Pasmēķē uz balkona un nāk sabučot bērnu... Pneimonologs Māris Bukovskis par bīstamu atkarību, kas veidojas jau bērmībā

Terciālie dūmi uzkrājas telpās, uz virsmām un pat smēķētāja apģērbā, pakļaujot riskam arī tos, kuri nekad nav aizdeguši nevienu cigareti. Zīdaiņiem un maziem bērniem šī slēptā nikotīna ekspozīcija var radīt ilgtermiņa ietekmi, riskus veselībai un pat atkarību jau pašā dzīves sākumā.

Kāpēc nikotīna atkarība joprojām ir viena no visviltīgākajām sabiedrības veselības problēmām, un kāpēc atbrīvoties no cigaretēm ir tik grūti, pat apzinoties riskus?

Konsultē

MĀRIS BUKOVSKIS, medicīnas zinātņu doktors, alergologs, pneimonologs (Profesora Skrides Sirds klīnika, klīnikas “Consilium Medicum” un “Premium Medical”).

Hroniska slimība, nevis kaitīgs ieradums

Smēķēšana un nikotīna atkarība ir viena no visbiežāk sastopamajām veselības problēmām, un, pat apzinoties visus riskus, daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti atmest, jo atkarība ir spēcīga. Nikotīna atkarība tiek uzskatīta par hronisku slimību, nevis vienkārši kaitīgu ieradumu, jo tai raksturīgas hronisku slimību pazīmes, piemēram, atkārtošanās un nepieciešamība pēc ilgtermiņa ārstēšanas. Pat pēc veiksmīgas atmešanas cilvēks bieži atsāk smēķēt, un to vajag uztvert kā hroniskas slimības uzliesmojumu, līdzīgi kā astmas vai hroniska bronhīta recidīvus. Tāpēc galvenais princips nikotīna atkarības ārstēšanā ir atkārtoti mēģināt atmest līdz stabilai remisijai, nepamest pacientu un neradīt bezcerības sajūtu. Pat vairāki neveiksmīgi mēģinājumi atmest ir nozīmīgi, jo ilgtermiņā tas ievērojami palielina iespēju sasniegt stabili pozitīvu rezultātu.

Bieži vien, iegūstot pacienta anamnēzi, izrādās, ka cilvēks gadu vai pat divus nav smēķējis vai vismaz sešus mēnešus ir izturējis bez smēķēšanas. Tas nemaz nav īss laika periods, un, ja kāds ir mēģinājis piecas reizes atmest un kopumā ir smēķējis piecus gadus mazāk, tas noteikti ir nozīmīgi un var atstāt pozitīvu ietekmi uz viņa veselību.

Aizstājterapija un psiholoģisks atbalsts

Smēķēšanas atmešanu sarežģītu padara nikotīna atkarības fizioloģiskie un neirofizioloģiskie mehānismi. Nikotīns darbojas uz smadzeņu nervu sistēmu, stimulējot nikotīna receptorus un izraisot dopamīna izdalīšanos, kas rada īslaicīgu prieka sajūtu. Laika gaitā smadzenes pielāgojas pastāvīgai nikotīna klātbūtnei, tās to “pieprasa”, un bez efektīvas terapijas organismam ir grūti to izturēt. Ja atmešanas process tiek realizēts pēc labākajiem standartiem, panākumi ir daudz lielāki.

Efektīva metode ir nikotīna aizstājterapija, piemēram, plāksteri, košļājamās gumijas vai aerosoli, kas nodrošina fona nikotīna koncentrāciju asinīs, samazinot tieksmi pēc cigaretes un ļaujot organismam pakāpeniski pierast pie nikotīna trūkuma. Arī dažādi medikamenti, piemēram, bupropions vai nikotīna receptoru agonisti, tādi kā citozīns vai vareniklīns, palīdz samazināt tieksmi un uzlabot garastāvokli. Un, protams, svarīgs ir arī psiholoģisks atbalsts. Pirmajās nedēļās pēc atmešanas pacients bieži izjūt nemieru, dusmas vai vēlmi “nogalināt” visus mājās esošos, bet šie simptomi nav mūžīgi, vairumā gadījumu tie pāriet dažu nedēļu, augstākais – dažu mēnešu laikā. Tāpēc svarīga ir atsaucīga atbalsta komanda, piemēram, kritiskos brīžos iespēja sazināties ar psihologu. Tas palīdz pārciest krīzes mirkļus, palielina stabilas remisijas iespējas un samazina atkārtotas smēķēšanas risku.

Bērni cieš visvairāk

Nikotīna atkarība daudzējādā ziņā ir līdzīga citu vielu atkarībām, piemēram, alkohola vai opiātu atkarībai, tomēr ir viena būtiska atšķirība – smēķētāji salīdzinoši reti iesaistās noziedzīgās darbībās vai smagos ģimenes konfliktos, kā tas nereti notiek alkohola vai narkotisko vielu lietošanas gadījumā. Smēķētāji parasti nekļūst vardarbīgi, tāpēc šī atkarība ir mazāk redzama. Tas gan nenozīmē, ka tā ir mazāk bīstama – kaitējums veselībai ir nopietns un ilgtermiņa.

Zināmai sabiedrības daļai ir iedzimta vai iegūta predispozīcija uz atkarību izraisošo vielu lietošanu. To nosaka vairāki faktori – ģenētika, iedzimtība uz psihiskām saslimšanām (piemēram, depresiju), kā arī agrīnā bērnības pieredze un ģimenes vide. Psiholoģiskā ietekme izpaužas, ja bērns aug vidē, kur smēķē visi ģimenes locekļi. Taču pastāv arī organiska ietekme – augsta nikotīna koncentrācija telpās, kurās bērns dzīvo. Jo smēķēšanas produkti nepazūd līdz ar dūmiem – tie nosēžas uz sienām, mēbelēm, drēbēm, paklājiem un rotaļlietām. Ja arī mamma/tētis ir smēķējis uz balkona vai ārā, ienākot telpā, viņas/viņa izelpā ir nikotīns, kas nosēžas uz apkārtējām virsmām. Tie ir terciārie dūmi (nikotīns, smagie metāli, kancerogēnas vielas, darvas atlikumi un citi toksiski savienojumi), kas, lai gan nav redzami, ir kaitīgi veselībai. Nikotīna koncentrācija smēķētāju mājokļos var būt pat simtiem reižu augstāka nekā nesmēķētāju telpās. Tas nozīmē, ka bērns, kurš aug šādā vidē, ilgstoši un pakāpeniski tiek pakļauts saskarei ar nikotīnu.

Lai gan tas vēl nav pilnībā pierādīts, viena no zinātniskajām hipotēzēm paredz, ka nikotīna atkarības pamati var veidoties jau agrā bērnībā. Mazi bērni bieži rotaļājas uz grīdas, pieskaras dažādām virsmām un liek priekšmetus mutē. Saskaroties ar virsmām, uz kurām nosēdies nikotīns, viņi to neapzināti uzņem organismā – faktiski “apēd”.

Terciārie dūmi palielina veselības riskus visiem, kuri uzturas šādā vidē. Bet bērni cieš visvairāk, jo viņi elpo biežāk nekā pieaugušie, un viņu imūnsistēma vēl tikai attīstās. Un tas ir viens no iespējamiem faktoriem, kas varētu veicināt atkarības veidošanos ļoti agrā dzīves periodā.

Ja sieviete grūtniecības laikā smēķē

Bērna veselības riski būtiski palielinās, ja māte grūtniecības laikā smēķē. Viens no nozīmīgākajiem ir priekšlaicīgas dzemdības, kas savukārt nozīmē mazāku plaušu funkcionālo kapacitāti jau no dzimšanas brīža.

Plaušu attīstībai ir savas izaugsmes trajektorijas – tās veidojas intrauterīni, un šo attīstību ir iespējams novērtēt zinātniskos pētījumos, lai gan ikdienas klīniskajā praksē to parasti nedara. Šādos gadījumos bērni piedzimst ar mazākām plaušām. Papildus tam viņiem ir vājāka imūnā atbildes reakcija, tāpēc agrīnā vecumā viņi biežāk slimo – īpaši ar elpceļu infekcijām un bronhītiem. Palielinās arī astmas risks. Savukārt ilgtermiņā, skatoties perspektīvā uz 50–60 gadu vecumu, var pieaugt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības iespējamība.

Šādi bērni nereti saslimst jau uzreiz pēc piedzimšanas vai pirmajos dzīves mēnešos. Šīs agrīnās saslimšanas atstāj papildu negatīvu ietekmi – plaušas neaug un neattīstās tik strauji, kā tas būtu labvēlīgos apstākļos, un nesasniedz potenciāli iespējamo izmēru. Rezultātā plaušu funkcionālie rādītāji ir zemāki par vidējo, ņemot vērā bērna dzimumu un vecumu. Ja dzīves laikā pievienojas vēl citi papildu nelabvēlīgi faktori – paša smēķēšana, gaisa piesārņojums, kaitīgi darba apstākļi vai dzīve lielpilsētā –, plaušu funkcijas pasliktināšanās notiek daudz straujāk. Būtiski ir tas, ka kritums sākas nevis no optimāla starta punkta, kāda raksturīga veselam cilvēkam, bet gan no jau sākotnēji zemāka līmeņa. Tādējādi zemi plaušu funkcijas rādītāji tiek sasniegti daudz agrāk. Rezultātā hroniskas slimības – gan plaušu, gan sirds un asinsvadu slimības, kā arī, piemēram, cukura diabēts – var attīstīties apmēram desmit gadus agrāk, un šo slimību kopējais skaits dzīves laikā ir lielāks. To skaidri parāda lieli epidemioloģiski pētījumi: jo sliktāki plaušu rādītāji dzīves sākumā, jo vairāk veselības problēmu vēlāk.

Svarīgi uzsvērt, ka plaušu izmērs nav izolēts rādītājs – tas atspoguļo visa organisma attīstību kopumā. Ja plaušu attīstība ir traucēta, arī citas organisma sistēmas bieži vien ir vājākas, kas ilgtermiņā ietekmē gan bērna attīstību, gan vispārējo veselības stāvokli.

Jo agrāk sāksi, jo agrāk beigsi

Cik lieli ir riski jauniešiem, kuri sāk smēķēt agrīni? Ir teiciens: “Jo agrāk sāksi, jo agrāk beigsi.” Tas precīzi raksturo situāciju. Agrīna smēķēšanas uzsākšana būtiski palielina riskus un veicina ātrāku atkarības veidošanos, jo jaunā vecumā smadzenes vēl attīstās un atkarības mehānismi nostiprinās daudz ātrāk nekā pieaugušajiem. Riska pieaugums ir atkarīgs gan no produkta veida – “parastajām” cigaretēm risks ir visaugstākais –, gan no lietošanas intensitātes. Ja tam pievienojas vēl citi nelabvēlīgi faktori – priekšlaicīga dzimšana, agrīnas saslimšanas, agrīna kaitīgo vielu iedarbība –, tas summējas “kopējā bildē”. Šādā gadījumā jaunais cilvēks savu bioloģisko “rezervi” sāk tērēt daudz agrāk, un kādā brīdī tas neizbēgami atspēlējas ar slimībām.

Interesants un bieži nezināms aspekts ir tas, ka intensīva smēķēšana īsākā laikposmā kopumā ir mazāk kaitīga nekā mazāks cigarešu skaits, bet ilgstoši gadu desmitiem. Tieši ilgums ir kritiski svarīgs. Tāpēc jebkurš laikposms, ko izdodas “izgriezt” no smēķēšanas vēstures, ir ļoti vērtīgs. Atmetot smēķēšanu, var iegūt vairākus kvalitatīvas dzīves gadus vai pat pagarināt dzīvildzi.

Veiksmes stāsti, nevis likumsakarība

Kāpēc vienam smēķētājam mūžs paiet “bez sekām”, bet cits saslimst ar plaušu vēzi? Smēķēšana nav vienīgais faktors, kas nosaka slimības attīstību. Pirmkārt, plaušu vēzim ir dažādas histoloģiskās formas, un ne visas ir vienlīdz cieši saistītas ar smēķēšanu vai gaisa piesārņojumu. Piemēram, adenokarcinoma bieži attīstās arī cilvēkiem, kuri nekad nav smēķējuši. Tieši tāpēc valstīs, kur smēķētāju īpatsvars ir zem 20 %, plaušu vēža struktūrā biežāk dominē adenokarcinoma. Savukārt valstīs ar augstu smēķētāju īpatsvaru biežāk sastop plakanšūnu un sīkšūnu plaušu vēzi, kas ir cieši saistīti ar smēķēšanu.

Otrkārt, ģenētika. Ir ģimenes, kurās onkoloģiskas saslimšanas sastopamas bieži, un šiem cilvēkiem slimības risks ir ģenētiski paaugstināts. Savukārt ģimenēm, kurās nav neviena pirmās vai otrās pakāpes radinieka ar onkoloģisku saslimšanu, riska profils ir pavisam cits. Tomēr tas nenozīmē, ka arī šādā ģimenē kāds nevar būt pirmais – smēķēšana jebkurā gadījumā palielina risku.

Treškārt, riska faktoru summa. Jo vairāk riska faktoru vienlaikus – smēķēšana, gaisa piesārņojums, darba vides ietekme, ģenētiska nosliece –, jo lielāka ir saslimšanas varbūtība.

Cilvēki, kuri smēķējot nodzīvo līdz 90 vai pat 100 gadu vecumam bez nopietnām slimībām, ir izņēmumi. Tie ir veiksmes stāsti, nevis likumsakarība. Tas, ka kādam “paveicās”, nenozīmē, ka risks nepastāv citiem. Realitātē tas nozīmē: nav droša smēķētāja, ir tikai tie, kuriem pagaidām paveicies.

Risks tomēr pastāv

Vai mūsdienu smēķēšanas paradumi – elektroniskās cigaretes un tabakas karsēšanas ierīces – samazina veselības riskus? Jā, samazina, taču ir ļoti svarīgi saprast atšķirības starp dažādiem nikotīna uzņemšanas veidiem.

“Parastās” cigaretes ir viskaitīgākais nikotīna uzņemšanas veids, un kaitējums šajā gadījumā ir nesalīdzināmi lielāks nekā jebkurā citā formā. Nav būtiskas atšķirības starp tā sauktajām vieglajām, smagajām, tievajām, resnajām, garajām vai īsajām cigaretēm – tās visas ir vienlīdz kaitīgas. Un tā galvenais iemesls ir degšana: temperatūra sasniedz 700–800 ℃, kā rezultātā rodas milzīgs daudzums toksisku degšanas produktu.

Alternatīvajos produktos tiek izmantots nikotīnu saturošs šķidrums vai tabakas substrāts, kas netiek dedzināts. Šajās ierīcēs temperatūra ir ievērojami zemāka – aptuveni 300–400 ℃, un tāpēc nerodas liela daļa no degšanas produktiem, kas raksturīgi “parastajām” cigaretēm. Bet, runājot par vielām, kas izdalās, to ir tūkstošiem, un noteikts skaits ir kancerogēni. Reāli nav iespējams izvērtēt katras atsevišķas vielas kaitīgumu, tomēr būtiska atšķirība ir tā, ka alternatīvajos produktos nav šīs milzīgās darvas un degšanas produktu masas. Elektroniskajās cigaretēs nelielās koncentrācijās var būt tādas vielas kā acetaldehīds un formaldehīds. Nikotīns tajās ir izšķīdināts glicerīnā vai līdzīgā šķīdumā, kas pēc būtības nav paredzēts inhalācijai. Tas nozīmē, ka ietekme uz elpceļiem ir salīdzinoši mazāka nekā cigaretēm, bet tā tomēr pastāv.

Samazina riskus, bet neatceļ pilnībā

Epidemioloģiskie pētījumi liecina, ka elektronisko cigarešu lietotājiem biežāk novēro elpceļu infekcijas, biežāk manifestējas astma un paaugstinās hroniskas obstruktīvas plaušu slimības attīstības risks. Tās ir raksturīgas iezīmes, pat ja kopējais risks ir zemāks nekā cigarešu smēķētājiem.

Svarīgi uzsvērt, ka kombinēta cigarešu, karsējamo produktu un e-cigarešu lietošana risku nesamazina. Gluži pretēji – ja cilvēks lieto vairākus produktus paralēli, viņš saglabā augstu cigarešu radīto risku un papildus saņem vēl citu produktu negatīvo ietekmi. Riska samazināšana ir iespējama tikai tad, ja notiek pilnīga atteikšanās no cigaretēm, nevis to papildināšana ar alternatīvām.

Pat ja pilnīga atmešana uzreiz nav iespējama, arī smēķēšanas atmešanai uz laiku vai izsmēķēto cigarešu skaita samazināšanai veselības risks ir zemāks nekā aktīvas smēķēšanas gadījumā. Cigarešu skaita samazināšanai ir pierādāma ietekme uz plaušu slimībām, piemēram, hronisku obstruktīvu plaušu slimību un plaušu vēža risku. Tomēr kardioloģijā šī pieeja netiek uzskatīta par efektīvu: kardiologi norāda, ka sirds un asinsvadu slimību risku cigarešu skaita samazināšana būtiski nesamazina.

“Smago smēķētāju” gadījumā risks var mazināties, ja izdodas stabili pāriet uz alternatīvu un netiek kombinēti abi veidi vienlaikus. Tas gan nav ideāls risinājums, bet kaitējums ir mazāks. Jebkurā gadījumā arī pāreja uz alternatīvu nikotīnu saturošu produktu jāuztver kā pirmais solis uz tabakas produktu lietošanas pilnīgu pārtraukšanu.

Psiholoģiskais un psihiskais fons

Ja cilvēks atnāk pie ģimenes ārsta un uz jautājumu, vai jūs smēķējat, atbild apstiprinoši, visbiežāk seko īsa, pāris minūšu saruna par to, ka smēķēšanu vajadzētu atmest. Ilgtermiņā tā strādā aptuveni vienam no 50 pacientiem, kas nav īpaši daudz.

Strukturēta, klasiska smēķēšanas atmešanas programma – nikotīna aizstājterapija, nepieciešamības gadījumā kombinācijā ar antidepresantiem un psiholoģisko atbalstu – nodrošina būtiski labākus rezultātus. Aptuveni 5 % cilvēku smēķēšanu atmet arī bez jebkādas palīdzības, taču ar mērķtiecīgu ārstēšanu šis rādītājs var sasniegt 30–40 procentus. Diemžēl pēc gada daļa pacientu atsāk smēķēt, un ilgtermiņā stabilu rezultātu saglabā apmēram 20–25 procenti. Precīzi skaitļi atšķiras atkarībā no populācijas, atkarības smaguma un citiem faktoriem, taču tendence ir līdzīga.

Tāpēc smēķēšanas atmešana jāuztver kā hroniskas slimības ārstēšana. Tas nozīmē regulāru atbalstu un ārstēšanas stratēģijas pielāgošanu – atkārtojam, atkārtojam un vēlreiz atkārtojam, līdz rezultāts ir stabili sasniegts.

Būtiski ir saprast, ka izvēli atmest smēķēšanu lielā mērā nosaka cilvēka psiholoģiskais un psihiskais fons. Atkarības risks nav nejaušs – dažiem cilvēkiem ir izteikta tieksme uz atkarību izraisošu vielu lietošanu. Ja šādam cilvēkam pilnībā atņem nikotīnu, pastāv risks, ka viņš var pievērsties vēl bīstamākām vielām.

Interesants aspekts ir nikotīna loma psihiatrijā. Noteiktās situācijās tas var šķist “mazliet labvēlīgs”, jo pacientam ar psihisku saslimšanu strauja nikotīna atņemšana var pasliktināt psihisko stāvokli. Tāpēc piespiedu un pēkšņa atmešana šajā pacientu grupā nereti rada papildu riskus. Savukārt visās citās medicīnas nozarēs nikotīnam ir lielāka vai mazāka, bet pārliecinoši negatīva ietekme.

Veselības riski, ko rada nikotīns

Sirds un asinsvadu slimības

• Smēķēšana veicina aterosklerozes, trombozes, miokarda infarkta un insulta (gan išēmiska, gan hemorāģiska), kā arī sirds mazspējas risku.

• Nikotīns bojā asinsvadus, veicina to nosprostojumus un paaugstina asinsspiedienu. Smēķētājiem bieži attīstās arteriāla hipertensija, kas vēl vairāk palielina komplikāciju risku.

Plaušu slimības

• Smēķēšana izraisa hronisku bronhītu un hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS).

• Samazinās plaušu funkcija, pasliktinās elpošana un dzīves kvalitāte.

Onkoloģiskas slimības

• Palielinās risks saslimt ar plaušu vēzi, un šajā gadījumā dzīvildze bieži ir zem 50 %, salīdzinot ar prostatas vēzi, kur piecu gadu dzīvildze pārsniedz 90 procentus.

• Palielinās balsenes un rīkles vēža risks, tāpat pieaug risks saslimt ar kuņģa un aizkuņģa dziedzera vēzi.

Redzes un acu veselība

• Smēķēšana veicina kataraktu, kas pasliktina redzi un palielina redzes zuduma risku.

Mutes dobuma un zobu veselība

• Smēķēšana veicina periodontītu, smaganu iekaisumu un zobu zudumu.

Kaulu veselība

• Smēķēšana veicina osteoporozi un palielina gūžas kakliņa lūzumu risku. Samazināts kaulu blīvums nozīmē lielāku lūzumu un traumu risku.

Reproduktīvā veselība

• Smēķēšana veicina neauglību – gan sievietēm, gan vīriešiem.

• Palielinās komplikāciju risks grūtniecības laikā – priekšlaicīga augļa nāve, nedzīvi dzimušie.

Papildu riski

• Imunitātes vājināšanās.

• Ādas novecošana – priekšlaicīgas grumbas, elastības zudums.

• Psiholoģiskā ietekme – nikotīna atkarība veicina stresu, nemieru un depresiju, kas apgrūtina atmešanu.

Kancerogēnu slodzes salīdzinājums

• Tabakas karsēšanas ierīcēs kancerogēnu koncentrācija vidēji ir apmēram 10 reizes zemāka nekā “parastajās” cigaretēs.

• Elektroniskajās cigaretēs – vidēji 100 reizes zemāka, lai gan izkliede ir ļoti liela, jo produktu kvalitāte, ražošana un pildījums būtiski atšķiras; atsevišķos gadījumos koncentrācija var pietuvoties cigarešu līmenim.

• Medicīniskajos nikotīna aerosolos, ko lieto smēķēšanas atmešanas terapijā – apmēram 1000 reizes zemāka.

• Tīrs gaiss, salīdzinot ar “parasto” cigareti, ir apmēram 10 000 reižu mazāk kaitīgs.