Acis vēl dzīvas, bet neredz. Ievas stāsts par smagu diagnozi un cerību

Kad esam pie Ievas mājas, saimniece pa celiņu panākas pretī, smaida un mudina doties iekšā. Viņa tikko atgriezusies no kārtējās vizītes pie tīklenes patoloģiju speciālistes dakteres Irinas Repinas. Ieva aicina sēsties pie galda, ieslēdz tējkannu un piebilst, ka kafiju krūzītēs gan vajadzēšot apliet pašiem. Te itin nekas neliek manīt par Ievas redzes problēmām, tikai viņas teiktais. Sarunu sākam viegli, un tikai tās laikā, neraugoties uz sievietes jauko smaidu un ik pa brīdim izspurgušajiem dzirkstošajiem smiekliem, saprotu, cik daudz iekšēja spēka no viņas prasa skaudrās realitātes pieņemšana.

   Bieži dodies uz teātri?

   Esmu teātrmīle un, kamēr vēl kaut cik redzu, izmantoju visas iespējas. Pilnībā skatuvi pārredzēt nevarētu ne no vienas vietas, jo man ir sašaurināts redzes lauks. Lai redzētu maksimāli lielāko daļu, katra teātra skatītāju zālē vajadzētu meklēt ideālo vietu. (Smejas.) Bet, sēžot pirmajā rindā, vismaz esmu iekšā izrādē – jūtu visas smaržas, enerģētiku. Tas man palīdz noķert tās sajūtas, kuras ar acīm saskatīt nevaru.

 Man redze pirms pieciem gadiem pasliktinājās strauji, vienā dienā. Iepriekšējā ilgi strādāju pie datora, nākamajā to atvēru un... neredzēju, ko esmu uzrakstījusi. Pirmā doma – kaut kas noticis ar datoru. To pētot, prātoju – bet varbūt vakar pārstrādājos, acis nav paguvušas atpūsties? Kad sapratu, ka ar datoru viss kārtībā, atlika noskaidrot, kas vainas redzei. Līdz 40 gadiem iztiku bez brillēm – varbūt laiks sākt tās nēsāt?

Acu pārbaude, kurā mērījumus veica medmāsa, beidzās ar atzinumu – viss ir normāli. Pat neatceros, kāpēc viņai toreiz sāku stāstīt, ka pirms mēneša, steidzoties aizvest uz traumām negadījumā cietušo vīru, aizķēros un salauzu kājas pirkstu. No prieka, ka ar acīm viss labi, laikam stāstīju tik aizrautīgi, ka ārste, kura bija turpat aiz starpsienas, pabāza galvu, paskatījās uz mani un aicināja uzkavēties – pati apskatīšot acis. Veikusi vēl dažus izmeklējumus, izmērījusi redzes lauku, sacīja, ka nav labi, un nosūtīja pie profesores Repinas. Tad noteica diagnozi – pigmentozais retinīts, kas ir ģenētiski daudzveidīga iedzimtu tīklenes slimību grupa. Tā ka mans prieka brīdis bija pavisam īss. (Smejas.)

Pie profesores uz pārbaudēm eju regulāri. Jūtu, ka viņa ir ieinteresēta sekot slimības norisei. Tagad notiek starptautiski pētījumi, un tajos iesaistās arī speciālisti no Latvijas. Materiālu ģenētiskajām analīzēm manā un visos citos gadījumos sūta uz laboratoriju Nīderlandē, bet diemžēl tās veic dikti lēni. Jau pagājuši trīs gadi, kopš iesniedzu materiālu, un tikai tagad dota cerība tuvākajā laikā saņemt atbildi. Man ir ļoti svarīgi uzzināt slimības ģenētisko izraisītāju – kopā to esot ap 400 –, jo man ir bērni, kuri to var mantot... Mammai šādas problēmas nav, tēvam arī nebija, bet varbūt nepaspēja progresēt vai simptomātika tika sajaukta ar kādu citu acu slimību. Vecvecākiem, cik zināms, arī nebija.

  Prātā nav ienākusi doma – kamēr vēl kaut nedaudz redzi, jāsteidz ieraudzīt to, par ko esi sapņojusi? Piemēram, jādodas savā sapņu ceļojumā. Varbūt uz Brazīliju, lai redzētu Amazoni.

   Man patika ceļot, un diezgan daudz esmu to darījusi. Viens no maniem lielajiem sapņiem – pabūt par civilizācijas šūpuli dēvētajā Etiopijā. Aizpērn to īstenoju. Tagad man vairs īsti negribas nekur doties, un ne tikai redzes dēļ. Ir arī sajūta, ka vietās, kur man bija jābūt, esmu pabijusi. Gana.

   Etiopijā man daudz kas salikās pa plauktiņiem. (Domīgi pasmaida.) Sāku saprast, cik ļoti savā dzīvē visu esmu centusies kontrolēt, bet – nav jākontrolē. Ir jādzīvo paļāvībā, jo nekas nenotiek tāpat vien. Nekas! Jā, kaut kur manī vēl mīt bailes no galīga akluma, bet – varbūt tas izklausās savādi – pāri tām sāk dominēt interese, kas ar mani notiks pēc nedēļas, pēc gada. Ļoti gribu sagaidīt vecumdienas, dikti interesē, kā mana dzīve līdz tam laikam būs pavērsusies.

   Vēl Etiopijā, viesojoties pie vietējām nabadzīgajām, civilizācijas labumus neiepazinušajām ciltīm, attapu, cik ļoti mēs, pārsātinātie cilvēki, visu sarežģīti uztveram. Bez jebkāda pamata uzskatām, ka esam pārāki, bet viņi – žēlojami nabadziņi. Jo ne viņiem normāls ēdiens, ne medicīniskā aprūpe. Bet tā ir viņu dzīve – nav ko tajā jaukties! Ja viņi jūtas labi, sitot sevi ar pletnēm, liekot lūpās māla šķīvjus, staigājot pa džungļiem basām kājām, tad lai turpina tā darīt. Ilustrācijai gadījums no dzīves. Kādā ciltī ierodas ārsts no Eiropas, jo vēlas palīdzēt. Ierauga zem koka gulošu medībās savainotu vīrieti un, saņēmis atļauju no gida, apkopj brūces, apsaitē. Cietušais ārstu vēro un, kad tas pabeidzis savu darbu, pieprasa, lai par atļaušanu sevi apstrādāt viņam samaksā, jo pats palīdzību neesot lūdzis.

Visu sarunu ar Ievu Sproģi-Grigorjevu, kurā viņa runā par nepadošanos, samierināšanos un pēdējo cerības stariņu, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 23. janvāra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv. 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.