Kukuļu došanas laikmets! Kriminālā vēsture, ko padomju laiku slavinātājiem derētu atcerēties

Tie, kuri piedzīvojuši padomju laikus, atminēsies, ka sīki kukulīši bija teju vai ikdiena. Ja gribi cilvēcīgu attieksmi, tad ārstam jānes konjaks vai 25 rubļi aploksnē (šī kārtība vēl ilgi saglabājās arī neatkarīgajā Latvijā un aploksnes pat maksāja amatu vienam veselības ministram). Ja gribi kādu deficītu preci – bet tādu skaits sniedzās simtos –, tad pārdevējam vai noliktavas pārzinim iedod desmitnieku. Bija pat īpaša profesija – sagādnieks, kuras pārstāvjiem darba pienākumi paredzēja braukāšanu apkārt pa dažādām bāzēm un rūpnīcām, meklējot nepieciešamās preces saviem uzņēmumiem. Un arī šī gādāšana nebija iedomājama bez dāvaniņām – melnais balzams, Laimas konfektes un tādā garā. Pat augsti nomenklatūras ierēdņi uz Maskavas ministrijām brauca ar dažādām delikatesēm portfelī! Var teikt, ka tā jau nav nekāda korupcija, tikai sīkas dāvanas. Taču arī šīs dāvaniņas skaidri parāda, cik deformēta bija domāšana valstī, kurā kukuļdošana, lai arī skaitījās likumpārkāpums, bija kļuvusi par vispārpieņemtu praksi.

Mahinācijas ar dzīvokļiem

Sākās tas viss vēl Staļina laikā. Nē, patiesībā vēl senāk, jo jau Krievijas impērijā kukuļdošana bija norma, ar kuru galā netika neviens no cariem. Ierēdņu algas bija mazas, tādēļ katrs uzskatīja par pilnīgi normālu lietu piepelnīties, pieņemot kukuļus par tā vai cita jautājuma risināšanu. Revolūcijas un pilsoņu kara laikā ierastā kārtība pajuka, taču jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados kukuļdošana atkal kļuva arvien izplatītāka. No likuma viedokļa gan šis pārkāpums tika formulēts mazliet citādāk – dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana. Taču neļaujiet formulējumam sevi apmānīt – aiz tā vairumā gadījumu slēpās tā pati kukuļņemšana. Piemēram, kukulis namu pārvaldes darbiniekam, lai tiktu pie labāka dzīvokļa vai vispār saņemtu jelkādu dzīvojamo platību. Vai arī milicim, lai tas piever acis uz tirdzniecības pārkāpumiem.

1940. gadā par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu pie atbildības sauca 47 000 cilvēku, bet tūlīt pēc kara, 1946. gadā, jau 82 000 cilvēku. Pēckara pieaugums lielā mērā saistīts ar tolaik samilzušo dzīvokļu problēmu: liela daļa dzīvojamo māju karā bija nopostītas, un cilvēkiem, kuri atgriezās no frontes, gūsta vai bēgļu gaitām, bieži vien nebija kur dzīvot. Namu pārvalžu darbinieki varēja šo problēmu palīdzēt atrisināt, taču ne jau gluži par baltu velti. 1947. gada Krievijas prokuratūras pārskatā secināts, ka vismaz trešā daļa kukuļdošanas gadījumu saistīti tieši ar dzīvokļu lietām.

1950. gadā Maskavā diezgan lielu skandālu izraisīja izmeklēšana, kuras laikā tika konstatēts, ka kukuļus, lai uzlabotu savus sadzīves apstākļus, devuši arī diezgan daudzi padomju elites pārstāvji, piemēram, rakstnieks Konstantīns Simonovs un dziedātāja Klaudija Šuļženko. Pirmais par to, lai saņemtu lielāku dzīvokli, bija samaksājis 25 000 rubļu, bet Šuļženko – 8000 rubļu.

Kā grāmatā Kukuļdošanas māksla raksta šīs tēmas pētnieks Džeimss Haincens, dzīvokļu dēļ kukuļus bija devuši pat varas struktūru pārstāvji. Piemēram, viens no pirmajiem Padomju Savienības Varoņa nosaukuma kavalieriem lidotājs Mihails Slepņevs un vairāki ģenerāļi. Pikantu detaļu visam šim skandālam piešķīra fakts, ka kukuļdošanas mahinācijās bija iesaistīta Vera Čapajeva – jā, jā, tā paša leģendārā pilsoņu kara un anekdošu varoņa Vasilija Čapajeva audžumeita. Viens otrs koruptīvo dzīvokļu shēmu līdzdalībnieks šādā ceļā bija sapelnījis pamatīgu kapitālu, un nelegālajos dzīvokļu apmaiņas un sadales darījumos figurēja simtiem uzvārdu. Izmeklēšanas laikā arī atklājās, ka mahināciju dalībnieki vairākkārt bija uzpirkuši orgānu darbiniekus, lai tie neuzsāktu izmeklēšanu. Beigās gan viņi tomēr iekrita un dabūja cietumsodus no diviem līdz desmit gadiem – diezgan pieticīgi, ja salīdzinām ar sodiem par politiskajiem pantiem.

Vēl viens izplatīts kukuļdošanas lauciņš bija invaliditātes dokumentu kārtošana – invalīdiem pienācās valsts atbalsts, bet to kārtoja ierēdņi, kuri bieži vien nekaunīgi uzprasījās uz dāvaniņām, lai sakārtotu dokumentus. Īpaša kukuļdošanas niša bija tirdzniecības sfēra, kur nācās maksāt lielu naudu, lai tiktu pie amata labākajās un no dažādu mahināciju viedokļa ienesīgākajās vietās. Tā četrdesmito gadu beigās diezgan lielu skandālu izraisīja tā dēvētā Mosminvodtorg lieta. Tas bija uzņēmums, kura pārziņā bija sulu, alus un degvīna tirdzniecības paviljoni Maskavas teritorijā. Lai iekārtotos šajā uzņēmumā par vienkāršu pārdevēju, vajadzēja īstajiem cilvēkiem samaksāt 15 000 rubļu, bet paviljona priekšnieka vieta maksāja divreiz dārgāk. Taču iespējas tirdzniecības laikā blēdīties un šķaidīt alu ar ūdeni bija tik plašas, ka darbā iekārtošanas izdevumus varēja atpelnīt mēneša laikā.

Kukuļņēmēji, kuru nav

Korupcija Hruščova un Brežņeva laiku Padomju Savienībā bija tāda kā virtuāla parādība. No vienas puses, visi zināja, ka, lai lietas varētu ātrāk nokārtot, vajag atbildīgajai personai kaut ko iedot: restorāna šveicaram par iekšā tikšanu rubli vai trīs, santehniķim desmitnieku, noliktavas pārzinim 25 rubļus un tā tālāk. No otras puses, oficiālajā vidē šī tēma bija tabu: kaut gan izmeklēšanā nonāca lietas par kukuļdošanu (gan ne pārāk daudz – vidēji pāris tūkstoši gadā pa visu Padomju Savienību), skaļi par tām nebija pieņemts runāt.  Ja pašķirstīsim tā laika presi, tad atradīsim daudz rakstu par briesmīgo korupciju Amerikā, Itālijā, Rietumvācijā un citās pūstošā kapitālisma valstīs, taču praktiski neko par PSRS. Ja arī avīzēs kaut kas parādījās, tad tās bija sīkas ziņas kaut kur pēdējās lapās.

Piemēram, par trim Frunzes (tagad Biškeka, Kirgizstānas galvaspilsēta) autotransporta parka tehniskās apskates komisijas locekļiem, kuri ņēmuši kukuļus par to, lai par braukšanas kārtībā esošām atzītu tādas automašīnas, kuras varbūt nemaz nedrīkstēja laist uz ceļa. Visi trīs saņēma dažāda ilguma cietumsodus – šāda neliela ziņa parādījās 1976. gada avīzēs. Pāris gadus vēlāk tās rakstīja par kādas Ļeņingradas stacijas priekšnieku, kurš bija tirgojis citām personām rezervētas vilciena biļetes apmaiņā pret polšu un pieciem rubļiem. Uz kopējo kukuļdošanas apmēru fona abi minētie gadījumi bija smieklīgi sīki.

Nopietnāks gadījums aprakstīts 1981. gada Cīņā un noticis tepat Rīgā. Proti, dzīvokļu celtniecības kooperatīva Majak valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Koroļovs vairākus gadus bija ņēmis kukuļus no Purvciema jauno dzīvojamo māju iedzīvotājiem, lai sagādātu viņiem labākus dzīvokļus. Visiem šiem cilvēkiem dzīvokļi jaunajās mājās pienācās pilnīgi legāli, taču ne visi gribēja dzīvot tajos, kas tiem bija iedalīti. Tā kāds mopēdu rūpnīcas Sarkanā zvaigzne virpotājs bija Koroļovam iedevis 100 rubļus, lai viņš nokārtotu, ka virpotājam tiek dzīvoklis nevis pirmajā stāvā, bet otrajā vai trešajā. Par šiem 100 rubļiem valdes priekšsēdētājs atklāja virpotājam lielu noslēpumu: kad notiks dzīvokļu izloze, tad pirmajā aplokšņu rindā ar dzīvokļu numuriem būs pirmais stāvs, otrajā – otrais stāvs un tā tālāk. Pēc visa spriežot, virpotājs nebija vienīgais, kurš zināja šo noslēpumu, jo izloze bija noritējusi kā pa sviestu – tie, kuri bija samaksājuši, dabūja labākos dzīvokļus, bet pārējie to, kas palika pāri. Savukārt kādai VEF konstruktorei Koroļovs bija izkārtojis trīsistabu dzīvokli paredzētā divistabnieka vietā, jo ilgajā mājas celtniecības laikā viņai bija piedzimis vēl viens bērns. Šāds upgrade viņai izmaksāja 200 rubļu. Citi jauno dzīvokļu saņēmēji par savu vēlmju piepildījumu bija norēķinājušies arī graudā – kāds jūrnieks ar Beļģijā pirktu paklāju, bet kāda kasiere ar kafijas servīzi.

Dienvidu republiku dižkorumpanti

Astoņdesmito gadu vidū, sākoties padomju jaunā vadoņa Mihaila Gorbačova aizsāktajai perestrokai un atklātības politikai, ļaudis uzzināja, ka uzvarējušā komunisma zemē tomēr pastāv korupcija. Un vēl kāda! Izrādās, bijušā kompartijas vadoņa Leonīda Brežņeva ģimene gandrīz pilnā sastāvā bijuši rūdīti kukuļņēmēji, bet Vidusāzijas republikās vispār notikušas šausmu lietas un korumpanti teju vai peldējušies zelta un rubļu straumēs. Īpaša uzmanība bija pievērsta Uzbekistānai un tās tobrīd jau mirušajam kompartijas vadonim Šarafam Rašidovam, kura paspārnē bija uzplaukusi īsta korupcijas paradīze. Kukuļus ņēma un deva visi, sākot no tirdzniecības darbiniekiem un beidzot ar partijas sekretāriem. Atklājās, ka gadiem ilgi ir tikuši veikti milzīgi pierakstījumi par valstij nodoto kokvilnas daudzumu – teju vai ceturto daļu ražas uz papīra noformēja kā augstākās kvalitātes kokvilnu, kaut gan patiesībā tā nebija. Iepirkuma cena augstākās un zemākās kvalitātes kokvilnai būtiski atšķīrās, tādēļ papīru kārtotāji varēja kabatā iebāzt astronomiskas summas. Šīs lietas izmeklēšanai pat tika izveidota īpaša izmeklēšanas grupa, kurā apvienoja speciālistus, kas bija atlasīti no visām padomju republikām – tā cerēja izvairīties no izmeklētāju uzpirkšanas, kas būtu neizbēgama, ja izmeklētu vietējie darbinieki. Izmeklēšana ilga vairākus gadus, un pie atbildības par dažādiem pārkāpumiem tika saukti 22 000 cilvēku.

Uzbekistāna nebija vienīgā korupcijas pārņemtā republika. Klīda runas, ka ne mazāks kukuļdošanas vēriens bijis Azerbaidžānā, kur pat partijas sekretāru amati tirgoti par naudu: rajona pirmā sekretāra vieta maksājusi 200 000 rubļu, otrā sekretāra – 100 000 rubļu, augstskolas rektora amats no 100 000 uz augšu, rajona milicijas nodaļas priekšnieka vieta – 50 000 rubļu, rajona prokurora – 30 000 rubļu un tā tālāk. Skaidrs, ka visas šīs amatpersonas savas investīcijas centās atpelnīt, kas bija iespējams tikai koruptīvā veidā. Līdzīga sistēma bija izveidojusies arī Gruzijā, kur, saskaņā ar čekistu savāktajiem datiem, vismaz puse autoinspektoru bija rūdīti kukuļņēmēji. Cīņa pret šīm nebūšanām sākās jau Brežņeva mantinieka Jurija Andropova īsajā valdīšanas laikā, taču lielā mērā tā bija skaidrojama ne tik daudz ar vēlmi iznīdēt kukuļdošanu, kā ar Kremļa klanu iekšējām cīņām, kurās korupcijas apkarošana bija lielisks iegansts novākt no skatuves konkurentus.

Pieticīgie baltieši

Baltijas republikas uz šī fona izskatījās ļoti pieklājīgi, jo te, lai arī kukuļdošana pastāvēja, taču ievērojami mazākos mērogos un partijas sekretāru krēslus neviens netirgoja. Sīkus kukuļus ņēma tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas darbinieki, autoinspektori, komunālo dienestu personāls un citi, kam vien bija tāda iespēja, taču te parasti bija runa par desmitiem vai simtiem rubļu, nevis simtiem tūkstošu.

Kad Gorbačova perestroikas politikas gaisotnē Latvijā tika ieviests īpašs tālrunis (tagad to sauktu par uzticības tālruni), uz kuru ikviens varēja zvanīt un informēt par dažādām nebūšanām, tad lielākoties tie tiešām bija sīkumi. Piemēram, par veikalā atvestu degvīnu bez pavadzīmes vai spekulantiem, kuri pie Laimas pulksteņa tirgo kaut kur tepat Maskavas priekšpilsētā šūtus amerikāņu džinsus, vai par ēdnīcā atšķaidītu krējumu. Krietni retāki bija tādi signāli kā, piemēram, par Rīgas kartonāžas fabrikas direktoru, kurš bija pieprasījis neoficiālus ikmēneša maksājumus no uzņēmuma sadarbības partnera, kolhoza Sarkanais strēlnieks. Fabrika kolhoza vajadzībām ražoja etiķetes, taču nevarēja solīt, ka pasūtījumi vienmēr tiks izpildīti laikā un vajadzīgajā apjomā... ja nu vienīgi direktors katru mēnesi saņemtu aploksnīti ar 200 rubļiem. Kopā viņš tādā ceļā bija saņēmis 4100 rubļu, līdz beidzot kolhoza vadības pacietības mērs bija pilns un tā ziņoja "kur vajag".

Diezgan tipisks kukuļņemšanas gadījums bija tāds, kādu 1986. gadā aprakstīja Latvijas avīzes – par kāda meliorācijas uzņēmuma vidēja līmeņa priekšnieku, kura pienākums bija noformēt dokumentus par meliorācijas darbu veikšanai nojaucamām viensētām. To īpašniekiem pienācās kompensācija, taču, lai to varētu saņemt saprātīgos termiņos, priekšnieks prasīja aploksni ar naudiņu. Līdz tiesai nonāca tikai atsevišķi šādi gadījumi, taču ikdienā ar tādiem cilvēki saskārās diezgan bieži.

Tādēļ droši vien ir tikai likumsakarīgi, ka atjaunotā Latvijas brīvvalsts deviņdesmitajos gados iekuģoja ar sadzīves korupcijas bagāžu – pietiek atcerēties, cik ilgi vēl ierasta lieta bija atpirkšanās no ceļu policistiem. Arī privatizācija nenotika bez korupcijas ēnas, taču tas jau būtu cits stāsts.