No panku laika viņam ir palikuši tetovējumi, ģitāra un sieva. Saruna ar "Izklausies redzēts" zvaigzni Ati Ieviņu

Vai šovs ir mainījis tavus iekšējos laikapstākļus?

Tas, protams, ir izaicinājums. Daudzie mēģinājumi ir mainījuši režīmu. Atdarinot māksliniekus, nākas sevi lauzt, bet aizbēgt no sevis pavisam ir grūti, Atis laužas ārā pa visām vīlēm. Ja nomierinās un koncentrējas, tad var sevī atrast to cita mākslinieka sajūtu.

Tas ir interesanti?

Protams! Tas atšķiras no parastās Latvijas mūzikas dzīves, kurā spēlē savu repertuāru un būtību.

Tev nācās sevī atrast arī Sjūzenu Boilu.

Viņa ir kautrīga, vienkārša lauku sieviete, mājsaimniece. Galvenais, centos par daudz neākstīties. Bišķi jau humors, protams, tiek izmantots. Kad vīrietis atdarina sievieti, jebkurā gadījumā izskatās smieklīgi. Boila ir jauka, vienkārša, ar skaistu balsi, un to viņa parādīja šovā. Mēģinu darīt to pašu – neākstīties, bet nodziedāt dziesmiņu pēc iespējas skaisti. Daudz gadu esmu dzīvojis kopā ar omi, ķermeņa valoda ir noskatīta.

Sjūzenai, lai uzrunātu skatītājus, nācās sevi izvest no virtuves, lauku sētas.

Mūsdienās sāk zust stereotipi, ka skatuves mākslinieki var būt tikai nez kādi skaistuma etaloni. Tagad daudzi, par kuriem cilvēki fano, neatbilst skaistuma standartiem. Tā pati Adele – apaļīga sievietīte, bet visi viņu mīl. Sjūzenā Boilā dzīvo mīlestība uz mūziku, kuru viņa grib parādīt. Ja to dara no sirds, tam noticēs.

Vai tev pašam arī ir šķitis – varbūt es neizskatos tā, kā vajadzētu, man sevi jāmaina...?

Jā, daudz! Reizēm esmu arī sabēdājies, ka varbūt neizskatos gluži kā smukais Džareds Leto no amerikāņu filmām. Bet katram jau ir kādi kompleksi, kam jākāpj pāri. Pēdējos gados esmu mazliet nomierinājies. Tas nāk ar laiku – vai nu iemācies sadzīvot, vai kaut ko lietas labā dari. Es esmu sācis rīkoties.

Kā?

Nelietoju sliktas vielas, sportoju.

Lai gan šķiet, ka rokam sliktās vielas piestāv...

Tas ir stereotips. Beigās viņi visi ar savu lielo tusēšanu un zīmēšanos nonāk vienā vietā – Straupē. Tāpēc es no pārējiem roķeriem atšķiros – uz tusiņiem eju, bet izbaudu kompāniju, nevis vielas. Tā dzīvoju jau pusotru, divus gadus. Protams, studentu gados darītas trakas lietas, bet kādā brīdī saproti, ka aiziet bišķi par traku.

Kad neatceries, kā pagājusi pēdējā nedēļa?

Tā ir bijis, kuram tad nav... Man vienkārši nepatīk sevi padarīt par muļķi! Labāk klusi pasēžu malā un pasmīnu par citiem. Bet nelecu ārā, pārgudro netēloju. To cilvēki parasti dara vielu iespaidā.

Tevi sieva uzlika uz pareizajām sliedēm?

Nē, pats sevi uzliku.

Ir jāiemācās cienīt sevi?

Tas ir galvenais! Kādā raidījumā dalībniekiem lika sarindot, kas kuram svarīgākais. Visiem, kuri paši sevi lika otrajā vai piektajā vietā, atbilde bija nepareiza! Jo pirmajā vietā esi tu pats. Parūpējies par sevi, tad būsi spējīgs palīdzēt citiem. Kā lidmašīnā: skābekļa masku vispirms uzliec sev un tikai tad – bērnam.

Jaunībā šķiet, ka var dedzināt sveci no abiem galiem un tusiņi notiek bez smagām sekām.

Jā, kamēr jauns, tikmēr viss labi atjaunojas. Kad tas trīsdesmitais gads ir atnācis, tad... Man ir apaļi trīsdesmit – jauns gurķis vēl! Ir kur tiekties.

Ko studēji?

Ar Nauri Brikmani bijām kursabiedri Ekonomikas un kultūras augstskolā. Man ir bakalaura grāds kultūras uzņēmējdarbībā, profesija – kultūras iestādes vadītājs.

Ko tas nozīmē – ka vari būt Ogres kultūras nama vadītājs?

Labs jautājums! Jā, es varētu vadīt kultūras namu. Tā vispārīgi, kā jau mūsu izglītības sistēmā – maksā un mācies.

Tev kā skatuves māksliniekam izglītība palīdz?

Šo to atceros vēl no skolas, kaut kādus knifus, ko stāstījuši skolotāji. Tie augstskolas gadi vairāk bija prakse, kā izlīst no nepatīkamām situācijām. Kā jau tas dzīvē notiek, īpaši kultūras jomā...

Dabūt atzīmi, īpaši nepiestrādājot?

Arī! Izlīst ar improvizāciju, personību. Tā mēs ar Nauri to skolu nomocījām, diezgan labi (smejas).

Var teikt, ka Ogre ir roka galvaspilsēta?

Ja es tā teikšu, var dabūt pa galvu no liepājniekiem. Tagad tur Buķelis viens cīnās, Virga vēl kustas, savācis ap sevi jaunos. Ogre ir Latvijas epicentrs, no tās vienādā attālumā atrodas Rēzekne, Daugavpils un Liepāja – 200 kilometru. Ogrē man patīk – ar vienu kāju esi laukos, 10 minūšu laikā vari būt kartupeļu tīrumā, ja pabrauc vēl 10 minūtes – mežā, kalnos, karjerā. Arī Rīga tepat – pusstunda, un esi metropolē.

Viss Ogrītē ir baigi forši, tā ir klusa. Es pats arī esmu diezgan kluss cilvēks. Man patīk, ka te nav drūzmas, trokšņu un smaku; ir daudz koku, zaļuma, gaisa. Tikai dzelzceļš bišķi kaitina, tas sadala Ogri divās daļās. Kad vilcieni no rītiem brauc cits pēc cita, sastrēgumi ir ne pa jokam. Tuneli sola gadiem – drīz jau būs, drīz sāks rakt bedri...

Vai tu esi Ogres iedzimtais?

Nē, dzimis esmu Rīgā, tur pirmos trīs gadus nodzīvoju, tad sāku dzīvot pie omes un vecātēva Ogrē. Mums bija dzīvoklis, ome vēl aizvien tur dzīvo.

Tu pats esi privātmājas vai dzīvokļa cilvēks?

Māju vēl nevaru atļauties, esmu iegādājies dzīvokli. Doma par māju, protams, ir. Gribas, lai bērniem būtu kur skraidīt, vismaz vasarās. Elzai Ieviņai vasarā būs jau pieci gadi.

Viņa ir tavs lielākais fans?

Jā, viņai patīk riktīgi! Par Sjūzenu smējās tā, ka gandrīz novēlās...

Kā atradi savu cilvēku?

Sievu? Mēs esam draugi kopš bērnības. Viņa bija Ikšķiles meitene, es – Ogres puika. Vienmēr esmu grupās spēlējis. Bija konkursi Do-Re-Mi, arī viņa tur dziedāja.

Viņa tev iepatikās uzreiz?

Protams! Bet man tur daudzas meitenes iepatikās (smejas). Sākumā nevarējām sadalīt, kurš ar kuru, bišķi mainījāmies. Laikam ejot, viss nostājās savās vietās. Precējušies esam nepilnus četrus gadus, bet kopā esam jau četrpadsmit. Pazīstami – vēl ilgāk.

Iznāk, ka esi nopietns puisis. Skatuves aprindās, šķiet, attiecības mainās ik pa pusgadam.

Tā cilvēki dara. Nezinu... Manuprāt, attiecības vajadzīgas, lai viens otru papildinātu. Es visus šos gadus esmu saņēmis tikai atbalstu.

Arī savos trakajos gados?

Arī trakajos. Esam kašķējušies, bet kurš gan nav? Kurš nav pašķīries entās reizes? Beigās jau tāpat saiet kopā. Vienmēr nāk jauna diena, rīts gudrāks par vakaru, un viss nostājas savās vietās. Esam pretpoli, kas reizēm pievelkas, reizēm atgrūžas, bet lielos vilcienos viens otru papildinām, vienmēr atbalstām, un man nav bijis vēlmes kaut ko mainīt. Viss ir ļoti labi! Svarīgāk ir rūpēties, lai meitai viss labi.

Ko meita tevī ir mainījusi?

Pirms pašam uzradās meita, es no bērniem izvairījos. Tagad man bērni patīk, varu ņemties ar jebkuru. Viņi gan no manis bišķi baidās, jo es tāds satetovēts, neskuvies, dažreiz acis no kosmētikas izplūdušas un izskatos briesmīgs. Bet, ja atrodi pareizo pieeju, viss kārtībā.

Šobrīd, lai mazliet piepelnītos, strādāju ar pavisam maziem bērniem – ar četrgadīgām meitenēm. Taisām Lielo zivi, lai var dziedāt koncertos. Tagad bērnu manā dzīvē netrūkst (smejas). Man piedāvāja, nodomāju – kāpēc ne? Pirmdienās, trešdienās vakari brīvi, nauda arī noderētu. Turpat Ogrē Teiksmai Ziemelei ir deju studija, un viņa atvērusi arī dziedāšanas novirzienu mazajiem ķipariem.

Tu tās acis krāso, kad ar savu grupu uzstājies?

Nē, šovos... Citādi vairs nekrāsoju. Tīņa gados bija subkultūru iespaids, panku ēra. Lai ome piedod, šķiet, biju briesmīgs bērns.

Tev bija melni mati?

Man bija viss – grebene, pīrsingi, nagi, acis melnas, naglas kaklā un kur tik vēl. Nu, gribējās izpausties.

Var iedomāties, kā reaģēja ome.

Pirmais bija: “Ak, dievs!” Pēc tam jau pie visa pierod. Man ir forša ome, vairāk vai mazāk atļāva darīt visu, ko gribu. Viņa arī pirmo ģitāru man nopirka – paldies par to! Nosaucu ģitāru par Žozefīni, tā joprojām karājas pie sienas. Jā, ome ļāva izpausties visām manām roka un panka ērām. Nevar teikt, ka viņai tas patika, bet kāpēc aizliegt?

Ar visu to subkultūru, paralēli tādai plikai stilošanai, visu laiku arī muzicēju. Tā, protams, bija tāda pagrīdes līmeņa izpaušanās, smaga un nebaudāma. Bet man patika! Tad tas kļuva kvalitatīvāk, nāca viens piedāvājums, otrs, trešais... Un beigās es sēžu šeit. Vēl jau ir tālu, kur iet.

Vai šie veiksmes stāsti, kurus tagad izdziedi uz skatuves, tevi iedvesmo skatīties mazliet augstāk, gribēt vairāk? Noticēt, ka ir iespējams laimīgs pagrieziens? Kāds producents zālē...

Visi producenti Latvijā pārsvarā ir zināmi (smejas).

Bet ja nu...

Jā, protams! Šovam piekritu, galvenokārt lai iegūtu mazliet atpazīstamības. Ar to uzreiz kļūsti populārs. Kāds reperis teicis: “Ja neesi visos preses izdevumos, tevis nav vispār.” Diemžēl tā ir. Es dziedu labi, daru visu no sirds, bet neviens mani negrib un nezina, jo es nekur nelienu – re, esmu baigi krutais, paskaties uz mani!

Esmu vienkāršs lauku puika ar savām vērtībām. Ja kāds grib redzēt, lai nāk un paskatās. Šovs ir izaicinājums, pārbaudījums – kaut muzikālā ziņā. Pārvarēt. Biju priecīgs, ka man izkrita Sjūzenas Boilas dziesma no Les Miserables izrādes. Man tas mūzikls ir ļoti mīļš, pats tajā piedalījos 2007. gadā Ķīpsalā. Tas, šķiet, bija dārgākais muzikālais projekts Latvijas vēsturē. Toreiz mācījos vidusskolā. Nez kā ar draugu aizgājām uz atlasi, un mūs paņēma.

Tiku pie trim lomām masu skatos: suteners, katordznieks un franču brīvības cīnītājs students, kuru beigās nošāva. Asinis nāca pa muti. Košļājām tādas tabletītes, spļaut asinis bija tas foršākais! Protams, nebiju lasījis Viktora Igo Nožēlojamos, iedziļināties sāku tikai pēc mūzikla. Pirms Sjūzenas Boilas lomas vairākas reizes noskatījos Les Miserables Holivudas versiju.

Skaista filma ar Raselu Krovu un Hjū Džekmenu...

Krovs gan nedzied labi, bet Anna Hetaveja, šķiet, dabūja Oskaru par dziesmu I dream the dream. Nu, tās sajūtas, kad Sjūzena Boila redz sapni... Tas ir arī mans stāsts – tāds kluss, jauks cilvēks, kurš sapņo būt uz skatuves un gaida lielo iespēju. Gaida, lai kāds bišķi palīdzētu pavērt ceļu. Patiesībā – ko te, Latvijā, daudz var darīt? Apbraukāta jau desmit reizes. Latiņa ir jāliek augstāk. Ambiciozi jau skan, bet jāmēģina iet ārpus...

Ar grupu Colt esat mēģinājuši tikt festivālos. Kur?

Mums Lietuvā ir draugi, vismaz divreiz gadā tur aizbraucam – ja tās var uzskatīt par ārzemēm.

Nevar gan.

Vienreiz bijām Krievijā, Sanktpēterburgā.

Kā jūs uzņēma?

Ļoti labi! Mums viss repertuārs ir gan latviski, gan krieviski. Harijs Zariņš tik drukā tekstus (smejas). Krieviski viņš labi raksta, angliski mēs paši pārtulkojam.

Pielāgojaties dažādām auditorijām?

Jā, Pēdējo pieturu un Rozā lietu varam nodziedāt arī angliski un krieviski. Tās versijas gan vēl nav ierakstītas, izdotas. Beigsies šovs, tad par to jāpadomā.

Tās dziesmas esat mantojuši no vecajiem ogrēniešiem, grupas Opus Pro?

Jā, mums ar Opus Pro ir labas attiecības. Harijs aizgāja pats, jo juta tādu kā izsīkumu. Viņi tomēr jau bija kopā spēlējuši trīsdesmit gadu. Un – kas mīlējas, tas ķīvējas, bija arī kādi kašķi, skandāli.

Viņš pārnāca pie jums?

Rolands, otrs grupas Colt vadošais ģitārists, bija Harija audzēknis. Arī es turpat Ogrē visu laiku apkārt tricelēju. Harijs savāca Rolandu, tad mani. Sākumā bijām trio, tāds kodols. Ar mani kopā atnāca bundzinieks Kaspars. Viņa brālēnu Tomu, basģitāristu, atvilinājām no Z-Scars – lai piedod Kiviča kungs! Kopā spēlējam jau septiņus gadus.

Varbūt tieši to tev iemācīja skolā – nokomplektēt pareizo komandu?

Noteikti! Esmu iemācījies, ka vienmēr jācenšas strādāt ar cilvēkiem, kuri ir pakāpienu augstāk par tevi. Lai tu apbrīnotu – kā viņš māk! Tas liek celt arī savu latiņu. Bet, ja strādā ar tādu, kurš visu laiku klibo... Grupā Colt visi ir profesionāļi, esam kā kulaks ar pieciem savilktiem pirkstiem, ļoti vienoti. Tāda saikne gadās reti. Mums mūzika iet ne tikai caur pirkstiem, bet caur visu ķermeni.

Kad par tevi runā kolēģi, viņi vienmēr piemin tā saukto ķērkšanu uz skatuves. Ja var jautāt – ko tu gribi izķērkt? Kas ir tavs mesidžs?

Lai piedod vokālie pedagogi, kas noteikti ir pamanījuši, – es nedziedu tehniski pareizi, pārāk lielu spiedienu lieku uz saitēm... Bet man tas iznāk dabiski, ķērkšana nāk ar ļoti lielu spēku, enerģiju.

Ja dziesma rauj ārā dvēseli?

Pēdējā pietura man vienmēr rauj ārā dvēseli. Pēdējo augsto noti vienmēr paņemu, un gandrīz katrā koncertā ir brīdis, kurā es bišķi tā kā ģībstu. Pilnīgi nopietni! Spiediens ir tik liels, ka smadzenēs pazūd skābeklis, un tad es krītu. Bet man ir sava sistēma – es vienmēr krītu uz kājām, kā urlas. Tad uz pilnas pēdas apsēdies, dziļi ievelc gaisu un esi atkal augšā. Tāds foršs pirmais reibumiņš. Varu tādas notis paņemt, jo protu sevi izslēgt (smejas). Līdz šim vēl nekad neesmu izslēdzies pavisam.

Nav bijis bail kādreiz izslēgties? Blaukt! Atis guļ uz skatuves...

Nu, ja izslēgsies – izslēgsies! Značit, bija patiesi (smejas).

Kādas emocijas tev var izplēst laukā dvēseli?

Mūsu dziesmas ir pārsvarā par mīlestību, attiecībām. Autors tās rakstījis konkrētam cilvēkam, bet katrs var veltīt tās savējam. Ģitārists spēlējot domā par savu cilvēku, tāpat ir ar mani. Ir bijuši arī grūti brīži, šķiršanās... Ja dziesma ir par to, vienmēr atceros, cik nepatīkami bija – sēdi viens mājās un nezini, kur likties...

Meklē piekto stūri?

Jā, jā! Tas viss jau ir patiesi. Tāpēc dažreiz to emociju sanāk par daudz, aiziet bišķi par traku. Vajag sevi mazliet piebremzēt, to tagad mācos.

Bet vai vajag? Cilvēks koncertā jau grib redzēt un sajust īstas emocijas.

Dažreiz man šķiet – es, kā sāku, tā brutāli močīju visu koncertu no vietas... Tas cilvēka ausīm un smadzenēm ir par daudz, vajag bišķi sabalansēt. Pēdējos koncertos tā darām – sāku mierīgāk, tad ir iestudēts kulminācijas brīdis, kad atlaižam, sākam atkal...

Pats esi rakstījis dziesmas?

Dažas.

Dziedājis vai atvilktnē palikušas?

Nē, manas dziesmas ir arī Colt albumos – Metāla zirgs, kurai ir klips ar močiem, balāde Neļauj aiziet man, vēl trīs, četras. Daudz nav. Kaut kā ar tām dziesmām... Man pašam nekad nepatīk, ko uztaisu. Mājās ir datori, mikrofoni, varu taisīt fonogrammas. Naktīs, kad pie tā strādāju, ir baigā enerģija, un liekas, ka labi, bet, kad no rīta klausies, – pilnīgs sūds! Ieliec failu kastē un tur arī paliek. Vesela kaudze.

Diviem albumiem dziesmas ir salasījušās?

Vienam stabili. Patiesībā man galvā tas sēž... Neesmu nevienam teicis, pats pie sevis ķimerēju. Esmu tāds cilvēks. Ja taisu fonogrammu, man patīk pašam iespēlēt visus instrumentus – bungas, basģitāru, elektrisko... Klavieres gan sanāk sūdīgi, neesmu mācījies, jūk tie taustiņi. Man ir laba muzikālā dzirde, bet pirksti neklausa. Pēc dzirdes atrodu akordu un pa vienai taktij uzrakstu. Beigās skan tā, it kā spēlētu īsts pianists (smejas).

Kas tevi iedvesmo – no grāmatām, filmām, ceļojumiem?

Ar grāmatām man ir gājis švaki, neesmu spējis sevi piespiest baigi daudz izlasīt.

Tavā istabā pie sienas ir Žozefīne, bet grāmatu plaukta nav?

Pašam sava nav. Sievai ir grāmatu plaukts.

Kur viņa strādā?

Valsts kasē. Personāldaļas vadībā.

Ļoti nopietna dāma, kura katru rītu kostīmā iet uz darbu?

Jā! Pat bail samelot, cik viņai izglītību... Starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās maģistra grāds un ekonomikā – bakalaurs.

Esat pilnīgi iņ un jan.

Profesionālajā ziņā – jā. Viņa saved kārtībā manu grāmatvedību. Es tajā esmu pilnīgs bardaks, papīros vispār neko nesaprotu. Mani tas nekad nav interesējis.

Tava sieva var arī uzvilkt saplēstus džinsus un ārdīties pie smagās mūzikas?

Jā! Tāpēc arī iepazināmies – viņa bija trakā roka čiksa. Bērnībā, jaunībā mēs visi tādi bijām.

Viņa bija arī panks?

Daudz skaistāks panks par mani! Es biju tāds netīrais gals. Viņa bija, zin’, kā tās gaumīgās meitenes, kuras māk visu sataisīt tā, lai piestāv. Protams, rokmūzika viņai ir patikusi vienmēr. Tas bija galvenais vienojošais elements, kas mūs turēja kopā. Pagājušogad bija atbraukusi Slipknot, brutāla amerikāņu metāla grupa... Valsts kases darbinieki parasti uz tādiem koncertiem nebrauc, bet mēs bijām un izārdījāmies, ui, kā! Atcerējāmies jaunību. Grupa tika gaidīta desmit gadus.

Kuras ir tavas filmas?

Esmu Star Wars fans. Man patīk zinātniskā fantastika, tādas filmas, lai var izvēdināt galvu. Ne tādas, kas prasa uzmanību, bet vieglās, atpūtai. Dažreiz skatāmies romantiskās komēdijas. Kad esmu viens, skatos šausmenes. Visi baidās, bet man patīk, esmu redzējis tādas, ka – vuh!

Zāģi?

Tas jau mīkstais! Bet ir korejiešu filmas, kuras daudzās valstīs aizliegtas.

Kas tajās ir?

Nu, cilvēku anatomija visā skaistumā... Dažreiz uznāk, gribas kaut ko tādu. Arī tā galu galā ir māksla. Apbrīnoju, ka tik interesanti var uztaisīt.

Varbūt tavai mākslai to brutālo piesprici vajag.

Nu, bišķi, bišķi tā gaļa nāk līdzi... Diegabikse neesmu. Bet, ja par to, kas mums patīk, tad – ceļojumi. Mums nebija baigo kāzu ar dzeršanu, lauku māju un muzikantiem. Salaulājāmies un aizbraucām uz Ņujorku. Mana bērnības draudzene ir precējusies ar amerikāni. Viņiem ir dzīvoklis ar skatu uz Manhatanu, kādreiz varējuši redzēt Dvīņu torņus. Ar vienu nedēļu bija pietiekami, divas – par ilgu. Visu laiku tā kņada...

Uz klubiem gājāt, kaut ko klausījāties?

Bišķiņ... Tur viss ir tik nenormāli dārgs... Mums bija plāns – ja brauc uz Ameriku, vajag atvest kaut ko derīgu. Man vienmēr bijis sapnis par amerikāņu ģitāru, normālu, foršu, elektrisko Fender, un tieši tādu es atradu. Protams, gribējās Apple kompjus, nopirkām arī tos. Gājām uz lētiem džeza klubiem, atceros – vienā spēlēja 70 gadus vecs onkulis. Forši! Tur viss smird, bet forši.

Katru gadu braucam uz kūrortiem – Ēģiptē, Turcijā. Maijā atkal brauksim uz Antalju – sauļoties, peldēties, bērns līdzi. Esam bijuši arī Grieķijā, Portugālē. Sieva bija Gruzijā. Reizi gadā cenšamies ieplānot vienu nedēļu ārpus Latvijas, tropu zonā. Man ļoti patīk siltais klimats. Mana mīļākā vieta ir Tenerife, Kanāriju salas!

Tu tur briesmīgi nenodedz?

Šausmīgi! Esmu bālais tips, kas apdeg uzreiz. Krēms riktīgi pa virsu, tad jau var dzīvot.

Ko jūs tur darāt?

Man patīk safari, braukt ar džipiem bez jumta – iekšā kalnos, tuksnešos, pa mežiem, augšā, lejā. Latvijā ar močiem nebraucu, bet tur paņemu kvadriciklu, četri riteņi ir bišķi drošāk nekā divi. Reiz nomaucos ar divriteņu moci, vairs negribas. Protams, baudu niršanu, man patīk pie ūdeņiem, patīk dabas dažādība. Te, Latvijā, viss ir zaļš, smaržīgs un svaigs, tur – sauss, dzeltens, akmeņains, putekļains. Bet arī tajā ir sava burvība.

Esi domājis, ka tava māksla varētu būt arī citāda?

Jā! Ir ideja par solo projektu, domāju – kādā virzienā to darīt? Man visu mūžu tas roks... Protams, no ģitāras neatteikšos, bet varbūt ir vērts piesaistīt producentus, kas darbojas ar elektronikas elementiem. Gribētos kaut ko mazliet trendīgāku, ar mūsdienīgāku pieskaņu, bet saglabājot manu roka autentiskumu. Ar Kasparu Ansonu jau kaut kas pamazām veidojas. Jāaiziet ciemos, viņš ir īstais cilvēks, kurš varētu palīdzēt.

Sacensības garam ir jābūt? Skaudības elementam – laikam par traku teikts, bet konkurences sajūtai uz skatuves?

Nezinu. Citiem varbūt... Es par citiem nedomāju, tikai par sevi. Man ļoti nepatīk tas, ko esmu novērojis – atnāk kāda jau zināma laba grupa, bet blakus ir jaunie, kas vēl īsti nemāk... Un tu dzirdi ho-ho-ho, smiešanos. Tas ir drausmīgi, pretīgi! Kad pats kādreiz slikti spēlēju un par mani smējās, tas šausmīgi aizvainoja. Tas cilvēks var sabrukt un vairs negribēt darīt.

Es nekad neesmu smējies par cita neveiksmi. Drīzāk – ja kaut kas drausmīgi nojūk, saķeru galvu – ak, dievs, kā tev neiet, jūtu līdzi! Nekas, nākamreiz būs labāk. Varbūt tā rūpējos par savu karmu – neņirgājos par citiem, un pēc tam arī mans priekšnesums sanāk labs. Dažreiz, ja tu kādu izsmej, tev pašam kaut kas nojūk.

Teksts: Sandra Landorfa
Foto: Oļegs Zernovs

Ielauzumi

Kad esmu viens, skatos šausmenes. Visi baidās, bet man patīk, esmu redzējis tādas, ka – vuh!

Man bija viss – grebene, pīrsingi, nagi, acis melnas, naglas kaklā un kur tik vēl. Nu, gribējās izpausties.

Es dziedu labi, daru visu no sirds, bet neviens mani negrib un nezina, jo es nekur nelienu – re, esmu baigi krutais, paskaties uz mani!

Tas ir arī mans stāsts – tāds kluss, jauks cilvēks, kurš sapņo būt uz skatuves un gaida lielo iespēju. Gaida, lai kāds bišķi palīdzētu pavērt ceļu.

Ir bijuši arī grūti brīži, šķiršanās... Ja dziesma ir par to, vienmēr atceros, cik nepatīkami bija – sēdi viens mājās un nezini, kur likties...