foto: Rojs Maizītis
Cik bīstams ir otrā tipa diabēts? Endokrinoloģe Sigita Pastare: "Veselīgi dzīvot - tas ir darbs"
"Jo ilgāk esmu daktere, jo vairāk saprotu, ka cilvēkam ir jāiemāca sadzīvot ar slimību un rūpēties, lai tā neprogresē," saka ārste Sigita Pastare.
Runā speciālists
2023. gada 2. aprīlis, 05:37

Cik bīstams ir otrā tipa diabēts? Endokrinoloģe Sigita Pastare: "Veselīgi dzīvot - tas ir darbs"

Gunta Kļaviņa

"Patiesā Dzīve"

Cukura diabēta izplatība pasaulē pieaug neticamā tempā. Īpaši satraucoši ir tas, ka otrā tipa cukura diabēts izplatās bērnu un jauniešu vidū, ko iepriekš neuzskatīja par šīs slimības riska grupu. Neārstēts diabēts ir bīstams, jo var izraisīt nopietnas sirds un asinsvadu slimības, līdz ar to saīsinot mūžu par 12–14 gadiem. Labā ziņa – ieviešot pārmaiņas savā dzīvesveidā un precīzi ievērojot ārsta norādījumus, diabēta ārstēšanā var panākt lieliskus rezultātus.

Zemgales Veselības centra endokrinoloģe Sigita Pastare ir viena no tām 21. gadsimta speciālistēm, kura drosmīgi ievieš jaunu pieeju darbam ar pacientu. Galvenais princips ir sadarbība un uzticēšanās. Viņas kredo: katram pacientam ir vajadzīgs savs ārsts un katram ārstam – savs pacients. Kā tas izpaužas – par to mūsu sarunā.

Uzticies savam ārstam!

Kad lūdzu Diabēta federācijas prezidenti Indru Štelmani ieteikt kādu labu speciālistu, viņa pēc nelielas apdomāšanās nosauca jūs. Kā jums šķiet, kāpēc?

Nekādā gadījumā nedomāju, ka es ar kaut ko īpašu izceltos. Vienkārši daktere Štelmane mani labi pazīst, viņa bija viena no manām pirmajām skolotājām, kas iemācīja kārtīgi padarīt darbu. Mans skolotājs bija arī profesors Alvils Helds, bet pats pirmais – dakteris Aivars Galviņš, kurš savulaik bija nodaļas vadītājs Gaiļezera klīnikā. Pēc Latvijas Medicīnas akadēmijas un endokrinoloģijas rezidentūras pabeigšanas Rīgas Austrumu klīniskajā slimnīcā sāku strādāt par endokrinoloģi diabēta apmācības centrā Rīgas Jūrmala dakteres Štelmanes vadībā. Tur tika apmācīti pacienti no dažādām Latvijas malām.

Vēlāk mani uzaicināja strādāt uz Jelgavu, lai mainītu diabēta pacientu aprūpi, kāda tur bija pirms 2000. gada. Tajā laikā diabēta pacienti tur vēl stāvēja rindā uz laboratoriju, lai vienkārši pārbaudītu cukura līmeni asinīs tukšā dūšā, lai gan lielākā daļa pacientu visā Latvijā veica glikēmijas paškontroli ar glikometriem. Darba gaitas sāku Jelgavas poliklīnikā, kur pacientus pieņēmu desmit gadus, bet nu jau 15 gadus strādāju savā privātpraksē. Man ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu, pieņemu pacientus par valsts finansējumu.

Esat arī Zemgales diabēta centra vadītāja. Varbūt esat nākusi ar misiju, lai visai Zemgalei būtu laba veselība?

To es arī visiem no sirds vēlu – ne tikai zemgaliešiem. Īstenībā pati esmu kurzemniece, dzīvoju Mārupē un strādāju Jelgavā. Jelgavā man patīk, vide mūsu veselības centrā ir sakopta un patīkama, tagad te jau strādā pieci endokrinologi. Jaunībā, kad tikai vēlējos kļūt par dakteri, man šķita, ka visus pacientus izārstēšu un viņi būs veseli. Tāda apņemšanās bija visai stingra, jo mana vecmāmiņa smagi slimoja ar osteoartrozi, viņai ļoti sāpēja locītavas. Es viņai masēju kājas, smērēju visādas ziedes, palīdzēju, kā spēju. Bet, jo ilgāk esmu daktere, jo vairāk saprotu, ka cilvēkam ir jāiemāca sadzīvot ar slimību un rūpēties, lai tā neprogresē.

foto: Rojs Maizītis
Voldiņa kungs ir dakteres Pastares pacients jau vairāk nekā 20 gadu, un viņš pats apgalvo, ka daktere ir viņa dzīvības glābēja, jo viņš nonāca Sigitas Pastares rokās ļoti kritiskā stāvoklī.

Lūdzu, nedaudz raksturojiet savus pacientus!

Es teikšu tā – katram ārstam ir savs pacients un katram pacientam ir savs ārsts. Diabēta ārstēšanas galvenais stūrakmens ir pacienta un ārsta sadarbība. Bez sadarbības un uzticēšanās labus rezultātus sasniegt nav iespējams. Zīmīgi, ka uz mūsu praksi pacienti nebrauc tikai no Zemgales. Ir, kas brauc no Liepājas, Preiļiem, Krāslavas, Pļaviņām, daudzi brauc no Jaunpils, Blīdenes, Brocēniem, Engures un citām Latvijas malām.

Interesanti, kāpēc?

Kā jau teicu, katram pacientam ir savs ārsts. Un arī otrādi. Laba prakse nav iedomājama bez labas diabēta māsas (to man iemācīja daktere Štelmane). Pie mums nav tā, ka dakteris izraksta medikamentus un pacients aiziet mājās tikpat gudrs kā atnācis – vizīte beigusies. Lai cilvēks būtu motivēts un saprastu, kas jāmaina un jādara, nepieciešamas zināšanas. Mūsu pienākums un darba vērtība ir cilvēka veselība un viņa dzīves kvalitāte. Tas ir līdzīgi tam, ka cilvēks aktīvā darba gados iegulda savā pensiju fondā, lai būtu vieglāk dzīvot pēc desmit vai divdesmit gadiem. Tieši tāpat ir ar veselību – jo vairāk par to rūpēsimies, jo mazāk attīstīsies dažādas kaites un jo veselīgākas un aktīvākas būs mūsu vecumdienas. Jo ātrāk to saprotam, jo labāk.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Neviens taču nenāk pie daktera, ja viņam nav nekādas vainas. Kaut kas jau grauž viņa veselību.

Jā, tāpēc ļoti svarīgs ir labs ģimenes ārsta darbs, piemēram, pamanīt kaut niecīgākās glikozes līmeņa pārmaiņas asinīs un laikus nosūtīt pacientu pie endokrinologa, lai tālāk noskaidrotu, vai diabēts jau klusītiņām nav ieperinājies organismā. Tad varam pacientam izskaidrot, kas būtu darāms, lai slimība neprogresē. Sabiedrībā diezgan izplatīts ir mīts, ka diabēts – tā ir nolemtība. Taču otrā tipa diabēts visbiežāk attīstās cilvēkiem, kuriem ir liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids, kuri smēķē. Un šo diabētu var novērst. Protams, ar pacietīgu darbu, sākot ar ģimeni. Jau ģimenē mazam bērnam iemācām pareizi ēst, daudz kustamies, nevis tikai sēžam pie viesību galda ar rasola bļodu, karbonādi un frī kartupeļiem.

Vai diabēts ir nolemtība?

Kādas ir sākotnējās pazīmes, kad var rasties aizdomas par diabētu?

Tur jau tā lieta, ka cilvēks izlasa internetā, kādas ir pazīmes, bet viņam nav ne sausuma mutē, ne biežas urinācijas, un viņš nospriež, ka viss kārtībā – nav nekāda diabēta. Jā, tukšā dūšā, kad cukurs ir tikai nedaudz paaugstināts un ir pats diabēta sākums, tiešām nav šādu pazīmju. Tikai tad, kad cukura līmenis ir augstāks par 10 mmol/l, cukurs parādās urīnā, un to sauc par glikozūriju. 

Vai tiesa, ka ģimenēs, kur iepriekšējās paaudzes slimojušas ar pirmā tipa diabētu, bērniem ir 50 procentu risks ar to saslimt?

Nē, tā nav. Pirmā tipa diabēts var attīstīties pēkšņi arī jauniem cilvēkiem, kad cukura līmenis asinīs pieaug līdz 20 vai 30 mmol/l, parādās ketonvielas, rodas ļoti straujš svara zudums, bieža urinācija, slāpes, un cilvēks visbiežāk nonāk slimnīcā, kad jau jāsāk insulīna terapija. Otrā tipa diabētu var novērst. To gan var pārmantot, tāpēc tiem, kuru radiniekiem ir otrā tipa diabēts, ir svarīgi reizi gadā kontrolēt cukura līmeni asinīs.

Milzīga problēma ir, ka pacients pie speciālista bieži nonāk novēloti. Ja cukura līmenis ir, piemēram, 6 mmol/l, tad jāveic pārbaude uz slēpto diabētu. To dara tā – tukšā dūšā laboratorijā jāiedzer 75 ml glikozes un jāpārbauda cukura līmenis asinīs pēc divām stundām. Ja cukurs ir paaugstināts (virs 11,1), ir otrā tipa diabēts. Ja tas ir starp normu 7,6 un 11, tas ir prediabēts. Tad ir 50 procentu risks attīstīties otrā tipa diabētam.

Vēl ir tā sauktais grūtnieču jeb gestācijas diabēts. Visām jaunajām māmiņām 27. grūtniecības nedēļā tiek veikts cukura slodzes tests, lai pārbaudītu, vai nav tendences uz grūtnieču diabētu. Tas var attīstīties arī slaidām meitenēm, jo, nēsājot mazuli, sievietes organismā atbrīvojas hormoni, kas darbojas pretēji insulīnam, radot insulīna rezistenci, līdz ar to cukura līmenis var nedaudz paaugstināties.

Tad mēs mācām jauno māmiņu pareizi ēst un kustēties, lai nekaitētu mazulim, un arī viņa pati kontrolē cukura līmeni asinīs 3–4 reizes dienā, lai mazulis piedzimtu ar normālu svaru un viņam nebūtu nekādu sarežģījumu un tendences pārmantot otrā tipa cukura diabētu nākotnē. Arī jaunajai māmiņai, lai novērstu risku saslimt ar otrā tipa cukura diabētu pēc dzemdībām, ir jāievēro diētas ieteikumi un jābūt fiziski aktīvai.

foto: Rojs Maizītis

Diezgan bieži dzirdēts, ka sievietēm grūtniecības laikā rodas viņām parasti neraksturīga milzu apetīte un viņas tiešām ēd par diviem, turklāt neveselīgu pārtiku.

Tagad vairs tā nav. Sabiedrība ir daudz izglītotāka, bet jaunās māmiņas ir salasījušās informāciju dažādos interneta portālos, un bieži vien izpratne par veselīgu uzturu ir maldīga. Parasti jaunā māmiņa vai diabēta pacients saka – es ēdu veselīgi, visu ievēroju, kāpēc man ir paaugstināts cukurs? Te nu ir ļoti svarīgi, lai diabēta māsiņa (mūsu praksē viņa ir tiešām augsti kvalificēta) pēc vizītes noskaidro, kas tad, pēc pacienta domām, ir veselīgs uzturs, ko viņš ēd brokastīs, pusdienās, vakarā un kā pagatavo ēdienu.

Viena lieta ir nosaukt produktus, bet ir svarīgi, kā ēdiens tiek pagatavots. Piemēram, veselīgi pagatavota zivs ir tvaicēta vai folijā cepta krāsnī. Ja tā ir stipri sacepta, panēta miltos un olā, tad no tās nebūs nekāda labuma, drīzāk sliktums – vairāk paaugstināsies sliktie tauki asinīs, triglicerīdi, būs aptaukojusies akna, un tas atkal veicinās diabēta pasliktināšanos. Joprojām uzskatu, ka pati labākā ir Vidusjūras diēta. Tā novērš infarkta un insulta risku, palīdz nenovecot, uzlabo atmiņu, palīdz arī ārstēt otrā cukura diabētu.

Kā darbojas insulīns?

Kas īsti notiek ar insulīnu aizkuņģa dziedzerī, kāds ir tā darbības mehānisms? Kas ir tas, kas noved pie pakāpeniskas insulīna izsīkšanas?

Sākumā otrā tipa cukura diabēta pacientam aizkuņģa dziedzeris ražo ļoti daudz insulīna, bet daudzi nezina, ka tas veicina lielāku apetīti – cilvēks ēd aizvien vairāk. Kāpēc? Apaļam cilvēkam insulīns organismā nestrādā kvalitatīvi, tas nespēj pildīt savu tiešo funkciju. Un tā nu ar laiku aizkuņģa dziedzeris nogurst, un ar gadiem insulīna sekrēcija mazinās un izzūd. Un tad jau arī otrā tipa cukura diabēta slimnieks kļūst no insulīna atkarīgs.

Kāds tad ir insulīna darbs organismā? Tas darbojas kā atslēdziņa, kuras uzdevums ir atslēgt katru mūsu organisma šūniņu, jo glikoze ir enerģijas avots. Daļa glikozes nonāk aknās – tās ir glikozes rezerves. Insulīns attaisa vaļā šūniņu, un tur tiek iekšā glikozes molekula – enerģijai. Tas ir līdzīgi kā degviela mašīnai. Bez degvielas mašīna nekust.

Kāpēc ir ļoti svarīgi laikus diagnosticēt otrā tipa diabētu? Jo ir ļoti labi medikamenti, kas nevis vienkārši pazemina cukura līmeni asinīs, bet palīdz cilvēkam dzīvot tā, lai nerodas infarkts, insults, nieru mazspēja. Ārsta uzdevums ir pasargāt no tā visa savus pacientus.

Zinu, ka daudzi diabēta slimnieki lieto metformīnu, bet vai šīs zāles nav nedaudz novecojušas?

Ārstēšana ar metformīnu ir stūrakmens otrā tipa diabētam, jo mehānismi, kā metformīns organismā strādā, ir ļoti nepieciešami. Tomēr jaunie medikamenti palīdz samazināt svaru, mazina insulīna rezistenci, kā arī ēstgribu. Ir arī kāda medikamentu grupa, kas lieko glikozi izvada caur nierēm, un rodas tā sauktā glikozūrija.

Kas notiek diabēta slimnieka aizkuņģa dziedzerī? Tas nespēj tik strauji un tik daudz saražot insulīnu. Ja cilvēks ir fiziski aktīvs, vajag daudz mazāk insulīna, asinīs ir labāks cukura līmenis, jo fiziskā aktivitāte mazina insulīna rezistenci, un tas ir tas fantastiskākais. Tāpēc jākustas, lai arī cik grūti.

Kā atrast katram pacientam piemērotāko medikamentu?

Ārsts ir arī mākslinieks, un katram māksliniekam ir sava ota, ar kuru viņš izvēlas to tonīti, kas piestāv un nāk par labu konkrētam pacientam. Ārstēt – tā tiešām ir māksla, jo tas nenotiek pēc kādas vienas shēmas vai algoritma; pieejai jābūt individualizētai. Jāiedziļinās katra pacienta vajadzībās, viņa dzīvesveidā. Svarīgi saprast, ka mūsu darba rezultāts ir pacienta dzīves kvalitāte, nevis vizīte ķeksīša pēc. Mēs ar pacientu jau sākumā vienojamies, ka varam palīdzēt, sniedzam padomu, bet pacients pats ir atbildīgs par to, kā visu realizēt. Tas nozīmē, ka jāuzticas ārstam un jāievēro viņa ieteikumi, lai pēc iespējas ilgāk varētu pilnvērtīgi darboties.

foto: Rojs Maizītis

Būtu interesanti, ja jūs pastāstītu par kādu sarežģītu gadījumu no savas prakses, kā esat tikusi galā.

Endokrinologu asociācijas sēdē šādi problēmu gadījumi tiek regulāri apspriesti un meklēti ieteicamākie risinājumi. Ir arī tā, ka cilvēks, atnākot uz vizīti, vēlas tikai vienu – lai viņu liek mierā un nemodina, viņaprāt, veltas cerības. Pacienti bieži vien ir slimību nomākti, netic, ka var mainīt dzīvi uz labo pusi. Dažkārt viņi nāk ar tādu kā aizsargreakciju, nespēj atvērties. Un tikai tad, kad iepazīta prakse, cilvēks nākamajā vizītē ierodas atvērtāks, vairāk ieklausās, ko saka dakteris, nav tik negatīvi noskaņots. Gribu īpaši atzīmēt, ka Zemgales reģionā ir ļoti laba sadarbība starp speciālistiem un ģimenes ārstiem.

Šķiet, ļoti bīstama ir arī situācija, kad cukura līmenis strauji pazeminās, respektīvi, dažādu apstākļu ietekmē notiek svārstības. Tad esot steidzami jāapēd kaut kas salds. Kāpēc tā notiek?

Patiešām, pirms daudziem gadiem diabēta ārstēšanai tika izmantoti medikamenti, kas var strauji pazemināt cukura līmeni asinīs; to sauc par hipoglikēmiju. Mūsdienās diabēta ārstēšanai šādus medikamentus praktiski neizmantojam. Šīs straujās cukura līmeņa svārstības ir kaitīgas gan sirdij, gan acīm, gan smadzenēm, tāpēc tādi medikamenti tablešu formā netiek izmantoti.

Protams, cilvēkam, kurš lieto insulīnu, var gadīties pazemināts cukura līmenis, un tad ir jāzina, kā rīkoties. Tad vislabāk var palīdzēt, apēdot četras glikozes tabletes, jo tās sāk uzsūkties jau no mutes dobuma. Pēc tam dod maizes šķēlīti, lai cukura līmenis noturētos. Tāpēc cilvēkam ar diabētu, kurš injicē insulīnu, kabatā vienmēr ir jābūt arī glikozes tabletēm; četras tabletes paceļ cukuru tikai par vienu vienību. Ja cilvēks tajā brīdī nevar izmērīt cukura līmeni, tad ir jārīkojas kā pie zema līmeņa – jāapēd četras tabletes, un tas pacels cukuru par vienu vienību (tas necik daudz nekaitēs arī tad, ja būs augsts līmenis). Un vēl – mūsdienās ir pieejamas glikozes monitorēšanas sistēmas, lai pacients var sekot līdzi glikozes līmenim asinīs visas dienas gaitā, un tas ļauj dzīvot droši.

Ja izdodas ar zālēm un pareizu ēšanu normalizēt cukura līmeni, piemēram, līdz 6 mmol/l, vai ar to pietiek?

Ko mēs saprotam ar labi ārstētu diabētu? Tas sen vairs nav vienkārši tukšā dūšā izmērīts cukura līmenis asinīs, bet diabēta kompensāciju jeb kontroli nosaka ar glikēto hemoglobīnu, un pēc šī rādītāja mēs saprotam, kāda ir diabēta kompensācija, kāds ir cukura līmenis pēdējos trijos mēnešos. Un tieši šis rādītājs ir kā atzīme ārstam par pacienta un māsiņas kopīgi paveikto darbu. Šis rādītājs neietilpst pilnajā asins ainā, to nozīmē speciāli. Savukārt asins līmenis tukšā dūšā ne par ko neliecina.

Kā tad tā? Tas taču it kā ir galvenais rādītājs, ka ir tendence uz paaugstinātu cukuru!

Cukura līmenis asinīs ir jāmēra dažādos laikos, piemēram, pirms brokastīm un divas stundas pēc ēšanas, lai pārliecinātos, vai mana brokastu vai pusdienu porcija nav bijusi par lielu, vai tie produkti, kurus esmu apēdis, strauji nepaaugstina cukuru, vai kaut kas nav jāpamaina.

Pacientam jāpārzina visas šīs nianses, tāpēc ļoti svarīga ir sadarbība ar māsiņu, jo diabēta māsa apmāca pacientus, iepazīstina ar visu, kas viņiem būtu jāzina. Man, par laimi, tāda māsa ir, ļoti laba, bet kopumā Latvijā vēl aizvien ļoti trūkst profesionālu diabēta māsu. Latvijā gan ir diabēta apmācības kabineti, bet, ja šis kabinets nestrādā sasaistē ar endokrinologu, tad rezultāti ir vāji. Mūsu praksē tas notiek kopā ar māsiņu vizītes laikā, tāpēc katrā vizītē ir cita problēma, kas mums ir jānoskaidro un jāpārrunā.

Veselīgi dzīvot – tas ir darbs

Kādas ir tās galvenās metodes, kā palīdzat diabēta pacientiem?

Vispirms ir ļoti svarīgi, lai cilvēks uzticētos ārstam, izrakstītajam medikamentam, lai saprastu, ko viņa veselībai dos pareizs uzturs. Tas ir mīts, ka veselīgs uzturs ir dārgs! Latvijā kāposts, burkāns, kālis, biete vai grūbas, mieži, kartupeļi, auzas, pilngraudu produkti nav dārgi. Principā var ēst gandrīz visu, bet svarīga ir zaļbarība, dārzeņi, skābēti kāposti, pupiņas, zirnīši. Tāpēc vienmēr pusšķīvim vajadzētu būt ar zaļumiem. Tajos ir daudz antioksidantu un vitamīnu, kā arī šķiedrvielas, kas novērš strauju glikozes līmeņa kāpumu. Pēc maltītes vajadzētu iziet pastaigā.

Izklausās ļoti vienkārši, bet ievērot to katru dienu un visu laiku tomēr ir sarežģīti, jo nevar taču ēst vienu un to pašu. Ēdienkarte būtu jāveido radoši, bet kuram tad mūsdienās tam ir laiks?

Gribi labi dzīvot – tas ir darbs. Viss sākas ar iepirkšanos veikalā. Ja ģimenē ir diabēta pacients, ļoti svarīgi, lai arī ģimene iesaistītos, lai ēstu veselīgi. Nevar tā būt, ka bērni brauc ciemos pie vecmāmiņas, kas sirgst ar diabētu, un atved kūku. Vecmāmiņa saka – kā tad neēdīšu, ja mazbērni atved! Tāpēc mazbērniem vajadzētu saprast, kas būtu vecmāmiņai noderīgāks. Varbūt kāds auglis, rieksti, zivs un saldajā ēdienā pašu cepts biezpiena sacepums.

Kā ir ar graudu produktiem?

Pilngraudu rīsi – ļoti labi! Baltie jeb basmati rīsi ļoti strauji paaugstina cukura līmeni asinīs.. Veselīgāki un vērtīgāki būtu tie rīsi, kas ir ilgi vārāmi, proti, melnie, brūnie, sarkanie – protams, ja finanses to atļauj. Bet Latvijā vislabākais produkts ziemā ir skābi kāposti, grūbas, miežu putraimi. Piena zupas gan ne – tās arī strauji paaugstina cukura līmeni.

Tātad nemaz nevar teikt, ka kaitē tikai tas, kas ir salds, un ka tikai pārmērīgas saldumu kāres dēļ rodas diabēts.

Nē, tā tiešām nav. Kaitē pannā cepti produkti, miltu mērces, majonēze, treknais krējums, pārmērīgi daudz siera, bulciņas. Par desām, cīsiņiem un sardelēm vispār vajadzētu aizmirst, arī par veikalā pirktiem gataviem salātiem, kur ir pārmērīgi daudz majonēzes. Diemžēl sabiedriskās ēdināšanas vietās liela problēma ir nepareiza izpratne par veselīgu uzturu – produkti ir taukiem un majonēzēm pārbagāti.

Un kā ar tiem cilvēkiem, kuriem jau kopš bērnu dienām ir nevaldāma kāre pēc saldumiem?

Viss tiešām sākas no bērnības. Piemēram, mans mazdēliņš jau bez problēmām ēd jebkuru zivi, tāpat arī mazmeitiņa un mana jaunākā meita. Te pamati ielikti no maza bērna vecuma. Bērniņā jāattīsta dažādas garšas sajūtas – kad viņš būs tās izgaršojis, vēlāk turpinās ēst. Te jāatceras vēl kas – bieži vien vēlme pēc saldumiem rodas, ja uzturā nav pietiekami daudz salikto ogļhidrātu, kas lēni paceļ cukura līmeni.

Atgādiniet, kuri tie ir.

Rudzu maize, pilngraudu maize, pilngraudu sausmaizītes, rīsi, griķi, mieži, grūbas. Tad jau mēs varam atļauties arī dienā apēst piecus procentus saldumu, bet, lai nebūtu kārdinājuma, labāk neturam tos mājās uz galda. Labāk izvēlēties augļus un ogas. Labi ir arī banāni, bet tos gan vajadzētu pirkt, kamēr vēl nav pārāk gatavi un ir zaļā krāsā. Tad tie ir veselībai labi, nav tik saldi, bet tur ir citas vērtīgas sastāvdaļas.

Kādus citus orgānus diabēts visvairāk ietekmē?

Kāpēc jāārstē diabēts un augsts holesterīns? Tāpēc, ka diabēts un paaugstināts holesterīns ietekmē pilnīgi visus asinsvadus. Kad sāp zobs, mēs skrienam pie zobārsta ārstēties. Diemžēl asinsvados nav sāpju receptoru, un mēs nejūtam sāpes tajās vietās, kur asinsvads ir dramatiski sašaurinājies, lai gan tas kuru katru mirkli var plīst.

Cilvēki bieži nesaprot, cik svarīgi ir laikus samazināt glikozes līmeni asinīs. Cukurs? Labi, es varu sadzīvot ar paaugstinātu cukura līmeni, mazliet biežāk piestaigāt uz tualeti, bet svarīgākais jau ir ārstēt diabētu, lai samazinātu asinsvadu bojājumu un sirds slimības.

Vairogdziedzera traucējumi – vai liktenīgi?

Dakteri mēdz teikt, ka gandrīz visiem cilvēkiem pēc pusmūža vairogdziedzerī parādās tā sauktie mezgliņi. Kāds ir jūsu skaidrojums par tiem?

Jā, mezgli ir daudziem, bet pārsvarā jau tādi sīki, mazi mezgliņi nekādas problēmas nerada un vairogdziedzera analīzes ir pilnīgi normālas. Par darbības traucējumiem neliecina mezgliņi, bet gan asins analīze no vēnas – tireotropais hormons. Ir, protams, arī mezgliņi, kuros ir izmaiņas, un tie ir rūpīgāk jāizmeklē. Ir arī gadījumi, kad jāveic tā saucamā aspirācijas biopsija, kad paņem šūniņas un pēta, vai tur ir vai nav ļaundabīgu šūnu pazīmes, un tad lemj, ko darīt tālāk.

Uz aci to nevar noteikt?

Noteikti ne. Vēl pirms gadiem 15–20 ar tausti noteicām, vai mezgls ir liels un ciets, un tad ieteicām veikt operāciju. Arī tagad gadās, ka ir cilvēki gados, kuri laikus nav veikuši vairogdziedzera operāciju un kam ir milzīgas strumas, un tad nu gan ir steidzami jāveic operācija. Par laimi, tādi gadījumi gan nav bieži.

Kāda paziņa man izstāstīja gadījumu, kas šķiet prātam neaptverams. Viņai ir vairogdziedzeris, bet tā itin kā nav. Pat daktere esot jautājusi, vai viņai vairogdziedzeris ir izoperēts. Droši vien tā darbība ir pārāk vāja. Viņa lieto zāles, lai uzturētu vairogdziedzera funkcijas.

Tā notiek, ja vairogdziedzeris ir sarucis izmēros, un, lai organismu nodrošinātu ar pietiekamu vairogdziedzera hormonu daudzumu, tie jālieto tukšā dūšā pusstundu pirms brokastīm. Reizi pusgadā, veicot laboratorijā analīzes, jāpārbauda vairogdziedzera darbība. Savukārt paātrināta vairogdziedzera darbība visbiežāk ir pie tādiem simptomiem, kad ir palielinātas acis, roku trīce, svara zudums, sirdsklauves. Tādos gadījumos mēs dodam zāles, kas bloķē paātrinātu vairogdziedzera darbību. Ir arī gadījumi, kad vairogdziedzerī veidojas tā sauktie karstie mezgli.

Kas tie tādi? Cik bīstami tie ir?

Karstie mezgli ražo daudz vairāk vairogdziedzera hormonu, nekā organismam būtu nepieciešams. Tos arī ārstē ar zālēm, dažreiz ir nepieciešama radioaktīvā joda ārstēšana, ko veic Latvijas Onkoloģijas centrā, vai arī vajadzīga operācija. Tas ir atkarīgs no cilvēka blakusslimībām. Ja neārstē paātrinātu vairogdziedzera darbību, rodas sirdsklauves, ritma traucējumi.

Vai jāizoperē viss vairogdziedzeris?

Dažreiz jā, bet var izņemt arī daļu. Tagad ir arī jauna metode, kur ultrasonogrāfijas kontrolē var nobloķēt šo mezglu, lai tas neaug lielāks un nav aktīvs. Saistībā ar vairogdziedzeri gribu atgādināt, ka nevajadzētu lietot joda preparātus, jodsāli, multivitamīnus – ir jābūt sabalansētam uzturam. Nevajadzētu smērēt jodu arī uz brūcēm, kā arī skalot kaklu ar joda šķīdumiem.

Katrā ziņā mūsu veselība ir mūsu pašu rokās. Lai šādu problēmu nebūtu un lai vairogdziedzera un diabēta dēļ neciestu arī citi orgāni, atliek vien uzticēties ārstam, ievērot viņa ieteikumus un noteikti reizi gadā doties vizītē pie sava endokrinologa.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmijas saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.