Valdis Liepiņš izrāpies no elles - laiks klīnikā, ārstējot alkoholismu, bijusi skola

Pirms sešpadsmit gadiem Valdis Liepiņš uz Dailes teātra Lielās skatuves iestudēja Māras Zālītes un Ulda Marhilēviča traģikomisko dziesmu spēli "Tobāgo!". Ja šogad abi grandi nesvinētu jubileju un izrāde netiktu iestudēta atkārtoti, iespējams, Valdis savā Siguldas pagrīdē sēdētu joprojām. Ar prieku un jaunu sparu viņš ir atgriezies uz skatuves un vīrišķīgi runā ar medijiem, kaut arī var just, ka vārdi nāk ar piepūli, un ir jautājumi, kas griež kā ar sasistas pudeles lausku.

Siguldas lidojums

– Vai baudi vasaru un dabu Siguldā?
– Jā, lai gan ar to dabas baudīšanu tā ir, kā ir. Dzīvoju kopā ar tēvu, kurš ir pirmās grupas invalīds, tāpēc visu laiku jābūt pie mājas. Sanāk pabraukāt apkārt ar Tobāgo! izrādēm.
– Daudzi vasaras izrāžu režisori ir bilduši – baudu vasaru, gan jau viņi paši tiks galā...
– Man patīk braukāt līdzi, turklāt esmu iesaistīts arī kā aktieris – spēlēju nelaiķa Harija Spanovska lomu. Man patīk pašam piedalīties procesā. Katra vieta ir īpaša, tā ir cita telpa, cits skatītājs, un arī darbības un sajūtas katrā vietā ir mazliet citādas. Lielākajā daļā estrāžu, kur uzstājamies, nekad neesmu bijis; ne Valmierā, ne Pāvilostā. Bet skatītāji visur vienlīdz atsaucīgi, izrādes beigās ceļas kājās, aplaudē. Un tā ir dikti patīkama gandarījuma izjūta.
– Vai baudi arī spēlēšanas prieku, no kura uz laiku biji pagājis malā?
– Grūti savienot režisēšanu ar spēlēšanu, jo, atrodoties uz skatuves, nespēju pilnībā atslēgties, visu laiku tāpat sekoju līdzi, lai viss notiek, kā esam mēģinājuši, un vienlaikus arī mēģinu spēlēt lomu. Pilnībā atdoties tai, lai kā gribētos, nesanāk.
– Droši vien tas nav labi – sēdēt uz diviem beņķiem...
– Nav labi, jā, bet citu variantu nebija.
– Vai Jānis Paukštello spēlē – viņam bija problēmas ar veselību?
– Viņš, zobus sakodis, iet un dara, spēlē ar tādu kā ģipsi uz kājas, visas vecās kaites liek sevi manīt, un viegli nav, bet – cepuri nost! – viņš dara visu, ko var, ar sviedriem vaigā un uz pieres. Maksimāli labāko vienmēr cenšas parādīt. Viņš nekādas atlaides sev nedod.
– Tu novērtē to sīkstumu savos kolēģos?
– Bez šaubām. Tā ir fantastiska sajūta – kopā strādāt mēģinājumos un izrādēs, redzēt, ka visi dara ar maksimālu atdevi un netaupās. Tad tās enerģijas summējas un tiek laistas publikā. Teātrī varbūt ir vieglāk, jo tā ir slēgta telpa. Brīvdabā ir tendence tam iziet gaisā. Bet, ja visi saliek kopā spēkus un talantus, rezultāts nevar izpalikt.

– Vai tev ir kādreiz gribējies iesēsties kuģī un aizbraukt pasaulē?
– Nē, esmu Latvijas cilvēks. Ārzemēs ilgāk par trim nedēļām nevaru uzturēties, tad man vajag mājās, apnīk.
– Tev mājas ir Siguldā, vai arī tā ir tikai pēdējos gados?
– Sigulda ir mana dzimtā pilsēta. Tur esmu piedzimis, uzaudzis un skolā gājis.
– Kādu atceries zēnību – biji klusais puika vai dauzoņa?
– Dauzoņa. Uz visādām dullībām prāts nesās. Reiz vasarā nolēmām ar riteņiem braukt lejā pa slaloma trasi. Tas beidzās ar diezgan smagu lidojumu. Kādu nedēļu nostaigāju ar saplēstu celi, tikai tad aizgāju nobildēt rentgenā.
– Biji vienīgais bērns ģimenē?
– Nē, man ir māsa, piecus gadus vecāka. Atceros stāstus – viņai gribējās iet spēlēties ar citām meitenēm pa āru, bet bija jāpieskata mazais brālis. Kad es ratos sāku čīkstēt, viņa man ieknieba, lai vēl bišķi vairāk pačīkstu. Vēlāk viņa pabeidza pārtikas rūpniecības tehnologus, iestājās Lauksaimniecības akadēmijā, bet nepabeidza, sāka savu biznesu. Ar to viņai ne sevišķi vedās, un tagad viņa dzīvo Anglijā.

Nasta un dāvana vienlaikus

– Vai esi domājis, kas ir veidojis tavu personību?
– Dievs, es domāju.
– Ielika šūpulī to tavu nastu?
– Nastu? Es nezinu. Ir bijuši dažādi brīži. Domas skrien un mainās. Ir momenti, kad ir grūti ar to, kāds esi, un ir, kad tas sagādā lielu gandarījumu. Tās sajūtas ir tādas duālas.
– Kā saprati, ka tev ir talants? Kā skatuve tevi paņēma aiz mazā pirkstiņa?
– Liels nopelns ir māsai. Mācoties vidusskolā, īsti nezināju, ko gribu darīt. Biju matemātikas klasē, vairāk ņēmos ar eksaktajām zinātnēm, galīgi nesaistīts ar mākslu, kādu brīdi bija doma iet uz Politehnisko institūtu mācīties par inženieri. Domas svaidījās, bet tad māsa teica – tev jāiet par aktieri.
– Tu izteiksmīgi stāstīji anekdotes vai zināji dzejoļus no galvas?
– Galva man nekad nav bijusi sevišķi smaga, ātri mācījos tekstus un dzejoļus. Skolā bija dramatiskais pulciņš, spēlējām Mazo princi, es – lidotāju.

– Un tu ar pirmo gājienu tiki Konservatorijā?
– Jā, iestājos ar labām atzīmēm – sev par lielu brīnumu. Konkurss diezgan liels, 120 cilvēku uz 12 vietām.
– Vai tad tu uz sevi sāki raudzīties mazliet citām acīm?
– Tajā laikā šaubu bija daudz mazāk nekā tagad. Es biju par sevi pārliecināts. Ceļš uz skatuvi šķita reāls un īstenojams.
– Nesen bija publicēti Ulda Pūcīša dienasgrāmatas fragmenti – tajos viņš deg par Pēra Ginta lomu. Tu ar tādu iekšējo uguni necīnījies, esi mierīgs un racionāls?
– Nezinu. Arī emocionāls. Un brīžiem pat varbūt par daudz. Bet racionālais prāts man arī ir, kas visu laiku darbojas līdzi un mazliet analizē no malas, ko daru.
– Radošam cilvēkam emocijas ir vajadzīgas, tas ir viņa darba materiāls.
– Tieši tā. Ja tu netērē sevi emocionāli, tad arī nevari pārliecināt skatītāju. Tikai ar prātu lomas spēlēt nevar.
– Biji Valmieras kursā?
– Jā, bet mani paņēma armijā. Atgriežoties nonācu Nacionālā teātra grupā, taču otrajā kursā mums teica, ka būs kā vergu tirgus, kurā tiksim izdalīti pa visiem teātriem. Bijām pirmais kurss Konservatorijā, ar kuru tā notika. No visiem teātriem tika aicināti režisori skatīties diplomdarba izrādes, kursa darbus.
– Un kurš tevi ieraudzīja?
– Kārlis Auškāps. Pateicoties viņam, nokļuvu Dailes teātrī.
– Kuras bija tās lomas, kas tevi kaldināja profesionāli vai emocionāli?
– Jebkas, ko dari uz skatuves, dod attīstību. Bet tādas, kas mainīja manu dzīvi... Spilgti atmiņā iespiedusies pirmā loma teātrī – Bernarda Šova Kandidā, ko Liniņš uzveda Mazajā zālē. Interesanta luga, kuru diezgan ilgi mēģinājām, un beigās, šķiet, rezultāts bija dikti labs. Skatītāji nāca, un izrāde ilgi turējās repertuārā. Tā bija mana pirmā saskarsme ar Arnoldu Liniņu, kuru uzskatu par vienu no saviem skolotājiem – gan aktiermākslā, gan režijā. Pēc tam man bija laime vairākās izrādēs strādāt pie viņa par režisora asistentu. Viņš it kā sajuta manu vēlmi darboties līdzi, kaut ko izdomāt un radīt, deva diezgan lielu vaļu.
– Tā bija viņa iniciatīva – tevi uzaicināt?
– Īstenībā tas bija abpusēji.
– Biji devis mājienu, ka labprāt strādātu ar viņu?
– Jā.
– O, tev bija dūša un ambīcijas!
– Man bija dūša. Jaunībā dikti liela. Gadiem ritot, sāc kritiskāk uz sevi skatīties, domāt, vai es to varu, vai esmu piemērots. Man vismaz tā bija. Bet jaunības maksimālismā nekādu lielo bremžu nebija. Ko domāju, to teicu, ko gribēju, to darīju.
– Un kāda bija tava pēdējā loma Dailē?
– Pēdējā bija komēdijā Ļaujiet izšaut.

To uguni paturu sevī

– Pats izlēmi aiziet no teātra?
– Tā bija abpusēja vienošanās ar teātra vadību. Veselība tajā brīdī uzdeva diezgan stipri, un tad... tad mēs nolēmām, ka vajadzētu kādu brīdi iepauzēt.
– Nu tā pauze ir ievilkusies.
– Tā viss sakrita ar ģimenes apstākļiem, personīgo dzīvi. Jā, pauze bija diezgan pagara.
– Jūti, ka bezdibenis aug arvien lielāks un laipa atpakaļ nav iespējama?
– Nē, tā es nedomāju. Šobrīd tas vairāk atkarīgs no teātra, vai esmu vajadzīgs trupai, vai ir darbs. Jo vienkārši tāpat skaitīties un neko nespēlēt – tā, šķiet, ir veltīga laika izšķiešana.
– Vai tu teātri atceries kā sev labvēlīgu vidi? Vai arī tur ieguvi nedraugus, nelabvēļus?
– (Ilgi domā.) Nu, es teiktu tā, ka par 80 procentiem noteikti labvēlīga vide. Varbūt tie 20... Es nekad tam tā īsti neesmu pievērsis uzmanību un dikti centies analizēt. Esmu darījis pēc labākās sirdsapziņas. Vispār – tas vīru gals teātrī, tur vismazāk intrigu apgrozās.
– Tiešām?! Esmu dzirdējusi, ka arī starp vīriešiem ir intrigas.
– Nezinu... Es tajā visā kaut kā neiesaistījos, no intrigām turējos pa gabalu. Tas mani vismazāk interesē un saista.
– Esi teicis, ka tev bija problēmas. Citiem tās izpaužas kā izrāžu noraušana. Vai tavi sarežģījumi uz teātri neattiecās, tu to neiegāzi?
– Nē. Es līdz pat tam brīdim, kad aizgāju, spēju savākties un darīt to, kas man jādara.
– Darīji, kas uzticēts, un to uguni paturēji pie sevis?
– Nu, sevī – jā.
– Tev ir tādi īsti draugi?
– Daži ir. Bet maz. Jau no bērnības.
– Un teātrī?
– Nezinu. Es ar vārdu draugs saprotu cilvēku, kuram varu piezvanīt nakts vidū, pastāstīt savas problēmas, un viņš vienmēr atsauksies, atbalstīs, atbrauks vai atnāks. Teātrī man tādu nebija.

Kāpēc cilvēki dzer

– Tev ir viegli lūgt palīdzību?
– Nu, īstenībā nav pārāk viegli. Vienmēr cenšos pats atrast kādu izeju. Varbūt reizēm pat par daudz esmu uzņēmies uz saviem pleciem, lai gan ir bijusi iespēja padalīties ar kādu citu.
– Vai tu sevi sauktu par trauslu cilvēku? Tādi saņem belzienus, tiek paklupināti.
– Tā ir, jā, bet ko tur var darīt. Tāds es esmu. Tāds esmu piedzimis un tāds izaudzis. Jā, brīžiem esmu trausls, brīžiem – stiprs. Kā nu tas Dievs ir lēmis, un neko tur nevaru darīt. Mainīties? Bet man tas ir ielikts šūpulī – varbūt pārlieks jūtīgums. Uz skatuves tas noder.
– Vai šajos gados, kad biji prom no teātra, mēģināji sevi pārveidot, lai, iespējams, būtu mazliet piemērotāks pasaulei?  
– Daudz ko esmu pārdomājis – par savu dzīves gājumu un tā... Domāju, ir jāpieņem sevi tādu, kāds esi. Jāiemācās dzīvot un darboties šajā pasaulē tādam, kāds esi radīts.
– Kā tev šķiet, vai cilvēki dzer aiz laimes trūkuma?
– Nav vienas vainas, kāpēc cilvēki dzer. Cits to dara, lai aizmirstos, cits varbūt, lai izskalotu smadzenes, vienkārši iedotu sev tādu kā aizmiršanos, vismaz uz mirkli. Lai gan zini, ka pēc tam tas viss atgriezīsies ar dubultu spēku, bet tajā brīdī varbūt ir kaut kā vieglāk.
– Varbūt no pasaules gaida vairāk, nekā tā spēj dot?
– Es nezinu. Domāju, ka pasaule dod tik daudz, cik esi spējīgs ņemt pretī.
– Vai tici nolemtībai? Piemēram, tam, ka neizdodas izveidot attiecības.
– Tā ir skola. Viss atkarīgs no tā, cik ātri tu mācies. Ir cilvēki, kas ātri to apgūst.
– Sanāk, ka citi ir tik talantīgi, ka 20 gados apprecas un ar vienu cilvēku nodzīvo visu mūžu. Var redzēt, ka viņi arī vecumdienās mīl viens otru.
– Ā, tā ir liela māksla. Dažiem attiecības ir uz visu mūžu, daži iemācās sadzīvot kaut kā.
– Varbūt tas ir lielāks talants nekā rakstīt dzeju vai gleznot?
– Nezinu, grūti salīdzināt. Katram kāds talants no Dieva ir dots, jautājums – vai to izmanto. Dažreiz dzīves ceļi iegrozās tā, ka cilvēks iet pa citu nekā to, uz ko viņam ir spējas. Viņu parauj pa citu taciņu, un viņš visu laiku atrodas kaut kur blakus savam talantam.
– Vai tu jūties kā dzīves viducī, spēku pilnbriedā? Tev ir 50...
– Jā, tūlīt, augustā, būs 51. Nezinu, man šķiet, ka esmu jau mazliet pāri tai pusītei.

– Vai jūties mazliet noguris no dzīves, apnicis?
– Šobrīd nē. Viens posms tāds bija, bet tas ir beidzies.
– Tev laimējās satikt cilvēkus, kas tevi stiprināja?
– Viņi paši mani uzmeklēja.
– Pastāsti, kā tas notiek!
– Es jau pats biju bišķi ielīdis tādā pagrīdē, noslēdzies, no visa projām. Tad kādā brīdī sajutu nepieciešamību sākt lietot sociālos tīklus. Tur pēkšņi parādījās gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki, kuri ārkārtīgi atbalstīja un uzmundrināja.
– Vai pagrīdes laiks tev zināmā mērā bija arī šķīstīšanās?
– Nu, kaut kas jau tajā periodā manī mainījās, protams. Un tāds posms man arī bija vajadzīgs, lai nonāktu pie kādām atziņām, sapratnes, ko vispār gribu darīt un kā to savu dzīvi nodzīvot.

Zāles un terapija

– Ir ļoti viegli ļauties straumei, bet tu pieņēmi lēmumu ārstēties. Vai tajā brīdī juties bedres dibenā, saprati, ka tālāk ir bezdibenis, no kura atpakaļceļa nav?
– Vienkārši pienāca mirklis, kad pats jūti, ka tev ir nepieciešama palīdzība. Es domāju, kaut kāds pašsaglabāšanās instinkts.
– Vai jūti sevī misijas apziņu runāt par to ar cilvēkiem? Jo daudzi uz tās robežas ir šobrīd, un viņiem ir izvēle – celt kā Minhauzenam sevi aiz matiem ārā no purva...
– Es nevienam necenšos bāzties virsū ar saviem padomiem, bet ir cilvēki, kas ir ko tādu lūguši, kādu palīdzību. Arī caur sociālajiem tīkliem, un es labprāt atbildu, cik nu ir manā saprašanā, domāšanā. Ar to, ko esmu pieredzējis, es labprāt padalos.
– Vai ir jāpārkāpj sev pāri, lai lūgtu palīdzību? Katram ir lepnums – es pats varu tikt galā, esmu tik stiprs, vai tiešām man nolaistu asti ir jāiet? Tu biji jauns, stiprs vīrietis.
– Nu, sākumā man tā palīdzība atnāca... Mani paaicināja pazīstama psihiatre – vai negribi atnākt parunāties? Teicu – jā. Un jutu, ka visa tā terapija man palīdz, tas darbojas. Tad es arī kaut kā pie tā turējos.
– Bieži vien cilvēki baidās, ka tiks sazāļoti. Vai tu uzticējies, ka daktere spēs tev palīdzēt arī ar zālēm?
– Es uzticējos. Tas ir speciālista viedoklis, nevis vienkārši zāļu sauja. Viss tiek piemeklēts konkrētam gadījumam, cilvēkam, visu laiku tiek kontrolēta viņa darbība, vai kādas zāles nevajag mainīt, kamēr atrod tieši to formulu, kura ir vajadzīga. Man šķiet, psihiatrijā zāļu piemērošana ir tik stipri individuāla, ka nav viena priekšraksta – ņem šīs, un viss būs kārtībā. Katram ir pilnīgi citādi.
– Klīnika ir biedējoša vieta, bet radošam cilvēkam varētu būt arī interesanta – ar dažādiem likteņiem, dzīvesstāstiem.
– Tā arī ir, jā. Esmu sastapis ārkārtīgi daudz interesantu cilvēku, un tieši tajās klīnikās, kur man ir nācies ārstēties. Dzīvesstāsti ir tik dažādi, varētu sarakstīt grāmatu. Ja taisītu izrādi, varētu teikt, ka tā būtu pakaļskriešana "Dzeguzes ligzdai". Ir jau par šīm tēmām visādas lugas un grāmatas.
– Vai tev izfiltrējās atziņas, kas ir tie cilvēki, kas nonāk tur pēc dzīves sitieniem?
– Domāju, katram tas ir individuāli. Un katram ir savs stāsts, sava dzīve un raksturs, katram savs jūtīgums. Nav vienas formulas, pēc kuras, paskatoties uz ielas, uzreiz varētu pateikt – jā, šis cilvēks ir potenciāls klīnikas apmeklētājs.
– Potenciāli droši vien esam mēs visi, jo nudien nezinām, kas ar mums notiks rīt vai parīt. Vai cilvēki palīdz cits citam ar sarunām?
– Tie, kas savstarpēji atveras, domāju, palīdz.
– Vai tu kaut kā iemācījies strādāt ar savām atmiņām un nešaustīt sevi, nedomāt – kā būtu, ja būtu, ja es būtu darījis tā, nebūtu darījis šitā?
– Bet jādzīvo tālāk. Mēs jau nevaram paņemt pagātni atpakaļ, kaut ko mainīt tajā un dzīvot citu dzīvi. Viss, kas ar mums ir noticis, viss, kas ar mums notiek, tā ir mūsu bagātība, pieredze. Kāda nu katram tā ir, tāda ir.
– Mēdz teikt, ka uzvarētājs ir tas, kurš nevis nav paklupis, bet ir piecēlies par vienu reizi vairāk. Vai tu zināmā mērā jūties kā uzvarētājs?
– Es nezinu. Visu laiku jūtos tādā... procesā. Mācībās. Viss ir viena liela skola, un to mēs pabeidzam vien tad, kad pabeidzam savu dzīvi.
– Un kas notiek pēc tam?
– Nezinu, varbūt ir vēl kāda nākšana uz Zemi. Kādā citā veidolā.
– Reinkarnācija?
– Varbūt. Jā, domāju, katram cilvēkam ir deviņi nācieni uz Zemi, deviņas iespējas, kas viņam tiek dotas.
– Kā tev šķiet, kurā līmenī esi tu?
– Pēc tiem skaitļiem sanāk, ka esmu pirmoreiz. Mācos visu no jauna. Pirmajā klasē droši vien ir visgrūtāk. Pēc tam jau ir mazliet vieglāk.
– Tev ir vajadzīgs blakus otrs cilvēks?
– Noteikti. Man vienam ir ļoti grūti. Manuprāt, mēs vispār no Dieva ieceres esam ieplānoti tā, lai nebūtu vieni, bet kopā ar kādu. Tas, manuprāt, padara visu to dzīvošanu daudz vieglāku. No vienas puses.
– Vai tad tu neesi pašpietiekams? Esi izgājis caur uguni un ūdeni, caurvējā stāvējis...
– Nu, tā saka, ka dalīta bēda ir pusbēda. Un dalīti prieki... Just blakus kādu, kas tevi saprot, atbalsta dažādās situācijās, kas nenovēršas ne tad, kad tev ir slikti, ne tad, kad tev ir labi, kas vienmēr ir kopā – tas ir papildu enerģijas avots un reizē arī iespēja savu enerģiju kaut kur atdot. Tas ir apmaiņas process – kā izrādē. Tur tas notiek starp skatuvi un zāli.
– Tev ir laimējies tādu cilvēku satikt?
– Domāju, ka jā.
– Arī sociālajos tīklos?
– Nu, kaut kādā ziņā, jā...  

Tikai teātris

– Kāda ir tava ikdiena? Ko dari? Tēti kop, bet kā maizīti pelni?
– Man ir invaliditātes grupa.
– Oho!
– Jā, otrā. Es saņemu invaliditātes pensiju, pabalstu.
– Tik nopietni?
– Jā, tā nu tas ir.
– Un tu ar to dzīvo? Esi domājis, ka varētu darīt ko citu, ne tikai teātrī?
– Jā, esmu domājis, bet patiesībā beigu beigās nonācis pie secinājuma, ka teātris ir tā lieta, kas man patīk visvairāk, ko esmu mācījies, kur esmu nostrādājis 23 gadus un kaut ko no tā saprotu. Tāpēc tas ir tas, kas man jādara.
– Esi vēris Dailes teātra durvis, uzrunājis...?
– Vēl ne. Grasos to darīt nākamajā pavasarī, kad tiks veidots nākamās sezonas repertuārs. Tad arī tiek atlasīti aktieri, kas būs vajadzīgi teātrim.
– Bet kā vispār jūties pa dzīvi? Ir rūpes par tēti ar mīlestību un misijas apziņu, bet vai esi ar to piepildīts? Nākamais pavasaris – tas ir ilgi, gandrīz gads.
– No vienas puses, ilgi, no otras – maziņš laika sprīdis. Ja skatāmies kosmiskās mērvienībās, visa mūsu dzīve ir viens zibsnis, uzplaiksnījums.
– Kurā mēs ļoti daudz ko paspējam izdzīvot.
– Paspējam, jā. Vai arī nepaspējam.
– Vai ir jāstrādā, lai neielaistu sevī cinismu? Daudzi tava vecuma vīrieši slimo ar to – dzīvi jau tā atēdušies, ka jūtīgumu un sirdsskaidrību slēpj aiz garozas.
– Tas cinisms, šķiet, ir mazliet tāda kā pašaizsardzība. Tas palīdz nelaist sev klāt, tuvumā. Pašironija un cinisms – es nedomāju, ka tās ir tādas labas īpašības.
– Kas ir gaišākie brīži tavā dzīvē?
– Nu, droši vien tie, kad izdodas kaut kas no iecerētā, kad sapņi piepildās.
– Tev ir daudz ieceru, tu strādā ar tām?
– Jā. Nu, es tā pamazām. Tagad cenšos tā pa vienai lietai, ne visas uzreiz. Kaut kā sistematizēt un sakārtot savas vēlmes, tās pamazām piepildīt. Kādreiz jaunībā gribējās visu uzreiz, bet tas kaut kā nesanāk.
– Raksti grāmatu?
– (Smejas.) Nē. Es vairāk lasu.
– Ko izlasīji pēdējo?
– Ir grāmatas, kuras pārlasu jau vairākkārt. Diezgan izvēlīgs esmu uz literatūru. Man ļoti mīļa ir grāmatiņa, kuru grūtākos un pārdomu brīžos pārlasu, ir Halīla Džibrāna Pravietis. Tā ir brīnišķīga. Kad palasu, tā man dod miera sajūtu un arī enerģijas lādiņu, kas palīdz iet, dzīvot un darboties.
– Ir kāda īpaša atziņa?
– Visa grāmata ir pilna atziņām, gandrīz kā Bībele, tikai ļoti kompaktā formā. Un izcils Raimonda Auškāpa tulkojums. Man ir nācies saskarties ar ārkārtīgi daudzām labām grāmatām, kurām ir slikti tulkojumi. Var just, ka iekšā ir tiešām labas domas, bet tik neveikli iztulkots latviski, ka grūti lasīt un uztvert. Nepietiek ar svešvalodu, ir jābūt arī izcilām latviešu valodas zināšanām, un Raimondam Auškāpam tādas ir. Viņš mums bija pasniedzējs Konservatorijā, mācīja latviešu valodu. Tā viņam ir ārkārtīgi bagāta, viņš prot atrast vārdus, kas tiešām nozīmē to, kas tur rakstīts.
– Mēs ikdienā izmantojam ļoti maz vārdu.
– Jā, tikai mazu daļiņu visas valodas bagātības.

Laimes puķe un mēslojums

– Esi teicis, ka dažos cilvēkos, kurus satiki klīnikās, ir bijis daudz optimisma, dzīvot un palīdzēt prieka. Vai tās ir īpašības, kuras tu gribētu redzēt arī sevī?
– Jā, noteikti.
– Vai zini, kā pie tām tikt?
– Es nezinu, kā tas notiek. Acīmredzot ir kāds, kas šīs formulas veido, un tad tās arī strādā, bet man tādas nav zināmas. Tas kaut kā atnāk. Atnāk un ir. Vai atnāk un nav. Es tomēr gribētu teikt, ka savā dziļākajā būtībā esmu optimists.
– Esi sapratis, ka sevī vajag laimes puķi laistīt, uzaudzēt? Vai arī tas jāmācās visas dzīves garumā?
– Jā, domāju, katrs to var izdarīt. Jo katrā no mums tas ir ielikts, saknīte ir iestādīta. Un tālāk tā puķīte visu laiku ir jākopj, jālaista, jālaista, jālaista, jādod vajadzīgais mēslojums, bagātinājums. Tā aug, aug un attīstās, uzplaukst un uzzied.
– Kas ir tavs mēslojums?
– Viss – domas, sajūtas, vārdi, darbi... Nu, viss, kas notiek. Tā mēslošana nav kaut kas viens. Tas ir viss labais, ar ko sastopamies savā dzīvē un ko darām.
– Ko vēl tu gribētu izbaudīt šovasar?
– Nē, nē... Šovasar man ir Tobāgo!.
– Tu vairāk sevi sauc par aktieri, nevis režisoru?
– Nu, man ir aktiera diploms. Man aktiera darbs ļoti patīk. Ir iespēja iedzīvināt katru lomu. Neatkarīgi no tās lieluma vai mazuma sajust, atrast mazo knifiņu, kas ir katrā.
– Uzbūvēt to cilvēku?
– Es teiktu – kaut kā noķert. Uz mirkli ielīst viņā. Un ļaut sev darboties, dzīvot kā tam cilvēkam. Ja tas izdodas, ja jūti, ka esi jau stipri tālu no sevis aizgājis, ielīdis citā ādā, tas sagādā kādu mistisku gandarījumu.
– Kurā tēlā tu gribētu iedzīvoties? Pilnīgi tā – fantazējot.
– Nezinu. Īstenībā jebkurā.
– Vai tev šķiet, ka esi kļuvis mazliet līdzjūtīgāks un saprotošāks pret pasauli?
– Noteikti. Nuja. Tas ir ieguvums, bet brīžiem tas dzīvi padara grūtāku un nopietnāku. Vieglāk ir visu laist gar ausīm – tas mani neskar.
– Vai tu kaut ko mācies no savas meitas, mazmeitas?
– Esmu dubultvectētiņš – man ir mazdēls un mazmeita. Diemžēl mēs diezgan reti tiekamies. Šodien braukšu pie viņiem, meitai dzimšanas diena, tāpēc puķes līdzi. Domāju, ka mācīties var no ikviena cilvēka, jo visi esam unikāli. Un vēl jo vairāk no saviem mīļajiem, tuvajiem. Īpaši – no bērniem. Viņi ir tik neordināri, nešabloniski. Viņi it kā citām acīm skatās uz pasauli un citādi to redz. Kad ieklausies, ko viņi runā... Tu skaties uz to pašu bildi, bet viņš to redz pilnīgi citādu. Kad reizēm iedziļinies, ko viņš stāsta… Jā, patiešām, mēs kaut ko palaižam garām. Bērniem ir tīrās sirsniņas, visa tā debesu eņģeļu skola iekšā tik dzīva un svaiga, viņi pasauli tver citām – nesamaitātām, neordinārām – sajūtām.
– Saki, ka, atvērti dzīvojot, ir grūtāk un nopietnāk, bet varbūt arī vieglāk, jo godīgāk?
– Jā, bet tā atvērtība vienmēr rada lielāku ievainojamības iespēju. Ir jau tomēr tā, ka šai dzīvē ir gan labais, gan ļaunais. Un tiem atvērtajiem cilvēkiem ir daudz lielāka iespēja kļūt par mērķi un ievainojamu objektu.
– Tev ir formula?
– Nē, nē, tāds matemātiķis es neesmu...