Edgars Āboliņš sadzīvo ar prostatas vēzi: "Nevajag domāt kā 80. gados - ja iešu pie ārsta, tad nebūšu īsts vecis"
Savu pieredzi, kā tika atklāts ļaundabīgs audzējs, atceras Edgars Āboliņš, kurš jau ilgstoši sadzīvo ar prostatas vēža diagnozi. Edgars visu mūžu ir strādājis aviācijā, un tā izveidojies paradums ik gadus apmeklēt ģimenes ārstu un veikt vispārēju veselības pārbaudi. Audzēju viņam tā arī atrada – veselības pārbaudes laikā.
Ģimenes ārsts, nozīmējot tolaik 59 gadus vecajam Edgaram asins analīzes, konstatēja paaugstinātu prostatas specifiskā antigēna jeb PSA līmeni. Nekavējoties sekoja nosūtījums pie urologa, līdz papildu izmeklējumi, tostarp biopsija, apstiprinājās diagnoze – prostatas vēzis. Sekoja operācija, tika nozīmēta staru terapija. Kopš tā laika pagājuši vairāk nekā deviņi gadi. Pa vidu ir piedzīvots vēl viens ārstēšanas kurss, jo, kā smejas Edgars – pēc pirmās ārstēšanas dažas vēža šūnas izdomāja dzīvot savu dzīvi. Taču šobrīd Edgars dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, un to, ko sporta zālē varēja izdarīt pirms deviņiem gadiem, joprojām var arī šobrīd. “Ja vīrietis uztaisa PSA testu vai sieviete aiziet uz mamogrāfiju tikai tad, kad jau jūt kādas problēmas, tad jau var būt stipri par vēlu. Taču veicot skrīninga pārbaudes laicīgi, iespējas izārstēt vēzi ir ļoti lielas, jo medicīna attīstījusies milzu soļiem.”
“Reizēm dzirdu no cilvēkiem – kā būs, tā būs. Bet pēc tam, kad šie cilvēki nonāk situācijā, kad problēma jau samilzusi, viņš vairs tā nerunā. Ja mēs dzīvojam savu dzīvi ar pieeju “kā būs, tā būs”, tad atgriežamies 80.–90 gados, kad vīriešu vidū valdīja stigma – ko tad es iešu pie ārsta, tad jau es nebūšu īsts vecis. Nē, nevajag kaunēties vai klausīt, ko kaimiņš saka – tā ir katra paša veselība! Ja ģimenes ārsts saka “ej un dari”, tad ej un dari!”
