Miglā tīta Sporta muzeja un tā unikālo dārgumu nākotne. Izglītības ministrija steidz pārdot savu vērtīgāko īpašumu
Lai lāpītu caurumus sporta budžetā, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) iecerējusi steidzami atsavināt un pārdot Latvijas Sporta muzeja ēku Vecrīgā. Muzeja vadība par šo soli uzzinājusi vien pēdējā brīdī, un šobrīd nav skaidrības ne par unikālā, 1,5 miljonus eiro vērtā krājuma nākotni, ne jaunām telpām. Tikmēr Latvijas Televīzijas raidījums “de facto” noskaidrojis, ka par šo ēku norit tiesvedība ar Rīgas Ebreju reliģisko draudzi, kas neslēpj interesi par īpašuma iegādi.
Latvijas Sporta muzejs atrodas Vecrīgas ēkā, Alksnāja ielā 9, gandrīz kopš pašas tā dibināšanas 1990. gadā. Sākumā telpas te īrēja, bet 1997. gadā valsts nopirka īpašumu tieši Sporta muzeja vajadzībām. Tām bija pakārtots arī turpmākais remonts.
Starp vērtīgākajām muzeja relikvijām ir leģendārā soļotāja Jāņa Daliņa sudraba balvu kolekcija, kas 50 gadus bija ierakta zemē, zem vistu kūts. Pēc atrašanas kolekciju restaurēja. Te ir pirmās Martina Dukura kamaniņas, basketbola leģendas Uļjanas Semjonovas apavi un daudzi citi nozīmīgi sporta priekšmeti.
Muzeja krājumā ir aptuveni 50 000 vienību, un tā kopējā vērtība lēšama ap pusotru miljonu eiro. Lai gan muzejs nesen akreditēts līdz 2029. gadam, par to, ka būs jāmeklē jauna mājvieta, ministrija muzejam iepriekš nepaziņoja. Ieva Sniedze, muzeja galvenā krājuma glabātāja, bažījas par krājuma tālāko likteni. Dokumenti, fotogrāfijas, tekstila un ādas priekšmeti – tas viss jāglabā pie noteiktās gaisa temperatūras un mitruma.
Bobsleja leģenda, olimpiskais čempions Jānis Ķipurs, kura medaļas un ekipējums arī glabājas muzejā, pauž cerību, ka muzejam tiks plašākas un labākas telpas. Taču, kur un kādas – pagaidām nav zināms. “Un te noteikti jātur roka uz pulsa, jo nedrīkst notikt tā, ka kaut kāda daļa no šiem eksponātiem kaut kādā noliktavā aizietu.(..) Īstenībā es gribētu teikt tā: Sporta muzejs – tā ir sporta svētnīca,” uzsvēra raidījumam Jānis Ķipurs.
Ministrija kā potenciālās muzeja telpas min Daugavas stadionu vai jauno sporta spēļu halli. Taču Sporta muzeja galvenā krājuma glabātāja Ieva Sniedze pauž bažas, vai jaunās telpas būs krājumam piemērotas. “Es jau skaidroju, ka krājums tā ir specifiska vieta, kur ir jāsaglabā mikroklimats, kur ir jānodrošina gan temperatūras, gan mitruma rādītāji, gan tas, ka telpai jābūt aptumšotai, gan tai jābūt arī ar pietiekami daudz apgaismojumu, lai tur varētu strādāt.(..) Piemēram, ja mums būtu desmit mazas istabiņas, kurās katrā ir jānodrošina šis mitruma un temperatūras režīms, tas būtu ļoti, ļoti liels darbs,” sacīja speciāliste.
Priekšlikumu atsavināt muzeja ēku tālākai pārdošanai Izglītības un zinātnes ministrija virzīja starp pirmo un otro valsts budžeta lasījumu. Valdība un Saeimas Budžeta un finanšu komisija to atbalstīja. Lai arī Zemesgrāmatā kā īpašnieks ierakstīts Sporta muzejs, tā vadību ministrija pirms lēmuma gan nav informējusi. Steigu pamato ar nepieciešamību rast papildu naudu.
“Šobrīd no sporta nozares bija pietiekoši skaidra šī vajadzība par to, ka šī nauda ir nepieciešama šajā 2026. gadā. Saprotot to, ka, novērtējot visas ēkas, šī varētu būt vērtīgākā, kas mums ir, mēs pieņēmām lēmumu šī gada budžetā virzīt ēku, kur šobrīd atrodas Sporta muzejs,” sacīja IZM parlamentārais sekretārs Dāvis Mārtiņš Daugavietis (JV).
Ēkas kadastrālā vērtība ir aptuveni 300 tūkstoši eiro. Izglītības ministrijas parlamentārais sekretārs cer – no ēkas pārdošanas varētu iegūt summu, sākot ar piecsimt tūkstošiem.
Latvijas Sporta muzeja direktore Agra Brūne min, ka neviens nav izvērtējis pārcelšanās izmaksas. “Ja valstij nav sportam naudas un šo naudu liks sporta budžetā iekšā, tad es nesaprotu, kur atradīs naudu, lai varētu muzeju pārvietot. Tas ir manā uztverē ļoti dārgs process. Un ilgstošs process,” vērtēja muzeja direktore.
Ministrija sasaista izmaiņas ar muzeja reorganizāciju – pievienošanu Nacionālajam sporta centram – ideju, ko pirms diviem gadiem virzīja kā rīkojuma projektu valdībā, taču tad atsauca. Vienlaikus ministrija pieļauj – ēku varētu atstāt arī valsts īpašumā, piemēram, ja nebūs pircēja, kurš piekristu iegādāties ēku ar nosacījumu, ka muzejs tajā paliks uz termiņu līdz trim gadiem.
“Atsavināšanas jautājums vairāk ir izprast arī to, kāda ir vispār ēkas vērtība, tirgus vērtība,” skaidroja IZM valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos Edgars Pukinskis. Visi ministrijas skaidrojumi ir juceklīgi un nav balstīti konkrētos aprēķinos.
Ar šo pašu Sporta muzeja ēku saistās civillieta, kas šobrīd ir tiesā. Proti, ēkas pagrabstāvā atrodas Rīgas ebreju reliģiskās draudzes uzturētā virtuve. Draudzei ēkas iegādes brīdī ir piešķirtas nomas tiesības līdz 2027. gadam. Pirms diviem gadiem IZM ir vērsusies pret draudzi, prasot atzīt šo līguma punktu par neesošu, izlikt draudzi no telpām un piedzīt zaudējumus 23 tūkstošu eiro apmērā.
“Es atceros tiešām no Izglītības ministrijas laikiem tur bija jautājums juridiski, jo ilga laika posmā tās telpas bija nodotas lietošanai par salīdzinoši mazu uzturēšanas naudu. Un tad bija juridisks kāzuss, ko tur tālāk ar šo darīt,” atminējās bijusī izglītības un zinātnes ministre, tagad Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāja Anda Čakša (JV).
Latvijas Ebreju kopienas viceprezidents Dmitrijs Krupņikovs savu nostāju lietā skaidro tā: “Pirms 30 gadiem Rīgas ebreju reliģiskā draudze atsavināja ēku, kura pārgāja Izglītības ministrijai. Un šim procesam bija pievienoti noteikti nosacījumi. Par šo ēku tika saņemts atlīdzinājums gan naudā, gan graudā, un šobrīd ministrija apstrīd vienu no darījuma elementiem. Mūsu skatījumā var būt: vai nu viss darījums atzīts par neeksistējošu, vai nu visi visu atzīst.”
Mainoties ministriem, mainījās arī prioritātes. Šī gada septembrī ministrija lūdza apturēt tiesvedību, ko tiesa arī izdarīja, dodot laiku abām pusēm līdz 2027. gada 14. janvārim gadam vienoties par mierizlīgumu. Nav zināms, vai mierizlīgums varētu ietekmēt arī visu Sporta muzeja ēku Vecrīgā.
Latvijas Ebreju kopienai būtu interese par šo ēku, apliecina viceprezidents Dmitrijs Krupņikovs, “Vai mēs esam gatavi, ja māja pāries mūsu īpašumā izlīguma rezultātā? Jā, mēs viņu paņemsim. Vai mēs viņu gribam nopirkt izsolē? Kad būs izsole, tad skatīsimies,” sacīja D. Krupņikovs. Viņš piebilda, ka visu izšķirs piedāvājuma detaļas, proti, cena un nepieciešamie ieguldījumi ēkā. Muzeja atrašanās tajā uz laiku līdz trim gadiem nebūtu šķērslis.
Kurš kopienas vārdā varētu piedalīties ēkas izsolē, ja tādu rīkotu? “Tā būtu vai nu Rīgas ebreju kopiena, vai Latvijas ebreju kopiena, vai restitūcijas fonds – viena no organizācijām, kuras darbības jomā ietilpst arī ēku uzturēšana. Tas var būt arī muzejs “Ebreji Latvijā”, kurš pašlaik atrodas Skolas ielā un kuram nepietiek telpas,” atbildēja D. Krupņikovs.
Muzejs “Ebreji Latvijā” vēlētos pārvākties citur, jo arī viņiem gan izstādēm, gan krājuma glabāšanai Skolas ielā trūkst atbilstošu telpu. Turklāt jau šobrīd kopiena renovē muzeja vajadzībām citu ēku tajā pašā ielā Vecrīgā, kur šobrīd atrodas Sporta muzejs.
