Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Tekstilmāksliniece Edīte Pauls–Vīgnere ir skarba par Vilhelma Purvīša balvas finansēšanu no spēļu biznesa naudas: „Tā nauda ir asiņaina. Tās dēļ, piemēram, manai paziņai nesen nošāvās brālis”.

Māksliniece Edīte Pauls–Vīgnere sašutusi, ka Latvijā kultūru atbalsta ar azartspēļu naudu 98

Kultūra
2017. gada 7. martā 06:35 2017. gada 7. martā 06:35
 
Tekstilmāksliniece Edīte Pauls–Vīgnere, kura pēc diviem gadiem svinēs savu 80. jubileju, lielā mērā ir vīlusies valstī notiekošajā: viņai sāp sirds, ka valsts vizuālās mākslas attīstībai spiesta pieņemt naudu no spēļu biznesa karaļa Jāņa Zuzāna un ka viņai par sava brāļa Raimonda Paula mūzikas atskaņošanu valstij jāmaksā nauda.

Ievērojamā latviešu tekstilmāksliniece Edīte Pauls–Vīgnere, kad pirms 11 gadiem zaudēja savu dēlu, vairs nav tik publiska persona un sabiedrībā iziet samērā reti. Viņa ir sarūgtināta gan par to, ka valsts nevelta pietiekamu uzmanību vizuālās mākslas attīstībai, gan par absurdo situāciju, ka viņai par sava brāļa – maestro Raimonda Paula mūzikas atskaņošanu bija jāatskaita 35 eiro, gan par to, ka neviens negrib atklāt viņa dēla patiesās aiziešanas mūžībā iemeslus. Māksliniece uzskata, ka viņas dēls Pauls tika noslepkavots, nevis noslīka, kā to apgalvo ārsti un prokuratūra.

Pašlaik Jelgavas Svētās Trīsvienības tornī skatāma mākslinieces izstāde „Vecās mežģīnes” un šai sakarā viņa Jelgavas laikrakstam „Zemgales Ziņas” sniegusi plašu interviju, kurā stāsta ne tikai par saviem radošajiem sasniegumiem, bet arī vērtē kopējo situāciju valstī un dalās personiskajos pārdzīvojumos.

„Manai paziņai nesen nošāvās brālis”

Vīgnere ir sarūgtināta, ka valstij nav ne naudas, ne griba atbalstīt vizuālo mākslu un mūsu māksliniekiem jānīkuļo. Viņai ir nepatīkami, ka prestižās Vilhelma Purvīša balvu finansē Latvijas spēļu biznesa impērijas „Alfor” (tai pieder spēļu zāles „Fenikss laimētava”) valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns. Tekstilmāksliniece saka:

„Šī nauda ir asiņaina. Valstij būtu jāspēj finansēt Vilhelma Purvīša prēmija, nevis jāgaida kā pateicība no uzņēmēja, kura biznesa dēļ, piemēram, manai paziņai nesen nošāvās brālis. Un šādu, varbūt mazāk traģisku gadījumu ir desmitiem un pat simtiem. (..) Nekad nekādu atbalstu no šiem biznesmeņiem neesmu saņēmusi”.

Tāpat viņai sāp sirds, ka Latvijas Nacionālais mākslas muzejs Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja personā ignorē latviešu māksliniekus: „Īpaši sāp sirds par to, ka nu jau četrus gadus Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā aizņemts ar modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas izstādi. Vislabākajā periodā – vasarā, kad Rīgā ir tūristu pieplūdums, trīs mēnešus – muzejs rāda viņa kolekciju. Lai jau būtu, bet atkal trūkst samērības – Vasiļjevs jau nav nekāds mākslinieks, bet kolekcionārs. Kāpēc tā vietā nevarētu būt mūsu pašu mākslinieku izstādes?”

Par brāļa mūzikas atskaņošanu jāmaksā 35 eiro

„Vēl viena, manuprāt, stulba lieta ir tā, ka mēs, mākslinieki, rīkojam izstādes, bet mums par to – nekas. Rakstniekiem ir autortiesības. Arī komponistiem. Reiz pat sanāca kuriozs gadījums. Brālis man uzdāvināja disku ar savām melodijām, un es to atskaņoju vienā no manām izstādēm. Beigās vēl vajadzēja maksāt par tā atskaņošanu publiskā telpā 35 eiro. Ne jau manam brālim Raimondam briesmīgi to naudu vajadzēja, bet tāds nu mums ir likums, kas jāpilda,” Pauls–Vīgnere vēl par mūsu sabiedrībā valdošo stulbību pastāstīja „Zemgales Ziņām”.

Tomēr viņa negrib būt sava brāļa – maestro Raimonda Paula ēnā un bilst: „Protams, būt brāļa ēnai vien man nepatīk. Esmu pati par sevi.”

„Patiesībā viņš tika nosists un iemests ūdenī”

Savu dzīves lielāko traģēdiju māksliniece piedzīvoja pirms 11 gadiem, kad bojā aizgāja viņas dēls Pauls jeb kā viņu sauca māte – Ulis. Pauls (dzimis 1965. gadā) vēl padomju laikā tika ievietots psihiatriskajā klīnikā un tur, pēc mātes vārdiem, viņa liktenis tika sagandēts, viņš tika sazāļots, kas beigu galos viņu arī ieveda nāvē (pirms pieciem gadiem Pauls–Vīgnere izdeva  savam dēlam veltītu grāmatu „Sūdzība liktenim”, kurā dalās skaudrās pārdomās). Smagais likteņa akmens viņu nospiež joprojām:

„Dažādu likstu un pārbaudījumu manā dzīvē tiešām nav trūcis. Vissmagākais bija dēla aiziešana pirms desmit gadiem. No tā īsti atgūties neesmu spējusi vēl tagad un laikam arī nekad nespēšu. Ja es būtu grāfs Monte Kristo, tad gan ietu virsū visiem prokuroriem, tiesnešiem un ārstiem, lai noskaidrotu īsto patiesību. Man, mātei, tika paziņots, ka dēls ir noslīcis, lai gan patiesībā viņš tika nosists un iemests ūdenī. Kā ārsts, kurš nodevis zvērestu, uzdrīkstas tik nekaunīgi melot. Reizēm domāju – lai jau viņi dzīvo, ko nu vairs...”

2014. gadā māksliniecei par sevišķiem nopelniem Tēvijas labā, izcilu mūža ieguldījumu Latvijas kultūrā un radošo devumu tekstilmākslas attīstībā piešķita Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa „Zemgales Ziņām” atklāj, ka to pat īsti nav gribējusi saņemt:

„Bet tad, kad man iedeva to ordeni, domāju, ka neiešu pēc tā. Tāpat kā Vizma Belševica, kuras dēla dzejnieka Klāva Elsberga bojāejas apstākļi nav īsti skaidri vēl joprojām. (..) Bet lai nu stāv istabā tā ordeņa kastīte, tai jau nav ne vainas”.

Neskatoties uz dzīves grūtumiem un nevisai spožo veselību, tekstilmāksliniecei ir lieli plāni un mērķi – jāgatavojas savai 80. jubilejai un jāiemācās strādāt ar datoru: „Un vēl - esmu iecerējusi apgūt datoru. Mana iedeja ir dokumentāli aprakstīt visus savus nozīmīgākos darbus un to tapšanas vēsturi. Domāju, tas būs interesanti arī citiem. Varētu jau rakstīt ar roku, bet manus „hieroglifus” diez vai spēs salasīt”.

Kasjauns.lv/Foto

:

no izdevniecības “Rīgas Viļņi” arhīva, Evija Trifanova/LETA, Ieva Čīka/LETA

Citi šobrīd lasa

Džemmas Skulmes mantinieki skaidro, kāpēc vēlas pārdot mākslinieces māju 16
Džinss apģērbos un mēbeļaudumos: knifi, kā ar to apieties
Stilīgākais latviešu dzejnieks Kārlis Vērdiņš - šarmants bezkauņa ar doktora grādu
Skatīt visus komentārus

Прощайте, миллионы: Елизавета II запретила Меган и Гарри зарабатывать на «королевском» бренде

"Всего лишь третий день, а уже такой прогресс!": Галкин похвастался успехами детей в катании на лыжах