Mūžīgais jautājums: kāpēc ir tik grūti būt tievai?
Vai tikai tukšuma sajūta kuņģi un vēdera burkšķēšana liecina par izsalkumu? Nē, tā ir tikai zīme, ka zarnu trakts ir tukšs. Taču patiesībā tieši asinis ir tās, kuras pirmās izjūt badu. Brīdī, kad tiek iztērēts mūsu galvenais „kurināmais” jeb enerģijas avots – ogļhidrāti – asinīs samazinās cukura līmenis. Tiek dots signāls smadzeņu „barošanās” centram un tikai tad rodas bada sajūta. Ievietojot ēdienu kuņģī, rodam sāta sajūtu.
Kas spiež mūs ēst?
Dažkārt bads vai izsalkums tiek jaukts ar apetīti. Tiesa gan, bads – vajadzība pēc ēdiena uzņemšanas – ir daļa no apetītes kā mūsu barošanās regulatora. Taču ir arī atšķirība. Pirmkārt, apetīte var būt arī paēdušam cilvēkam, ne velti mēdz teikt, ka apetīte rodas ēdot! Apetīti ierosina ēdiena izskats un smarža, tādēļ nereti aklajiem un ar iesnām slimojošajiem apetītes līmenis ir pazemināts. Otrkārt, cilvēks var ēst arī bez apetītes, piemēram, ja ierasts vai iespējams ēst tikai noteiktās diennakts stundās, vai arī tad, ja saprot, ka ēšana nepieciešama veselībai un dzīvības uzturēšanai.
Bads valda pār pasauli
Mēdz teikt, ka mīlestība un bads valda pār pasauli. Nudien, tieši cīņa par uztura avotiem izkaisīja pirmatnējo cilvēci pa visu pasauli. Ekonomists Tomass Roberts Maltuss izvirzīja hipotēzi, ka līdztekus epidēmijām un kariem arī bads regulē iedzīvotāju skaitu uz mūsu planētas - tas pieaug ātrāk kā spēja nodrošināt pasaules pārtikas rezerves un izdzīvošanas resursus.
Bada paradokss
Apzināta badošanās parasti nemēdz būt ilgstoša, taču tie, kas tiešām piedzīvojuši badu, zina paradoksu: daļēja badošanās ir grūtāk izturama nekā pilnīga neēšana. Par to stāstījuši ļaudis, kas pārcietuši Ļeņingradas blokādi. Tās visgrūtākajā aplenkuma posmā pilsētnieki saņēmuši 125 g lielu pārtikas devu dienā, un bada sajūta esot bijusi neizturama. Iespējams, šis fenomens skaidrojams ar papildu «gaidīšanas» stāvokli, kādā visu laiku spiests atrasties kuņģis un zarnu trakts. Tajā pašā laikā absolūta badošanās rada šo orgānu «apdzišanu», un cilvēkam pakāpeniski vienkārši vairs negribas ēst. Visticamāk, tieši tādēļ tuklajiem ļaudīm tik grūti nomest svaru – neierasti mazās ēdiena devas ir ļaunākas par pilnīgu badu!
Pārēšanās
Bada pretstats ir pārēšanās – pārlieka aizraušanās ar barības rīšanu, kas neizbēgami rada lieko svaru. Kāpēc apēdam vairāk, nekā nepieciešams organismam? Par barības uzņemšanas regulatoru kalpo apetīte. Taču šis regulators var «sabojāties». Iemesli: kaitīgi ieradumi, ģimenes vai sociālās (piemēram, uzkošana ātrās ēdināšanas restorānos) tradīcijas.
Mēdz gadīties, ka cilvēks «gremo», lai nosistu laiku, nemaz nepievēršot uzmanību, ko un kādos daudzumos apēd. Daudzi «apēd» uztraukumu un stresu (varbūt tieši ēdiena spējā mierināt sakņojas obligātais bēru mielasts?). Īstā «nervu bulīmijā» savulaik kritusi slavenā aktrise Džeina Fonda, kura uztraukumu remdējusi, mežonīgi pārēdoties. Pēc tam viņa atzinās, ka šo ieradumu pārtraukt noteikti nav bijis vieglāk, kā alkoholiķim atmest dzeršanu.
Ļoti bīstama ir bērnu pārbarošana. Jaukais mazuļu apaļīgums, kas tā patīk vecmāmiņām, pieaugot vēršas par tuklumu. Ļaunākais, ka zem ādas, aknās, muskuļos ap nierēm un citos orgānos izvietojušies taukaudi ne tikai paliks tur visu dzīvi, bet arī pastāvīgi prasīs «piebarošanu» – tieši tādēļ tuklajiem cilvēkiem bieži ir neremdināma apetīte.
Apburtais loks
Diētas ārsti zinās teikt, ka cilvēki bieži ēd nevis tad un tāpēc, ka ir izsalkuši, bet tādēļ, ka ir uztraukušies vai nomākti. Tā vietā, lai risinātu emocionālās problēmas, tiek ēsts, jo ēšana rada mierinājumu. Tādējādi aptaukošanās nav tikai fizisks vai hormonāls, bet lielā mērā arī psiholoģisks traucējums. Pētījumi liecina, ka aptaukojušos cilvēkus daudz smagāk skar depresija, trauksme un sociālā izolētība. Tuklie ļaudis nemitīgi izjūt apkaunojumu, piedzīvo pazemojumus, jo viņu liekais svars tiek uzskatīts tikai par viņu pašu problēmu, par nespēju kontrolēt savu rijību un dzīvesveidu. Šie faktori veido apburto loku. Proti, cilvēks ar pamatīgu lieko svaru nespēj darīt to, kas būtu jāveic, lai svaru zaudētu, piemēram, apmeklēt sporta klubu. Tas viņiem nav iespējams gluži emocionālu apsvērumu pēc – tik ļoti apkaunoti par savu ķermeni viņi jūtas!
Ģimenes loma aptaukošanās profilaksē
Ja ģimenē bērnam dod iespēju būt veselam, priecīgam un laimīgam, visticamāk, viņš šo modeli attīstīs arī savā dzīvē. Taču nereti tieši bērnībā iemācāmies kompensēt jūtu trūkumu ar našķiem. Vai zinājāt, ka tāfelīte šokolādes bērna emocijās dod gandrīz tikpat augstu pacēlumu kā samīļošanas brīdis mammas klēpī? Tomēr emocionālo attiecību siltums nav mērāms saldumu kilogramos. Cik veselīgi pašlaik funkcionē ģimenes? Tās neizbēgami ietekmē sociāli ekonomiskie faktori. Vecāki ir tik ļoti aizņemti darbos, ka nespēj atrast laiku un spēku veselīga dzīvesveida ierādīšanai – ēšanai, sportošanai, priekam, laimei.
Iemācīt bērnu veselīgi ēst mātei nav viegls uzdevums un nereti bērna (arī jau pieauguša bērna!) piebāšana ar ēdienu mātes uztverē ir rūpju forma. Tas tādēļ, ka atavistiski mātes uzdevums ir mazulīti pabarot ar pienu. Ja bērniņš labi ēd, viņš ir vesels, un tad viss ir kārtībā. Ievērot robežu un saprast, kas ir bērna patiesās vajadzības, nemaz nav viegli. Sākotnēji katrā bērnā ir «iedēstīta» dabiska sāta sajūta, bērns nepārēdas. Taču bērnu var pārbarot, un tad viņš šo dabisko sajūtu zaudē. Kļūdas rodas, ja vecāku vajadzība baudīt rūpju sajūtu kļūt lielāka par bērna vajadzību ievērošanu. Vecāki mēdz no bērniem atpirkties: jūtoties vainīgi vai vēloties «iegādāties» brīvu brītiņu. Tad labi noder kārumi un našķi – trieciens normālai ēšanas sistēmai ir dots.
Ar diētu nepietiek!
Aptaukošanās ir neadekvātu paradumu kopuma – ēšanā, domāšanā, emocionālā reaģēšanā – rezultāts. Cerēt, ka uzsākot diētu vai sākot lietot medikamentus, vai veicot ķirurģisku, kuņģi samazinošu operāciju, automātiski mainīsies arī paradumi un uzvedība, ir naivi un pat riskanti. Tādēļ smagu ēšanas traucējumu un aptaukošanās gadījumos līdz ar diētas ārstu der apmeklēt arī psihoterapeitu. Kādēļ nepietiek tikai ar diētu? Jebkura diēta tik ļoti fokusējas uz ēšanu, ka tu kļūsti apmāts ar ēdienu vai neēšanu! Visa dzīve pārvēršas par cīņu ar uzmācīgo ideju. Ir vienlīdz ļauni – vai nu ēdu, vai neēdu.
Psihoterapijas uzdevums ir vērst uzmanību uz pārējiem apstākļiem, kas ietekmē tieši šo dzīvesveidu un nemainīti traucēs sasniegt mērķi. Ēšana ir ļoti specifisks paradums, kas turklāt ir saistīta ar veselu paradumu tīklu. Katrs cilvēks veic milzums rutīnas darbību bez liekas prātošanas. Piemēram, mēs katru rītu izmazgājam zobus vai uzvelkam mēteli, pēc tam dienas gaitā par to vairs nedomājot. Savukārt ēšana mūsu dzīvē mīt cieši kopā ar domām par ēdienu: ar atmosfēru, ar cilvēkiem, ar kuriem kopā to bauda, ar iemīļotu TV pārraidi, ar ēdiena pirkšanu. Ēdiens mums saistās ar smaržu un garšu – tik patīkamām emocijām! Paradumu tīkls ir tik smalks, ka tad, ja mainām tikai pašu ēšanu jeb diētu, būtībā nemainām NEKO! Tātad sākt vajag ar pašu tīklu, piemēram, ar to, ka iemācāmies izslēgt televizoru! Iznes televizoru nedēļu ārā no mājas, un, iespējams, tas ēšanas ieradumus mainīs vairāk nekā superdiētas ieviešana! Izkāp no sabiedriskā transporta divas pieturas ātrāk un veic nelielu pastaigu kājām! Psihologi izpētījuši, ar ko tievu cilvēku paradumi atšķiras no tuklo cilvēku ieradumiem. Protams, tievie ir aktīvāki, taču viņi ir enerģiskāki un drosmīgāki arī savā dzīvesveidā. Tievie ir gatavāki dažādiem dzīves izaicinājumiem, viņi ir elastīgāki un labāk piemērojas pārmaiņām, turklāt nav tik «iestrēguši» ēšanas un sadzīves paradumos. Tuklīšiem ir mazāka psihiskā aktivitāte, mazāka gatavība rīkoties.
Pirms diētas jāsatricina iesīkstējušās emocionālās, sociālās reaģēšanas, un mājas uzvedības paradumu pamati un ēšanas paradumi tiem līdzi mainīsies dabiskāk un vieglāk. Atbrīvoties no iesīkstējušiem ieradumiem ir grūti. Gandrīz tikpat grūti kā no atkarībām. Būtībā kļūt tievam nozīmē mainīt savu psiholoģisko portretu un kļūt arī aktīvam!
Aija Kažoka / Foto: Shutterstock
Konsultē psihoterapeite Indra Majore – Dūšele
