Edīte, samts un Lāgerfelds. Saruna ar tekstilmākslinieci Edīti Pauls-Vīgneri

Kas ir jūsu skapī?

Man skapī stāv divas mazas kleitiņas. Dažreiz paskatos uz tām, lai saprastu, kāds izskatās jauns cilvēks. Tāds, kurš nav aizņemts ar ēšanām, slimošanām, bet pilnīgi citām dzīves kaislībām. Uzšuvu sev tās, kad man bija ap divdesmit. Mācījos lietišķajā skolā, un tur tolaik šūšanu apguva kā profesiju. Vecāki gan mani arī gribēja pa mūzikas līniju virzīt, tāpat kā brāli, taču Dievs man bija devis nevis dzirdi, bet iekšējo redzi. Mani valdzināja māksla, mode. Un joprojām valdzina tā savienība.

Kāds bija jūsu stils?

Nāku no ģimenes, kur vecāki nebija ieguvuši labu izglītību. Mums nebija diži lielu līdzekļu, lai skaisti ģērbtos. Tomēr mana mamma ģērbās brīnišķīgi, joprojām atceros viņas tērpus. Visi apģērbi un apavi bija roku darbs fantastiskā kvalitātē. Mamma šuvās pie Gorbuša kundzes Vecrīgā, pie Rismanes kundzes. Tas bija sapnis, ne drēbes!

No laika gala mans mīļākais materiāls ir samts. Vīna sarkanais un zelts. Mammītei bija burvīgs samta mētelis ar izšūtu zīda oderi. Klāt brūna lapsāda un tāda pat mufīte. Sapņoju, kā es izaugšu un tikšu pie tā mētelīša. Bet tiku pati pie sava. Maza sarkana samta mētelīša un arī pie mufītes. Līdz pat šai dienai, ieraugot samtu, mani pārņem tīksmes trīsas.

Bet es jums izstāstīšu citu stāstu. Manā dzīvē ir bijušas četras, nē, pat piecas sievietes, kas atstāja uz mani lielu iespaidu. Pirmā bija Večella Varslavāne. Viņa bija tāda ekstrasieviete. Es pat teiktu – seksbumba. Kāds viņai bija viduklis, kādas formas! Viņa nebija ļoti skaista, bet maģiski pievilcīga gan bija. Un ģērbās ļoti savdabīgi, tas mani valdzināja.

Otra sieviete bija Sarma Holcmane. Akadēmijā mācījos tekstilmākslas nodaļā, kas bija svaigi nodibināta. Tajā laikā tur parādījās Sarma, kura izskatījās gluži kā aktrise Marina Vladi. Viņai bija tādas kustības, ka acu nenovērst. Tāds, lūk, dabas talants – neatvairāmi kustēties. Trešā bija Vanda Kancāne. Es Vandai būtu novēlējusi kādu bagātu cilvēku, kas viņas likteni atvieglotu. Diemžēl tā nenotika. Viņa viena pati bez jebkāda atbalsta izaudzināja divas brīnišķīgas meitas, viena – gleznotāja Barbara Gaile – tagad dzīvo Francijā. Kad es Vandu ieraudzīju lietišķajos, viņa bija skaista kā pasaka. Viņa varēja iziet uz ielas nepabeigtā mētelītī, atspraužot to ar adatām, – un izskatīties perfekti! Modeļu nama vēsturē viņa iegāja ar savām melnajām kleitiņām. Ārkārtīgi pievilcīga būtne, ārkārtīgi!

Ceturtā bija Cepuru Sieviete, kurai vārdu nezinu, bet, kad viņa gāja Rīgā pa ielu, visi noskatījās pakaļ. Tādi ir mani dzīvās modes nospiedumi. Jā, un piektā ir Maija Tabaka. Terpentīna smarža, franču grupa… Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, viņai bija melni lakoti nagi, mugurā balta kleita, bet kājās melnas zeķes. Un es uzreiz sapratu, ka manā priekšā ir viena patiesi eksotiska būtne. Strādājot Modeļu namā, es gribēju Maiju tur par modeli ierunāt. Bet viņu atzina par stūrainu. Par robustu.

Tagad jums kādreiz gribas uz ielas kādam pakaļ noskatīties?

Redziet, es mācījos Mākslas akadēmijā. Tolaik tur katram bija savs individuālais stils. Tas bija individuālisma laiks. Bet tagad cilvēki visi grib staigāt vienādos džinsos. Man liekas, ka pie vainas ir francūži, kas ieviesa tos pufīgos mēteļus, kas izēda elegantos mēteļus. Un tagad visi ziemā staigā tādās kā pufaikās!

Nesen biju smalkā restorānā ar skaistu interjeru un labu ēdienu. Bet skatos – uz pakaramā tās pufaikas vien karājas. Un tā gribas redzēt ko elegantu: mēteļus, cepures… Skatos un brīnos, kā tagad dāmas dodas uz pieņemšanu pie prezidenta. Kurpēs vispār bez papēdīša. Bet kas var būt skaistāks par laiviņu! Lai-vi-ņa. Sievietes kāja tajā ir brīnišķīga!

Jūsu pašas stils dzīves laikā mainījās?

Redziet, es reiz biju slaida. Un slaids cilvēks var daudz ko atļauties. Tagad formas ir izmainītas. Vecums un slimības dara savu, es vairs nepievēršu uzmanību tam, kā pati apģērbjos. Vienīgais, kam joprojām gatavojos, – izstādes. Tās man ir ik pēc desmit gadiem, un uz katru šuju jaunu tērpu. Tā darīšu arī šogad, audumus jau nopirku. Samta, protams.

Esat kādreiz atļāvusies dārgu dizainera tērpu?

Nekad! Mani pat arī absolūti tas neinteresē. Tad ir jābūt ārkārtīgi elegantai visā. Nav nekādas jēgas slāt pa ielu ar uzrakstu uz apģērba. Man arī ļoti patīk dabīgums dzīvē. Bet arī tas tagad zudis. Ziniet, kā manas mammas brālis savam dēlam teica? “Pirms tu precies – iemērc viņu vannā!” Un tolaik jau ar kosmētiku dāmas vēl nemaz tā nepārspīlēja.

Ir dažas lietas, kas man nepatīk. Kad cilvēki gados audzē tādus garus, ūdeņainus matus. Neesmu konservatīva, bet visam ir savs laiks. Neesmu saplēsto džinsu cienītāja. Un arī tetovējumi man nepatīk. Un vēl uzraksti uz krekliņiem. Maza, eleganta zīmīte ir skaisti. Bet cilvēks nav jānodrukā ar uzrakstiem.

Mana lielā mīlestība ilgus gadus bija Karls Lāgerfelds. Astoņdesmitajos gados pat vienā darbā ieliku viņa fotogrāfiju. Kāds viņš bija fotogrāfs! Otru tik labu es neesmu redzējusi. Pēc Lāgerfelda mana mīlestība pārgāja uz Kristiānu Lakruā. Viņam piemīt kaut kas tāds pārspīlēts, pat uzmācīgs, bet viņš nekad nezaudē kolorītu un eleganci. Un viņam piemīt milzīgs talants – veidot audumos zīmējumus. Ārkārtīgi vispusīgs cilvēks.

Bet viņi abi ir tik atšķirīgi!

Ir. Bet mīlu abus. Un vēl ir Irisa van Herpena no Amsterdamas. Bet tā jau ir tehnoloģija. Un no tehnoloģijām, kas pārņem, man visvairāk bail. Lakruā teica: “Kamēr būs bagātās sievietes, tikmēr pastāvēs roku darbs.” Tomēr man jāatzīst, ka Amsterdamas māksliniecei raksturīgās tehnoloģijas – tas ir kaut kas pasakains!

Es sekoju vienai no ķīniešu dizainerēm Guo Pei , viņa teica: “Šodien jūs visi sakāt: tas ražots Ķīnā... Bet pienāks laiks, kad jūs ar apbrīnu teiksiet – jā, tas ir ražots Ķīnā!” Un, kad es redzu, kāda viņai ir neierobežota fantāzija, kāds darba spēks pieejams un kādas nenormālas materiālās iespējas, tad šķiet tā jocīgi iet un pirkt vienu lupatiņu un vienu pērlīti, lai ko uzdarinātu. Tā ir liela nabadzība, ar to pasaulē izlauzties mēs nevaram.

Teicāt, ka, strādājot Modeļu namā, tā arī netikāt galā ar mazvērtības kompleksiem.

Arī tagad nevaru tam tikt pāri. Rokas sastrādātas, viduklis pazudis, viss ir mainījies. Nav lielas jēgas to kā īpaši iepakot. Bet es joprojām pati sev šuju drēbes. Un man joprojām patīk roku darbs, nepērku gatavu apģērbu. Bet, jā, Modeļu namā nevarēju iedzīvoties. Visi tik skaisti, apģērbi skaisti, bet ar savu es tur izpausties nevarēju. Tā īsti jau es visu mūžu esmu varējusi izpausties tikai savos darbos. Tomēr mode mani vienmēr ir interesējusi.

Taču tas nenozīmē, ka tikai tā. Mani interesē viss, kas notiek mākslā. Un arī laikmetīgā māksla, kā to tagad dēvē. Mums tikai trūkst pareiza izvērtējuma dažreiz. Ilgi varam muļļāt to, kas jau sen ir bijis, domājot, ka esam baigi laikmetīgie. Bet tas laikmetīgums jau sen aizgājis. Atceros, kā jau septiņdesmitajos gados biju Varšavā izstādē par to, kas notiek ar piesārņotu dabu.

Kādas ir jūsu attiecības ar smaržām?

Interesantas. Bija kāda epizode ar vienu mīlestību. Mīlestība gan nebija no manas puses, bet no viņa. Viņu sauca Askolds, un viņš nāca no tolaik ļoti turīgas ģimenes. Tātad es ciemojos viņa vecāku mājās. Viņa māte sagaidīja mani, ģērbta garā kleitā. Uz galda, kā tagad atceros, kēksiņi, pildīti ar aukstu jāņogu želeju un putukrējumu, – brīnumaini! Un viņa māte man uzdod jautājumu, kuru es nekad neaizmirsīšu. “Kā jūs nēsājat smaržas?” Man, jaunam bērnam, kas nāk no vienkāršas ģimenes. Kaut ko atbildēju, bet viņa: “Smaržas vajag jaukt.”

Un no tās dienas es to arī daru. Jaucu smaržas un veidoju no tām savu. Man patīk rūgtās smaržas. Bet, ja es būtu parfimēre, es mēģinātu iegūt matiolu smaržu. Šī necilā zieda ar neatvairāmo un neizdibināmo aromātu. No sintētiskām smaržām man tek asaras. Burtiskā nozīmē. Un nav nekā bēdīgāka par cilvēku, kurš pārsmaržojies. Jo noslēpumaināka un nemanāmāka ir smarža, jo augstāka klase.

Kas cilvēku padara patiesi skaistu?

Man patīk, ja cilvēks ir spējīgs ieturēt dialogu. Nevis piekrīt visam ar “jā, jā, jā”. Man vispār ļoti patīk dialogs. Tas var būt pat ļoti ass, nepatīkams. Bet man tad ir interesanti. Kad man neiebilst, man vispār neko negribas teikt un runāt.

Un ar ko jums ir interesantākās sarunas?

Tagad pašai ar sevi. 2006. gadā zaudēju dēlu un līdz ar šo notikumu atslēdzos no pasaules, iegāju sevī. Mani vairs nekas nespēj tā aizkustināt kā pirms tam. Piemēram, mani vispār vairs nespēj savaldzināt teātra māksla. Mani vairs neinteresē tēlošana. Vai nu lai ir pa īstam, vai lai nav nemaz. Pēc dēla nāves es devos tādās nakts pastaigās. Arī mani darbi pārsvarā rodas naktī. Bet strādāšanai šogad likšu punktu. Es vairs negribu ar to nodarboties.

Godīgi sakot, līdz ar neatkarību vairs nav interesanti radīt. Tādā ziņā padomju laiki tomēr bija labāki – māksliniekiem bija atbalsts, un viņi varēja radīt, nedomājot, kā to vispār izdarīt, ja nav līdzekļu. Mākslinieki bez valsts atbalsta tiek pazemoti. Nedot atbalstu mākslinieka personālizstādei – tas vienkārši ir noziedzīgi. Mani tas pazemo līdz sirds dziļumiem. Un jaunie vispār nesaņem atbalstu; jāiet, jālūdzas, jāraksta projektu pieteikumi. Tad jāgaida, vai tos akceptēs, bet cik tas viss prasa laika un enerģijas – gaidīt, pārdzīvot, saņemt noraidījumus… Tas viss ir tik sāpīgi.

Kādas vēl ir jūsu mīlestības?

Man ir liela mīlestība uz senajiem rakstniekiem. Un sirdī iegulst tie, kas savas domas pasaka vienkārši, bet dziļi. Tāds ir Kārlis Skalbe, Fricis Bārda. Veidenbaums, Čaks.

Un mūzikā?

Mūzikā es ļoti cienu savu brāli. Man var pārmest ieinteresētību, bet īsti jau tomēr nevar – mēs taču praktiski netiekamies, labi, ja reizi gadā. Bet es esmu klausītāja un vērotāja. Viņš ir nepārspējams melodiju radītājs. Un joprojām rada tik izšķērdīgi daudz, tikai viņam vajag jaunus izpildītājus ar augstu kvalitāti. Man ļoti patīk viņa programma ar Daumantu Kalniņu. Un ar Hariju Spanovski patika. Bet arī Agnese Rakovska labi izpilda viņa dziesmas. Viņi mīl latviešu valodu, to var just, un tas ir skaisti. Teātrī man ļoti mīļa ir aktrise Ieva Puķe. Nevaru aizmirst viņas Hedu Gableri. Bet uzminiet, kāda ārzemju aktrise man ļoti patīk!

Aktrišu ir tik daudz… Nē, nevarēšu uzminēt.

Itāliete Anna Manjāni. Jo viņa sevi nekad nežēloja. Viņa atļāvās būt riebīga, neglīta. Un tad – skaista! Viņa nežēloja savu seju. Viss viņā kvēloja. Acis, temperaments! Aktieriem sava seja nav jātaupa.

Bet vīrieši? Tas pats Lāgerfelds?

Lāgerfelds man patika tikai kā mākslinieks, ne kā vīrietis. Kādreiz patika Alēns Delons. Žerārs Filips bija milzīga personība; vēl šodien atceros to sarkano tērpu, kurā viņu apglabāja. Žans Marē. Un Ivs Montāns, kurš ir līdzīgs manam brālim. Mūsu Kārlim Auškāpam bija ļoti skaista balss, tas aktierim laikam pat ir svarīgākais. Un vēl man patīk aizkadra balss – Aigars Rozenbergs. Un Lauris Subatnieks – viņš pat reklāmās ir labs!

Īstu, labu samtu Latvijā var nopirkt?

Jā, ir Stabu ielā viens tāds veikaliņš. Samts vispār ir grūts materiāls. Samtu nekad nevar uzvilkt “zem”. To var valkāt tikai vienu pašu, jo kopā ar citiem materiāliem tas traucē. Kad skatījos filmu par Tjūdoru dinastiju, iegāju ekstāzē, taisot kronīšus. Tas Tjūdoru laiks bija īsts. Un arī samts ir īsts.

Ar kuru cilvēku jūs izjūtat to, ko sauc par dvēseles radniecību?

Pagriezīsim šo jautājumu citādi. Es izjūtu kopību ar viduslaikiem, ar pilīm. Man ļoti patīk slēgtas telpas, nelieli logi, noslēpumainība. Piesātināti krāsojumi, interjeri. Nejūtos labi baltās vai gaišās telpās – tās mani sviež ārā. Man vajag, lai telpa mani ievelk. Kā Vermēra gleznas. Kad redzu viņa gleznotu grīdu, es tur atrodos. Arī tāds Rembranta variants ir manējais. Un mākslā man mīļākie ir portrets un klusā daba. Mani piesaista īpatņi. Vienmēr patikuši nepareizi cilvēki. Kā zināms, vēsturē nospiedumus atstājuši neirastēniķi, šizofrēniķi un psihopāti. Visi, tikai ne pareizie cilvēki.

Kāda ir jūsu dzīves filozofija?

Ja tu atrodi savu lauciņu, kurā vari sevi īstenot, tad tā arī ir tā pati pilnība un tavs dzīves sasniegums. Tas pat var nebūt no malas novērtēts, bet pašam jāapzinās, ka esi ar sirdi un dvēseli darījis un dzīvojis.

Jums ir izdevies?

Jā. Esmu arī saņēmusi daudz mīlestības. Daudz ziedu. Mana pirmā izstāde bija 1978. gadā. Bija ziema, aukstums zem mīnus 30. Bet ziedu bija sanests tik daudz, atrados kā ziedu mauzolejā. Toreiz stāvēja milzīga rinda uz izstādi, iedomājaties? Tādi laiki bija, ka cilvēki stāvēja rindā uz izstādi. Dzīve ir bijusi.

Kuru cilvēku jūs esat visvairāk mīlējusi?

Dēlu. Viss pārējais bija tādas kaislīgas aizraušanās, bet nebija īsta un patiesa mīlestība. Kad sieviete rada cilvēku, tas ir kaut kas prātam neaptverams. Man pat liekas, ka es pārāk daudz mīlēju.