Ziemeļnieku diēta. Tas ir - mūsējā!
Vai neesam pārāk ilgi tiranizēti ar tomātiem, paprikām, dienvidjūru zivīm un olīveļļu? Beidzot tā stunda situsi, un arī zinātne sākusi ievērot, ka mūsu pašu mellene ir labāka par apelsīnu un rapšu eļļai ar nav ne vainas. Svinīgi paziņojam, ka ziemeļnieku diēta ir dzimusi!
Ar diezgan precīzu regularitāti vismaz reizi pusgadā kādas universitātes zinātnieku grupa kārtējo reizi paziņo, kāpēc Vidusjūras diēta ir laba sirdij, tievēšanai, holesterīnam, asinsspiedienam, mentālai veselībai utt. Atliek vien pārņemt dienvidnieku ēšanas tradīcijas, un tavi vaigi ziedēs, viduklis atgūs vidusskolas laika parametrus, un vispār veselība plūdīs kā no pārpilnības raga.
Bet ir eksperti, kas šo Vidusjūras mītu grib klīdināt. Kā holandietis Johanness Bruhs, direktors Amsterdamā bāzētajam EMGO institūtam, kas sīki pēta dzīvesstila ietekmi uz aptaukošanos un diabētu. Kā viņš norāda, Vidusjūras diēta drīzāk būtu saucama par romantisko diētu, jo šo valstu iedzīvotāji jau sen vairs neēd to, ko viņiem mēģina pierakstīt pētnieki. Tieši tāpat kā citi eiropieši viņi ēd pārāk pārstrādātu, rafinētu, saldu, sāļu un treknu pārtiku. Pirms pieciem gadiem Vidusjūras zemju tautas apsekošanā atklājās, ka vidējais Krētas iedzīvotāja svars ir pieaudzis no 63 kg līdz 83 kg; Grieķijā ir vislielākais aptaukojušos cilvēku procents, savukārt Spānija ir zeme, kur ir visvairāk bērnu ar lieko svaru un vismazākais dārzeņu patēriņš. Tā kā īsti par piemēru neder, vai ne? Turklāt, kā norādījuši dāņu pētnieki, kas pērn uzsāka 13300000 vērtu ziemeļnieku produktu izpētes projektu, tad Ziemeļnieku diēta ir ja ne efektīvāka, tad noteikti nopietns Vidusjūras diētu konkurents.
Pat ja sekosim idealizētajai Vidusjūras diētai, tas nozīmētu ēst lielāko daļu pārtikas, kas vesta no tālienes. Ne mums savi apelsīni, ne mums savi olīvkoki. Tātad Vidusjūras diēta ir arī ļoti neilgtspējīga un galu galā „nezaļa” – iedomājies vien, cik benzīna nav jāiztērē, lai no Sicīlijas tev attransportētu kasti apelsīnu?! Un kāpēc gan esam iedomājušies, ka apelsīns ir labāks par mūsu pašu ābolu? Tāpēc Johanness Bruhs iesaka Vidusjūras diētu nomainīt uz Ziemeļnieku diētu, kur mēs ēstu to, kas audzis mūsu zemē, atbilstoši sezonai un vietējām ēšanas tradīcijām. Kādā pasaules klases dāņu restorāna mājaslapā tās šefpavārs raksta: „Mēs negatavojam ar olīveļļu, foie grass (zosu aknu pastēte), saulē kaltētiem tomātiem vai melnajām olīvām.” Tā vietā ir zaķskābenes, savvaļas pīles, bumbieri un lazdu rieksti. Mums arī būtu laiks darīt galu dienvidnieku tirānijai, vai ne? Ziemeļnieku diēta vienkārši ir mums dabiskāka.
Kāposti ar rudziem un brūklenēm
Kas tad ir Ziemeļnieku diēta? Nu, tā īsti nav kartupeļi ar kotleti baltās miltu mērces svārciņos. Bet tā ir, piemēram, kāposti un visi kāpostveidīgie – lapu kāposti, virziņkāposti, Briseles kāposti, kolrābji utt. Oslo universitātes zinātnieki atklājuši, ka šiem „prastajiem” dārzeņiem ir viens no augstākajiem antioksidantu saturiem salīdzinājumā ar citiem, tā teikt, sugas brāļiem. Savukārt, kur antioksidants, tur nav vietas brīvajam radikālim, bet kur tam nav vietas, tur nav vietas novecošanai, deģeneratīvām slimībām, to skaitā, vēzim un citām ligām. Mandeļu vietā tagad mielosimies ar lazdu vai valriekstiem (tie ar aug Latvijā), bet kviešu vietā – ar rudziem, auzām un miežiem, jo, kaut gan kvieši aug arī ziemeļos, to uzturvērtība ir zemāka nekā dienvidos augošajiem. Rapšu eļļa ir ļoti laba alternatīva olīveļļai ne tikai garšas, bet arī Omega-3 taukskābes (neaizvietojama, jo organisms to pats nerada un eksperti stāsta, ka mēs visi lietojam par daudz Omega - 6 un krietni par maz Omega-3) un E vitamīna dēļ. Piena produkti, ko gastronomiskie pūristi iesaka lietot tikai nepasterizētus, būs izcils olbaltumvielu avots gadījumos, ja pie rokas nebūs savvaļas medījumu gaļas (atzīmējam dienasgrāmatā – pieteikties mednieku biedrībā!).
Katrā ziņā nesmādē arī siļķes, mencas, skumbrijas, reņģes, foreles un citus jūras un saldūdens iemītniekus, ko ķer mūsu pašu zvejnieki. Bet, ja tu būsi gana ēdusi mellenes, lācenes vai brūklenes, tad zivju patērēšanas lietderību vari vēl reizi pārdomāt. Izrādās, kā izpētījuši norvēģi, šīs mežos augošās ogas satur tikpat daudz Omega – 3 taukskābes kā zivs, skaitot uz vienu kilokaloriju. Lai dabūtu to pašu devu Omega -3 taukskābju, tev gan jāapēd vairāk ogu. Par piemēru izmantosim lāceni un siļķi. 100 g lāceņu satur tikai 40 kcal, iepretim siļķei, kas satur 249 kcal. Lai dabūtu šo svarīgo taukskābi no lācenēm tikpat daudz, cik no siļķēm, tev jāapēd aptuveni piecas reizes vairāk ogu nekā zivs. Sarežģīta matemātika? Vienkārši ēd šīs ogas, cik tik spēj – par sliktu nekad nebūs! Un vīna vietā dzer mūsu miestiņu (domājams – alu) vai mazu knibuci brandavīna.
