Nomierinies! Taču - kā to praktiski izdarīt, ja ir tik bail?

Par emocijām krīzes situācijās portālam Mammamuntetiem.lv stāsta klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa.

Mēs ikdienā esam pieraduši dažas emocijas saukt par “negatīvām” un tas atstāj iespaidu, kā mēs pret tām attiecamies. Tāda sajūta, ka bailes, skumjas, dusmas ir kaut kas tāds, ko labāk ātrāk neitralizēt. Taču tā nav tiesa. Emocijām ir svarīga signālfunkcija.

Jā, mums subjektīvi vienas patīk (prieks, iedvesma) un citas nepatīk (šaubas, sēras), bet tas nemaina visu emociju lietderīgumu. Es gribētu šobrīd izdarīt to lietu, kuru mēs reti darām ar emocijām ikdienas dzīvē. Mēs gribam ātri un racionāli rīkoties, bet emocijas nereti prasa NORMALIZĒŠANU, t.s. negatīvās emocijas. Es arī nevarēju agrāk saprast, ko nozīmē pabūt ar emocijām. Tā nav ārēja darbība, tā ir iekšēja rīcība, kad mēs esam empātiski un saprātīgi paši pret sevi. Un paradoksāli, bet tas mūs nomierina. 

Bailes 

Bailes – tās liek būt modriem un rūpēties par drošību. Pat pandēmijas sākumā pētījumi rādīja, ka tie, kas baidījās, vairāk ievēroja epidemioloģiskos ieteikumus, mazāk saslima. Arī šobrīd bailes liek domāt, kā rīkoties, ko es darīšu X stundā, vai manā mājas aptieciņā vispār ir zāles ar atbilstošu derīguma termiņu, kā pasargāt bērnus utt. Un šie jautājumi ir o.k. šajā nenormālajā situācijā. 

Skumjas

Atceros profesora Praško lekcijas, kurās viņš stāstīja, ka skumjas pavada tāds hormons kā oksitocīns. Tam ir liela nozīme intimitātē un sociālo attiecību veidošanā. Tas mums liek meklēt citus cilvēkus, lai pārdzīvotu zaudējumus. Lai dalītu bēdu un tā paliktu par pusbēdu. Un tas ir normāli raudāt, redzot ziņas no Ukrainas, un ne tikai ar sprādzienu bildēm. 

jaunās māmiņas raud par jaundzimušiem bērniem metro, dzīvnieku īpašnieki – par kaķiem un suņiem, ar kuriem cilvēki skrien uz patvērumiem. Par bērniem, sievietēm un vīriešiem, kas šobrīd skatās nāvei tieši acīs. Šīs skumjas un empātija liek mums domāt, kā palīdzēt, kā izmitināt bēgļus, kur var pārskaitīt naudu palīdzības organizācijām vai armijai. Tas liek mums lieku reizi samīļot savus mīļos, tuvos, dārgos.

Dusmas

Dusmām ir sargsuņa loma. Tās rej, ja kāds pēc mūsu sajūtām pārkāpj robežas. Tās mūs reāli aktivizē, lai sevi aizstāvētu. Un tās atkal liek mums rīkoties: domāt par iestāšanos Zemessardzē, neklusēt par savu viedokli, iet piketos, uzstājīgi prasīt valdībai rīkoties, lai ieviestu sankcijas u.c. 

Emocijas var sākt traucēt normālu rīcību tikai, ja to intensitāte paliek tāda, kuru mēs nespējam izturēt un mums “izsit korķus”. Psihologi to nereti sauc par tolerances logu. Es gribētu saukt par tolerances koridoru: cik intensīvas emocijas saglabā mūsu rīcībspēju, bet kuras rada paniku vai tieši pretēji – absolūto sastingšanu vai nerealitātes sajūtu. 

Starp šiem diviem grāvjiem emocijas pilda savu funkciju, pat ja mums tās nepatīk. Un katram ir savs platums šim tolerances koridoram. Viens var izturēt stiprāku intensitāti, cits nē. Mēs esam dažādi. Ja ir sajūta, ka ir sasniegtas robežas un jūs jūtaties nerīcībspējīgi, nevarat gulēt, domāt, darīt ikdienas lietas, “noraujaties” uz tuviniekiem, tad ir vērts domāt par emociju nomierināšanu. 

Talkā var nākt visvienkāršākās sadzīves lietas: 

• pastaiga,
• fiziska slodze,
• sarunas ar atbalstošiem cilvēkiem,
• ziņu lasīšanas limitēšana,
• diennakts režīma atjaunošana,
• un arī vingrinājumi no psihologu un psihoterapeitu arsenāla:
  • diafragmālie elpošanas vingrinājumi (kad elpojam ar vēderu)
  • muskuļu relaksācijas prakses (piemēram, Jacobson progressive muscle relaxation)
  • apzinātības prakses (man patīk vingrinājums, kur pastaigā mēs izkāpjam ārā no galvas un apzināti pamanām 5 lietas ar acīm, tad ar ausīm un tad ar pārējo ķermeni – ko es tieši tagad jūtu kā spiedienu, smaržu, pieskārienu u.tml., tad 4, 3, 2, 1 lietas).
• kā arī profesionālā palīdzība. Atceries, ka krīzes apstākļi var uzraut augšā vecās mentālās kaites, dažādus trauksmes traucējumus, depresiju u.c. Tāpēc “Skalbēs” ir diennakts atbalsta līnija pieaugušajiem, zvani 116123!