“Domāju, ka nekas labs tur nav!” - ārsta vārdi, kas sastindzināja! Pavisam atklāts stāsts par vēzi 33 gadu vecumā

Jā, zinu, cik apnicīgi ir nemitīgi lasīt vai klausīties par to, ka esam kūtri, neejam pie ārstiem, neatsaucamies skrīninga vēstulēm, galu galā, arī nevingrojam tik daudz, cik vajadzētu, un pareizi neēdam. Īpaši, ja esi vēl jauna un vesela. Taču vēzim patiešām ir vienalga, cik skaista esi un cik labi jūties. Ja nez kādu apstākļu dēļ būs sadomājis ieperināties tieši tavā organismā, tad saslimsi, lai cik fiziski atlētiska un vesela tu būtu. Turklāt – jo jaunāks cilvēks, jo ātrāka ir viņa vielmaiņa un visi citi procesi organismā, bet tas nozīmē, ka arī vēža šūnas spēj dalīties un izplatīties krietni ātrāk nekā cilvēkam pensijas vecumā.

Biedējoši, vai ne? Par laimi, pretī varu likt vismaz divas labas ziņas: gados jaunāks un spēcīgāks cilvēks spēj to visu labāk pārciest (jā, pārciest, jo ārstēšanās process ne fiziski, ne arī mentāli nav no vieglākajiem pasākumiem, ko varētu iedomāties) un jaunāks organisms arī ātrāk atjaunojas pēc procedūrām, kādas nu kuram nepieciešamas. Vienīgais nosacījums ātrākam un veiksmīgākam rezultātam ir audzēja atklāšana iespējami agrīnākā stadijā. Un te nu gan, mīļās dāmas, viss ir mūsu pašu rokās.

Ja pārstāvi to vecuma grupu, kurām valsts sūta vēstuli ar uzaicinājumu veikt pilnībā apmaksātu skrīninga mamogrāfijas izmeklējumu, lūdzu, aizej un pārbaudies. Bail? Nekas, nav jābaidās ilgi, jo izmeklējums norit gana ātri un pēc tam var pasmieties par savām nepamatotajām bažām. Izmeklējums nav arī sāpīgs, tikai mazliet nepatīkams uz to brīdi, kad krūts tiek likta aparātā un tad saspiesta. Ne tā, ka pavisam plakana, bet tik daudz, lai iegūtu skaidrus attēlus un varētu izpētīt katru krūts nostūrīti. Jo tieši mamogrāfija ir tas izmeklējums, kas palīdz atklāt ļaundabīgas pārmaiņas, kad tās knapi sākušas notikt – tātad pavisam agrīnā stadijā. Savukārt, ja tev, tā teikt, no dzimšanas krūtis ir sāpīgas un īpaši jutīgas tās kļūst ap mēnešreižu laiku, tad mamogrāfiju ieteicams veikt menstruāciju pirmajā pusē – no 4-12 dienai, kad krūtis ir vismīkstākās un sajūtas būs mazāk nepatīkamas.

Ak, jā, tas aizspriedums par izmeklējuma laikā saņemto starojumu – tas ir nekaitīgs, jo deva ir ļoti zema. Kā saka speciālisti, savus vārdus pamatojot ar daudziem veiktiem pētījumiem, mamogrāfijas laikā saņemto starojuma daudzumu var pielīdzināt tam, ko cilvēks saņem lidojuma laikā no Rīgas līdz Frankfurtei un atpakaļ. Te vari izlasīt sīkāk, ar ko tik īpaša ir tieši mamogrāfija.

Ko darīt, ja esi jaunāka par 50 vai vecāka par 68 gadiem? Dodies pie sava ģimenes ārsta vai ginekologa un palūdz nosūtījumu veikt mamogrāfiju. Tas jādara vismaz reizi divos gados, bet vislabāk reizi gadā. Bet neatkarīgi no vecuma katru mēnesi vai vismaz reizi divos mēnešos “aprunājies”ar savām krūtīm, tās rūpīgi iztaustot. Te vari izlasīt, kā pareizi veicama pašpārbaude soli pa solim. Es to daru tieši šādi un tas it nemaz nav grūti, kā arī neprasa lielus laika resursus, toties ir bezgala svarīgi. Jo tikai iepazīstot katru reljefu, izcilnīti, cietumiņu un bedrīti, tu uzreiz sajutīsi, ja kādā reizē būs uzradies kaut kas jauns. Un tad gan nekavējoties dodies pie ģimenes ārsta, palūdz nosūtījumu onkologa vizītei vai vismaz mamogrāfijas izmeklējumam un rīkojies. Baidies, kaut vai raudi no izmisuma, bet izdari. Tikai tāpēc, lai dzīvotu! Turklāt 90% gadījumu – tātad lielākajam vairākumam – viss ir labi, bet tām sievietēm, kurām tomēr atklāj ļaundabīgas pārmaiņas, ārstēšana var noritēt veiksmīgi un ar labu gala rezultātu, jo vēzis nav paspējis aizceļot tālāk organismā.

Mans laimīgais stāsts

Man bija 33, kad krūts augšpusē sataustīju veidojumu. Bija novembra beigas, gaisā jau virmoja Ziemassvētku noskaņa un man tiešām negribējās pat domāt par ārstu apmeklējumu, kur nu vēl par iespējamu ļaunu diagnozi. Turklāt veidojums uzradās pēc tam, kad bijām ar trīsgadīgo dēlēnu dauzījušies un viņš man netīšām uzsita ar kāju. Šķita, ka tā tāda hematoma, kas vienkārši kļūst lielāka. Tomēr miera nebija, un arī draudzene mudināja aizdoties pārbaudīties. Pat ieteica labu onkologu. Zvanīju uz Latvijas Onkoloģijas centra reģistratūru un jau decembra vidū sēdēju šī labā onkologa kabinetā, kurš pēc apskates teica: “Jāveic izmeklējumi, bet domāju, ka nekas labs tur nav!”

Ko? Kā - nekas labs tur nav?! Iekšas sagriezās, kā parasti man notiek pamatīga stresa brīžos, miljons domas šaudījās pa galvu, rokas trīcēja, bet aizgāju uz reģistratūru un pierakstījos veikt ieteiktos izmeklējumus. Īsti neatceros, kādus, droši vien to pašu mamogrāfiju un ultrasonogrāfiju, kuras laikā tika paņemta biopsija – mazs gabaliņš no veidojuma, lai pārbaudītu, vai tas tiešām ir ļauns vai tomēr labdabīgs. 2013. gads man noslēdzās ar apziņu, ka nākamo gadu uzsākšu kā onkoloģijas paciente. Veidojums izrādījās ļaundabīgs, turklāt ļoti agresīvs, un to nu es jutu pat fiziski, jo virs krūts esošais bumbulis kļuva arvien lielāks.

Ārstēšanās procesā neiedziļināšos, taču pavisam noteikti zinu, ka tad, ja es būtu vilcinājusies un palīdzību meklējusi tikai pēc jaunā gada, tātad vismaz divus mēnešus vēlāk, vēzis būtu izpleties. Pat uzreiz reaģējot, man bija jau otrā stadija, bet, par laimi, bez metastāzēm. Kā teica onkologs, ļoti iespējams, ka audzējs jau rosījās manā ķermenī un dēla nejaušais uzsitiens tikai paātrināja tā augšanu, pievēršot manu uzmanību. Jo, ja audzējs rosītos klusi, kas zina, kad es to atklātu. Jā, veicu krūšu pašiztausti, taču ne katru mēnesi, jo es taču biju jauna un vesela!

To, ka ar onkoloģiju joki mazi un nozīme ir katrai nedēļai vai pat dienai, apliecina ārstniecības iestādē uzzinātie stāsti. Tostarp viens pavisam personiski piedzīvots. Viņa bija mana vienaudze, varbūt pāris gadus vecāka, taču mūsu bērni bija vienā vecumā, mums bija pilnīgi vienādas diagnozes (vēzim ir vairāki veidi) un arī audzēja stadija tāda pati, bet bija viena maza nianse – veicot limfmezglu biopsiju padusē, viņai atklāja vienu, TIKAI VIENU metastāzi. Varētu šķist, kas tad tur liels? Šoreiz tam bija dzīvības cena. Diemžēl. Laiku pa laikam iedomājos, kā būtu bijis, ja šī sieviete nebūtu vilcinājusies tos četrus mēnešus un pie ārsta aizietu uzreiz. Viņa to neesot darījusi, jo baidījusies no diagnozes un visa tālākā – no ķīmijas, ka izkritīs mati, no tā, ka varētu zaudēt krūti utt. Jo esot jutusi, ka nekas labs tas nav.

Protams, var teikt, ka mums katram ir savs noliktais laiks, kad paredzēts pamest šo zemi, taču mums katram ir arī dota iespēja domāt un rīkoties. Baidies, raudi, bet aizej uz šo dzīvības vērto pārbaudi, un īpaši, ja pati kaut ko nelāgu esi sajutusi savās krūtīs. Vēl citu sieviešu pieredzes stāstus vari izlasīt šeit un vajadzības gadījumā izmantot Ainas Poišas ieteikumus līdzsvara atgūšanai, ja uzzināta sliktā diagnoze. Arī tie izlasāmi šajā rakstā.