"Tas bija briesmīgs notikums, bet nebūt ne pirmais!" - Staņēvičs par vardarbību pret ārstiem un aktualitātēm slimnīcā

Viņš norāda, ka rezerves kapacitāte ir nepieciešama, jo negadījumu situācijās uz Austrumu slimnīcu kā politraumu slimnīcu pacienti tiek vesti vispirms. Ja intensīvajā terapijā nav nevienas brīvas gultas, tad vēl viena lielveikala sabrukšanas gadījumā būtu ļoti lielas problēmas. Staņēvičs arī norāda, ka universitāšu slimnīcās infrastruktūra tiek būvēta tieši smagajiem pacientiem, kas nozīmē ka būtu jāspēj pacientus, kas nav ar smagām slimībām, novirzīt uz zemāka līmeņa, reģionālajam slimnīcām.

Šobrīd amatā esat jau vairāk nekā pusgadu. Ko, stājoties amatā, jau izdevies sasniegt no iecerētajiem plāniem un ko vēl gribētos izdarīt? Kādas problēmas vēl jāatrisina?

Jā, šķiet, ka pagājis daudz laika, bet kalendārs liecina, ka tie ir tikai septiņi mēneši. Stājoties amatā, galvenās manis definētās prioritātes bija slimnīcas finansiālā ilgtspēja, personāla piesaiste un attīstība, kā arī prioritāte vienmēr ir bijusi un būs pacientu drošība un pieredze slimnīcā. Tāpat ļoti būtiska prioritāte ir mūsu darbības fokusēšana uz tehnoloģiskajām inovācijām un digitālo transformāciju gan slimnīcā, gan veselības aprūpē kopumā. No visām šīm prioritātēm ir lietas, kas jau ir izdevušās, un lietas, kas vēl jāturpina.

Ja runājam par finansiālo ilgtspēju, ir uzlaboti daudzi iekšējie procesi un finanšu pratība. Tas nozīmē, ka katru slimnīcas centru, klīniku mēs cenšamies daudz vairāk iesaistīt, runājot gan par finanšu rezultātiem, gan par izmaksām.

Realitāte veselības aprūpē diemžēl ir tāda, ka naudas nekad nebūs pietiekami un vienmēr būs jāpieņem lēmumi kaut kam par labu un no kaut kā atsakoties. Neapšaubāmi viszinošākie cilvēki šādu lēmumu pieņemšanai ir ārsti un veselības aprūpē strādājošie. Stiprinot sadarbību un veicinot viņu finanšu pratību, kopējā finanšu situācija gan slimnīcās, gan veselības aprūpē uzlabosies. Tam ir rezultāti arī citādā pieejā 2024. gada budžeta veidošanā, un noteikti redzu to kā ļoti pozitīvu signālu mūsu slimnīcā.

Manuprāt, arī kolēģi, tostarp ārstniecībā un aprūpē strādājošie, to novērtē un redz, ka tas tiek darīts nevis tāpēc, lai kontrolētu, bet kopīgi veidotu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību.

Ja skatāmies uz to, kas nav padarīts, tomēr nav izdevies rast ilgtspējīgu sadarbību ar Nacionālo veselības dienestu (NVD) par regulāru informācijas apmaiņu. Mums kā 5000 darbinieku uzņēmumam prioritāte ir ilgtermiņa plānošana, tomēr vēsturiskā pieeja Latvijā veselības aprūpē ir bijusi labākajā gadījumā gada plānošana. Pēc tam notiek bezgalīga mētāšanās gada ietvaros, gada beigās paziņojot, ka te ir nauda un dariet ar to, ko jūs gribat. Tad pa galvu, pa kaklu jāskrien un jāmēģina izpildīt kaut kādas programmas. Tas ļoti ierobežo stratēģisko redzējumu ilgtermiņā, jo neļauj attīstīt jaunus, inovatīvus risinājumus.

Skatoties kopumā uz finanšu ilgtspēju, ir daudz kas izdarīts, sakārtojot iekšējos procesus slimnīcā, esam sākuši strādāt pie stingras struktūras finanšu plānošanā, analīzē un atvērtā diskusijā. Tādēļ nākamais solis, kam jāķeras klāt, ir ārējo pušu iesaiste attiecībā uz ilgtermiņa plānošanu, tomēr neaizmirstot to, ka pacients ir jāārstē arī īstermiņā.

Savukārt attiecībā uz personāla iesaisti, piesaisti un komandas attīstību, viens no notikumiem, ar ko varam lepoties, ir mūsu vadītāju konference, kurā piedalījās visas slimnīcas vadības komanda, aptuveni 200 cilvēku.

Sanācām kopā un spriedām par to, ko slimnīca nozīmē mums, kā mēs varam kļūt par labākiem vadītājiem un kā mēs izprotam izaicinājumus, ar kuriem saskaramies. Pēc Covid-19 pandēmijas esam atjaunojuši slimnīcas iekšējās sapulces, kurās mēs katru ceturksni sanākam kopā, lai apspriestu sasniegtos rezultātus, aktualitātes, sadarbību un jaunumus veselības nozarē. Klātienes tikšanās veicina saliedētību, kolēģu ieinteresētību un liek mums kopīgi kā komandai risināt aktuālās problēmas.

2023. gada sākumā bija saspīlējums starp Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) ārstiem un Austrumu slimnīcas padomi, kad vairāk nekā 20 stacionāra ārsti brīdināja par iespējamo kolektīvo atlūgumu. Ārsti toreiz minēja, ka viņu darbs neesot novērtēts un LOC trūkst mūsdienīga aprīkojuma. Vai šobrīd var apgalvot, ka saspīlējums ir novērsts un ārstu vēlmes izpildītas?

Jebkura konflikta risināšanas pamatā ir saruna, un pieļauju, ka arī šajā gadījumā, kā vienmēr, taisnība bija kaut kur pa vidu, bet situāciju eskalēja neprasme komunicēt. Mēs esam viena slimnīca, un sanāk, ka strīdoties mēs strīdamies paši ar sevi. Tas ir diezgan bezjēdzīgi, jo iegūt no tā mēs neko nevaram. Ja kopumā runājam par onkoloģiju, skaidrs, ka tā ir viena no slimnīcas prioritātēm, un šajā jomā esam arī kompetenču centrs visai Latvijai. Tas ir milzīgs darbs, ko kolēģi ir paveikuši, strādājot pie Vēža centra akreditācijas. Ir izstrādāts risinājums otras operāciju zāles būvniecībai, kas virzās uz priekšu, un ir solījumi tam piešķirt finansējumu.

Vai varat ieskicēt, cik ir paredzētais finansējums otram operāciju blokam?

Tie ir aptuveni 16 miljoni eiro. Ceram, ka līdz brīdim, kad uzsāksim remontdarbus Onkoloģijas centrā, saņemsim apstiprinājumu no Veselības ministrijas par finansējuma piešķiršanu.

Viena no onkologu prasībām bija arī celt atalgojumu. Vai tas kaut kā ir risināts?

Veselības aprūpē ārstniecībai, bet īpaši aprūpes un atbalsta personālam, atalgojums ir stipri zem Eiropas vidējiem rādītājiem. Taču īpaši satraucoši ir tas, ka valsts slimnīcās atalgojums ir stipri zemāks nekā nozarē kopumā. Tas ir izaicinājums, ar kuru saskaramies, un tā rezultātā daudzi medicīnas nozares speciālisti ir spiesti strādāt vairākās darba vietās. Tas, protams, nav labi, un mums ir jāstrādā pie risinājumiem, lai mūsu ārsti varētu strādāt vienā slimnīcā, nevis skraidīt apkārt pa vairākām darba vietām. Tam ir nepieciešams atbalsts no uzraugošajām iestādēm, lai izveidotu rāmi, kurā mēs varam to darīt, jo skaidrs, ka par tādām summām mēs nevarēsim palielināt valsts pasūtījumu.

Tas arī noved pie trešās prioritātes, kas ir ļoti būtiska, - pacientu drošība un pieredze. Šī tēma pēdējos gados ir ļoti aktualizēta. Veicot aptaujas par pacientu pieredzi un drošību, redzam, ka diemžēl mūsu rādītāji ir zem vidējā Eiropā, un tas nozīmē, ka mums šajā jautājumā ir daudz darāmā. Svarīgi arī uzsvērt, ka mēs nekad nevarēsim nodrošināt labu pacienta pieredzi, ja mēs nenodrošināsim labbūtību mūsu ārstiem un aprūpē strādājošajiem.

Diemžēl šajā jautājumā man ir jārunā par vardarbību pret ārstiem, kas ir pēdējā laikā bieži izskanējusi tēma - tā ir realitāte, ar ko mēs saskaramies. Šis problēmjautājums ir jārisina gan sistēmiski, skatoties uz to no likumiskā ietvara, gan arī jārunā sabiedrībā, jo tas ir cieši saistīts ar mūsu pašu audzināšanu, vērtībām un attieksmi pret līdzcilvēkiem.

Pacienta pieredze, drošība un personāla labbūtība ir jāskatās kā vienots veselums un kopums. No 2024.gada sākuma slimnīcā sāk strādāt jauns kolēģis, kura faktiski vienīgais uzdevums būs rūpēties par mūsu pacientu un personāla labbūtību. Tāpat plānojam vizītēs apmeklēt tiesībsargājošās institūcijas, lai pārrunātu, kā sistēmiski risināt problēmas saistībā ar vardarbību pret slimnīcas personālu.

Ja pievēršamies inovāciju un digitālās transformācijas prioritātēm, ir jārunā par mūsu sasniegumiem medicīnā. Esmu ļoti lepns par mūsu ārstu un speciālistu komandu un viņu veikumu gada garumā. Zinātniskajā inovācijā varu minēt, piemēram, krioablāciju, kad ekstrēmi zemās temperatūrās (-150) mazinvazīvi tiek pilnībā iznīcināti nelieli audzēji. Šādas operācijas slimnīcā veiksim arvien vairāk, lai tās kļūtu par praksi.

No valsts gan joprojām tāda pasūtījuma nav, un tas nozīmē, ka mums šī pieeja ir jāpierāda un jāiegūst finansējums. Mūsu inovatīvo tehnoloģiju operācijas ir vērstas uz to, lai pacients kopumā stacionārā varētu pavadīt mazāk laika, jo šīs operācijas ir mazāk invazīvas. Dienas stacionārā, piemēram, cilvēkam no rīta veic kādu ķirurģisko operāciju, manipulācijas un procedūras, bet vakarā viņš var doties mājās. Šādai pieejai ir daudz priekšrocību, tostarp finansiālā priekšrocība attiecībā pret valsts budžetu. Arī cilvēkam pēc operācijas gulēt mājās neapšaubāmi ir labāk nekā slimnīcā.

Savukārt, runājot par digitālo transformāciju, mans galvenais uzdevums, stājoties amatā, bija vienotas informatīvās vides izveide slimnīcā. Gaiļezera stacionāra ēkā ir vecais kinoteātris, kura telpa ir pilnībā aizkrauta ar pacientu ambulatorajām kartiņām.

Onkoloģijā, piemēram, lai ārsts iegūtu informāciju par pacientu, ir vienlaikus jāstrādā ar septiņām dažādām sistēmām. Tas ir nedroši, tās ir papīru kaudzes un daudzas sistēmas, kas savā starpā nav savienotas. Vienotas sistēmas izveide ir prioritāte numur viens. Tad, kad saņemsim datus, tad arī varēsim runāt par to, kā mēs ārstējam pacientus, kā uzskaitām medikamentus utt.

Pasaulē eksistē vairāki desmiti jau strādājošu risinājumu, tādēļ divritenis nav jāizgudro no jauna. Pielikšu visas pūles, lai jau šā gada sākumā varētu piesaistīt profesionāļus, kas palīdzēs definēt tehniskās prasības, kas lielajām universitāšu slimnīcām ir vissvarīgākās. Pēc vienotas sistēmas ieviešanas Austrumu slimnīcā un Stradiņos to varētu integrēt arī pārējās Latvijas slimnīcās, lai visa ārstniecība un aprūpe strādātu vienotā platformā. 2024.gada pirmajā ceturksnī Austrumu slimnīca un Stradiņi jau varēs apmainīties ar radioloģiskajiem izmeklējumiem, kas līdz šim nebija iespējams.

Digitālā transformācija ir kritiski svarīga mūsu veselības aprūpes tālākajai attīstībai, jo būsim spējīgi iegūt datus, ko varēsim analizēt. Ja zināsim, ko mērām, to arī varēsim uzlabot. Tas būs liels solis veselības aprūpes attīstībai jaunā kvalitātē.

Atgriežoties pie stāstītā par vardarbību pret ārstiem, vai gadījums, kas plaši atspoguļots medijos, ir skaļākais? Cik daudz līdzīgu gadījumu slimnīcā notiek?

Tas bija briesmīgs notikums, bet nebūt ne pirmais. Ārsti gan intensīvajā terapijā, gan uzņemšanā un pat ambulatorajā pieņemšanā ir piedzīvojuši uzbrukumus un kā fizisku, tā psiholoģisku vardarbību no pacientiem un viņu tuviniekiem, cieš arī mūsu klientu apkalpošanas speciālisti, kas nodrošina pacientu pierakstus un meklē labākos risinājumus piekļuvei pie speciālistiem.

Atsaucoties uz mūsu pašu ārstiem, ir jārunā par divām kategorijām - vienā ir pacienti, kuriem ir klīniska kondīcija, kāpēc viņi tā rīkojas, un tad tā ir ārsta atbildība, lai pacients nenodarītu pāri ne sev, ne pašam ārstam. Savukārt otrā ir daudz bēdīgākie gadījumi, kad pacients vai tuvinieki rīkojas vardarbīgi, emocionāli izgāžot savas dusmas. Tam droši vien ir vairāki iemesli. Iespējams, arvien vairāk pārejot uz digitālo vidi, samazinās saskarsme ar citu jomu speciālistiem, taču ar ārstiem ir jāsastopas fiziski, tādēļ visas negatīvās emocijas tiek izgāztas pār viņiem, pār māsām, aprūpes personālu.

Taču manā skatījumā šī situācija ir saistīta arī ar mūsu kā sabiedrības vērtībām un to attīstību, ar to, kā izturamies pret līdzcilvēkiem un kā tos vērtējam, ieskaitot attieksmi pret cilvēkiem, kas sniedz palīdzību un pat glābj mūsu dzīvību, un šis jautājums lielā mērā skar audzināšanu ģimenē.

Un noteikti ir jārunā par sistēmu jeb juridisko rāmi, jo līdz šim tas nav bijis pietiekami aktuāls jautājums mūsu likumsargiem. Nereti ir gadījumi, kad policija pēc izsaukumiem atbrauc, agresīvo pacientu vai tuvinieku savāc, bet turpat slimnīcas pieturā palaiž. Mūsu darbiniekam iesit pa seju, bet iesniegumu atbraukušie policijas darbinieki nepieņem - cietušajam ir jātērē dārgais laiks, ko varētu veltīt ārstniecībai, jābrauc uz policiju un jāraksta iesniegums uz vietas iecirknī. Ārsti vienkārši atmet ar roku un turpina strādāt. Taču tā nav normāla situācija - būtu jāizstrādā likumiskais un rīcības ietvars, lai aizsargātu mūsu ārstus.

Kādus risinājumus jūs plānojat piedāvāt policijai?

Ir skaidri jānosaka, ka šādi agresīvi pacienti vai tuvinieki saņem sodu, šādos gadījumos ir jārīkojas līdzīgi kā tad, ja vardarbība tiktu vērsta pret tiesībsargājošo iestāžu darbinieku. Jebkura agresīva rīcība pret ārstu vai aprūpes personālu būtu jāsoda. Tāpat būtu jābūt daudz stingrākai kontrolei un, iespējams, slimnīcai būtu jābūt iespējai atteikt ārstēšanu, ja pirms tam pacients ir uzbrucis ārstam.

Kā slimnīcā ir ar videonovērošanu? Vai to nevarētu pastiprināt?

Tajā skaitā. Aprīkosim ar trauksmes pogām, ir papildu protokoli, ko šādos gadījumos darīt, ir iespējams aprīkot ārstus ar ķermeņa kamerām. Tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka pie katra ārsta mēs armijnieku blakus nenoliksim. Ir jārunā par sabiedrības izglītošanu, par vērtībām un arī par represīvām metodēm, kas palīdzētu efektīvi apturēt visatļautību, apzinoties sekas. Patlaban šādu seku faktiski nav, un agresīvs pacients vai pacienta tuvinieks var atļauties darīt, ko grib, zinot, ka par to nekas nedraud.

Ja atgriežamies pie finansējuma jautājumiem, paredzēts, ka nākamajam gadam medicīnai tiks atvēlēti 275 miljoni eiro. Par paredzēto finansējumu viedokļi ir dažādi, tostarp arī neapmierinātie, jo tas nepalīdzēšot mazināt rindas uz ārstniecības pakalpojumiem. Vai, jūsuprāt, šis finansējums ļaus risināt slimnīcu sasāpējušās problēmas?

Neskatoties uz to, ka budžets ir pieņemts un diskusijas ir bijušas, ļoti skaidras informācijas par to, kāds būs finansējuma piešķīrums 2024. gadā, joprojām nav. Tas nav pieļaujami. Ja es iepriekš runāju par ilgtermiņa plānošanu, par trīs līdz piecu gadu periodu, tad mēs pašlaik nezinām, kas notiks janvārī. Šajā gadījumā mēs atgriežamies pie jautājuma, kādā veidā finansējums tiek iztērēts un kādā veidā tiek veidots Latvijas veselības aprūpes tīkls. Visi smagie pacienti, kas nozīmē arī finansiāli visintensīvākie pacienti, nonāk universitāšu slimnīcās.

Neapšaubāmi ārstniecība universitāšu slimnīcās ir dārgāka, jo šeit ir aprīkojums un arī visa pārējā infrastruktūra tiek būvēta tieši smagajiem pacientiem, kas nozīmē arī to, ka mums būtu jāspēj pacientus, kas nav ar smagām slimībām, novirzīt uz zemāka līmeņa slimnīcām, uz reģionālajām slimnīcām, uz rehabilitāciju un ārstniecību tur. Te mēs atgriežamies pie slimnīcu tīkla jautājuma, kuru ir ļoti svarīgi sakārtot valsts līmenī, jo tas ir cieši saistīts ar finansējumu. Citās valstīs redzam, ka universitāšu slimnīcām tiek piešķirts budžets un tās pašas lemj, ka gadījumos, kad tām nav kapacitātes visu pacientu ārstēšanai, tos var novirzīt uz reģionālajām vai pat uz privātajām slimnīcām, bet pašas universitāšu slimnīcas uzņem un ārstē tikai smagākos pacientus, kam nepieciešama augstākā līmeņa ārstniecība un aprūpe.

Otrs jautājums, kas jāvērtē sistēmas ietvaros, ir tas, ka daudzi ārstniecības tarifi pat nesedz izmaksas - nesedz ārstniecības izmaksas, nemaz nerunājot par kvalificēta atbalsta un administrācijas izmaksām. Tarifu pārskatīšana notiek ļoti gausi, un tie netiek indeksēti ne pret inflāciju, ne pieaugošajām algām. Tāpēc, lai gan neapšaubāmi 275 miljoni eiro izklausās milzu nauda, tas tā nav, jo runājam kopumā par mūsu veselību, Latvijas nacionālo drošību un Latvijas iedzīvotāju nākotni. Šī nauda ir jāizmanto mērķtiecīgi, tā nedrīkst tikt lieki izšķiesta. Tas ir būtiskākais uzdevums, kas ir jāaizpilda, veidojot pārdomātu slimnīcu tīklu, skaidri apzinoties, kāda ir atbildība primārajai aprūpei, reģionālajām slimnīcām un universitāšu slimnīcām.

Domājot par slimnīcu tīklu, ir jāspēj arī rast rezerves kapacitāte universitāšu slimnīcās, jo negadījumu situācijās uz Austrumu slimnīcu kā politraumu slimnīcu pacienti tiek vesti vispirms. Ja mums nav kapacitātes, piemēram, šorīt intensīvajā terapijā nav nevienas brīvas gultas, tad vēl viena lielveikala sabrukšanas gadījumā mums būtu ļoti lielas problēmas.

Šajā gadījumā ir jārunā par diviem faktoriem - viens ir esošās sistēmas stiprināšana, bet otrs ir kapacitātes veidošana, kas ir tieši saistīta ar nacionālo drošību.

Slimnīca jau kopš 2022.gada uzņem Ukrainas karā ievainotos. Cik daudz šo cilvēku slimnīca būtu gatava uzņemt šogad? Vai ņemot vērā to, ka karš visdrīzāk turpināsies vēl labu laiku, nav jādomā par ilgāka termiņa programmu?

Mēs esam ļoti gandarīti, ka sadarbībā ar palīdzības organizācijām un ministrijām varam nodrošināt palīdzību un ārstniecību Ukrainas karavīriem mūsu slimnīcā. Šis ir ļoti svarīgs projekts ne tikai mūsu slimnīcai, bet visai Latvijai, jo Ukrainas karavīri karo arī par mūsu neatkarību, cīnoties pret agresorvalsti Krieviju. Tāpēc mūsu apņēmība ir šo projektu turpināt, un ļoti liels paldies jāsaka gan iesaistītajām pusēm, gan mūsu ārstiem un aprūpes personālam par milzīgo darbu. Mēs to darīsim tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, lai varētu sniegt gan ārstniecības pakalpojumus Ukrainas karavīriem, gan arī morālu atbalstu tālākai rehabilitācijai un atlabšanai.

Cik Ukrainas karavīru plānots uzņemt 2024. gadā?

Tas atkarīgs no tā, cik cilvēku būs iespējams transportēt no Ukrainas un kādas būs mūsu iespējas viņus uzņemt. Kā jau minēju, pašlaik mums ir 100% intensīvās terapijas gultu noslodze, un arī mūsu kapacitātei ir ierobežojumi. Esošo resursu ietvaros darīsim visu, lai varētu sniegt nepieciešamo palīdzību.

Intensīvajā terapijā šobrīd ir arī Covid-19 pacienti?

Jā, protams. Kā jau katru ziemu, ir Covid-19, gripa un citas augšējo elpceļu infekcijas. Smagu Covid-19 gadījumu nav daudz, bet ir daži pacienti, kuriem nepieciešami elpošanas aparāti. Covid-19 ir tikai viena no infekcijām, ar kuru saskaramies. Februārī mēs atklāsim Neatliekamās medicīniskās palīdzības un pacientu uzņemšanas klīnikas infekciju bloku, kas nodrošinās daudz drošāku vidi uzņemšanā un neatliekamajā palīdzībā infekcioziem pacientiem.

Pagājušajā gadā Austrumu slimnīcas darbu pameta gan valdes loceklis Andis Pinkulis, gan padomes loceklis Erki Melders. Vai notiek kādas darbības un konkursu gatavošana, lai to vietā atrastu jaunus valdes locekļus?

Man ir bijusi diskusija ar kapitāldaļu turētāju, ka, lai turpinātu veiksmīgu izaugsmi slimnīcai, mums ir jāstiprina valde, tostarp ar ārstniecības personām. Pašlaik valdē ir trīs locekļi, un tikai viens no tiem ir ārstniecības persona, tādēļ šo proporciju vajadzētu labot, ir jāmeklē kolēģi, kas var stiprināt valdes kapacitāti medicīnas, zinātnes, pētniecības un izglītības jomā. Arī turpmāk, skatoties uz pārvaldes institūciju sakārtošanu, ir jābalstās uz trim pamatpīlāriem, kas ir klīniskais darbs un ārstniecība, izglītība un sadarbība ar universitātēm un zinātne, kas ir inovācijas un jaunu tehnoloģiju ieviešana. Šie ir trīs pamatpīlāri, uz kuriem visām universitāšu slimnīcām ir jābalstās. Manuprāt, vismaz diviem valdes locekļiem būtu jābūt medicīnas jomas pārstāvjiem.

Kad varētu tikt izsludināti konkursi uz valdes locekļu amatiem?

Es ceru, ka jau drīzumā šis process varētu sākties.

Ņemot vērā, ka šobrīd esat gan Stradiņa slimnīcas padomē, gan Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētājs, kā izdodas apvienot abus darbus? Vai nav risks, ka, pievēršot pastiprinātu uzmanību vienai slimnīcai, kaut kas nepamanīts var paskriet garām otrā?

Es ceru, ka nē. Mana loma Stradiņu padomē tomēr ir uzraugoša. Ar pagaidu padomi bijām spiesti nomainīt iepriekšējo valdi un iecelt pagaidu valdi. Esmu lepns par to darbu, ko viņi ārkārtīgi īsajā laikā ir izdarījuši. Viens no izaicinājumiem, ar ko mēs saskarāmies arī Stradiņu slimnīcā, bija komanda un iekšējais klimats. Šajā ziņā pagaidu valde ir izdarījusi ļoti daudz, tostarp stratēģijas un attīstības plānošanā.

Otrs jautājums ir būvniecība un A2 korpuss. Situācija, kāda tur bija iepriekš un kāda tā ir tagad, ir kā diena pret nakti. Skaidrs, ka šajā procesā ir ļoti daudz izaicinājumu, un izaicinoša ir arī sadarbība ar esošo būvnieku. Tāpat ir skaidrs arī tas, ka par pagātnē pieļautajām kļūdām būs jāmaksā un turpmākais ceļš nekādā gadījumā nebūs līdzens. Mans uzstādījums pagaidu valdei kā krīzes menedžeriem bija dabūt māju zem jumta, dabūt to siltumā, lai var sākt strādāt pie iekšdarbiem. Tas ir izdarīts.

Pagaidu valde divos mēnešos ir izdarījusi ļoti daudz. Šis gads būs ne mazāk smags tādēļ, ka ir pastāvīgas neskaidrības par finansējumu, beidzas līgums ar esošo būvnieku un ir jāmeklē risinājums, kā segt zaudējumus utt. Līdz maijam ir jābūt 100% skaidrībai. Apņēmība, ko izteicām, ka līdz 2025.gada vēlam pavasarim gribētu šo ēku nodot ekspluatācijā, ir spēkā. Tas Stradiņa slimnīcai ir ļoti svarīgi, jo neatliekamā uzņemšana šobrīd ir ļoti kritiskā stāvoklī un tieši jaunajā korpusā ir plānota jauna neatliekamā uzņemšana. Tā jebkurā slimnīcā ir kā sirds, kas ir ļoti būtiska kopējai asinsritei.

Man, esot Austrumu slimnīcas valdē un Stradiņu padomē, gribētos labo praksi pārņemt no vienas slimnīcas uz otru. Viens no pirmajiem panākumiem ir tas, ka beidzot tiks nodrošināta radioloģisko izmeklējumu informācijas apmaiņa. Tāpat es saredzu daudz lielāku iespēju sadarboties abu slimnīcu laboratorijām. Varam skatīties arī uz citiem kopējo resursu optimizācijas risinājumiem, lai nodrošinātu labāku izaugsmi. Skaidrs, ka Stradiņos mēs varam lepoties ar kardioloģijas sasniegumiem, bet, piemēram, Austrumu slimnīcā ir izcila hematoloģija. Kompetenču centriem abās slimnīcās ir jāļauj augt, jo abas slimnīcas kalpo nacionālajai drošībai, Daugavas abās pusēs piedāvājot pacientiem nepieciešamos pakalpojumus. Vēl nevienu dienu neesmu redzējis, ka ārsti kādā klīnikā sēdētu, rokas klēpī salikuši un bez darba, gluži pretēji - darba ir ļoti daudz. Administrācijas devums un atbalsts ir tas, ka varam izveidot infrastruktūru, lai tieši klīniskā izaugsme būtu ātrāka, brīvāka, ar iespējām vairot zinātniskos sasniegumus un uzlabot klīnisko sniegumu.

Runājot par Stradiņa slimnīcu, vai ir jau kāda skaidrība, kāpēc ar būvdarbiem viss ir tik slikti, ka valsts zaudē tik lielus līdzekļus? Vai ir izpētīts, kā līdz šādai situācijai ir nonākts?

Tad ir jāatgriežas pie diskusijas, kas mums bija, kad mainījām valdi. Redzam, ka ir daudz kļūdu pieļauts projekta un slimnīcas pārvaldībā. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka taisnība ir kaut kur pa vidu. Milzīgs izaicinājums ir sadarbība ar esošo būvnieku, jo arī tur redzam daudz trūkumu, tostarp komunikācijā, kas ir novēršami. Acīmredzot vēsturiski tam nav veltīta pietiekama uzmanība.

Vienā no Saeimas komisiju sēdēm arī deputāte Ingrīda Circene runāja par to, ka varbūt ir jāizveido atsevišķa organizācija, kas pārvaldītu universitāšu slimnīcu nekustamos īpašumus. No jebkuras pārvaldības viedokļa raugoties, slimnīcai, uzņēmumam, organizācijai ir jādara tas, ko tā dara vislabāk.

Mēs esam slimnīca - mēs ārstējam. Nekustamā īpašuma pārvaldīšana nav slimnīcas pamatfunkcija, un, iespējams, ja mēs to nodalītu atsevišķā pārvaldības modelī, tas atvieglotu administratīvo resursu. Tas varbūt atrisinātu arī diskusijas par finansējumu, jo, ja mēs runājam par finansējumu, tad runājam arī par finansējumu administrācijai, kas nodarbojas ar būvniecību. Bet mums jau Nacionālā veselības dienesta noteiktie tarifi nav par būvniecību, mums maksā par ārstniecību. Domāju, ka tā ir laba diskusija, kas būtu jāturpina.

Finanšu ministrs intervijā bija paudis, ka, iespējams, nevajadzētu tērēt naudu "skaistām galerijām un ātrijiem" slimnīcā, ja tas neko nedot slimnīcas funkcionalitātei. Proti, tas ir sekundārs jautājums, bet primārais, kā nodrošināt ārstēšanu. Kāds ir jūsu vērtējums par to?

Vai iepriekš vienā vai otrā veidā projektētas telpas varētu veidot citādāk vai izmantot lietderīgāk - droši vien, ka jā. Tajā pašā laikā šīs telpas, piemēram, pandēmijas laikā var tikt izmantotas, izvietojot papildu gultas. Tāpēc šobrīd dubultsvarīgi ir fokusēties uz nākotni, lai gan Stradiņos, gan Austrumu slimnīcā nodrošinātu drošu 21.gadsimta infrastruktūru, kur veikt modernus un drošus ārstniecības procesus, lai nodrošinātu gan ārstējošā personāla, gan pacientu labbūtību.

Kā tiek vērtēta Stradiņu padomes locekļu atbildība par pieļautajām kļūdām?

Ar to nodarbojas prokuratūra. Mēs atbildam uz visiem iesniegtajiem jautājumiem. Arī mēs gaidām izmeklēšanas rezultātus. Gan slimnīcai, gan kopumā veselības aprūpei un sabiedrībai ir svarīgi gūt skaidrību par to, kas tad īsti notika. Man personīgi fokuss ir uz esošo situāciju un nākotni, jo ir ļoti daudz izaicinājumu. Soģa funkciju atstāsim prokuratūrai.

Veselības ministrs ir izteicis priekšlikumu par to, ka abām slimnīcām - Austrumu slimnīcai un Stradiņiem - nevajadzētu katrai savu padomi, bet varētu iztikt ar vienu. Kā vērtējat šādu priekšlikumu?

Padomes iecelšana jebkurā gadījumā ir Veselības ministrijas kā kapitāldaļu turētāja jautājums. Uzskatu, ka viena padome abām slimnīcām būtu tikai loģiska. Ja abām slimnīcām būtu viena padome, tad daudzi sadarbības un attīstības jautājumi būtu krietni vienkāršāki.

Arī jaunajā žurnāla "Jauns OK" numurā vari izlasīt  plašāku interviju ar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētāju Normundu Staņēviču.