"Galvenais, lai citiem ir labi, gan jau es kaut kā iztikšu..." Atklāti par mūsdienu sieviešu kaiti - "hroniskajām glābējām"

“Citu cilvēku un pasaules glābēji ir ļoti empātiski, sirsnīgi un labu griboši. Bez šādiem cilvēkiem pasaule nevarētu eksistēt,” uzskata psiholoģe Inese Elsiņa.

Katrā cilvēkā mīt glābējs, tāpēc pasaulē pastāv labdarība, nesavtīga un altruistiska palīdzība. Lieliski, ja vēlme palīdzēt ir līdzsvarā ar paša vajadzībām, bet, tiklīdz citu intereses kļūst svarīgākas, palīdzības sniegšana kļūst citam vai pašam sev par slogu. Psiholoģijā izmanto terminu "hronisks glābējs". Šāds cilvēks ir pilnīgi pārliecināts, ka, ilgstoši palīdzot citiem, dara labu, tomēr viņš neapzinās savas uzvedības patiesos iemeslus.

No vienas puses, šādi cilvēki patiešām cenšas un citiem palīdz, no otras, viņi neapzināti pieņem, ka šie citi ir bezpalīdzīgi, paši netiek galā. Ja glābējs neiesaistīsies, tad glābjamā partneris, ģimene vai darbavieta pārstās funkcionēt. Bieži šāda glābšana novērojama vecākiem, kuri daudz ko neļauj bērnam darīt pašam, tādējādi traucējot augt un attīstīties vecumposmam atbilstošā veidā. Nereti glābējas funkciju pilda sievas, kuras domā, ka bez viņām vīrs nespēs apģērbties, paēst, atrast darbu vai pierakstīties pie ārsta. “Savā praksē dzirdu sieviešu stāstītos piemērus, ka vīrs no rīta stāv pie spoguļa un prasa sievai, kuras bikses vilkt uz darbu. Tad es klientei prasu – kas gan tāds notiks, ja viņa nepateiks priekšā? ”

Egoistiskie aprēķini

Psiholoģe skaidro, ka cilvēka nodoms visiem vienmēr palīdzēt patiesībā var būt arī egoistisks. “Lai cik tas absurdi izklausītos, glābējs nereti savus labos darbus veic savā, nevis otra labā.” Kad esam labi un izpalīdzīgi, mūs novērtē, slavē, pievērš uzmanību, mēs esam vajadzīgi, noderīgi, svarīgi, citi mūs neatraida. Tāpat glābēju raksturo vajadzība pēc kontroles un varas, jo tas, kurš par visu ir atbildīgs un visu padara, tur grožus savās rokās.

“Ja es visu izkārtoju tā, lai citu dzīve funkcionētu – vīrs laikus pieceltos uz darbu, pieaugusī meita būtu pierakstīta pie zobārsta, kolēģi tiktu atvaļinājumos –, es neapzināti turu varu savās rokās un nelaižu to vaļā.” Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri domā, ka kļūs neaizvietojami un saglabās savu amatu, ja darbā darīs visu iespējamu, pat strādās brīvdienās un atvaļinājuma laikā. “Ja cilvēks uzskata, ka bez viņa lietas nenotiks, viņš vienlaikus uzskata, ka citi netiks galā, tādējādi atņemot šiem cilvēkiem iespēju apgūt jaunas prasmes un uzņemties atbildību.”

Bet man neviens nepalīdz!

Lūk, labs piemērs par sievieti, kura sestdienas rītā cep pankūkas. Atnāk viens bērns un paēd, pēc tam otrs, visbeidzot arī vīrs. Kad mīkla beigusies, viņa pamana, ka visas pankūkas apēstas. Tad sieviete sāk sevi žēlot – viņa domā par visiem, bet par viņu neviens, pat paldies nepasaka. “Glābēji agri vai vēlu darbā izdeg, pārstrādājas, kļūst nomākti, neapmierināti ar dzīvi vai depresīvi.” Tā notiek tāpēc, ka, metoties aizstāvēt citu vajadzības un vēlmes, cilvēks aizmirst par sevi. Šī sieviete varētu pabeigt cept pankūkas un tikai tad aicināt visu ģimeni kopā paēst brokastis. Taču hroniskais glābējs baidās citiem likt uzgaidīt, atteikt vai iestāties par savām vajadzībām.

Vai arī sievietes atsakās iet uz kāroto vakara vingrošanu, jo bērniem ir jāpasniedz siltas vakariņas. Viņa šādā veidā noliek malā savas vēlmes, lai parūpētos par citiem. “Bērni var uzsildīt maltīti vai vienu dienu nedēļā ēst sviestmaizes,” iedrošina speciāliste. Taču, ja savas vajadzības ignorē, agri vai vēlu cilvēks jūtas nenovērtēts, izsmelts un pārstrādājies. Tas var izsaukt dusmu pilnu reakciju par to, ka viņai viss jādara vienai pašai.  

Galvenais, lai citiem labi

Psiholoģe praksē novērojusi, ka glābēji bieži vien izauguši ģimenē, kurā vecāki cieta no atkarībām, hroniskām vai psihiskām slimībām. Ja mammai ir cukura diabēts, bērns vienmēr domā, vai mammai viss labi, vai viņa lieto zāles. Tāpat notiek, ja mamma glābj tēti alkoholiķi vai tēvs glābj mammu, kurai ir psihiska saslimšana. Bērns redz, ka kāds no vecākiem rūpējas par bērniem, partneri, māju, bet ne par sevi, un uztver to normu. Psiholoģe ievērojusi, ka bieži šie cilvēki pieaugot dzīvo ar moto – galvenais, lai citiem labi, gan jau es kaut kā iztikšu.

Tāpēc nereti viņi apprecas ar cilvēkiem, kas nepieciešama glābšana, piemēram, alkoholiķi, datorspēļu vai azartspēļu atkarīgo, jo tad droši var pildīt savu uzdevumu – glābt. Vēlme glābt dažkārt attīstās arī tad, kad bērni izaug un vecāki sajūtas nevajadzīgi, lieki. Tad mamma zvana pieaugušajam dēlam un uztraucas, vai viņš paēdis pusdienas un šalli aplicis ap kaklu.

Glābējiem grūti pamanīt, ka pasaule var funkcionēt bez viņiem. Darbavieta nebankrotē, kad tu aizej atvaļinājumā, bērni paši var apgūt jaunas prasmes, vīrs var izlemt, ko vilkt mugurā, ejot uz darbu.

Kā sev palīdzēt?

“Visbiežāk glābēji sevi neatpazīst, bet, ja, lasot šo rakstu, šķiet, ka tas ir par tevi, iesaku padomāt, kurās jomās vai attiecībās tu ignorē savas vajadzības,” rosina Inese Elsiņa. Līdzīgi kā alkoholiķis atzīst savu slimību, ir svarīgi atzīt – es esmu glābējs un sev šādi nodaru pāri. Un tad pajautā sev – vai esmu gatavs ko mainīt? Ja esi, tad domā, kādas robežas jānovelk, kam jāsaka nē.

“Glābējs ir cilvēks, kuram ir bail kādam atteikt, kādu sarūgtināt, likt vilties, tāpēc viņš labāk izdarīs to, ko negrib, nekā atteiks otram.” Tomēr tu vari pateikt, ka e-pastus nelasīsi pēc darba laika, vakaros iesi vingrot un gribētu, lai sestdienās brokastis gatavo kāds cits. Jārēķinās, ka sākumā apkārtējos var būt vilšanās, dusmas, neapmierinātība, jo viņi pie šādas attieksmes nebūs pieraduši.

“Es klientiem stāstu par ezīti. Viņš ir ass un dur citiem, bet pats ir pasargāts. Ja ezis adatas laistu uz iekšu, viņš kļūtu mīksts un mīlīgs no ārpuses, bet iekšēji noasiņotu. Līdzīgi notiek, ja mēs neievērojam savas vajadzības un nenosakām robežas – tad ārēji esam forši, atsaucīgi, kamēr paši noasiņojam.”