“Ne katrai sievietei līdzās ir tik daudz vīriešu formās.” Ieva Ilstere pēc 20 gadiem kriminālpolicijā kļuva par pašvaldības policijas priekšnieci

Ieva no triju gadu vecuma ir liepājniece, var teikt, jau pusgadsimtu. Viņas bērnības sapnis bija apgūt modes mākslu, taču dzīve ievirzījās pavisam citādi. “Ģimene bija diezgan nabadzīga, un nevarēju doties mācīties ārpus Liepājas. Tētis noteica, ka noteikti jābūt augstākajai izglītībai, un es kā paklausīga meita iestājos toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, apgūstot pirmsskolas skolotājas profesiju. Tā tolaik bija vienīgā iespējamā augstskola, vēl pilsētā bija Rīgas Tehniskās universitātes filiāle, bet tā ir vairāk puiciska,” stāsta Ieva.

Divdesmit gadi kriminālpolicijā

Tomēr bērnudārzā Ieva nav strādājusi nevienu dienu, un turpmākās gaitas aizveda uz itin puicisku vidi. “Es pilnīgi nejauši nonācu policijā,” saka Ieva. Augstskolā apgūtā pedagoģija gan noderēja – pirmais darbs likuma sardzē bija Laumas mikrorajonā par nepilngadīgo lietu inspektori, kam sekoja vēl daudz nopietnāka karjera.

“Manā rajonā notika slepkavība, mazgadīgie bija noslepkavojuši savu vienaudzi. Pie mums ieradās kriminālpolicija izmeklēt šo lietu, es tur tāda sašutusi skraidīju, un viņi redzēja, cik ļoti vēlos strādāt – paņēma mani darbā kriminālpolicijā, kur divdesmit gadus nostrādāju Sevišķi smago noziegumu nodaļā par izmeklētāju. Tā bija kārtīga dzīves skola, manā nodaļā tika šķetināti tikai smagie noziegumi – slepkavības, izvarošanas, laupīšanas. Vienas vienīgas šausmas. Neizdzēšami pārdzīvojumi, kas noteikti atstājuši kādas sekas un traumas, nospiedumus manā dzīvē,” neslēpj Ieva.

Mazliet pasmaidot, viņa atzīst, ka esot nedaudz galvā traumēta, jo mūždien bail par tuviniekiem – ir saasināta visa notiekošā uztvere.

Slepkavība kapos...

Smagākais gadījums bijis pats pirmais, kad tikko turp aizgājusi strādāt. Slepkavība Liepājas Vecajos kapos – atrada meiteni ar sadragātu galvaskausu, nožņaugtu ar zeķbiksēm... “Šis, šķiet, bija visdrausmīgākais notikums manā praksē. Es pat tolaik naktīs nevarēju normāli gulēt, rāvos  augšā no miega,” atceras Ieva, piebilstot, ka izmeklētāja darbā ļoti nepieciešama loģiskā domāšana, viss secīgi un prasmīgi arī jāpieraksta. Ja bija smags notikums, varēja nebūt mājās reizēm pat divas diennaktis.

Nav iespējams aizmirst noziegumus, kad noslepkavoti mazi bērni, pēc tam atiešana ievilkusies pat pusgada garumā. “Manas Amerikas draudzenes vīrs, kad uzzināja, ka esmu bijusi izmeklētāja, vaicāja, vai bijis kāds psihologa atbalsts. Nebija ne šāds atbalsts, ne arī kādas mācības izmeklētājiem. Cik tu pats prati, saprati, tik arī pratināji un izdarīji secinājumus, sagatavojot lietu. Kaut gan psihologa palīdzība būtu bijusi pilnīgi normāls process pēc tā visa, ko mēs savā darbā novērojām. Kā paši psihologi raksta, pēc laika notiek profesionālā degradācija,” saka Ilstere.

Darbu dalīšana

Liepājas Kriminālpolicija tolaik bija ļoti spēcīga. “Tā man bija kā armija. Vairākums bija vīrieši, mēs, sievietes, bijām maz,” atceras Ieva. Turklāt vīrieši pamatā bija operatīvie darbinieki, sievietes – izmeklētājas.

“Es izmeklētājiem kādu laiku biju priekšniece. Puišiem nepatika rakstu darbi, sākot no notikumu vietas apraksta, protokoliem, liecību pārbaudēm, nopratināšanas pierakstiem. Viņi gan bija labi darbinieki. Tāpēc izmeklētājas 90. gadu beigās bijām tikai sievietes. Nekad, ejot no rīta uz darbu, nezināju, kas tajā dienā notiks. Visvairāk bija žēl tuvinieku, kuri nāca un raudāja, paši vainīgie brīžiem bija pavisam normāli cilvēki. Piemēram, notika kautiņi uz ielām. Viens neveiksmīgs sitiens, upuris nokrīt, atsitas pret betona sienu un ir beigts – uzreiz krimināllieta.”

Simt vīru pulks

“Es pēc dabas esmu diezgan jūtīga. Nezinu, kāpēc dzīve man piespēlēja tādu profesiju. Varbūt tas ir pārbaudījums? Acīmredzot man nekad nav bijis tik traki, lai es aizietu projām no šī darba,” spriež Ieva.

Vienīgi pēc divdesmit gadiem, kad mainījās sistēmas struktūra, viņa aizgāja strādāt par nepilngadīgo lietu inspektori Grobiņā, kur atkal saņēma paaugstinājumu – iecēla par priekšnieci šajā Valsts policijas iecirknī.

Četrdesmit gadu vecumā Ilstere devās izdienas pensijā, taču viņu uzaicināja strādāt uz Grobiņas pašvaldību, sākumā iepirkumu nodaļā, vēlāk par priekšnieci pašvaldības policijā. 2021. gadā pēc reformas izveidoja Dienvidkurzemes novadu, ar pašvaldības policiju, un Ilsteres pakļautībā tagad ir simt vīru pulks, ne tikai policisti, bet arī ugunsdzēsēji, kuriem gan vēl ir savs priekšnieks.

“Padotie mani ļoti labi klausa, ar viņiem ir viegli strādāt, ja pasaka skaidri un gaiši, ko gaida. Šo gandrīz divu gadu laikā ir bijušas tikai dažas reizes, kad savējiem prasīju rakstīt paskaidrojumus. Pārējās reizēs mēs saprotamies gandrīz bez vārdiem, jo katrs zina savu darbu,” savus policistus uzslavē priekšniece. Mikroklimats ir veselīgs, kā kolektīva saliedēšanas pasākumā atzinis kāds darbinieks, nākot uz darbu kā uz otrajām mājām.

Pašvaldības policija neizmeklē smagus noziegumus, tās ziņā ir profilakse, palīdzība Valsts policijai, domes noteikumu kontrole, piemēram, smēķēšana, alkohola lietošana neatļautās vietās, sīkie nodarījumi. “Mēs, liela daļa, strādājam kā bijušie Valsts policijas darbinieki. Citreiz bāžam degunu arī tur, kur nevajadzētu, bet to neviens neuzskata par pārkāpumu. Mēs izdarām darbu, pieaicinām Valsts policiju. Piemēram, dzērājšoferi – mums paziņo, aizturam, saucam Valsts policiju.”

Kaimiņš sabēris ābolus

Dienvidkurzeme ir ļoti plaša – lielākais Latvijas novads, 94 kilometri gar jūru vien, to pārrauga 27 policisti, ir diennakts iecirkņi Grobiņā un Aizputē, divi mazie iecirkņi Pāvilostā un Nīcā. Ieva vēl nevarot lielīties, ka zina visus šīs puses grants ceļus, bet mūsdienās ir navigācija un visur var ātri aizbraukt.

Visbiežāk nākas risināt kaimiņu nebūšanas, ģimeņu strīdus, problēmas ar klaiņojošajiem dzīvniekiem, nekoptajiem īpašumiem, kāpu zonas izbraukāšanu, atrašanos aizsargjoslā, trokšņošanu.

“Es gan melotu, ja teiktu, ka man patīk visu mūžu vienas vienīgas problēmas risināt. Ne ar lielu prieku cilvēki policijai raksta un ierodas. Iesniegumu ir pietiekami daudz, cilvēki ir kašķīgi par tādām lietām, ko nevar pat iedomāties. Piemēram, kaimiņš par tuvu žogam izbēris ābolus, tie pūst, smird, traucē, un jautājums jārisina. Izsauc policiju arī tad, ja nevar novilkt gredzenu, atslēgt durvis, kaut kas noticis ar elektrību, kaimiņa suns rej par skaļu – visdažādākās problēmas,” uzskaita Ieva.

Un uzreiz piebilst, ka tā ir gan vadības, gan viņas pašas cilvēciskā nostāja – jāpalīdz visiem. Arī tad, ja nevar no pirksta novilkt gredzenu, akā iekritis spainis vai spraugā mobilais telefons.

Vispirms pārrunas, nevis protokols

Tomēr tieksme nejēdzīgi strīdēties Ievai nav saprotama. “Nav taču problēmas tik lielas, lai tiešām iesaistītu policiju. Mums, protams, nav grūti aizbraukt, bet izbrīna fakts, ka cilvēkiem patīk mājās negatīva, saspringta atmosfēra. Apmēram 80% informācijas neapstiprinās. Lielākoties  sūdzas vecāka gadagājuma cilvēki.”

Gan vadības, gan Ilsteres nostāja ir, ka nekad nebūs prasības pēc noteikta skaita protokolu un iekasētās sodanaudas. Vispirms pārrunas, profilakse, bet protokols ir pats pēdējais solis un ietekmēšanas līdzeklis. “Mazliet citādāk ir ar kāpu zonu, jo tur ir diezgan stingri reglamentējošs likums – ja  esi iebraucis, tad arī ir sods,” piebilst Ieva.

Divi bērni un sešas darbavietas

Ievai vienai bija jāizaudzina divi bērni, tas bijis grūti, ne vecāku, ne vecvecāku nebija, visu laiku darbs, arī naktīs. Lai spētu nodrošināt sev tādu dzīvi, kādu grib, strādājusi pat sešās darbavietās, jo bērni bija jāaudzina un policijā alga nebija liela.

“Varēja, protams, dzīvot, bet es gribēju labāk. Taču tas bija ārprātīgi, brīžiem pat neatcerējos kā atbraucu mājās no darba. Bet bērniem varēju nodrošināt to, ka vairākas reizes gadā kaut kur kopā aizbraucām un redzējām daudz ko vairāk, nekā ja es būtu strādājusi vienā darbavietā. Tāpēc tagad man vairs nekas nešķiet grūti. Ja tagad ir jautājums, vai ir grūti strādāt policijā, tad atbilde ir – nē.”

Atvases jau lielas un mammas piemēram neseko. “Es droši vien arī neļautu, Latvijā noteikti nē – kā policija sabiedrībā tiek vērtēta, kāds atalgojums. Cilvēku komentāri brīžiem ir ļoti neganti. Man ir ļoti divējādas izjūtas. Es vienmēr savu darbu esmu veikusi pēc tīrākās sirdsapziņas, tāpēc man sāp sirds par policistiem. Taču agrāko divdesmit gadu laikā esmu  redzējusi arī dažādus amata brāļus. Ir visādi cilvēki, tam jāpiekrīt, kā jebkurā profesijā. Taču man vienalga sāp sirds, jo vienmēr esmu centusies – ja prasa palīdzību, to sniedzu. Bet piekrītu arī cilvēkiem, kuriem ir negatīva pieredze.”

Un trešais reizēm ir likumdevējs, Saeima – ļoti gribētos cilvēkam palīdzēt, bet likums neļauj. “Tos sarakstījuši burta kalpi, kas neizprot dzīves situācijas, viņi ir tikai teorētiķi,” atklāta ir Ilstere.

Ceļojumi palīdz atgūties

Vaicāta, kam veltīts viņas brīvais laiks, Ieva atbild, ka brīnišķīgajai jūrai, jo dzīvo taču Liepājā un kopā ar draudzenēm vakari bieži veltīti jaukām pastaigām, sportošanai, pārgājieniem vai kardio treniņiem.

“Man patīk arī ceļot, vairākas reizes gadā cenšos kaut kur doties.  Visskaistākās vietas un visforšākie cilvēki, man šķiet, ir Spānijā un Francijas dienvidos. Braucu dažādās kompānijās – kopā ar draudzenēm vai ar bērniem, vai tikai kopā ar meitu,” teic Ieva.

Kad bija grūts, stresa pilns periods, bija jāizveido Dienvidkurzemes pašvaldības policija un šķita, ka tūlīt vadzis plīsīs, vienā kārtējā negulētā naktī Ieva nopirka biļetes uz Spāniju un kopā ar meitu aizbrauca. “Nedēļu atpūtos un atbraucu mājās piepildīta. Droši vien varu teikt, ka esmu laimīga par savu pašreizējo dzīvi, jo daudz kam iziets cauri. Palutinu sevi ar tiem pašiem ceļojumiem, un, kad atgriežos iespaidiem bagāta, kādu laiku atkal var strādāt, būt ikdienā,” atzīst policiste. “Esmu pārsvarā bijusi Eiropas valstīs, Āzijā tikai Dubaijā, kur sagaidījām jauno gadu.”

Šogad Ieva vēl dosies uz Londonu, tad sekos Monako un kruīzs pa Vidusjūru, bet janvāra beigās daudz tālāks ceļamērķis – Filipīnas. “Tur pilnīgi nomainīšu dekorācijas citā vidē. Man patīk ceļošana, un esmu laimīga un priecīga, ka viss tagad tā sakārtojies, ir tik brīvi un vienkārši pieejams.”

Interesanti, taču ar slodzi nerviem

Ieva gan neslēpj – ja būtu atkal jāsāk dzīve no sākuma, noteikti vairs neizvēlētos darbu policijā, bet kaut ko daudz sievišķīgāku. Līdztekus policistes profesijai Ieva izmācījusies par sejas kopšanas speciālisti, tas  bijis viens no papildu darbiem, kas pašai  ļoti paticis.

“Es strādāju par sejas masieri, darbs, kas man sagādāja prieku. Bet, tā kā nebija aizmugures – vecāku vai vīra, kas mani atbalstītu, uzsākt savu biznesu nevarēju. Tur vajadzīgs drošības spilvens. Bet tā bija mana sievišķīgākā aizraušanās,” pasmaida Ieva. “Es gan nenožēloju, kā ir bijis. Mana dzīve bijusi piepildīta, neaizstājama, apkārt interesanti cilvēki. Bet otrreiz es to negribētu nervu slodzes dēļ.”