"Vai es biju skarbs? Varbūt," NMPD ārsta palīgs Alvis Osmanis par to, kā mediķi glābj dzīvības

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) mediķu darbs ir viens no atbildīgākajiem un izaicinošākajiem veselības aprūpes posmiem. Ātra un precīza lēmumu pieņemšana, kā arī spēja strādāt kā labi saliedētai komandai bieži vien izšķir dzīvības un nāves situācijās. Komandas līderim jābūt ne tikai profesionālim, bet arī stratēģim, kurš redz kopainu un spēj nodrošināt, ka katrs komandas loceklis zina savu uzdevumu un rīkojas sinhroni. Tāds ir arī Alvis Osmanis, NMPD neatliekamās medicīnas ārsta palīgs, izbraukumu brigāžu vadītājs, ārsta speciālista otrā ārstniecības persona, Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas lektors.

Laiks = smadzenes

NMPD mediķi piedalījās Angels Initiative apmācībās Train the Trainer intensīvajā programmā - Angels Initiative ir Eiropas Insulta organizācijas (European Stroke Organisation) atbalstīta programma insulta ārstēšanas kvalitātes uzlabošanai un optimizēšanai visā pasaulē. Viens no tās galvenajiem elementiem ir Train the Trainer iniciatīva, kas tika sākta 2017. gadā, lai paplašinātu piekļuvi augstas kvalitātes insulta aprūpei.

“Šī pieredze sniedza iespēju ne tikai atsvaidzināt esošās zināšanas, bet arī apgūt jaunas prasmes, iepazīt citu valstu pieeju un apgūt dažādus tips and tricks, lai mēs varētu kļūt par pārmaiņu “aģentiem” savās komandās, vēlāk uzlabot ikdienas darbu un kā komanda kopā pacelt insulta aprūpi jaunā līmenī,” stāsta Alvis Osmanis, atgriezies no profesionālām mācībām.

Viņš uzsver: “Protams, “zelta standarts” paliek nemainīgs, un arī sauklis “Laiks = smadzenes” joprojām spēkā. Jo ātrāk insulta pacientam sniedzam palīdzību, jo vairāk smadzeņu šūnu var saglābt un līdz ar to – saglabāt arī dzīves kvalitāti.

Alvis akcentē, ka šajā procesā svarīga ir ne tikai mediķu profesionalitāte, bet arī stratēģiska domāšana, precizitāte, komandas darbs un saskaņota sadarbība starp visiem posmiem, sākot no NMPD brigādes, slimnīcas personāla un beidzot ar rehabilitāciju.

“Tā ir viena ķēde, un tai jāstrādā kā vienotam mehānismam,” viņš saka un arī atgādina, ka šo ķēdi iesāk tieši apkārtējie cilvēki. “Būtisku lomu spēlē tie, kuri pirmie pamana insulta pazīmes. Viņu spēja ātri atpazīt situāciju un nekavējoties izsaukt neatliekamo palīdzību ir izšķiroša.”

Visi zina, visi ir gatavi

Galvenā atziņa, ko Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izbraukumu brigāžu vadītājs Alvis Osmanis ieguva Angels Initiative apmācībās, ir lepnumu rosinoša – Latvijā insulta ārstēšana ir dimanta līmenī.

“Ir zelta līmenis, ir platīna, bet visaugstākais novērtējums – dimanta līmenis – apliecina izcilību. Un to ir saņēmušas divas mūsu slimnīcas – Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca un Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Tas nozīmē, ka tās spēj sniegt insulta pacientiem neatliekamo palīdzību visaugstākajā līmenī, kāds ir atzīts visā Eiropā. Tas ir prestiži, un tas ir nopietns kvalitātes apliecinājums. Arī mēs, NMPD, mērķtiecīgi virzāmies uz šo standartu ievērošanu. Plānojam apkopot savus datus, analizēt un pilnveidot procesus, lai būtu daļa no šīs izcilības ķēdes,” stāsta Alvis Osmanis.

Runājot par NMPD lomu insulta gadījumā, viņš uzsver: “Mūsu uzdevums ir nezaudēt nevienu sekundi. Tāpēc, pirms vēl izkustamies no vietas, kamēr tiek piesprādzētas jostas, lai pacients braukšanas laikā būtu drošībā, kamēr pacients tiek sasegts, jau zvanām attiecīgajai slimnīcai, ka ieradīsimies ar pacientu, kuram ir hiperakūts insults. Kas tajā brīdī notiek slimnīcā? Tiek aktivizēts insulta protokols. Ārsts, saņemot informāciju, sāk organizēt izmeklējumus. Par pacienta tuvošanos zina visa komanda – uzņemšanas nodaļa, datortomogrāfijas speciālisti, laboratorija. Viss tiek gatavots vēl, pirms mēs ierodamies. Kad pacients tiek ienests slimnīcā, viņam nav jāgaida – viņš nekavējoties tiek virzīts uz datortomogrāfiju, kur tiek noteikta precīza diagnoze, un neirologs, balstoties uz izmeklējumu rezultātiem, pieņem lēmumu par ārstēšanas taktiku. Tā ir ķēde, kas darbojas precīzi un vienoti, – no pirmajiem simptomiem līdz ārstēšanai. Un tā darbojas tikai tad, ja katrs posms strādā kā vienots mehānisms.”

Glābt, vadīt, sargāt, paredzēt

Katras NMPD mašīnas “sirds” ir tās komanda – trīs cilvēki, kas kopā veido vienotu veselumu. Starp viņiem ir viens, kurš uzņemas vadību, – komandas līderis jeb “šefs”, kā viņi paši saka. Viņš ir tas, kurš pieņem lēmumus, rāda virzienu un vienlaikus domā, kā rīkoties tālāk. Viņš domā ne tikai par pacientu, bet rūpējas arī par visas brigādes darbu, apkārtējo drošību un plāno stratēģiski. Viņa uzdevums ir ne tikai glābt, bet arī vadīt, sargāt, paredzēt.

“Strādājot ar jaunajiem kolēģiem, vienmēr atkārtoju vienu likumu: ja es saku “hop!”, mēs visi lecam – bez jautājumiem, bez vilcināšanās. Tikai pēc uzdodam jautājumus un prātojam, kāpēc. Jo šis darbs ir par uzticēšanos, atbildību un ātru lēmumu pieņemšanu,” stāsta Alvis Osmanis. Viņš izstaro mieru. Viņa acīs ir pārliecība, kas nomierina. Un viņa smaids, šķiet, ir tikpat dziedinošs kā profesionālās prasmes – to, iespējams, jūt tie, kuri viņu sastop savas dzīves visgrūtākajos brīžos.

“Ieejot jebkurā mājoklī, vispirms novērtēju telpu – kā iziet, ja jāskrien, kā evakuēt pacientu, ja katra sekunde ir no svara. Tas nav brīdis smaidam un jokiem. Pacienti bieži ir tik smagā stāvoklī, ka nerunā, daži pat neelpo… Tāpēc smaids nāk pēc tam. Tikai tad, kad darbs padarīts – kad pacients ir slimnīcā, kad viņa sāpes mazinātas, kad apzināmies, ka bijām īstajā vietā un īstajā brīdī. Tad varam uzelpot, un tad ir gandarījums.”

Alvis Osmanis stāsta, ka cilvēks ar insultu, iespējams, nepasaka nevienu vārdu, bet viņa acīs var redzēt visu. “Tur ir pateicība. Par to, ka atbraucām, ka piesedzām ar segu, lai nesalst, ka veltījām viņam savu uzmanību. Mazas nianses, bet tās padara šo darbu cilvēcīgu. Dzīvības vērtu.”

Darbs paredz konkrētību

Un tajā pašā laikā NMPD mediķi neesot vis nekādi “mīlīgie zvēriņi”, ar viņiem nevar “uķi-puķi”. “Kad dodamies uz izsaukumu, mēs vienmēr pieņemam ļaunāko iespējamo scenāriju. Tas ir darbs, kurā nedrīkst būt pārsteigumu, situācija jāizvērtē jau ceļā. Protams, ir gadījumi, kad kāds “piesātina krāsas”, lai tikai mēs atbrauktu. Tad, jā – smaids nebūs tas, ko no mums var sagaidīt,” strikti nosaka Alvis Osmanis.

Viņš skaidro, ka darbs neatliekamajā medicīnā paredz konkrētību. Nav laika kolēģim lēni un pieklājīgi uzdot jautājumu, ja vajag rīkoties tūlīt. Tad tas var būt arī skaļāks uzsauciens vai stingrāka komanda, nevis aiz dusmām, bet tādēļ, lai sadzird.

“Jā, arī pacientam reizēm pasaku kaut ko “skaļāk”. Iespējams, kāds to pārprot, bet ir jāsaprot: mēs strādājam augsta stresa apstākļos, viss notiek ātri un precīzi – mēs izvērtējam, ceļam, nesam, skatāmies, vai sāp, nesāp, kustas, nekustas… Un kustamies paši. Jo tas ir mūsu darbs – glābt, rīkoties un vienlaikus saglabāt skaidru galvu,” skaidro NMPD neatliekamās medicīnas ārsta palīgs, izbraukumu brigāžu vadītājs.

Bet – dzīvē viss ir savādāk

Alvis Osmanis dalās savā pieredzē, sakot, ka cilvēki bieži nesaprot, kāpēc NMPD mediķi uzdod tik daudz jautājumu. Dažiem tā šķiet bezjēdzīga laika tērēšana, bet pat šķietami vismuļķīgākais jautājums var būt ārkārtīgi svarīgs.

“Es nejautāju, lai aizpildītu klusumu. Es jautāju, lai saprastu, kas patiesībā notiek. Kad runāju ar studentiem, vienmēr uzsveru: lai ātri un droši palīdzētu, tev tajā brīdī jābūt autoritātei. Tev jāvada situācija.”

Viņš izstāsta piemēru no dzīves. “Nakts. Mēs ar kolēģi pēc neskaitāmiem izsaukumiem jau esam pārguruši, acis līp ciet. Saņemam izsaukumu: tantei sāp vēders. Braucam! Tante guļ gultā, dēls pusaizmidzis stāv stenderē, turpat aizmidzis suns… Mēs sākam strādāt – pārbaudām vitālās funkcijas, monitorējam sirdi, spiedienu, temperatūru. Tante veras vienā punktā un mirkšķina acis. Es laipni jautāju: “Sakiet, lūdzu, kur jums sāp vēders?” Viņa atteic, ka nezina. Un tajā brīdī es mainu toni: “Kam tad ir jāzina, kur jums sāp vēders?!” Bez kliegšanas. Vienkārši stingri, autoritatīvi. Pamodās visi. Arī suns. Tante uzreiz saprata, ko es viņai jautāju, un parādīja, kur viņai sāp… Aizvedām viņu uz slimnīcu, tur tika veikta operācija, un viss beidzās labi. Vai es biju skarbs? Varbūt. Bet es ieguvu to, kas man bija jāzina. Tajā brīdī svarīgākais nebija būt pieklājīgam – svarīgākais bija reaģēt ātri un precīzi,” skaidro Alvis Osmanis.

Viņš stāsta, ka mediķiem ir arī savi “knifiņi”, kā runāt ar tuviniekiem, kuri, dabiski, grib palīdzēt. “Saskatījušies filmas un seriālus, kur viss izskatās vienkārši, mēģina mums piedāvāt “risinājumus”. Bet – dzīvē viss ir savādāk. Mums ir jāvada process, tāpēc labākais veids, kā viņi var palīdzēt, ir iziet ārā. Un tas ir jāsaprot – mums ir jāstrādā, un katra lieka skaņa, katrs “padoms” var tikai traucēt.”