Gruzija pēdējos gados ir modē. 12 iemesli, kāpēc turp doties

1. Romantika

Draudzību Gruzijā ciena visaugstāk, bet mīlestību… tās fluīdi šeit plīvo gaisā. Tbilisi viegli varētu vinnēt Parīzi sacensībās par pasaules romantiskākās pilsētas godu. Šeit ir viegli iepazīties, viegli iemīlēties… Tiesa, tikpat viegli ir arī vilties. Gruzijai ir sava mīlestības pilsēta – Signahi, kur, tāpat kā Lasvegasā, var noslēgt laulības jebkurā diennakts stundā (un šīm laulībām būs juridisks spēks attiecībā uz  jebkuras valsts pilsoņiem).

Taču visiespaidīgāk gruzīniski lielu mīlu simbolizē ģeniālā primitīvista Niko Pirosmani (1862. – 1918.) liktenis. Trūcīgais mākslinieks autodidakts iemīlējās franču aktrisē Margaritā de Sevrā, uzgleznoja viņas portretu, tad, pārdevis visu savu mantību, darbnīcu ieskaitot, nopirka miljonu – vai vismaz vairākus tūkstošus – rožu un lika aizvest ziedus uz namu, kur bija apmetusies skaistule (jā, Raimonda Paula slavenais sārto rožu hits vēsta tieši par šo notikumu).

Aktrise jutusies glaimota, pat noskūpstījusi Niko uz lūpām, taču ar to šis stāsts arī beidzies. Atbilstoši citām ziņām, mīlas sakars tomēr raisījies, bet lai vai kā – vēlāk Margarita aizbrauca, Pirosmani palika un, uzticību savai mūzai lolojot, tā arī nekad neapprecējās. Viņš dzīvoja dziļā nabadzībā un mira 56 gadus vecs. Stāsta, ka 1968. gadā, kad Luvrā notika viņa darbu izstāde, kāda parīziete ik dienu nākusi uz muzeju un ilgi kavējusies pie Margaritas portreta… Tagad šo un citas Pirosmani gleznas var apskatīt Tbilisi Mākslas muzejā. Savukārt Pirosmani vārds jau sen kļuvis par Gruzijas zemes un tautas zīmolu.

2. Tbilisi pagalmiņi

Gruzijas galvaspilsēta ir līdz malām pilna ar veclaicīgumu – majestātiskas katedrāles un omulīgas mazas baznīciņas, draudīgais Narikalas cietoksnis, ar mīlestību atjaunoti vecā centra kvartāli. Tomēr vislabāk pilsētas dvēsele sajūtama, ielūkojoties pavisam parastā Tbilisi pagalmā. Pabalējuši koka nami ar griezumu rotātiem balkoniņiem, uz auklām žūstoša veļa, sadzīves skaņas, kas plūst no verandām.

Šķiet, laika rats te pagriezts savus simts gadus atpakaļ. Nu, kur vēl atradīsiet ko tādu modernas lielpilsētas pašā centrā? Taču pasteidzieties: tagad Tbilisi renovē tik rosīgi, ka jau pēc dažiem gadiem viss šis drupu un graustu skaistums būs izgaisis un pagalmiņi kļūs glancēti tīri un pastkartīšu cienīgi perfekti.

Cerams, paliks vismaz veļas virves. Runā, ka Venēcijas iedzīvotājiem municipālā vara uzlikusi par pienākumu žāvēt drēbes tieši tā –  autentiskas noskaņas labad.

3. Mūsdienu arhitektūra

Lai kā gruzīni vērtētu savu bijušo prezidentu Mihailu Saakašvili, ar labu vārdu viņu joprojām piemin par arhitektoniskajām pārmaiņām. Saakašvili ideja, ka tiesvedības un policijas darbam jākļūst absolūti caurspīdīgam, tika iemiesota burtiski – visas šo nozaru pārvaldes ēkas ir stiklotas, turklāt ārkārtīgi modernas pēc formas (projektu autori ir galvenokārt itāļi). Iekšlietu ministrijas galvenais birojs atgādina milzīgu stikla vilni, kas naktī laistās daudzkrāsainās ugunīs.

Justīcijas nams no augšas līdzinās ziedam ar 11 izliektām ziedlapām. Saakašvili valdīšanas laikā Tbilisi tika uzbūvēts stiklotais gājēju Miera tilts un Rikes parka kultūras iestāžu komplekss – mirdzoša futūristiska konstrukcija divu grandiozu periskopu veidolā. Tas viss ideāli ierakstās pilsētvidē un nepavisam nebojā kopējo ainavu. Turklāt līdzīgas arhitektūras formas var ieraudzīt ne tikai metropolē, bet arī provinces pilsētās. “Paldies Mišam,” kā mēdz teikt Gruzijā.  

4. Ielu tēlniecība

Reti kura pilsēta var sacensties ar Tbilisi mākslas objektu skaitā uz katru platības kvadrātkilometru. Ikvienā ieliņā, ikvienā skvērā un teju vai katrā pagalmā ir kāds skulpturāls tēls – tradicionāli veidots vai avangardisks, ar patosu vai humora devu apveltīts, reālam vai iedomu varonim par godu tapis. No jebkura pilsētas skatupunkta redzama gigantiskā Māte Gruzija – sieviete, kura vienā rokā tur vīna kausu, bet otrā – zobenu (“Dzer vai mirsti!” – tā par Mātes simbolisko nozīmi joko paši gruzīni).

Abās Rustaveli prospekta malās dzīvojas 50 miniatūri bronzas cilvēciņi, kā izkāpuši no senās Gruzijas ikdienas: mednieks, sīkbodnieks, ielu muzikants, klauns, dzīru vadītājs tamada… Tos radījis jaunais gruzīnu tēlnieks Levans Budžiašvili, un var piebilst, ka viņš, tāpat kā Pirosmani, mākslinieka arodu apguvis pašmācībā. Savukārt vecpilsētā pie raupja akmens mūra redzams iespaidīgs piemineklis Tbilisi iedzimtajam, režisoram ar pasaules vārdu Sergejam Paradžanovam. Tas veidots atbilstoši slavenajam fotoattēlam, kurā Paradžanovs plīvojošā mētelī puspalēcienā, pusdejā skrien pa vienu no Tbilisi ieliņām.

5. Sērūdeņu pirtis

Pašā Tbilisi centrā plūst sērūdeņraža avoti. Tiem pilsēta var pateikties ne vien par nosaukumu (‘tfili’ gruzīniski nozīmē ‘silts’), bet arī par savu izcelsmi. Leģenda stāsta, ka pirmais gruzīnu cars Vahtangs Gorgasali, devies medībās apkaimes kalnos, palaida savu vanagu pakaļ fazānam. Vanags, noķēris putnu, kopā ar to iekrita avotā. Fazānu izvilkuši kūpošu, jau izvārītu, un caram vairs nebija jārūpējas par vakariņām. Izlēmis, ka šo zīmi sūta Augstākais, Vahtangs pavēlēja pie avota dibināt pilsētu – un tā radās Tbilisi.

Pirmās pirtis persiešu stilā te uzbūvētas jau 14. gs. un būtībā kopš tā laika nav sevišķi mainījušās, bet tagad tās ir viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem. Jau gadsimtiem te veselību uzlabojuši slaveni ļaudis: Puškins, Dimā tēvs, Stings… Īpaši jāņem vērā tas, ka sēravotu ūdens pirtī ir ārkārtīgi karsts (jo augstāka ūdens temperatūra, jo vairāk vērtīgo vielu iesūcas ādā). Tāpēc – atšķirībā no somu vai krievu pirts klasiskajām procedūrām – te vispirms jāiemērcas aukstā ūdens baļļā, tikai pēc tam jāmetas karstajā. Bet, ja tas šķiet grūti vai pat neiespējami, uzmundriniet garu ar frāzi: “Kas bija pa spēkam Puškinam, izdosies arī man!”

6. Rezo Gabriadzes marionešu teātris

Pastaigājoties pa Veco Tbilisi, nevar nepamanīt savādu, druknu un greizu tornīti ar pulksteni. Rau, te arī ir teātra ieeja. Torņa balkoniņā ik stundu parādās eņģelis un zvana savu nelielo zvanu, bet tieši pulksten 12 dienā notiek vesela leļļu izrādīte. Šā brīnuma autors ir Rezo Gabriadze, unikāls cilvēks un personība.

Scenārists, kura spalvai pieder vairāk nekā 30 filmu, tostarp padomju laika kulta lenšu Neskumsti!, Mimino un  Kin-dza-dza, sižets un teksti, mākslinieks un leļļu mākslinieks, režisors un scenogrāfs. Viņa izrādes Ramona – divu lokomotīvju mīlestības stāsts – un Staļingrada, kur Otrais pasaules karš traktēts no varones skudras redzesleņķa, ir pasaulslavenas un, iespējams, visu laiku labākās leļļu teātra žanrā.

Biļetes ir jārezervē ļoti laikus, taču tad, ja uz izrādi tikt neizdodas, noteikti apmeklējiet kafejnīcu Neskumsti! kaimiņu mājā. Tās interjera dizainu radījis pats Gabriadze – turklāt visu, no gleznām un skulptūrām līdz mēbelēm, aizkariem un ēdienkartei. Piedāvājumā tradicionālā gruzīnu virtuve, ko pušķo asprātīga dzērienu karte fusion stilā – Čača (gruzīnu brendijs) ar martini, Tekila ar tkemali (Kaukāza plūmīšu mērci).

7. Vīns

Ja ir pietiekami daudz laika, aizbrauciet uz Alazani ieleju, kur visgarām upei jūs daiļrunīgi sveiks pazīstami ciematu nosaukumi – Cinandali, Napereuli, Mukuzani. Te ir Kahetija, vislielākais un slavenākais Gruzijas vīndarīšanas reģions.

Obligāti apmeklējiet vīna pagrabu Harebas vīna darītavā, jo šajā 7,7 km garajā, klintī izcirstajā tunelī ir pārstāvētas visas Gruzijas vīna nozares pērles, turklāt degustācijas norisinās brīnumskaistā vīriešu kora pavadījumā. Uz rietumiem no Tbilisi ir jauks restorāniņš Iago’s Wine, kur var nomēģināt biosertificētu vīnu, kas darīts pēc senas gruzīnu tehnoloģijas (ko UNESCO atzinusi par vērtīgu nemateriālās kultūras mantojumu).

Vīnu te raudzē apjomīgos māla traukos kvevri, ko ierok zemē, dažs no šiem podiem ir ap 300 gadu vecs. Lai jūs nemulsina vīndara un restorāna īpašnieka vārds – Jago (Bitarišvili). Viņš jūs pabaros un padzirdīs bez kāda šekspīriska viltus, no sirds!  

8. Gastronomija

Ir velti cerēts braukt uz Gruziju, lai novājētu (vai vismaz paliktu līdzšinējās svara robežās). Te ēd daudz un ilgi, bet ēdieni ir kalorijām bagāti un ārkārtīgi garšīgi. Pat pārliecināti veģetārieši Gruzijā izjūt vājumu, sacivi, čahobili vai harčo zupas aromātu kārdināti. Turklāt ēdiena kvalitāte un garša nav tieši saistīti ar restorāna rangu un tā ārieni.

Galvaspilsētas centrā ir vairākas diennakts ēstuves, kur jebkurā laikā tiksiet pie čeburekiem vai hinkāļiem. Pirkt ēdienu no ceļmalu letēm (piemēram, maršrutā Tbilisi – Kahetija) ir absolūti droši. Diemžēl Rustaveli prospekta specializētais veikaliņš Lagidzes ūdeņi, kurā bija nopērkamas burvīgas limonādes, tagad ir slēgts, taču šos gruzīnu izpildījumā tik īpašos dzērienus var nobaudīt daudzos restorānos.

Nu, bet absolūtas must vietas ir slavenās gruzīnu šefpavāres, apburošās dāmas un TV zvaigznes Meriko Gubeladzes ēdināšanas iestādes – kafejnīca Leila Tbilisi vecpilsētā un restorāns Melnā lauva Sosolaki rajonā: fantastisks interjers un tradicionālā gruzīnu virtuve jaunā lasījumā.

9. Boržomi

Pēc dāsnām dzīrēm un vīna plūdiem, no kuriem Gruzijā jums, visticamāk, neizdosies izvairīties, ieteicams organismu savest kārtībā ar Boržomi minerālūdeni. Tikai pusotras divas stundas brauciens no Tbilisi – un būsiet nonākuši apburošā kūrortpilsētiņā, ko sauc par Boržomi Aizu. Vieta ir vēsturiska – bijusi cieņā jau pie Krievijas cariem (ir pat saglabājusies Romanovu dinastijas rezidence).

Gleznainā  parkā – milzu koki, kalnu upīte un franču inženiera Eifeļa (jā, jā, tā paša Eifeļa) projektēts paviljons – tieši no zemes plūst dziednieciskā ūdens avots. Bez pārtraukumiem un bez maksas. Ja gribat nodrošināties ar minerālīša krājumiem, tepat ir pieejams plašs jebkāda tilpuma plastmasas taras klāsts. Pudeles un kannas suvenīru kioskos pārdod tikpat intensīvi kā kalnu gastronomijas delikateses – priežu čiekuru ievārījumu (labi palīdz pret bronhītu) un kalnu kastaņu medu.
Naktsmītņu piedāvājums Boržomi Aizā ir daudzveidīgs: no privātiem dzīvoklīšiem līdz greznajam pieczvaigžņu hotelim Rixos Borjomi ar izslavētu SPA centru.  

10. Staļina muzejs Gori

Diktatora muzejs? Jā, iespējams, visneviennozīmīgākais tūrisma galamērķis Gruzijā. Un tomēr tūristu te ir ļoti daudz. Arī ekspozīcija samērā interesanta: dokumenti, fotogrāfijas, vadoņa personīgās mantas un dāvanas no dažādām pasaules valstīm, pat bruņu vagons, kurā Staļins apbraukājis padomju zemi, un šurp pārvests koka nams, kurā mazais Josifs vadījis bērnu dienas. Gidi cenšas izvairīties no politiskiem vērtējumiem un ietur neitrālu, faktos balstītu vēstījuma līniju.

Tomēr laiku pa laikam muzeja zālēs uzplaiksna karsti strīdi. Vērot tūristus un to uzvedību nav mazāk interesanti kā aplūkot eksponātus. Ģimenes bildes ar Staļina skulptūru fonā vai samākslots selfijs pie viņa pēcnāves maskas – tas viss izteic daudz par cilvēka dabu…   

11. Mode

Pēdējā laikā Tbilisi iemantojusi vietu pasaules modīgāko galvaspilsētu topā, bet jau divas no Modes nedēļām, kas notiek šajā pilsētā, ir kļuvušas par starptautiska mēroga pasākumiem. Lielā mērā rietumu pasaules interesi par Gruzijas modi ir izprovocējuši Demna Gvasalija – Balenciaga radošais direktors un sava zīmola Vetements dibinātājs – un Dāvids Koma, kura drēbītes valkā Dženifera Lopesa, Gvineta Paltrova, Bejonsē un citas zvaigznes.

Gruzīniem (un jo īpaši gruzīnietēm) stila izjūta ir asinīs. Viņi vienmēr ir pratuši ģērbties izmeklēti un ar individuālu gaumi, aktuālus griezumus papildinot ar etniskām un vintedža detaļām. Pat ilgajos padomju gados Gruzijā neiznīka  darbnīcas, kur meistari darināja modernus apavus un aksesuārus. Amatnieku prasmes un tradīcijas šeit ir saglabājušās.

Protams, pāragri runāt par lielo modes industriju, taču pietiek uzlūkot vietējo modīgo publiku (abu dzimumu gruzīnu ielas modes zvaigznes spēj aizēnot pat parīziešus un milāniešus), lai saprastu – šai valstij ir milzu potenciāls!  

12. Daudzbalsība

Vēl viena Gruzijas pērle – daudzbalsīgā kora dziedāšana. Tikai un vienīgi vīriešu nodarbe, kas var būt kā profesija, tā vaļasprieks. Visspilgtāk tā izpaužas, skandējot galda dziesmas mielastu laikā, kas gruzīniem nav nekāda vienkāršā pasēdēšana – tas ir vesels rituāls, pasaules kārtības organizēšanas un uzturēšanas veids.

“Labi sēžam” gruzīnu gaumē obligāti nenozīmē galdu, kas klāts tā, ka lūst no labumiem. Pietiek ar pudeli vīna, maizi, sieru, zaļumiem. Un obligāti – tas gan obligāti! – jābūt dziesmām uz trim balsīm. 2001. gadā UNESCO iekļāva gruzīnu daudzbalsību savā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Gribat dzirdēt, kā gruzīni dzied sev, nevis publikai? Vakarā iegriezieties restorāniņā Old City Wall Tbilisi vecpilsētas centrā. Tur pie galdiņa sēž četri vīri. Vienkārši sēž, sarunājas, iedzer pa malkam alus, līdz kādā brīdī sāk dziedāt – ne skaļi, ne traucējot apkārtējiem, taču tā, ka gribas vienā mirklī atlikt malā galda piederumus un izkust, izplūst šajā dievišķajā skaņu harmonijā.

Protams, viņi ir profesionāli dziedātāji, ko restorāna īpašnieki nolīguši atskaņot vakara muzikālo pavadījumu. Taču viņi dara savu darbu tik neuzbāzīgi, bez krogus mūziķu banalitātes, ka rada īstas mājas gaisotnes iespaidu.

Laiku pa laikam pie dziedātāju galda piesēst arī pats iestādījuma saimnieks. Nē, viņš nedzied – viņam piemīt citi talanti. Vienkārši kaifo, tāpat kā visi citi, kuri tobrīd ir šajā zālē.