Dāmu elks Andris Daņiļenko: "Negribētu pārvērsties par vali"
Mūziķis Andris Daņiļenko modes māksliniekam Dāvidam stāsta par savām rumāņu saknēm, pielūdzējām un kreņķiem ar tievēšanu.
Mēs taču ar Olgu kopā Kultūras darbinieku tehnikumā mācījāmies. Viņa dancotājos, es – pūtēju un estrādes orķestra diriģentos. Vienīgi viņa bija pēc 8. klases, bet es pēc 11. klases.
Tad jau tu biji vecs! Tajos laikos pāris gadu bija šausmas.
Ko tu! Tajos laikos vecāki džeki baigi kotējās. Tas taču bija kultūras teķis, toreiz kojās bijām kādi 12 čaļi uz 200 skuķiem.
Nē, nē. Kā reiz ar Olgu man nekā nav bijis! (Smejas.)
Tagad pa vasaru laikam pa darbiem vien raujies. Esi pat teātri sācis spēlēt.
Vasarā jau ar tiem muzicēšanas darbiem ne visiem vienmēr tik gludi iet.
Jā, bet padomā, no kura gada es rullēju. Pirmais lielais izgājiens man bija 1989. gadā, bet vispār spēlēt sāku no 1975. gada.
Ak kungs, tad jau tev muzejā vieta.
Par to arī stāsts. Par to priecājos. Mana sieva Sandra (LTV ziņu vadītāja Sandra Zviedre – KJ) arī apgalvo, ka esmu laimīgs mākslinieks, jo arī pēc tik daudziem nospēlētiem gadiem mani vēl ņem uzstāties pasākumos. Bet šovasar pavisam daudz darāmā ir sakritis. Es vēl disku rakstu. Rudenī nāks ārā.
Nu re, līdzīgi kā man! (Abi smejas.)
Šovasar darbu gan ir kaudzēm. Ar Valdi Zilveri braucam spēlēt mūziku brīvdabas izrādei Īsa pamācība mīlēšanā, tad astoņas izrādes Muļķe sirds, pa vidu pašam kāda ballīte jānospēlē.
Kad izlasīju scenāriju, sapratu, ka man ir diezgan liela loma. Ar aktrisi Zani Jančevsku esam galvenajās lomās. Stāsts ir tāds – vienā ciemā, ko Voldemārs Šoriņš ir nosaucis par Nabaglejām, uzrodas drausmīgi daudz naudas. Dāma, ko atveido Zane, laimē loterijā. Kur ir cilvēki un nauda, uzreiz sāk notikt brīnumu lietas, veidojas visādas cilvēku attiecības un pārpratumi. Mēs ar Zanes varoni jaunībā esam brūtējušies un atkal saejam kopā pēc 30 gadiem. Arī viņas brālēns, ko tēlo Dainis Skutelis, sapārojas ar meiteni, kuras lomā ir Antra Stafecka. Izrādē ir tik daudz sirsnības, vienkāršības...
Es teiktu – kāda sirsnība, drīzāk maucība! (Abi smejas.) Bet kur palika tādi apzīmējumi kā alkatība, nenovīdība?!
Tas viss arī tur ir! (Smejas.) Bet visā taču jāprot saskatīt labo. Es esmu tajā labo pusē. Jo mani neinteresē tā nauda, mani interesē tikai tā dāma, ko pirms 30 gadiem pakāsu viena stulba biezā dēļ, kas viņu man nocēla.
Neesmu krājējs. Kad man kaut kas vairāk parādās, vienmēr izdomāju kaut ko foršu, ko nopirkt. Meitai daudz ko vajag. Šovasar pat viņai trīs nometnes – dziedāšanas, zirgu un viena bija skolā. Protams, arī viss pārējais. Divpadsmit gados meitenei ir daudz prasību – vajag šitādu šmotkiņu, vēl tādu.
Man ir pārsteigums, ka tava pamata darbavieta ir Latvijas Nacionālajā teātrī. Ko tu tur dari?
Man teātris vienmēr ir paticis, tāpēc tā varbūt ir likteņa ironija, ka strādāju Latvijas Nacionālajā teātrī, kur esmu vokālais pedagogs. Ir daudz muzikālo izrāžu, kur reizēm arī no nekā ir jāmēģina izspiest kaut ko. Bet mums ir ļoti laba dziedošo aktieru trupa.
Sieva ar mierīgu sirdi laiž uz darbu pie smukajām aktrisēm?
Tas viss jau sen ir cauri. Galīgi nav greizsirdīga. Man tūlīt būs 58.
Viņu taču izrāva uz ziņu specizlaidumu!
Tad jau labi, ka viņa naktskreklā tur nesēdēja. Kāpēc laulību gredzenu nenēsā?
Pirmkārt, spēlēt grūti, otrkārt, reiz redzēju, kā viens džeks norāva pirkstu. Jā, savā laikā tā bieži notika, kad jaunieši leca piekabēs augšā. Aizķeras gredzens aiz kaut kā, un pirksts ir nost.
Vēl arī pirksti mēdz piepampt, tad to gredzenu nevar dabūt nost. Ķēdītes arī nenēsāju. Jau šlipse man rada diskomfortu. Tāpēc, ka tā ir cilpa ap kaklu.
Vells viņu zina! Katrā ziņā man nav vēlēšanās kaut ko likt ap kaklu. Man dzīvē nav bijusi ne zelta, ne sudraba, ne kāda cita ķēdīte.
Kad viņa pie manis mācījās dziedāt un nodarbībās sarka un bālēja, es tam nepievērsu uzmanību. Bet pēc tam viņa mani vienkārši maniakāli vajāja. Zvanīja uz tālruni, sūtīja īsziņas, visādu dzeju, citātus. Tas bija ļoti nepatīkami. Sandra pat neizturēja un zvanīja viņai, teikdama: „Meitenīt, lūdzu, vienreiz liecies mierā!” Es nevaru atbildēt par citu cilvēku neloģiskām rīcībām.
Viņa noteikti nav vienīgā. Sen esi sieviešu mīlulis.
Pozitīvās izpausmes jau nav nekas slikts. Kāds uzraksta kādu vēstuli. Tas ir jauki.
Man tā nav bijis, bet zinu kolēģus no aktieru vidus, kam gan ir bijis tā, ka sieviete atklātā tekstā pasaka: „Man no tevis neko nevajag, tikai bērnu.”
O, jā. Man Kuldīgā viena kundzīte vienmēr taisīja kompozīcijas, ko glabāju gadiem. Tie ziedi izžūst, iekšā bija pat visādi žāvēti...
Kas žāvēti? Zivtiņas?!
Nu nē, ziedi taču! Šogad kundzes meita pienāca un pastāstīja, ka mamma tik švaki jūtoties, ka neko nav spējusi uztaisīt.
Protams, lielākoties dāvanās no klausītājiem saņemu dūraiņus, zeķes. Viens cilvēks man uztaisīja personīgo astroloģisko horoskopu, pirms kādiem 25 gadiem. Tagad, krāmējoties kabinetā, to netīšām atradu, papīrs jau nodzeltējis. Skatos un brīnos – tur norādīts, ka tas gads svarīgs, tajā kaut kādi notikumi... Parakājos atmiņā: jā, tajā gadā man bija tā laža – avārija. Viss kā pēc grāmatas! Problēmas bija tajā laikā, kad ar moci braucu.
Starp citu, nu jau atkal esmu atgriezies pie motobraukšanas. Vairs nespēju izturēt, un pagājušogad nopirku moci. Pieķēru sevi, ka neskatos vis uz skuķiem, bet gan uz močiem. Tā jau ir bīstama parādība. Man ir hondas enduro mocis. Motocikli ir mana vājība jau kopš bērna kājas, jo Ugālē, kur dzīvoju, netālu bija trase.
Pa kurieni tagad braukā ar moci?
Uz laukiem aizbraucu, līdz Zvejniekciemam, nedaudz pa Rīgu. Pa Rīgu gan ir grūti braukt. Autovadītājiem jau dikti nepatīk, ka moči lien priekšā. Kad pats braucu ar mašīnu, ciest nevaru, ka man gar spoguļiem rīvējas.
Arī taisnība. Atzīšos, ka vienu esmu notriecis. Ne jau uzbraucot, bet durvis attaisot. Netīšām. Lai gan viņš, pieļauju, nodomāja, ka tīšām. Viņš tādā tempā pa to šķirbu brauca, bet man bija līdz galam neaiztaisītas durvis. Saprotams, ka tās ir nedaudz jāpaver, lai var no jauna aiztaisīt, bet te pēkšņi bladāc! – velosipēdists aizlido pa gaisu.
Nē, tā avārija bija 1986. gadā, kad atgriezos no ciemošanās pie Valda Zilvera Gulbenē. Toreiz ar moci braucu. Autovadītājs krustojumā mani nebija pamanījis, nepalaida, un, griežot iekšā krustojumā, notika sadursme. Purns purnā.
Man ir uzskats, ka īstam vecim ir jāprot gatavot ēst. Tu proti?
Jā, protu un patīk. Bet man sieva brīnišķīgi gatavo. Un 25 gadus vecais dēls man pirms divām nedēļām atklāja, ka kādreiz ir gribējis kļūt par pavāru. Viņam arī ir ļoti liels ķēriens uz gatavošanu. Viņš Dānijā mācījās transporta loģistiku, bet tagad studē jurisprudenci. Un, jā, pateicoties dēlam un viņa sievai, septembrī būšu vectētiņš!
Nu ja!
Banketus Latvijā vēl rīko?
Kā tad! Esmu pat 100 gadu jubilejā spēlējis. Cilvēki grib priecāties un vēlas dzīvo mūziku. Pēdējā banketā viens pats piecas stundas nodziedāju. Bet tagad jau nav kā krievu laikā, kad mūziķi saplūda ar tautu. Mūsdienās muzikantiem ir sava vieta – tu esi darbā un nevari tusēties. Tomēr tas ir ļoti labi.
Uzkāpt jau var... Ko tur slēpt, ir bijuši visādi gadījumi. Godīgi sakot, tas jau nav aiz niķa vai aiz neko nedarīšanas. Visbiežāk tas ir no pārslodzes, kad jau kādu trešo nakti spēlē un vienkārši esi pārgurumā.
Tad maz vajag.
Jā, iedod tā pa galvu! Normālā stāvoklī no tāda iedzertā mazumiņa pilnīgi nekā nebūtu. Jāsaka atklāti, ir bijuši ļoti neforši gadījumi. Tomēr cilvēks no savām kļūdām jau bišķīt mācās.
Lasīju žurnālā, ka tev ir ārzemju brālēns. Tas nozīmē, ka tavas saknes plešas tālāk par Latviju?
Manu brālēnu sauc Džordans Daņiļenku. Mans uzvārds arī teorētiski ir Daņiļenku. Uzvārdu viens ierēdnis pārveidoja par Daņiļenko, kad tēva ģimene atgriezās dzimtenē no Sibīrijas. Džordans ir rumānis, mana tēva brāļa dēls. Mana tēva radu daļa ir Ukrainā un Rumānijā. 1968. gadā, kad mācījos 2. klasē, biju ar tēti, mammu un māsu aizbraucis uz Rumāniju, un vienu reizi esmu redzējis savus vecvecākus no tēva puses.
Jā. Ar tēvu viņa satikās Sibīrijā, izsūtījumā. Tēvs bija audzis lielā, deviņu bērnu ģimenē. Radu man tur ir daudz. Par brālēnu runājot, viņš ir dikti daudzpusīgs savās nodarbēs – ģitārists, homeopāts, psihologs, biznesmenis, kas tik viņš nav! Tagad viņš ir dalailama Kombuļu Inesei.
Kontaktu uzturat?
Pirms 20 gadiem viņš te bija. Tad viņš uz 20 gadiem pazuda, bet tagad atkal ieradās.
Mēdzu teikt, lai ar mani nejoko, jo man Drakula ir čoms! Joks, protams. Domāju, ka no rumāņu saknēm nāk mans temperaments. Tas trakums, kas man jaunībā bija... Varēju dikti priecāties, dikti dusmoties, kārtīgi izkauties par skuķiem. Biju kā uguns pakulās. Līdz kādiem 45 gadiem tāds biju, bet tad kaut kā šššš... noplaka tas trakums.
Jā, izpūtos. Ir jau arī prāta vairāk, un varu sevi valdīt.
Varbūt mājās vienkārši beidzās šķīvji, ko mētāt.
Tik traki nē, bet dullums manī bija ārprātīgs. Visādas greizsirdības un viss pārējais. Ir bijušas situācijas, ka pats brīnos, kā no tām vispār dzīvs esmu ticis laukā. Bieži vien klāt bija alkohols, kā jau krievu laikos. Tagad tā vairs nav.
Precīzi! Tas, ka šausmīgi ēd, tas nu ir taisnība. Banketos bieži gadās tā, ka uz muzikantiem cenšas ietaupīt, bet galdi... tie ir pārkrauti ar ēdienu, ka lūst. Rīkotāji rēķina, vai muzikantiem maksāt tos divus trīs simtus, pat uz vairākiem sadalot, bet galdam tūkstoti nežēlo. Banketos bieži ir sagatavoti pat līdznesamie trauki, jo vismaz puse ēdiena paliek pāri, kaudzēm, lai arī uz vietas visi dūšīgi ir ēduši. Es gan banketos pie galda neeju. Vienmēr mājās paēdu. Turklāt man vēl ir tā dūšīguma tendence...
Kas tad tev – darbā vēderu noslēp aiz ģitāras! Baidies, ka var pienākt laiki, kad rokas līdz ģitāras stīgām neaizsniegsi?
Nu ir neforšs tas apaļīgums. Par to bišķīt pārdzīvoju, un sevi mierinu ar domu, ka jāmīl sevi tādu, kāds esi...
Vari jau arī pāriet uz kokles spēlēšanu, tad var ar rokām pa virsu grābstīt! (Abi smejas.)
Es cenšos ar sevi strādāt. Tagad trīs nedēļas no rīta līdz vakaram ir mēģinājumi izrādei. Spēka nav mājās pārnākt, kur nu vēl sportot vai braukt ar velosipēdu. Kad sākas sezona, tad gan cenšos divreiz nedēļā iet uz sporta zāli, tur paspēlēju tenisu, paskrienu, “pakačājos”. Smagumus cilāt jau nevaru, jo mugura ir beigta, disks nāk ārā! (Abi smejas.) Griba jau ir, bet spēka nepietiek.
Kā tad ne? Pagājušogad uz rudeni biju “norāvis”. Saņēmu sevi rokās. Bet tās ir lielas mocības. Gandrīz neko nedrīkstēju ēst, tikai kaut kādus griķus. Ar olu diētu ņēmos, ko Godmanis piekopa, un dabūju pat divus trīs caurumus no jostas nost, bija kādi seši, pusgada laikā zaudēju kādus septiņus kilogramus. Diemžēl ir grūti to noturēt. Bet ko darīt, ja sieva tik labi gatavo? Ja vēl banketos ietu pie galdiem, tad gan jau... Negribētu pārvērsties par vali.
