Un tad ģimenē ienāca vēzis... Kā attiecības pārbauda smagā slimība: Arņa un Līgas Vērzemnieku stāsts

Arnim sāpēja mugura. Varbūt pie vainas sēdošs darbs. Vizītes pie ārsta, fizioterapija un akcents uz muguras stiprināšanu. Ārsts gan cita starpā ieteicis kaut kad aiziet pie hematologa, taču tas piemirsies, jo jāārstē taču mugura. It kā kļuva labāk, taču pēc laika sāpes atkal atgriezās.

Pēc magnētiskās rezonanses radušās aizdomas par onkoloģisku saslimšanu. Tad arī atmiņā atausis ieteikums par hemataloga konsultāciju. Biopsija apstiprināja aizdomas. “Arnis ienāca guļamistabā, apsēdās uz gultas malas un teica – šķiet, ka man ir vēzis,” atceras Līga. Vēlāk diagnozi apstiprināja arī oficiāli, un abi mēģinājuši situāciju pieņemt, izprast un rīkoties pēc iespējas racionālāk.

Pārbaudījums ģimenei un slimniekam

Šķiet, ka Līga tikai tagad, kad vīra slimība jau teju pieveikta, atkal var atļauties būt vāja, uzdot daudzos kāpēc? un aptvert, cik liels pārbaudījums ģimenei ir smaga slimība. “Mēs taču bijām tikko apprecējušies, tikko bija piedzimusi meitiņa. Un pēkšņi slimība draud sagraut sapni par skaisto nākotni… Mēs abi par to tā skaļi nerunājām, es tikai savai mammai teicu, ka man bail palikt vienai ar bērniem,” atzīstas Līga.

Kad sākās ārstēšanās process, bailes tika noliktas malā, jo tām nebija ne laika, ne vietas. Bija vienai jārūpējas par gadu veco Elzu un dēlu, rūpīgi jāplāno, kā ar visu tikt galā. Līdz slimībai Arnis bijis vienīgais pelnītājs ģimenē.

“To, kas un kā tagad notiks, nopietni izrunājām tikai pēc pirmās ķīmijterapijas. Mēģināju aptvert, kas tagad jāsakārto, ja notiek sliktākais scenārijs, lai Līga ar bērniem var turpināt dzīvot,” atceras Arnis. Sarunas laikā viņš vairākkārt atsaucas uz ārstu profesionalitāti, ko nav bijis pamata apšaubīt, taču pietrūcis psiholoģiskā atbalsta gan viņam, gan ģimenei.

Jaunais vīrietis sācis lasīt un pētīt, kā onkoloģiskās slimības tiek ārstētas Rietumos. Tur iesaistīto speciālistu un atbalsta personu loks esot daudz plašāks, pacientam izskaidro visus jautājumus. Arnis novērojis, ka Latvijā tā ļoti pietrūkst. “Ja nav speciālista padoma, ja speciālisti nenāk aprunāties, cilvēki paši sāk kaut ko meklēt, fantazēt. Es brīvi runāju svešvalodās un varēju visu noskaidrot, taču kā ar onkuļiem, kas salasās tādu kaktu informāciju?” viņš retoriski vaicā.

Ko teikt bērniem?

Vērzemnieki atzīst, ka īsti nav sapratuši, kā par slimību runāt ar bērniem. Bija skaidrs, ka to nevar noslēpt, jo Arnim bija regulāri jādodas uz slimnīcu un jāpaliek tur teju nedēļu, lai izietu ķīmijterapijas kursu.

“Sākotnēji mēs neteicām neko, jo nebija priekšstata, cik ilgi un grūti tas būs,” atzīstas Līga. “Teicām, ka Arnim būs jābrauc uz slimnīcu un jāpaārstējas, taču vairāk neko. Centāmies runāt par labo, bet slikto noklusēt. Tagad man liekas, ka tā bija kļūda, taču jāņem vērā, ka bijām šoka stāvoklī un nezinājām, ko teikt.”

Tagad Līga domā, ka vajadzēja par to runāt, jo desmitgadīgais Kristaps ir pietiekami pieaudzis – viņš būtu sapratis.

Blaknes pēc ķīmijterapijām bijušas ļoti smagas, un pēc procedūrām slimnīcā agrāk visu varošais vīrs bijis kopjams. Kristaps arī neko daudz nav jautājis, taču abi tagad domā, ka puikam noteikti bijis tikpat daudz jautājumu kā pašiem.

Abi atceras gadījumu, kad Arnim kļuvis tik slikti, ka bija jāsauc neatliekamā palīdzība. Tā bijusi pirmā reize, kad mājas pagalmā iebraukusi mašīna ar bākugunīm. Līga bijusi tik satraukusies, ka iegrūdusi mazo Elzu Kristapam klēpī, lai iet pagalmā. Pati pēc tam stresu izraudājusi, bet sarunai ar Kristapu spēka vairs nepietika. “Tagad ir viegli par to runāt, bet tad, kad esi iemests tajā situācijā, nav laika domāt un analizēt,” secina Līga.

Mājās vēl viens bērns

Līga neslēpj, ka tai laikā bijusi dusmu pārpilna. “Tā droši vien bija dusmošanās uz dzīvi kopumā, kas mūs tā pārmāca, sit, bet es nemācēju ar to tikt galā,” nekaunoties no asarām, viņa piebilst.

Līga atceras, ka tad, kad Arnis atgriezies no slimnīcas, bijusi ļoti laimīga, taču tik un tā pirmajā dienā nav sapratusi, kā tagad dzīvot. Slimnīcā vīram esot bijusi sava kārtība, mājās tā pajukusi, lai gan ģimene centusies ievērot arī Arņa vajadzības.

Arnis piebilst, ka tas saistīts arī ar ķīmijterapijas blaknēm. No rīta viņam uzreiz vajadzējis kaut ko ieēst, lai nebūtu slikta dūša. Slimnīcā viņš jau astoņos brokastojis. Mājās tolaik bijis vasaras brīvlaika režīms, visi vēl guļ. Arnis gribējis sagaidīt pārējos, taču ēst vajag. Sācis pats rosīties, lai gan bijis ļoti nespēcīgs. Sieva par to dusmojusies.

“Vīrs mēģināja kaut ko darīt, bet viņš taču var nokrist, viņam var izkrist no rokām, sareibt galva. Mani tas biedēja. Nevarēju izturēt, ka viņš apdraud citus un sevi. Viņš mēģināja Elzu pacelt, un vienreiz abi nošļūca zemē. Bija grūti pierast pie pārmaiņām, ka tas stiprais un visu varošais vīrietis kļūst par tādu kā trešo bērnu ģimenē, bet grib tēlot varoni,” stāsta Līga.

Arnim un Līgai šķiet, ka Kristaps nav izdzīvojis tās sajūtas, kas saistītas ar vēzi. Pirms slimības Vērzemnieki jutušies kā stipra un stabila ģimene, daudz laika pavadījuši kopā, Arnis vienmēr iesaistījies mājas darbos. Līga atceras, ka Arnis ar Kristapu gājuši uz hokeju un kino, Arnis puiku vedis uz treniņiem. Viņa pat bijusi apmulsusi par to, cik labas izveidojušās dēla attiecības ar mammas jauno vīru. Līga dažkārt pat jutusies pastumta malā.

Tagad, kad aktīvās slimības laiks jau aiz muguras, viņa redz, ka dēls reizēs, kad agrāk vērsās pie Arņa, nu nāk pie mammas. Atjaunot saikni ar puiku būšot pārbaudījums abiem. “Skaidrs, ka mazajai Elzai tāpat bija jāvelta uzmanība, un Arnim to vajadzēja trīs reizes vairāk. Kristaps tai laikā sāka augt pats,” Līga novērtē izdzīvoto un piebilst, ka ģimenē tāda frāze, ka Arnim ir vēzis, īsti nav izskanējusi. Arnis stāsta, ka mazā Elza gribējusi klēpī, bet viņš meitu nav varējis pacelt. Meitene bijusi neizpratnē, kāpēc tētis viņu atgrūž.

Līgai ir arī vecākā meita, kura dzīvo ar savu tēvu – Kristapa tēti. Arī ar viņu saruna izpalikusi. Līgai šķitis, ka būs iespēja atrast laiku, lai satiktos ar vecāko meitu, bet sadzīviskās rūpes guvušas virsroku. “Šķita, ka vēl viens cilvēks mājās, kur visi jau tā staigā uz pirkstgaliem, ikdienu sarežģītu vēl vairāk. Arnim arī būtu grūti, ja vēl kāds skatās uz viņu – tik nevarīgu. Tā pagāja vasara, un sapratu, ka savu lielo bērnu neesmu lāgā redzējusi,” nosaka Līga.

Skaidrs gan ir tas, ka bērniem vēzis ir tikai vārds. Baiļu un izmisuma nozīmi tam piešķiram mēs paši. Abi Vērzemnieki atzīstas, ka pietrūcis padoma, kā par to runāt ar tuviniekiem. Mūsdienās vēzis vairs nav nāves spriedums, taču runāt par to joprojām ir ļoti grūti.

Slimība kā mērlente

Slimība bija pārbaudījums arī abu attiecībām. Nu Līga un Arnis apgalvo, ka tagad viņi ir gatavi jebkuram pārbaudījumam, ja jau ir izturējuši kaut ko tādu. Līga piebilst, ka priekos ir viegli dzīvot kopā, un abi centušies atrast vietu priekam arī slimošanas laikā.

Kad Arnim bija nosacīti labās dienas, devušies mazos izbraukumos, gājuši uz koncertiem, centušies izbaudīt laiku, kas ir dots. Arnis tagad ir pateicīgs kolēģiem, ka bijusi tāda iespēja – nedomāt par darbu un laiku veltīt tikai tam, lai veseļotos un būtu kopā ar ģimeni.

Līga smejas, ka pirms Arņa slimības viņai bijušas aktuālas tikai divas lietas – mājas remonts un sienu krāsa. Slimība visu sakārtojusi pa vietām un likusi izvērtēt, kas no tiesas ir svarīgi. Turklāt slimība pārbauda arī draudzību. Nu abiem ir cits priekšstats par to, kuri ir patiesi savējie.