foto: Ģirts Gertsons
“Nekad dzīvē nebiju iedomājusies, ka kādreiz katru dienu cepšu kūkas,” saka Liene Otaņķe.
“Nekad dzīvē nebiju iedomājusies, ka kādreiz katru dienu cepšu kūkas,” saka Liene Otaņķe.
Dzīvesstils

Leģendāro kafejnīcu “Dzintariņš” viņi nopirka teju vai joka pēc, bet tagad to ne pret ko nemainītu

Jauns.lv

Nīcas pagastā Bernātos pie Baltijas jūras priežu meža ieskāvumā jau daudzus gadu desmitus atrodas leģendārā kafejnīca “Dzintariņš”. Padomju gados tas bija vienkāršs āra paviljons, kur varēja iedzert kafiju, apēst smalkmaizīti, arī nobaudīt ko grādīgu. Tagad visu pārņēmusi un radoši darbojas enerģiskā nīcenieku Otaņķu ģimene – mamma Liene, tētis Jānis, meita Laura, piepalīdzot arī Lienes brālim Jānim ar sievu Ilzi.

Leģendāro kafejnīcu “Dzintariņš” viņi nopirka teju...

Palīdz arī trešā māsa Inga, kad daudzajos darbos nepieciešamas čaklas rokas. Viņi atzīst, ka ir laimīgi un šis kļuvis par īpašu dzīvesveidu, kuru nekādā gadījumā nevēlētos mainīt.

“Mūsu omīte, mana vīramāte, Lauras un Jāņa vecmāmiņa Milija Otaņķe ir dzimusi Bernātos, viņa ir jau tai saulē, bet mums savulaik stāstīja, ka “Dzintariņš” bijis jau agrāk, nekā to rāda inventarizācijas lieta. Iespējams, pati būdiņa tapa pat agrāk, bet tikai pēc tam dokumentēta. Šķiet, tas bija 1967. gads, kad tā inventarizācijas aktā oficiāli atzīta kā būve. Tagad jau ir neliela ēka, bet pašos pirmsākumos bija vēl mazāka. Kad mēs jaucām nost sienas, redzējām, kā tā mājelīte lipināta gan no ķieģeļiem, gan veciem kokmateriāliem un aizmugurē no šūnu blokiem,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Liene Otaņķe.

foto: Ģirts Gertsons
“Priedes koks nācis no mūsu opīša dzimtajām mājām, kuras bija sabrukušas un nojaucamas,” Laura Otaņķe rāda senās durvis no ēdamzāles uz virtuvi.
“Priedes koks nācis no mūsu opīša dzimtajām mājām, kuras bija sabrukušas un nojaucamas,” Laura Otaņķe rāda senās durvis no ēdamzāles uz virtuvi.

No veciem laikiem apkārtnes iedzīvotāji “Dzintariņu” vēl atceras kā leģendāru vietu, lielākoties šurp braukuši liepājnieki. “Toreiz pētījām, ka nosaukums sevī ietver vairāk vieglas konstrukcijas sezonālu būvi, bet mēs ļoti spītīgi gribējām pierādīt, ka varam darboties visu gadu. Meita Laura, studējot Liepājas universitātē uzņēmējdarbību, rakstīja pētījumu par kafejnīcu “Dzintariņš”. Viņa pat šeit sēdēja un skaitīja atnākušos arī ārpus sezonas laika, tieši cilvēku plūsmu. Jau toreiz sapratām, ka šī vieta ir dzīva visu gadu, te nav sezonalitātes,” teic Liene.

Kad Otaņķi iegādājās šo īpašumu, tas bijis īsts grausts. Ģimenei bijis nedaudz naudas, bērni vēl mācījušies vidusskolā, nopirkuši teju vai joka pēc. “Dzintariņš” atkal atvērās 2017. gada nogalē. “Un vīrs Jānis pat iedrošināja – ir jābūt pēdējam mērglim, lai te neizdotos!” pasmaida Liene.