Edgars Rinkēvičs: "Daudzi uzskata, ka prezidenta loma ir tikai smaidīt un māt ar roku"

Prezidents, kuru varēsim satikt uz ielas vai savā iemīļotajā kafejnīcā. Prezidents, kurš pats veic ierakstus savos sociālo tīklu profilos. Saeimas ievēlēts, bet tautas pietiekami stipri mīlēts. Vismaz tagad – pašā sākumā.

Video: Valsts prezidenta amatā ievēlē Edgaru Rinkēviču

Pašā sākumā arī jautājums: cik viegli ir kļūt par prezidentu Latvijā?

Labs jautājums. Latvijā nav tautas vēlēts Valsts prezidents, kas nozīmē, ka plaša, liela kampaņa nav iespējama. Daudz kas ir atkarīgs no politiskās situācijas un tā, kādā veidā “sastājas zvaigznes”. Un vai pats cilvēks ir gatavs riskēt.

Ar ko jūs riskējāt?

Es ne ar ko. Vienkārši teikt jāvārdu brīdī, kad izskan šī ideja. Saprast, ka tajā brīdī, protams, ir pastiprināts uzmanības uzplaiksnījums no sabiedrības, no mediju puses. Mazliet interesants, savdabīgs process bija tas, ka mums reāli par prezidentu balso 100 cilvēki – Latvijas Republikas Saeimas deputāti. (Smaida.) Bet medijiem tāpat ir vēlme rīkot debates un diskusijas, un intervijas aci pret aci un tādējādi kopēt parasto priekšvēlēšanu cīņu, kāda ir vai nu pirms Saeimas vēlēšanām, vai valstīs, kur prezidentu ievēl tauta. Manuprāt, cilvēkiem, kuri nav ilgstoši bijuši politikā, kur jāsaskaras gan ar labiem, gan ne tik labiem vārdiem, ar kritiku un sāncensību, tas ir grūti.

Esmu runājis ar vienu otru eksprezidentu – ar tiem, kas bijuši ar zināmu politisko pieredzi un bez. Tie, kam nav bijusi šī pieredze, atzinuši, ka tas brīdis, kad no it kā tautā cienīta un mīlēta cilvēka tu pēkšņi pārvērties par boksa maisu, ir sarežģīts. Un pirmie soļi pilī arī nav tik vienkārši. Es pat teiktu, ka pēcievēlēšanas posms savā ziņā ir sarežģītāks nekā vēlēšanu process. Jo es redzu – kopumā ir laba, pozitīva attieksme, bet tās gaidas ir milzīgas, dažreiz savstarpēji ļoti pretrunīgas. Cilvēki gaida pretrunīgas lietas. Tad vēl pilnvaru apjoms un reālais darba lauks, kas uzliek noteiktus rāmjus.

Kad tauta ievēl, tad ir prieks, jo tauta ir izvēlējusies. Vai jums ir arī prieks, ka tie simt jūs izvēlējās?

Es saku paldies ne par simt, bet par tām 52 balsīm no simta. Apzinos, ka nākamie četri gadi lielā mērā ir pārbaudes posms gan man, gan tiem, kas balsoja. Situācija valstī un ārpus tās patlaban nav vienkārša. Esmu teicis, ka gribu darīt visu, lai Latvija ir moderna un stipra, bet tagad, pašā sākumā, vairāk strādāju sadaļā “stipra”. Satiekos ar Valsts ugunsdzēsības dienesta darbiniekiem, Bruņoto spēku karavīriem, valsts drošības iestāžu pārstāvjiem un redzu, ka ir ļoti daudz jautājumu, kas jārisina. Sākot no atalgojuma un ekipējuma, austrumu robežas izbūves un beidzot ar to, kas man bija pirmais nepatīkamais pārsteigums – tā maigā sodu politika valsts drošības jomā.

Prezidents nevar atcelt sodus, tiesu spriedumus vai likt tos pārvērtēt, bet prezidents var paust viedokli, kuram jābūt dažreiz kritiskam, aicinot pievērst uzmanību, saņemties un rīkoties. Dažkārt no cilvēkiem jūtu – viņiem šķiet, ka es varu Latvijas Bankas prezidentam vai komercbankām likt pārskatīt kredītlikmes vai tiesām spriedumus, vai vēl kādas tādas lietas. Mums ir Satversme, mums ir likumu rāmis, bet daudzi tajā neiedziļinās. Gaidas, kā jau teicu, ir no visiem.

Pieņemts uzskatīt, ka Latvijā prezidentam nav varas. Cik tas atbilst patiesībai, un kāda sajūta ir jums pašam?

Prezidentam ir diezgan daudz pilnvaru, bet prezidenta vara nav absolūta. Mums daudziem vēsturiski ir kaut kā iezīdies tas posms, kad Valsts un Ministru prezidents bija Kārlis Ulmanis – 20. gadsimta 30. gadu beigās vara tiešām bija koncentrēta viena cilvēka rokās. Tad nāca padomju okupācija, tās traģiskie notikumi, bet 20.–30. gadu Latvija ir tā mūsu ideālā valsts. To atceramies no vecvecāku, vecāku stāstītā, un varbūt tas ģenerē to sajūtu, ka prezidents var visu.

Otrs – daudzi uzskata, ka prezidentam vispār nekur nav jājaucas, viņa loma ir tikai smaidīt un māt ar roku. Nu, tā arī nav taisnība. Satversme iedod noteiktas pilnvaras likumu caurskatīšanas, starptautiskās un drošības politikas jautājumos, bet nedod, piemēram, pilnvaras strādāt valdības vietā, jo sasaukt valdības sēdes nenozīmē izlemt valdības vietā. Tas nozīmē aktualizēt kādu jautājumu, bet lēmumu pieņems Ministru kabinets, ne prezidents. Tikai – prezidenta vadībā. Un, ja kabinets uzskata, ka tas nav jādara, tas būs kabineta lēmums. Pirmsvēlēšanu diskusijās es jutu, ka dažreiz mēs ar Pīlēna kungu un Pinto kundzi tikām eksaminēti kā labklājības ministra amata kandidāti, dažreiz kā finanšu ministra kandidāti, dažreiz kā premjera amata kandidāti… Un dažreiz saruna vispār aizgāja ezoteriskās tēmās.

Kopumā esmu jau vairākas reizes teicis: gaidīt no manis, ka es darīšu ministru vai valdības darbu, ir velti. Bet mudināt, skubināt, izcelt problēmas, prasīt tās risināt, atgādināt, ja tas netiek darīts... jā, tas ir viens no darbiem. Un patiesībā prezidents var būt tik efektīvs, cik liels viņam ir sabiedrības atbalsts. Politiķi neapšaubāmi respektē tikai to, kam ir plašs publikas atbalsts. Ja nav atbalsta, īpaši pierē nevienu neņem, vai tu esi ministrs, prezidents vai kas cits.

Cilvēks no karaliskas ģimenes jau kopš bērnības ir pieradis izjust īpašu attieksmi, bet, kad cilvēks kļūst par prezidentu, pēkšņi viņš ir ekselence…

Arī ārlietu ministrs ir ekselence.

Mums valstī ir četras oficiālās ekselences: Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, Ministru prezidents un ārlietu ministrs. Tā ka pie tā es jau būtu pieradis.

Bet kā pierodat pie tā, ka jums apkārt tagad darbojas tik daudz cilvēku? Ir jāievēro protokoli un kas tik vēl ne...

Tas nav tik grūti, kā varbūt šķiet. Jo gandrīz 12 gadi ārlietu ministra darbā – tas tāpat ir protokols, tas tāpat ir birojs, kas palīdz.

Mainās tas, ka ir pastāvīga 24 stundu apsardze. Bet jāteic, ka mums ar puišiem ir izdevusies, manuprāt, laba sadarbība – kad man gribas iet kaut kur iedzert kafiju vai kaut ko apēst ārpus pils, varu to izdarīt. Vēl viens uzdevums, šeit strādājot, ir nezaudēt saķeri ar zemi.

Vienīgais, kas radikāli mainījies, – šķiet, termiņa beigās es varēšu uzstādīt kaut kādu Latvijas rekordu selfiju un fotogrāfiju skaita ziņā. Kopš stāšanās amatā to ir daudz vairāk.

Kas jums tagad palīdz noturēt saķeri ar zemi?

Tikšanās ar dažādiem cilvēkiem. Pilnīgi noteikti laba bija jau pirmā reģionālā vizīte Krāslavā, kur cilvēki stāstīja par nopietnām problēmām. Es cenšos maksimāli izbraukt no pils. Ar dažādu dienestu pārstāvjiem tiekos viņu teritorijā, piemēram, vizīte Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā bija ļoti uzskatāma – viens vecs depo, kur kādi remontdarbi bijuši pirms gadiem 40, un netālu jauns, nesen uzcelts.

Tās ir arī pusdienas, dažreiz kafijas pauzes vai brokastis kaut kur iepriekš nenoteiktā vietā – bieži vien nolemjam iziet ārā kaut ko apēst bez īpašas sagatavošanās. Vienam otram pat šķita, ka tās ir īpaši sagatavotas PR akcijas, bet nav; cilvēki paši ir to nofotografējuši, paši ielikuši… Jo es, piemēram, nezinu, kur rīt iešu pusdienās.

Slavenā bilde ar kaķīti tapa Krāslavā? Jums laikam patīk kaķi?

Jā, kaķītis bija Krāslavā. Esmu kaķu cilvēks, to esmu teicis daudzas reizes. Sava kaķīša man nav, bet es ar kaķiem parasti sasveicinos. Amata specifikas dēļ pēdējos gados nevienu mājdzīvnieku neesmu varējis turēt.

Labākais vai aizkustinošākais novēlējums, ko jūs jaunajā amatā esat saņēmis?

Tādu bija daudz. Es tagad nevaru vienu īpaši izdalīt. Bet kas mani tiešām ļoti pozitīvi izbrīnīja – bija un joprojām ir ļoti daudz ļoti sirsnīgu, ļoti pozitīvu vēlējumu, piemēram, uz ielas. Nesen biju Tukumā vienkārši pastaigāt pa ielām Rožu svētkos, un katrs otrais novēlējums bija: “Izturību!” Lai ko tas arī nozīmētu.

Jūsuprāt, prezidentam pienākas kādas priekšrocības pēc prezidentūras beigām?

Domāju, ka kaut kādas lietas eksprezidentiem noteikti ir būtiskas, jo arī eksprezidenti tiek aicināti uz dažādiem pasākumiem, viņiem ir daudz korespondences. Paskatieties, cik daudz dažādos pasākumos un konferencēs pēc prezidentūras ir piedalījusies Vaira Vīķe-Freiberga! Egils Levits arī tikko bija pasaules juristu konferencē Ņujorkā. Patlaban ar premjeru un Levita kungu esam apspriedušies un vienojušies – mēs plānojam viņu iecelt par Latvijas īpašo pārstāvi starptautisko tiesību un valstu atbildības jautājumos, tas ir vairāk ar tribunālu saistīts. Tāpat Zatlera kungs ir bijis ārpus valsts, uzstājies dažādās konferencēs.

Ko gribētos vēl vairāk darīt – un par to esmu jau runājis ar dažiem eksprezidentiem – es vairāk gribētu viņus redzēt un izmantot jautājumos, kur valsts būtu reprezentējama arī tālāk. Viņu pieredze un zināšanas ir unikālas. Ko nozīmē būt prezidentam, valstī patlaban zina seši cilvēki, man sanāk būt septītajam. Tie ir Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers, Raimonds Vējonis, Andris Bērziņš un Egils Levits. Es vēl tikai mācos, esmu šeit dažas nedēļas, bet jau sāku aptuveni nojaust, ko tas nozīmē.

Vienmēr var diskutēt par vienu vai otru aspektu, bet, cik zinu, gandrīz visās demokrātiskās valstīs ir valsts atbalsts bijušajiem prezidentiem. Tā ka, pat ja es nebūtu šajā amatā, bet būtu kādā citā, es teiktu, ka eksprezidenti var daudz dot valstij arī pēc prezidentūras. Vienīgi mums ir jāpadomā, kā viņus vēl vairāk iesaistīt, jo tas ir labs resurss. Gan ārpus valsts, gan valstī.

Kādas, jūsuprāt, ir laba prezidenta pazīmes?

Tas nu gan nebūtu man jājautā!

Kāpēc ne? Mēs taču sarunās sakām: labs prezidents, slikts prezidents…

Ar šo jābūt uzmanīgiem. Viens variants – prezidents, kas ir tautas vēlēts, kam ir plašas pilnvaras. Tur, protams, ļoti daudz un rūpīgi vērtē, kādas politikas viņš ir īstenojis, ieviesis, cik labi spēj reaģēt uz kādiem problēmjautājumiem. Un tad ir tā saucamie neizpildvaras prezidenti, kas tiešām ir ar kaut kādu pilnvaru apjomu, kuras nav visaptverošas, kam nav tiešu izpildvaras pilnvaru, kas reprezentē valsti, kam ir vēl kādi atsevišķi uzdevumi un funkcijas.

Mēs, protams, esam otrajā grupā. Tāpēc es teiktu, ka labs prezidents ir tas, kurš spēj ārpus juridiskā rāmja būtiskos jautājumos ietekmēt politisko procesu, dažreiz nepieciešamības gadījumā to līdzsvarot un panākt, ka lietas virzās pareizajā virzienā. Tam ne vienmēr vajadzīgs Satversmē vai likumos noteikts pilnvaru apjoms, tajā brīdī jābūt noteiktam sabiedrības atbalstam.

Jūsu drosmes un pašapziņas līmenis tagad ir audzis?

Domāju, ka tas ir nemainīgs.

Ko jūs gribētu panākt savas prezidentūras laikā?

Es gribētu, lai mūsu valsts kļūtu nedaudz modernāka, noteikti – stiprāka. Gan ārlietu ministra amatā, gan arī tagad redzu tās lietas, kurām mums noteikti jāpievērš uzmanība. Kopumā domāju, ka mūsu valsts aizsardzības sistēma attīstās labi; jā, tur vienmēr būs lietas, ko darīt, bet… Arvien vairāk redzu, ka mūsu valsts iekšlietu sistēma ir ļoti novājināta. Faktiski – vāja.

Tas ir naudas jautājums, tas ir motivācijas jautājums, arī kaut kādu nepieciešamo pārmaiņu jautājums. Bet, ja mēs varētu pietuvoties tam Eiropas Savienības dzīves līmenim, ja varētu pat ne tik daudz ekonomiskajos, cik pašapziņas rādītājos pārvarēt savu mūžīgo mazvērtības kompleksu...

Viens cilvēks, vienalga kādā amatā, to nevar panākt. Ir jāmēģina motivēt valdību, Saeimu. Man tagad brīžam ir sajūta: tiklīdz beidzas Saeimas vēlēšanas, tiklīdz beidzas sarunas par valdības izveidi, viss entuziasms un lielā solīšana noplok, arī dinamika pazūd. Un, lai ko man apgalvotu gan viens otrs politiķis, gan politikas vērotājs, vismaz pēdējo gadu laikā mums ir pietrūkusi politiskā konkurence starp vēlēšanām. Visi pieņem, ka šī valdība ir pati labākā un nevienas citas labākas nebūs. Domāju, tas iekšējās politiskās konkurences, pakausī elpošanas trūkums atstāj ne pārāk pozitīvu iespaidu arī uz mūsu lēmumu pieņemšanas kvalitāti gan tautsaimniecības, gan sociālajos jautājumos. Arī politiskajos.

Manuprāt, nevajadzētu ieciklēties uz to, ka ir tikai viens iespējamais valdības modelis. Ir drusku jāatver iespējas politiskajai konkurencei ne tikai reizi četros gados. Tāpēc patlaban esmu ļoti piesardzīgs, ietekmējot kādas starppartiju sarunas, kādu modeļu meklēšanu, – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka gribētu, lai šā procesa rezultāts būtu dinamiskāks valsts attīstības modelis. Šajā koalīcijā vai citā koalīcijā, tas man nav tik principiāls jautājums.

Principiāli ir tas, ka daudzos jautājumos mēs netiekam uz priekšu tikai tāpēc, ka viens otrs tur ir iestāstījis sev, ka neko citu nevar izdarīt, un tad tā ir politiskā nolemtība uz četriem gadiem. Tajā brīdī, kad kāds sajutīs, ka ir aizstājams, domāju, arī sāks kaut kas kustēties.

Jau divas reizes teicāt: stiprāka un modernāka valsts. “Stiprāka” jūs izskaidrojāt, bet kāda ir modernāka?

Modernāka ir tāda valsts, kurā mēs redzam, ka spējam aiziet no sovjetiskās domāšanas cilvēktiesību jautājumos. It kā mums visi formālie tiesiskuma kritēriji ir: prokurori strādā, tiesas lemj… Labāk vai sliktāk, ātrāk vai ne tik ātri. Nesen lasīju pētījumus, ka mūsu tiesu sistēma Eiropas Savienības līmenī ir diezgan efektīva lietu izskatīšanas ātruma ziņā. Bet cilvēkiem bieži ir sajūta, ka ne vienmēr tā sistēma ir taisnīga. Moderna valsts ir ne tikai tiesiska, bet arī taisnīga. Un ar taisnīgumu mums dažreiz ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Nākamais – esam ļoti ieciklējušies uz procesu. Atrodamies instrukciju un paragrāfu gūstā, un mums liekas, ka katru reizi, kad kāds pārkāpums vai kļūda ir atklāta, vienīgais veids, kā to izlabot, ir likuma grozījums, instrukcijas izdošana… Beigās tajā visā var sapīties, atkal kaut ko pārkāpt, atkal sataisīt skandālu un netikt nemaz uz priekšu.

Jā, diemžēl patlaban mēs neesam uz rezultātu, bet ļoti uz procesu orientēti. Kāpēc tā ir iznācis, grūti pateikt. Jo pirms 25 gadiem bija mērķis: Eiropas Savienība, NATO – tā bija cita situācija. Tagad visi grib dzīvot labāk, grib saņemt lielākas algas, un tas ir dabiski. Visi grib izrauties Eiropas Savienībā un nonākt Lietuvas un Igaunijas līmenī. Bet, kad jāsāk kaut ko darīt, tad a) sākas atbildības pingpongs un b) visi sāk ņemties par to, kādas šausmas – mums tāda procedūra un šitāds process!

Modernāka būtu tāda valsts, kurā mēs būtu daudz vairāk uz rezultātu motivēti, daudz atvērtāki dažādiem viedokļiem, iekļaujošāki. Kur tiešām mēģinām noķert to pasaules elpu kaut vai konkurētspējas ziņā, ekonomisko un tehnisko jautājumu ziņā. It kā ir daudz labu piemēru, bet tajā brīdī, kad tas viss ir jākoncentrē, sākas ļoti interesanti procesi…

Cik tālu man izdotos šos procesus ietekmēt? Labs jautājums, jo patlaban esam nonākuši pie darba varianta – Konkurētspējas veicināšanas komisijas. Mēģināsim savilkt kopā jaunākas paaudzes uzņēmējus un zinātniekus. Ceru, ka jau septembrī varēsim paziņot par komisiju un tās sastāvu. Būs jāpieņem lēmums īstenot labās idejas, un kādam tas būs jādara. To nevarēs izdarīt mani trīs vai pieci padomnieki Rīgas pilī, tas ir jautājums, par ko jāvienojas Saeimai, valdībai, un vienoti jāstrādā. Ja ne, lūdzu, dodiet alternatīvus priekšlikumus, savas idejas! Pašlaik ir tā, ka mums ir ļoti daudz plānu, stratēģiju, vīziju, bet ar izpildi tā ir, kā ir.

Katram darbam ir sava garoziņa. Kuri varētu būt jums nepatīkamākie no Valsts prezidenta amata pienākumiem?

Es vēl neesmu līdz visiem pat ticis! Man priekšā vēl ir darbs ar Apžēlošanas dienestu, iepazinos tikai ar dienesta vadītāju un izgājām cauri šiem darba pienākumiem, bet neesmu skatījis nevienu lietu. Tas ir sarežģīts un atbildīgs process, jo cilvēki, izciešot sodu par saviem nodarījumiem, noziegumiem, prasa, lai viņi tiktu atbrīvoti. Taču domāju, ka tas ir process, kas man varētu būt interesants. Cik tas ir patīkams vai nepatīkams, cik ar garozu saistīts, es tiešām vēl nezinu. Pieļauju, ka tā var būt viena no sarežģītajām lietām.

Protams, gan jau arī ikdienas politiskie procesi radīs galvassāpes, gan būs vēl kādas lietas, kas nāks priekšā, par kurām varētu runāt kā par garoziņu.

Un tie patīkamie darbiņi, ko jau esat atklājis?

Man ļoti patīk tikties ar cilvēkiem. Dažādiem. Varbūt viens no vissatraucošākajiem, bet arī fantastiskākajiem mirkļiem bija otrā darba diena un Dziesmu svētku noslēguma koncerts.

Tikties ar cilvēkiem, aprunāties, uzklausīt, pateikt paldies vai uzmundrināt – pagaidām tā ir tā darba labā daļa. Valsts vārdā teikt paldies vienmēr ir patīkami. Valsts vārdā lamāties... nē, nav patīkami.

Pēc jūsu gaitu sākuma saprotu, ka mēs jūs gan redzēsim, gan jutīsim. Jo ir bijuši prezidenti, ko redzējām diezgan maz.

Kā lai noformulē “just vai nejust prezidentu” – to es nezinu…

Nupat sveicāt aktieri Jāni Kubili 100 gadu jubilejā...

Tā bija spoža tikšanās.

Kādreiz arī pats izdomājat, kurus jubilārus gribat sveikt, vai tas vienmēr ir jūsu komandas piedāvājums?

Nūuu, zināt, rit trešā nedēļa amatā… Pamatā, protams, priekšlikumi, kalendārs nāk no kolēģiem. Bet nebija divu domu, ka pie aktiera Jāņa Kubiļa vienkārši ir jābrauc. Saprotiet, ja jums ir jāsveic simtgadnieks un jūs dārza vidū sagaida stalts vīrs un kārtīgi paspiež roku, un jūsu saruna ir par starptautisko politiku un teātri... Tas viņa prāta asums, tas spars nevar atstāt vienaldzīgu. Lai viens otrs piecdesmitgadnieks būtu tāds, kāds ir Jānis Kubilis!

Protams, ir pasākumi, par kuriem saku, ka noteikti gribu to darīt. Trīs nedēļu laikā vēl neesam saplūkušies par to, kurp noteikti braukt vai nebraukt, bet domāju, ka mēs te vienu otru reizi vēl padiskutēsim…

Turpinot simtgadnieku tēmu, vai jums ir kāda recepte, ko pats darāt, lai 100, nu, kaut vai 80 gadus sagaidītu labā prāta stāvoklī?

Ļaujiet man četrus gadus nostrādāt… (Smaida.) Ja nopietni, man vienkārši patīk ļoti daudz staigāt. Mani drusku pavelk uz zoba arī apsardzes virsnieki par to, ka viņiem arī būs ļoti laba staigājamā forma.

Mazliet jocīgs jautājums: ja es kļūtu par prezidenti, mani bieži vien piemeklētu viltvārža sindroms – vai tiešām esmu īstajā vietā... Vai jums nerodas tādas domas?

Nu, pēc šā jautājuma es par to padomāšu. Hmm.

Kā jums liekas, vai prezidents ir jāmīl, ar viņu jālepojas? Kādām jābūt mūsu emocijām par savu prezidentu?

Pateikšu, ko noteikti nevajadzētu darīt ar prezidentu… Ko darīt pozitīvā nozīmē, katrs var izdomāt pats. Pilnīgi noteikti nevajag mēģināt viņu dievināt, slavināt, glorificēt. Prezidents ir tāds pats cilvēks kā visi. Ar saviem trūkumiem, ar savām stiprajām pusēm. Jā, ir kaut kādas noteiktas funkcijas, ir noteikta valsts reprezentēšana un tās pārstāvēšana – gan iekšēja, gan ārēja. Bet mēģināt no prezidenta izveidot pārdabisku būtni – to gan nevajag darīt.

Mīlēt, cienīt, kritizēt, aprunāt, neaprunāt – tas ir katra paša ziņā.

Par lepošanos – kas ir tas, ar ko jūs lepojaties: vietas, lietas, cilvēki? Kas jums izraisa lepnuma sajūtu?

Neskanēs ļoti oriģināli, bet es tiešām bieži lepojos ar mūsu cilvēkiem. Vai tie būtu mūsu hokejisti vai citu sporta veidu pārstāvji, vai mūsu dziedātāji. Jo ir bijuši gadījumi, kad esi vizītē kādā tālā valstī un, viesnīcā iebraucot, saki, ka esi no Latvijas, un tad tev atbild: ā, zinu, zinu – Porziņģis, Ostapenko, hokejs, Garanča… Kad cilvēki ir tik daudz sasnieguši, nes valsts vārdu pasaulē, tas ir tiešām fantastiski! Vai kad pēkšņi ārpus Latvijas brīnās – kā, jums Dziesmu svētkos ir tāds fantastisks koris!

Varbūt ne visi ir gatavi nosēdēt piecarpus stundas noslēguma koncertā, bet tā sajūta, redzot kādus fragmentus, arī ir vienreizīga! Cilvēki, kas atbrauc šurp no citām valstīm, ierauga mūsu arhitektūru, pamācās vēsturi, bieži maina viedokli, un parasti uz ļoti pozitīvu. Mēs ikdienā bieži vien par to visu neatceramies, bet, patiesību sakot, pārstāvot valsti ārpusē kā ārlietu ministram, jo vizītes kā prezidentam man vēl priekšā, tu vari kārtīgi izjust to lepnumu.

Man liekas, ka prezidents ir tā profesija, kurā jāmīl cilvēki…

Es gribētu teikt: būtu labi, ja jebkurš valstsvīrs un valstssieva mīlētu!

Arī celtnieks un ārsts…

…arī skolotājs un žurnālists.

Bet kā jūs sevī šo mīlestību atjaunojat? Tā, lai nesacietētu, nekļūtu tāds… skarbs?

Nu, kādreiz jābūt arī skarbam.

Kad?

Visādi gadījumi ir bijuši.

Bet, atbildot uz jautājumu, domāju, pirmām kārtām jāmēģina ieklausīties cilvēkos. Tā mums Latvijā dažreiz pietrūkst. Mums patīk daudz runāt, bet maz klausīties. Sociālajos tīklos šausmīgi daudz rakstām, bet maz lasām. Tas ir tas, kā mums drusku pietrūkst, dažreiz arī lēmumu pieņēmējiem politikā. Lai cik tev liekas, ka tava ideja ir ģeniāla, lai kāda būtu tava apsēstība ar to, ka tu tagad nāksi un ieviesīsi kaut kādas izmaiņas, varbūt ieklausies! Man vienu otru labu padomu devuši ne jau titulēti eksperti vai zinātnieki, bet esmu to dzirdējis kādā mazākā pilsētā vai laukos pilnīgi nejauši. Vai kādu viedokli.

Vairāk klausīties. Mazāk plātīties ar garām, plašām runām.

Esat slavens ar sociālo tīklu lietošanu, asprātīgām frāzēm, vai tagad sevi vairāk cenzējat?

Nē.

Un joprojām visu rakstāt pats?

Jā.

Par Latvijas tēlu – diskusijas mums ir jau daudzus gadus…

Šito labāk nesāksim! Nekādu mākslīgo tēlu mēs nekonstruēsim! Visa tā zemē nomestā nauda – ekspertu piesaiste un ņemšanās – bija pilnīgi bezjēdzīga. Latvijas tēlu nevar uzkonstruēt. Latvijas tēlu Latvija veido pati katru dienu. Un, ja mēs nevaram vienoties par kaut kādām lietām un izdarīt, tad mūsu tēls būs slikts. Ja mēs kaut ko labu izdarām, tad par Latviju runā. Zinu, ka man būs ļoti daudz kritiķu par šo, bet es kā ārlietu ministrs esmu ar šo ņēmies vairākus gadus.

Jā, ir nepieciešamas mārketinga stratēģijas, ir nepieciešama Latvijas popularizācija investoriem, bet tad, kad mēs sākām ņemties... Nu, paskatieties, kādi tik saukļi mums bijuši! Latvija “Best Enjoyed Slowly”, “Latvija – zeme, kas dzied”, “...kas ēd”, kas... nezinu, ko vēl dara… Pirmām kārtām mēs esam sajukuši paši – tādā sevis izpratnē. Igauņiem gāja labāk, tāpēc ka viņi nolēma ne tik daudz Igaunijas veidot tēlu, cik attīstīt digitālās tehnoloģijas un konsekventi gāja uz priekšu. Neba viņi “tēlu” veidoja, viņi veidoja savu Igaunijas ekonomiku. Mēs ik pa brītiņam esam mocījušies starp “Latvija – tranzītvalsts”, “Latvija – banku valsts”, “Latvija vēl kaut kāda valsts”, kaut ko mēģinājuši stāstīt… Vienu brīdi bija četras nosacīti konkurējošas stratēģijas: kaut ko Rīga darīja, kaut ko Latvija darīja, kaut ko darīja tūristiem, kaut ko investoriem…

Es teiktu tā: ja nākamais ārlietu ministrs gribēs “veidot Latvijas tēlu” – droši! Personīgi uzskatu, ka nekāda mākslīga tēla veidošana nav iespējama. Ja mēs būsim sekmīgi savas valsts attīstības vilcēji, ja spēsim izrauties un iet uz priekšu, arī tēls mums būs. Ja nebūs, jūs varat pasūtīt simtiem tūkstošu vērtus pētījumus, aicināt vislabākos ekspertus, kas iedos vislabākos padomus, kurus uzreiz noliks kaut kur malā… Vai arī nevarēs vienoties, kādam liksies, ka tomēr nav labi.

Zemē nomesta nauda. Labāk strādājam, lai valsts ir attīstīta, moderna un stipra, tad arī tēls būs.

Kā jums pašam šķiet, kas mums būtu jāzina par sava prezidenta privāto dzīvi? Cik informētiem mums jābūt?

Atklāti sakot, tā ir pašas amatpersonas izvēle, ko publicēt. Ar vienu mazu izņēmumu, kas attiecas uz valsts amatpersonas deklarāciju.

Tā ir arī tāda interesanta sabiedrības nostāja – puse sabiedrības saka: “Mani neinteresē amatpersonu privātā dzīve”, otra puse iebilst: “Nē, tomēr jārunā un jāskaidro, jo tas ir visu interesēs.” Ļaušu izšķirt katram pašam.

Bet vai jūs aizvaino vai kaitina tas, ka jums uzdod jautājumus par privāto dzīvi? Kāda ir jūsu reakcija?

Pilnīgi vēsa. Cik nu ir nepieciešams, atbildu, nevienam pats neuzbāžos. Kad jautājumi bija, atbildes tika saņemtas. Domāju, tas nevienu vairs īsti neinteresē. Jo, manuprāt, tā ir tā joma, kur žurnālistiem ir tiesības pajautāt un amatpersonai ir tiesības izvēlēties to vai citu atbildi. Un tad jāsaprot, vai tā atbilde būs tā, kas apmierinās cilvēkus, vai viņi interesēsies vairāk un vai tas būs pašai amatpersonai ar plusa vai mīnusa zīmi.

Kā jums pašam šķiet, jūsu kļūšana par prezidentu ir likumsakarība vai tomēr nejaušība? Jūs uz to kaut kā gājāt? Gribējāt to?

Ak dievs… Pirms dažiem mēnešiem, kaut kad martā, es teiktu, ka tas nav iespējams… Lai gan bija tāda diezgan jautra epizode. Kovida laikā es kā ministrs gandrīz nebraucu un vispār nevarēju braukt reģionālās vizītēs. Bet pēc tam bija vēlēšanu laiks.

Man kā ministram pirmā vizīte pēc ilgāka pārtraukuma bija uz Liepāju un Kuldīgu. Abas ļoti nozīmīgas no Ārlietu ministrijas viedokļa: Kuldīga patlaban cīnās par iekļūšanu UNESCO Vēsturiskā mantojuma sarakstā un Liepāja ir 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Plus vēl paskatīties un sajust to uzņēmēja elpu – eksportspējīgos uzņēmumus.

Bija ļoti labs, jauks brauciens, pēc kura pēkšņi sākās runas, ka tā bija gandrīz prezidenta kampaņa. Es smējos martā… Vēl aprīlī smējos. Maijā man smiekli vairs nenāca. (Smejas.) Tagad vairs nevienam nepierādīšu, ka tā bija pilnīga apstākļu sakritība.

Es teiktu tā: šajā brīdī tā tomēr bija vairāku apstākļu sakritība. Ja nebūtu sanācis tā, ka koalīcija nekādi nevarēja vienoties par vienu kandidātu, sākot ar Levita kungu, tad parādījās Pīlēna kungs, ja būtu kaut kādi mēģinājumi meklēt savstarpējus kompromisus, ja vienā brīdī es pateiktu vieniem vienu, otriem – ko citu, es domāju, mēs šo interviju rīkotu ārlietu ministra kabinetā vai vispēr nerīkotu, jo saruna ar ārlietu ministru “Pastaigai” jau bija pirms diviem gadiem.

Cik tālu uz priekšu jūs plānojat savu dzīvi? Vai redzat to, sapņojat par nākotni?

Tagad man ir ļoti skaidri iezīmēti nākamie četri gadi. Vairs nav ko plānot, tas nu ir skaidrs.

Un ko jūs varētu darīt pēc saviem prezidenta gadiem?

Sagaidīsim to prezidenta gadu nobeigumu… (Smaida.)

Jums nav nekādu sapņu, sapnīšu?

Sapņi un sapnīši ir katram. Ne vienmēr par tiem vajag runāt pirms laika.

Ko mēs par jums nezinām, bet ko jūs šajā intervijā varētu atklāt?

Man ir šausmīgs raksturs. Bet to jau visi zina.

To zina padotie. Man šķiet, ka jums ir laba humora izjūta un visnotaļ patīkams raksturs. Varu lūgt atklāt vismaz vienu jūsu šausmīgā rakstura pazīmi?

Pamēģiniet nokavēt kaut vai trīs minūtes… vai piecas.

Tā ir precizitāte vai sīkumainība?

Vieniem precizitāte, citiem sīkumainība. (Smejas.)