Gājiens cauri dārzam var mainīt dzīvi. Kā 30 gadus vecā Sandra no vesela cilvēka kļuva darba nespējīga
Uztura un vides medicīnas ārste Dženija Gudemna iesaka uzmanīties no pesticīdiem. Pat nevainīga pastaiga pa ziedošu dārzu var izrādīties iemesls, kāpēc pārņēmis milzīgs nogurums, vairs nevar sakopot domas un parādījušies gremošanas traucējumi.
“Trīsdesmit trīs gadus vecā Sandra pie manis ieradās ar sejas masku (tas bija vēl pirms pandēmijas), jo viņa nespēja izturēt Londonas gaisu un citu cilvēku lietotās smaržas. Man vajadzēja izslēgt gaismu, jo, neraugoties uz to, ka tā nebija fluoriscējoša, no apgaismojuma viņai sāpēja acis un galva, – tas ir stāvoklis, ko sauc par fotofobiju, pārmērīgs jutīgums pret gaismu.
Lielāko daļu no konsultācijas laika viņa gulēja uz dīvāna, jo bija tik nogurusi, ka nevarēja nosēdēt. Viņa arī brīdināja, ka daudz ko no manis sacītā droši vien neatcerēsies, tāpēc Trevors, viņas vīrs, visu pierakstīja.
“Pirms gada es taču biju lieliskā formā un pilnībā vesela!” viņa sacīja, juzdamās acīmredzami nožēlojami.
Trevors to apstiprināja: “Nekad nebiju redzējis, ka viņa savā dzīvē būtu bijusi kaut vai vienu dienu slima. Un tu gandrīz katru rītu devies uz parku skriet, vai ne, mīļā?”
“Jā, tā bija,” Sandra atbildēja. “Tagad man ir grūti pat pastaigāt pa istabu.”
Sandra bija konsultējusies ar savu ģimenes ārstu un arī ar vairākiem speciālistiem, tostarp neirologu, endokrinologu un beigu beigās pat ar psihiatru, kuri viņai teica, ka visas analīzes ir normālas. Sandrai ieteica lietot antidepresantus, taču viņa to negribēja darīt. Viņa arī nevarēja vairs pastrādāt, tāpēc zaudēja darbu – Sandra bija jurista palīdze.
Interesanti, ka neviens ārsts viņai līdz šim nebija lūdzis sīkāk pastāstīt, kur, kad un kā sākuši parādīties simptomi: ārkārtīgais nogurums, galvassāpes, fotofobija, atmiņas traucējumi un saasinātais jutīgums pret ķīmiskajām vielām.
Pagrieziena punkts
Iepriekšējā gada martā Sandra un Trevors pavadīja atvaļinājumu kādā ciematā netālu no Francijas un Spānijas robežas. Cerot ieraudzīt ķiršus pilnos ziedos, viņi tur gribēja nosvinēt savu kāzu jubileju. Pirmās trīs dienas viņi patiešām tā arī pavadīja, bet ceturtajā, kad devās pastaigā pa kalniem, izgāja cauri persiku dārzam, kurā koki vēl bija pumpuros. Viņi nepievērsa īpašu uzmanību traktoram un diviem vīriem dīvainos tērpos, kuri darbojās ap kokiem. Atpakaļ nāca pa to pašu ceļu, un Sandra sāka just savādu reibumu. Viņi nogāja garām traktoram, kas joprojām bija turpat, un Trevors ievēroja, ka vīriem mugurā ir aizsargtērpi un viņi kaut ko smidzina uz kokiem. Dienas beigās viņi bija apsmidzinājuši jau visu dārzu.
Šo dienas daļu Sandra atcerējās stipri miglaini, Trevors teica, ka viņam bija jānes viņa atpakaļ uz namiņu, kur bija apmetušies.
Nākamie 13 mēneši pagāja nebeidzamos pārbraucienos no slimnīcas uz slimnīcu, jo Sandrai pakāpeniski kļuva arvien sliktāk. Nu jau viņa bija gandrīz pilnībā piesaistīta mājai, un, kā izteicās viens no konsultantiem, viņai bija netipisks hroniskā noguruma sindroms. “Netipisks” šajā gadījumā nozīmēja to, ka viņas stāvoklis neatbilda medicīnas literatūrā aprakstītajām slimības pazīmēm, attiecīgi – nebija skaidrs, kas notiek.
Cits speciālists Sandrai noteica depresijas diagnozi ar nezināmas izcelsmes kognitīvo spēju pasliktināšanos. Citiem vārdiem varētu teikt – viņa nespēja skaidri domāt, un neviens nezināja, kāpēc.
Sandrai un Trevoram ienāca prātā, kad viņi bija atgriezušies no atvaļinājuma, ka slimība varētu būt saistīta ar iziešanu cauri mākonim (lai kas tas būtu bijis), ko vīri smidzināja uz persiku kokiem, un viņi ieminējās par to ģimenes ārstam, kā arī visiem pārējiem konsultantiem, ar kuriem tikās, taču atbildes vietā dakteri tikai paraustīja plecus.
Cēlonis
Par saindēšanās ar insekticīdiem medicīnas mācību grāmatās raksta maz, tāpat arī par izrietošo daudzkārt palielināto ķīmisko jutīgumu, kas tai seko, bet Sandras simptomi liecināja tieši par šiem stāvokļiem. Urīna analīzes uzrādīja augstu organofosfātu insekticīdu metabolītu līmeni. Šie metabolīti parāda, ka aknas visiem spēkiem cenšas attīrīt organismu no insekticīdiem, taču tie ir tikpat indīgi kā paši insekticīdi.
Sandras nervu sistēma bija visvairāk skartā organisma daļa, kas cieta no saindēšanās, taču neviens to nenoteica kā diagnozi.
Organofosfātu insekticīdi ir antiholīnesterāzes neirotoksīni. Pirmoreiz tie tika radīti kā nervu gāze, lai izjauktu nervu šūnu saziņu cilvēka smadzenēs un nervu sistēmā. Tieši tāpēc Sandra jutās teju sabrukusi un nespēja paciest spilgtu gaismu vai skaļu troksni, nevarēja neko skaidri atcerēties un nopūlējās, sperot katru soli. Nu viņa spēcīgi sajuta arī vissīkāko sintētisko vielu. Veļas mīkstinātāja smarža, tipogrāfijas krāsa no svaigi drukāta avīžu papīra, pat Trevora pēcskūšanās losjons, kas nekad iepriekš viņu nebija tā ietekmējis, tagad izraisīja sliktu dūšu, pastiprināja nekad nepārejošās galvassāpes un dažreiz lika no nelabuma vemt.
Ir kāds jautājums, ko jūs droši vien gribat uzdot. Bet kā tad Trevors? Viņš arī izgāja cauri insekticīdu mākoņiem – kāpēc viņš nesaslima? Atbilde ir meklējama gēnos. Mums katram ir citādi gēni, un mēs esam bioķīmiski atšķirīgi. Trevotra aknas spēja izstrādāt enzīmu (PON1), kas detoksicēja insekticīdu, bet Sandras aknas to nespēja. Mēs veicām gēnu analīzes, kas to apstiprināja.
Ārstēšana
Sandras ārstēšanas plāns sākās ar uzturu – viņa pārgāju vienīgi uz bioloģiski audzētu pārtiku, lai izvairītos no pesticīdu atliekvielu uzņemšanas, ar kurām bija saindējusies, jo nu bija kļuvusi ārkārtīgi jutīga pret visniecīgāko šo vielu daudzumu. Otrkārt, viņa izslēdza no uztura cukuru un produktus, kas satur pārtikas piedevas, bet iekļāva ēdienkartē tos, kas satur veselīgos taukus kā kokosriekstu eļļu (cepšanai), kaņepju eļļu, saulespuķu un rapšu eļļu (bioloģiski iegūtu un neapstrādātu), avokado, riekstus un sēklas.
Organofosfātu insekticīdi ir lipofili, taukos šķstoši, kas nozīmē, ka tie var slēpties ķermeņa taukaudos. Sniedzot organismam veselīgos taukus, var atvieglot to izvadīšanu.
Nozīmēju Sandrai arī “attīrošos” līdzekļus – glutationu un fosfatidilholīna šķīdumu, kā arī C vitamīnu lielā devā. Un Trevors katru rītu gatavoja viņai vitamīniem bagātīgu svaigi spiestu bioloģiski audzētu dārzeņu sulu.
Otrajā vizītē, kas bija pēc sešām nedēļām, Sandra atzina, ka stāvoklis vairs nepasliktinās, viņa pat jutās mazliet labāk. Viņa joprojām bija nogurusi un ārkārtīgi sensitīva, taču juta, ka smadzenes ir sākušas “strādāt” labāk.
Pievienoju viņas lietojamo līdzekļu klāstam mārdadzi, ārstniecības augu, kas atbalsta aknu darbību, un šādā nolūka ticis lietots gadsmitiem ilgi. Mūsdienās gūti arī zinātniski pierādījumi, kas apstiprina silimarīna lietošanas lietderīgumu un izskaidro, kā tas iedarbojas.
Sandras stāvoklis turpināja pakāpeniski uzlaboties. Pēc sešiem mēnešiem viņa jutās pietiekami spēcīga, lai varētu pastaigāt, lasīt un izturēt normālu gaismu, taču, izejot uz ielas, viņa joprojām valkāja masku un nespēja paciest nekādas sintētiskas smaržas.
Šajā brīdī varēja pievērsties nākamajam ārstēšanas posmam – saunas izmantošanai, kas ir lielisks palīgs, lai veicinātu taukos šķīstošu toksīnu izvadīšanu no ķermeņa. Taču es brīdināju, ka saunā drīkst uzturēties trīs reizes nedēļā ne ilgāk par piecām minūtēm un sviedri uzreiz pēc to izdalīšanās ir jānoslauka, citādi visas indes, kas ar sviedriem būs izdalījušās, uzsūcoties caur ādu, nonāks atpakaļ organismā.
Pēc 18 mēnešiem Sandra bija atguvusi spēkus un varēja aktīvi pievērsties jauna darba meklēšanai. Viņa pati sacīja, ka atguvusi veselību 75–80 % apmērā. Garīgā un fiziskā enerģija bija atjaunojusies, maska bija nepieciešama vairs tikai retos gadījumos, taču viņa joprojām slikti jutās, ja kāds līdzās bija stipri sasmaržojies vai smēķēja. Sandra juta (un es piekrītu), ka pilnībā brīvi varētu dzīvot tikai augstu kalnos, tuksnesī vai pie jūras – vietās, ko nav skāruši urbanizācijai raksturīgie izgarojumi un lauksaimniecībā lietotās ķimikālijas.
Kāda ir šā stāsta morāle? Neēdiet produktus, kuru audzēšanā lietoti pesticīdi, un neizmantojiet tos savā pagalmā. Turieties pa gabalu no dārziem un fermām, kur pesticīdi varētu būt tikuši lietoti. Pakļautība šādai iedarbība var mainīt visu dzīvi.
