunāties par savu darbu un pamanījusi, cik vērtīgas ir izteiktās piezīmes. Viņš mācījās mūziku, taču Edītes mudināts pievērsās asamblāžu radīšani, kurā integrēja vēl kādu no savām kaislībām - radio mikroshēmas. 

Izstādes izejas punkts ir vēlme atklāt Edītes Pauls-Vīgneres mazāk zināmo šķautni. Aizvest prom no tā Edītes mākslinieciskā naratīva, kur darbojas populārie tēli, kas daudziem tik pazīstami kopš bērnības, jaunības.  Ekspozīcija Ola Foundation divos stāvos daļēji turpina Edītes personālizstāžu kontekstā tik pazīstamo un  ierasto retrospektīvu elementu, sniedzot iespēju skatīt trīs viņas senākos darbus - "Invāzija", "Tropi" un "Apokalpse", taču mošķi, čūskas un taureņi, kas izspraucas tālu ārpus divdeminsionālās plaknes, neļaujot tieši un skaidri definēties, balansējot uz šķautnes starp cilni, gobelēnu, asamblāžu un objektu, iespējams, nav tas, ar ko asociējas "ierastā" Edīte.

Edīte Pauls-Vīgenere ir viena no spilgtākajām un atraktīvākajām Latvijas 20. gadsimta otrās puses mākslas ainas personībām, kuras kreativitāte, ekspresija, naratīvi, daudzslāņainība, vēriens un formālais novatorisms savu nospiedumu atstājis ne tikai tekstilmākslas žanriski strikti nospraustajās robežās (lai arī viņa cieši saistīta ar procesiem, kuru balsts bija 1961. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā nodibinātā tekstilmākslas nodaļa, kas šo mediju Latvijas mākslas telpā padarīja par būtisku lielumu). Viņa ir zīmīga un spoža parādība Latvijas vizuālās mākslas hrestomātijā. Šodienas kontekstā, kur tekstilmāksla atkal atgriežas uzmanības fokusā, Edītes bezrobežu kreativitāte un viņas roku māka radīt enerģētiski uzlādētus, daudzslāņainus objektus un tēlus apliecina viņas izcilības statusu. Pēc savas nozīmības viņa ir salīdzināma ar kādu citu mākslinieci no Austrumeiropas - polieti Magdalēnu Abakanoviču, kuras izstādi, kā Edīte atminas, viņa skrējusi skatīties Aizrobežu mākslas muzejā Rīgā un par kuru sajūsminās šodienas Eiropas mākslas aprindas.

Edīte turpina radoši strādāt  joprojām - viņas kādreiz gigantiskie formāti sublimējušies koncentrētākos apjomos. Šodien viņa vairs nesēžas tēva izgatavotajās gigantiskajās stellēs, kuras tika radītas ar mērķi netrokšņot, neklabēt - lai Edīte procesā var klausīties mūziku.  Tagad viņa naktis pavada pie galda, kas mantots no mātes - līmējot, šujot, stiprinot, lokot... galds apkrauts ar pērlītēm, stikliņiem, mežģīnēm, lupatiņām, konfekšu papīriņiem.... ar teju neiedomājamiem priekšmetiem un niekiem. Īstens mazas meitenes sapņu rotaļu laukums. "Tikai nemetiet ārā papīriņus," viņa mums saka, kad cienājamies ar konfektēm. Viņa joprojām ir azartiska, dzirksteļojoša un mieru smeļas klausoties sūfiju mūziku un vērojot ekrānā virpuļojošos dervišus. "Vecums rotaļājas," smaidot saka Edīte un izstādes nosaukums ir viņas ideja, jo visprecīzāk iemieso sajūtu, ar kuru viņa šobrīd dzīvo.