Vai kara gadījumā Rīga var palikt bez ūdensapgādes?

Viedokļi par to, cik daudz ūdens cilvēkam dienā jāizdzer, atšķiras, taču skaidrs, ka mūsu organismam tas ir vitāli nepieciešams. Ūdens palīdz izvadīt nevajadzīgās vielas, mitrina ādu, uzlabo asins cirkulāciju un dara citas labas lietas. Netīrs dzeramais ūdens izraisa slimības un epidēmijas. Ikviens būs dzirdējis par holeru, ar ko var saslimt, dzerot netīru ūdeni, kā arī par tā dēvēto leģionāru slimību, ar kuru var inficēties, ja ieelpo baktērijas saturošas ūdens daļiņas. Tas notiek, kad ar legionellām piesārņots ūdens atsitas pret cietu virsmu, veidojot šļakatas, piemēram, mazgājoties dušā. Patlaban ūdensapgādes uzņēmumi nav iekļauti Nacionālās drošības likumā un likuma izpratnē nav atzīti par nacionālajai drošībai nozīmīgām komercsabiedrībām, izņemot atsevišķus objektus.  Iekļaujot šos uzņēmumus nacionālajai drošībai nozīmīgo komercsabiedrību sarakstā, tiktu radīts normatīvā regulējuma pamats, lai īstenotu ar ūdenssaimniecības pakalpojumu drošumu un nepārtrauktību saistītus pasākumus, proti, ūdenssaimniecību infrastruktūru klasificētu kā kritisko infrastruktūru, pilnveidotu tarifu aprēķinu metodiku, iekļaujot tajā pasākumus un līdzekļus ūdenssaimniecības pakalpojumu drošuma un nepārtrauktības nodrošināšanai, piemēram, kiberaizsardzības sistēmu izveidei un ģeneratoru iegādei.

Ukraina. Miljoniem cilvēku bez ūdens

Karš Ukrainā sniedz daudz mācību un izgaismo visdažādākās problēmas, tostarp izpostītas infrastruktūras ietekmi uz tūkstošiem un miljoniem cilvēku ikdienu.

Publiskajā telpā saistībā ar karadarbību Ukrainā laiku pa laikam atrodamas arī ziņas par ūdensapgādes problēmām. No malas varētu šķist maznozīmīgi, salīdzinot ar to, kādas drupas aiz sevis atstāj Krievijas armija, – sagrautas dzīvojamās mājas, slimnīcas, skolas, iznīcinātas veselas pilsētas un ciemi... Taču ūdens neesamība arī ir viens no karadarbības rezultātiem.

Dažus mēnešus pēc kara sākuma, 2022. gada vasarā, ANO struktūra UNICEF Ukraine ziņoja, ka intensīvajās kaujās Ukrainā ir izpostīti ūdens un elektrības tīkli un vairāk nekā 4,6 miljoniem cilvēku ir ierobežota piekļuve ūdenim. Parādījās arī informācija, ka Ukrainā katru dienu vairāk nekā seši miljoni cilvēku cīnās par iespēju tikt pie dzeramā ūdens, kas ir viena no mūsu svarīgākajām vajadzībām. “Pirms kara ūdensapgāde lielākajā daļā Austrumukrainas reģionu tika nodrošināta, galvenokārt pateicoties ūdenim no Dņepras jeb ūdenskrātuvju un kanālu sistēmai, kas pazīstama kā Dņepra-Donbass. Mums bija dzeramā ūdens avots rūpniecības un lauksaimniecības nozares vajadzībām. Kara laikā Donbasā tika apšaudīts Dņepras-Donbasa kanāls un vietējās ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas, tika konstatēti ievērojami ūdens zudumi, piesārņojums un kvalitātes pasliktināšanās,” ziņoja Pasaules dabas fonda struktūra WWF-Ukraina. “Sākoties pilna mēroga iebrukumam, situācija pasliktinājās. Oskilas ūdenskrātuvē Harkivas apgabalā hidroelektrostacijas kompleksa iznīcināšanas dēļ tika izlaisti 355,5 miljoni kubikmetru ūdens. Šis ūdens vispirms iekļuva Oskilas upē un pēc tam Severskijdoņecā. Oskilas rezervuārs nodrošināja ūdeni, lai apgādātu lielāko daļu Luhanskas un Doneckas apgabalu iedzīvotāju. Kanāla gala pilsēta ir Mariupole – situācija tur ir kritiska. Jo īpaši ūdensapgādes trūkuma dēļ pastāv infekcijas slimību attīstības draudi. Uz laiku Luhanskas apgabala teritorija palika bez ūdens, cieta arī tādu pilsētu kā Sumu, Nikolajevas, Černihivas un Harkivas ūdensapgādes sistēmas.”

Savukārt vietnes Telegram neatkarīgais kanāls Krimskij veter pērnvasar vēstīja, ka līdz ar Kahovkas hidroelektrostacijas iznīcināšanu Ukraina zaudēja 40 % no elektroenerģijas ražošanas, apūdeņošanas sistēmas un dzeramā ūdens apgādes. Par to intervijā pastāstījis ģeogrāfijas zinātņu doktors, Hersonas Valsts universitātes profesors Igors Piļipenko: “Pateicoties Kahovkas ūdenskrātuves resursiem, pastāvēja Kahovkas hidroelektrostacija, pastāv Zaporižjes atomelektrostacija un Zaporižjes termoelektrostacija. Kopā tās veido aptuveni trešdaļu no Ukrainas klasiskās enerģijas jaudas. Atsevišķa problēma ir apgāde ar dzeramo un rūpniecisko ūdeni. Hersonas kreisajā krastā apūdeņošanas apstākļi faktiski jau ir iznīcināti. Turklāt no Kahovkas galvenās sistēmas tika piegādāts dzeramais ūdens Berdjanskai, mazajām pilsētām, kā arī pilsētām un ciematiem Azovas apgabalā – kopā aptuveni 400 tūkstošiem cilvēku. Tikai šie divi aspekti jau ļauj runāt par milzīgu katastrofu, kurai būs gan cilvēka izraisītas, gan vēl citas sekas.”

Aiz skaitļiem ir dzīvi cilvēki ar savām ikdienas vajadzībām. Ziņu aģentūra RBC-Ukraina vēstīja, ka sabombardētajā Mariupolē cilvēki smēluši ūdeni no peļķēm. Tāpat ziņās pavīdēja informācija, ka saimniecības vajadzībām izmantots ūdens no ēku apkures sistēmas.

Modrība bija iemidzināta

Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā arī pie mums aktualizējušies daudzi jautājumi, tostarp par ūdensapgādi krīzes stundā. Salīdzinot ar Ukrainu, Latvija ir mazmazītiņa, un mūsu valsts lielākā ūdenssaimniecība atrodas Rīgā. Par gatavību ārkārtas situācijām Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja Rīgas pašvaldības SIA Rīgas ūdens (RŪ) Tehniskā departamenta direktoru Gati Krauzi.

“Aptuveni 30 gadu mēs neesam domājuši par kara iespējamību. Dzīvojām mieram un paļāvāmies uz to, ka mums līdzās ir saprātīgi cilvēki, saprātīgas valstis, un tiecāmies paaugstināt tautas labklājības un dzīves līmeni. Pat prātā nevarēja ienākt doma par karadarbību tepat kaimiņos! Masu informācijas līdzekļos dalījāmies ar to, cik labi strādājam, ko esam paveikuši, kādu sūkņu staciju uzbūvējuši, kādas mums ir attīrīšanas iekārtas. Ir pieejamas fotogrāfijas un plāni; objekti un to atrašanās vietas redzamas Google Maps sistēmā. Un tad pēkšņi pienāk brīdis, kad izrādās – to visu vajadzēja slēpt! Atklājās, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi šo informāciju nodot tālāk, liela daļa arī tāpat ir brīvi pieejama. Nav pat vajadzīgs Štirlics, viss ir kā uz paplātes. Diemžēl…” saka Gatis Krauze.

Jāpiebilst, ka nodevēji ir tepat līdzās. Pēdējos gados par spiegošanu Krievijas labā aizturēti vairāki cilvēki – ne tikai par informācijas vākšanu par amatpersonām un NATO aktivitātēm, bet arī par svarīgu objektu fotografēšanu. Jūnijā Daugavpilī pie ierobežotas pieejas objektiem aizturēts Krievijas pilsonis, kurš bija palaidis dronu. Informācija par notikušo nodota Valsts drošības dienestam un Militārās izlūkošanas un drošības dienestam. Valsts drošības dienests savā darbības pārskatā ziņo, ka 2023. gadā saistībā ar aizdomām par spiegošanu sākti astoņi kriminālprocesi. Tas, runājot tieši par spiegošanu, ir līdz šim lielākais viena gada laikā sākto kriminālprocesu skaits.

Kad velns slēpjas sīkumos

“Mēs esam tur, kur mēs esam,” saka Gatis Krauze. “Tās ir dažādas sajūtas – vai dzīvo ar domu, ka pakausī elpo karadarbība, vai dzīvo ar domu, kā nodrošināt labāku dzīvi bērniem un mazbērniem. Divas absolūti atšķirīgas lietas.” Uzņēmums Rīgas ūdens par kritiskās infrastruktūras statusa piešķiršanu divas reizes vērsies Saeimā, taču pagaidām bez rezultātiem. Neliels cerību stariņš gan pavīdējis, jo drošības lietas aktualizējušās Eiropas līmenī un no 2024. gada 18. oktobra stāsies spēkā Direktīva (ES) 2022/2557 par kritisko vienību noturību. Ko šis statuss nozīmē reāli? Paaugstinātu drošības līmeni un ierobežotas pieejamības informāciju par objektiem vai papildu līdzekļus no kādiem ārējiem resursiem?

Tehniskā departamenta direktors skaidro situāciju: “Papildu līdzekļi nav paredzēti. Mūsu klienti samaksās par to, lai būtu iespēja pakalpojumu saņemt arī kādā sliktākā brīdī. Lai uzturētu infrastruktūru vai veidotu kaut ko no jauna, ir nepieciešami finanšu līdzekļi, bet mūsu vienīgais ienākumu avots ir klienti un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātais tarifs. Tajā iekļautas visas izmaksas, kas saistītas ar ūdensapgādi un kanalizāciju, ūdens iegūšanu, pārvadi, sūknēšanu, savākšanu, attīrīšanu, bet nevienā likumā vai noteikumos nekas nav teikts par to, kas būtu nepieciešamas kritiskās infrastruktūras objektiem. Sarunā ar regulatoru uz jautājumu, vai tādas izmaksas var iekļaut tarifos, atbilde bija – iekļaut jūs varat, taču tās visdrīzāk netiks apstiprinātas. Kad jautājām, vai komisija saprot, kāpēc tas ir vajadzīgs, atbilde bija: “Mēs saprotam, bet nav neviena likuma burta, kas to atļautu.”

Paraugoties no malas, ir izveidojusies dīvaina situācija. Ja rodas ārkārtas apstākļi un jānodrošina 24/7 darbība, darbiniekiem jāpaliek objektā. Viņiem nav iespēju nokļūt līdz mājām, atpūsties un nākt atkal uz darbu. Telpas atpūtai vai nakšņošanai varbūt varētu sameklēt, bet minimālajā versijā vajadzētu vismaz matraci; nerunāsim par saliekamajām gultām... Tāpat ir nepieciešama virtuve, pārtikas rezerves. Iekļaut to ūdens tarifā?… Klienti nesapratīs. Vajadzētu izveidot sausās pārtikas, nepieciešamāko higiēnas preču un elementāru medikamentu uzkrājumu – glabāt noliktavā, sekot līdzi derīguma termiņiem, atjaunot. Ja tiešām rodas ārkārtas situācija, būs par vēlu doties uz veikalu, lai iegādātos vajadzīgo, kaut vai maiņas apģērbu. Mēs tīrām darbinieku apģērbu, un brigādēm, kuru darbinieki vairāk sasmērē drēbes, ir pieejamas veļasmašīnas. Tās jānodrošina. Ir labs teiciens – velns slēpjas sīkumos. Detaļās. It kā viss ir kārtībā, viss notiek, mums ir izdots likums, ir Ministru kabineta noteikumi, bet kas notiek apakšā? Tur ir daudz un dažādu jautājumu, kuriem nepieciešami risinājumi.”

Teorija un... prakse

Vai ir teorētiska iespējamība, ka ārkārtas situācijā tiek paralizēta visa pilsētas ūdensapgādes sistēma? Gatis Krauze teic, ka svarīgs esot agresora mērķis – vai viņš vēlas iekarot, pakļaut vai iznīcināt. “Daudzviet Ukrainā notiek iznīcināšana, bet ne visur. Tur darbojas gāzesvads, kas baro Eiropu. Savdabīga situācija – Eiropas iedzīvotāji maksā agresoram, lai viņš varētu turpināt karot, jo Eiropas valstis nav gatavas šķirties no Krievijas gāzes. Ja agresors grib nākt kādā vietā dzīvot, viņš neiznīcinās infrastruktūru, kas būs nepieciešama pašam. Mūsu gadījumā tas būtu HES, to diez vai aiztiktu, un tas pats attiecas uz ūdensapgādes saimniecību. Esam runājuši ar Ukrainas kolēģiem – daudzviet, kur ir lielākās pilsētas vai aglomerācijas, ūdensapgādes sistēmas tiek saglabātas. Tīkls atrodas gan vienā, gan otrā pusē frontei, ūdens tiek attīrīts Krievijas pusē un atkal padots uz Ukrainas pusi vai otrādi. Esmu daudz domājis par to, kas un kā notiek... Iedomājamies, ka Latgalē būtu frontes līnija, bet mēs te mierīgi uzdzīvotu, dotos uz darbu, valdība domātu par nodokļu paaugstināšanu, lai iegūtu līdzekļus karadarbībai. Kāpēc vienā valsts daļā karadarbība ir aktuāla, otrā nav? Prāts atsakās to saprast.”

Vissvarīgākais – elektrība

Ūdensapgādes sistēmā svarīga ir elektroenerģijas piegāde. Ja kaut kas notiek ar HES, tad, protams, viss apstājas, bet, ja bojājumi ir nelieli, tos var salabot diezgan ātri. Neiedziļinoties tehniskās niansēs par spriegumu un sistēmu, īsā ziņa ir tāda, ka RŪ strādā pie tā, lai ārkārtas situācijās vismaz 72 stundas varētu nodrošināt ūdensapgādi tīklos – ar nosacījumu, ka paši tīkli nav sabojāti. Ūdens droši vien nebūs daudzdzīvokļu namu augšējos stāvos, bet pirmā stāva līmenī gan. Un te nu lieti var noderēt padomijas laikos būvētajos namos esošie laistīšanas krāni pagrabstāvos. RŪ esot aicinājis apsaimniekotājus ēku pagrabos ierīkot krānus, galvenokārt jau Rīgas namu pārvaldnieku, kas galvaspilsētā apsaimnieko lielu daļu daudzdzīvokļu māju. Gatis Krauze piebilst, ka cerīga esot Rīgas Civilās aizsardzības un operatīvās informācijas pārvaldes darbība. “Saistībā ar neseno vētru viņi strādāja labi un operatīvi. Domājams, šī nodaļa pievērsīs uzmanību arī tām lietām, ko mēs visi it kā zinām, bet nedomājam, ka tās attiecas uz mums.” 

Kā Patiesā Dzīve iepriekš rakstīja publikācijā par bumbu patvertnēm (Nr.15, 9.08.2024.), cilvēki ļoti kūtri reaģē uz aicinājumiem atbrīvot pagrabus no krāmiem, lai X stundā varētu patverties, jo tas, kas notiek, taču notiek tālu. Gatis Krauze atzīst, ka ar daudziem līdzcilvēkiem mūsu sabiedrībā nav lāgā. “Cilvēki neredz laukumu un ir viegli ietekmējami. Kas notika, kad Ukrainā sākās karš? Vecmāmiņas atcerējās Otro pasaules karu, un daudzi skrēja uz veikaliem iegādāties sāli lielos daudzumos. Kāpēc? Tam bija nozīme Otrā pasaules kara laikā, jo tolaik nebija ledusskapju. Tāpēc, lai nodrošinātu pārtiku ilgākam laikam, tika sālīta gaļa, zivis, gurķi. Vai tagad kāds kaut ko tādos apjomos mājās sāla? Nē. Visu vajag darīt ar saprātu. Kādu pudeli ūdens varbūt mājās vajag, bet diez vai ūdeni vajadzētu turēt vannā. Kā agrāk – augšējos stāvos ūdensvados nebija spiediena, tāpēc vakarā pielaida vannu, lai nākamajā dienā var lietot.”

Protams, kopējā kontekstā aktuāli ir arī daudzi citi jautājumi, tostarp saistīti ar elektroenerģiju. “Kā mēs saņemsim informāciju par ārkārtas situāciju? Neesmu manījis, ka būtu veikta aptauja, vai cilvēki zina, kā to iegūt. Ir skaista lietotne 112.lv. Daudziem ir skārienjutīgais telefons, viss kārtībā. Bet vecākā paaudze lieto podziņtelefonus. Daudzi klausās radio, skatās televizoru. Jaunā paaudze savukārt televizoru neskatās, bet informāciju iegūst datorā vai telefonā. Datora ekrānā parādās kādas aktualitātes? Neesmu redzējis. Daudzos gadījumos visu izšķir minūtes. Sirēnas? Mums ir divkameru un trīskameru pakešu logi, pēdējā sirēnu pārbaudē neko nevarēja dzirdēt. Kad sākās pandēmija, biju Andorā, un man ļoti patika, kā viņi apziņoja iedzīvotājus. Galvaspilsēta tika noslēgta, viss apstājās, un pa pilsētu ar pusstundas intervālu brauca policijas mašīnas ar skaļruņiem, aicinot iedzīvotājus neatstāt ēkas un nepulcēties līdz tālākiem norādījumiem. Ja mums nav elektrības, datori un telefoni izbeidzas. Vētras laikā kolēģe, braucot no Kalnciema, iebrauca degvielas uzpildes stacijā. Elektrības nebija. Personāls teica, ka ģeneratoru atvedīšot pēc trim stundām. Viņai pietika degvielas, lai atbrauktu līdz Rīgai, bet tur bija cilvēks, kam degvielas auto bākā bija maz, un viņš palika gaidīt tās trīs stundas, kamēr atvedīs. Labi, ir ģenerators, degvielu var dabūt. Bet kā norēķināties? Terminālis, kuram jānolasa karte, nedarbojas, jo elektrības nav!” stāsta Gatis Krauze.

Sistēma un dabas ūdeņi

Atgriežamies pie ūdens lietām.

Rīgai ārkārtas situācijām, piemēram, ūdensvada bojājumu gadījumos, pieejamas, teiksim tā, pusotras cisternas dzeramā ūdens. Vienai mašīnai pieci, otrai – pusotrs kubikmetrs. Uz visu pilsētu… Gatis Krauze atzīst, ka visu Rīgu ar šīm divām mašīnām, protams, nevar apgādāt, taču uzņēmums daudz strādājis pie tā, lai jebkurš ūdensvada bojājums skartu iespējami mazāk objektu. Ir aizbīdņi, ir iespējas nodalīt bojājuma vietu. “Pirms gadiem piecpadsmit Burtnieku ielas rajonā bija ūdensvada pārrāvums, bez ūdens palika 262 daudzdzīvokļu mājas. Bija daudz darba. Tagad mēs sistēmu esam rekonstruējuši un uzlabojuši. Ja bez ūdens ir vienpadsmit mājas, manējie jautā – ko darīsim, kā rīkosimies? Piecas mājas bez ūdens – tad uztraukuma nav, strādājam,” pasmaida RŪ Tehniskā departamenta direktors un piebilst, ka regulāri notiek plānotie remontdarbi. “Par tiem mēs izziņojam iepriekš, izvietojam paziņojumus, informējam e-pastā, pa telefonu. Paziņošanas sistēma ir pilnveidota. Iepriekš mums ir bijuši tiesu darbi par to, ka paziņojumi bijuši pielīmēti uz žoga vai durvīm un tādējādi nodarīts kaitējums privātīpašumam.”

Runājot par alternatīvām ūdens ieguves iespējām ārkārtas situācijā, Gatis Krauze atzīst, ka mums paveicies. “Latvija atrodas mērenajā klimata joslā, un mums ir daudz dažādu ūdens resursu: upes, ezeri, dīķi, avoti. Jebkuram iedzīvotājam kāds no tiem atrodas dažu kilometru attālumā. Var aiziet kaut vai līdz meliorācijas grāvim un pasmelt. Ūdeni var uzvārīt, un pēc minūtēm piecām tas būs lietojams. Cits jautājums ir par santehnikas ierīcēm, bet ķemertiņam derēs jebkurš ūdens.”

Nopērkamas arī speciālas ūdens attīrīšanas tabletes. Ir versija, ka šis jaunievedums nāk no ASV bruņotajiem spēkiem, kad tiem bija jādodas misijās uz vietām, kur dzeramais ūdens nav pieejams. Lai nebūtu jānes līdzi trauki ar ūdeni, tika izgudrotas šādas tabletes. Var krūzītē pasmelt no jebkuras peļķes, un pēc kāda laika ūdens ir faktiski attīrīts. Kā zināms, militārie konflikti un karadarbība veicina arī tehnoloģiju attīstību. 

Drošība, apsardze, hakeri

Kritiskās infrastruktūras objektos ieteikts veidot Zemessardzes apakšvienības, un ir objekti, kur tādas pastāv. Jebkurā gadījumā svarīgu objektu aizsardzība ir viena no prioritātēm.

“Ukrainas kolēģiem bija negatīva pieredze ar objektu apsardzi. 2022. gada 24. februāra pusdienas laikā, kad bija sācies iebrukums, ārpakalpojumu firmas pacēla cepures un objekti palika bez apsardzes,” stāsta Gatis Krauze. “Daži mūsu darbinieki ir Zemessardzē. Bet te atkal ir neviennozīmīga situācija. Zemessardzē dien vīrieši un jaunieši, kuri ir derīgi militārajam dienestam. Ja viņi tiek iesaukti, tad sargāt paliek tie, kam ir 60+. Nākamais jautājums ir tāds – ja mūs atzīs par nacionālajai drošībai nozīmīgu komercsabiedrību, mums šis pakalpojums būs jānodrošina nepārtraukti.”

Ir redzēti trilleri, kad ļaundari mēģina saindēt ūdeni pilsētas sistēmā. Un nav pat jāmeklē kino arhīvi. 2021. gadā kāds hakeris ASV bija īslaicīgi piekļuvis Floridas pilsētas ūdensapgādes sistēmai un mēģinājis tajā ievadīt bīstamu daudzumu nātrija hidroksīda, vēstīja raidorganizācija BBC. Attālināta pieslēgšanās tika pamanīta divreiz. Pirmajā reizē darbinieks nosprieda, ka pieslēdzies viņa priekšnieks, otrajā reizē radās aizdomas, un darbinieks hakera veikto darbību atcēla. Savukārt Somijā hakeri bija uzlauzuši automatizēto sistēmu, kas darbojas bez cilvēku klātbūtnes, un sabojājuši attīrīšanas procesa sistēmu, līdz ar to ūdens nebija dzeramā kvalitātē. Šā gada augustā Vācijas militārajā bāzē blakus Ķelnes lidostai apsargs kādā rītā atklāja caurumu žogā pie dzeramā ūdens iekārtas. Ūdensapgādei bāzē tika fiksēti neparasti rādītāji, un dzeramā ūdens padeve kazarmās tika pārtraukta.

Taujāts par RŪ drošību, Gatis Krauze saka: “Pasaulē viss ir iespējams, ja nopietni grib, var izdarīt jebko. Teorētiski kāds terorists var kādā vietā nomest somu un pats ātri aizlaisties, bet ir apsardze, ir videonovērošana. Savukārt, lai kontrolētu piekļuvi pašām ražošanas telpām, strādājam pie iekšējās sistēmas sakārtošanas. Drošības jautājums tiek nopietni skatīts. Ir jauna Eiropas Savienības direktīva par IT drošību, un mēs strādājam, lai sistēmas nebūtu uzlaužamas vai ievainojamas.”

Fakti

Pirms mūsu ēras cilvēki dzēra ūdeni tieši no upes, ezera, strauta vai avota. Sākotnēji ūdeni smēla ar rokām, vēlāk jau lietoja dažādus rīkus – grebtus traukus u.c.

Palielinoties iedzīvotāju skaitam, pieauga prasības ūdens tuvumam un pieejamībai. 12. gs. beigās šo faktu apstiprina Mārtiņsalas pils plāns, kur redzama aka ar vindu (vienkārša sviras sistēma) ūdens spaiņa izcelšanai.

20. gs. sākumā Piebalgas novadā sāka darboties koka sūkņu izgatavotāji – pumpnieki, kā tos dēvēja Piebalgā.

Augot pilsētām, bija nepieciešams domāt par ūdens racionālāku piegādi, jo ūdens upēs pamazām piesārņojās. Tartu 1893. gadā B. Kerbera pierādīja, ka Vibrio holeras baktērija izplatījās nevārīta ūdens dēļ. Radās nepieciešamība ūdeni mākslīgi attīrīt. Tika izveidotas pirmās ūdens filtru konstrukcijas.

20. gs. sākumā kvantitatīvais lēciens būvniecībā izraisīja pārmaiņas arī ēku nodrošinātībai ar inženiertehniskajām komunikācijām, to visū ūdeni un kanalizāciju.

Latvijas teritorijā pirmās lielākās inženierbūves bija centralizētais ūdensvads Rīgā 1620. gadā un centralizētā kanalizācija Liepājā, 1870. gadā.

Avots: A. Auziņa Latvijas ūdenssaimniecības vēsture, no vietnes LŪKA

Uzziņai. No kurienes Rīgā ūdens?

*Ūdensapgāde no virszemes

Lielākā daļa dzeramā ūdens patērētāju Daugavas kreisajā krastā ūdeni saņem no Daugavas baseina Rīgas HES zonā. Ūdens tiek ņemts upes dziļākajos slāņos un pa cauruļvadiem nogādāts stacijā Daugava, kur to sagatavo atbilstoši dzeramā ūdens kvalitātes prasībām, izmantojot ķīmiskos reaģentus, attīra, dezinficē, nostādina un vairākas reizes filtrē.

*Ūdensapgāde no pazemes

Pazemes ūdensgūtne Baltezers–Zaķumuiža ar centralizēto ūdensapgādi galvenokārt nodrošina Daugavas labā krasta patērētājus Rīgā. Ūdens tiek iegūts no piecām pilsētas nozīmes ūdensgūtnēm – no pazemes urbumiem ūdensgūtnēs Baltezers, Baltezers 1, Baltezers 2, Zaķumuiža un Remberģi –, attīrīts atdzelžošanas stacijā un dezinficēts pirms padošanas pilsētas tīklā. Mazais Baltezers tiek izmantots pazemes ūdeņu papildināšanai ūdensgūtnēs Baltezers un Baltezers 2.

Lai nodrošinātu ūdens resursu saglabāšanu un atjaunošanu, kā arī samazinātu piesārņojuma negatīvo ietekmi uz iegūstamā ūdens kvalitāti, ap pazemes ūdens ņemšanas vietām ir noteikta aizsargjosla Ādažu un Ropažu novadu teritorijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Vai Latvija ir gatava? Ūdens - tas ir svarīgi" saturu atbild izdevniecība "Rīgas Viļņi".