Raimondu Paulu mazmeitas vienu vairs nekur nelaiž
Komponists Raimonds Pauls, kurš gada sākumā atzīmēja 88. dzimšanas dienu, ļaujas mazmeitu Monikas un Annamarijas rūpēm un uzmanībai un arī uz pasākumiem tagad dodas tikai viņu pavadībā.
“Tā ir mana mazmeita Monika!” sastaptos kolēģus un paziņas ar pavadoni iepazīstināja Raimonds Pauls, kad bija ieradies uz pirmo jauniestudējumu – Alvja Hermaņa režijā tapušās "Sapņu tulkotāju sektas" pirmizrādi Jaunā Rīgas teātra atjaunotajā ēkā.
Jaunā Rīgas teātra Lielās zāles atklāšana ar izrādi "Sapņu tulkotāju sekta"
Pēc septiņus gadus ilgušas ēkas rekonstrukcijas ar izrādi "Sapņu tulkotāju sekta", Jaunais Rīgas teātris atgriežas savās vēsturiskās mājās.
Maestro šajā notikumā bija īpašā viesa statusā, jo, kā atzinis Alvis Hermanis, ja nebūtu Raimonda Paula, nebūtu arī Jaunā Rīgas teātra. To apzinoties, Pauls arī piekrita būt klāt, neraugoties uz to, ka brīvos vakarus, kad neuzstājas, vislabprātāk pavada mājās. Uz pirmizrādi maestro pavadīja viņa jaunākā mazmeita Monika Pedersena.
Pateicoties tam, ka abas mazmeitas – Moniku un viņas vecāko māsu Annamariju – Pauls ar kundzi Lanu savulaik jau no mazotnes ņēma līdzi uz dažādiem pasākumiem, meitenēs nostiprinājusies interese par mūziku, mākslu, teātri un kultūras dzīvi kopumā. Tagad viņas ar prieku pavada vecotēvu uz tām retajām iziešanām, kuras komponists akceptē.
Tā, piemēram, pirms mēneša Raimonds Pauls piedalījās savas māsas tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres izstādes "Vecums rotaļājas" atklāšanas svinībās, un tad viņa pavadone bija vecākā mazmeita Annamarija. Maestro atzinās, ka sākotnēji plānojis nākt sveikt māsu kopā ar abām mazmeitām, taču Monika pirms pasākuma bija apslimusi.
Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde "Vecums rotaļājas"
Piektdien, 1. martā kultūrtelpā "Ola Foundation" tika atklāta tekstilmākslinieces Edītes Pauls-Vīgneres personālizstāde "Vecums rotaļājas". Tā būs skatāma līdz 30. jūnijam.
“Meitenes mani vienu vairs nelaiž nekur! Es visur tik ar viņām!” tā žurnālam "Kas Jauns" Jaunā Rīgas teātra pirmizrādes vakarā sacīja Raimonds Pauls. Monika savu mīļo opu, kā ģimenē sauc Raimondu, pavadīja līdz garderobei, nodeva garderobistam abu virsdrēbes un pēc tam jau veda Paulu uz liftu, lai kopā nonāktu Lielajā zālē.
Svaigi izremontētajos un patīkami smaržīgajos gaiteņos Monika neuzkrītoši un pieklājīgi stāvēja pāris soļu atstatumā, kad Raimonds Pauls piestāja, lai apsveicinātos vai parunātos ar kādu kolēģi vai paziņu. Pēc tam abi turpināja doties tālāk, un mazmeita rūpīgi sekoja līdzi norādēm, lai nenomaldītos no galamērķa un gājiens uz ielūgumos norādītajām vietām skatītāju zālē būtu veicams pa īsāko un pareizāko ceļu. Arī starpbrīdī starp izrādes cēlieniem Monika demonstrēja mātišķu gādību par vecotēvu – gan pieturot viņu zem elkoņa, kad bija veicams kāds pakāpiens, gan bufetē pasūtot un pienesot pie galdiņa iegādāto kafiju, gan piestumjot krēslu, lai opam būtu ērtāk apsēsties. Un Raimonds Pauls, lai arī nebūt ne švaks un nevarīgs, bet gana brašs un mundrs, neraugoties uz gadu skaitu, mazmeitas apčubināšanai jauki ļāvās.
