"Uzvarēt "Mikrofona" aptaujā šī dziesma vienkārši nedrīkst!" - leģendārais Uldis Stabulnieks šoruden svinētu 80
Uldis Stabulnieks ar skumju ironiju sacīja, ka viņam jau ir tikai viena dziesma, ar to domādams "Tik un tā" lielo popularitāti latviešu tautā. Un patiesi – to dzied pat jaunā paaudze, mūzikas autora vārdu nezinot. Šoruden viņam apritētu 80… Slavenā komponista dzīvi savā jaunākajā numurā atceras žurnāls "Latvijas Noklusētā Pagātne".
Tomēr Stabulnieks bijis atzīstams kora un kino mūzikas autors, un sevišķi bagātīgs viņa devums ir teātra mūzikas žanrā, kur viņa sacerējumi skanēja vairāk nekā 20 izrādēs. Šis teatrālisms ir likumsakarīgs, jo Ulda mamma Vera bija Valsts Jaunatnes teātra aktrise, tomēr viņas dēlam pašam kāpt uz skatuves nekad tā īsti neesot gribējies.
1945. gada 8. oktobrī dzimušajam puisēnam, kurš kristībās iemantoja divus vārdus – Uldis Juris, bija trīs gadus vecāka māsa Maruta. Viņa, kad vecāki darbā, pieskatīja puiku, iemācīja brāļukam lasīt, turklāt dzīvoklī viņiem bija klavieres, rotātas svečturiem. Stabulnieki instrumentu vispirms īrēja, jo mamma Vera mācēja spēlēt un bija apveltīta ar labu balsi, pat uzstājās koncertos. Četrdesmito gadu beigās Ulda tēvs Vladislavs Stabulnieks nopirka radioaparātu, kurā saklausītās melodijas dēls centās ar vienu pirkstu sameklēt uz klavierēm. Kad Uldis uz klavierēm jau varēja nospēlēt un nodziedāt līdzi Saulīt tecēj’ tecēdama, mamma aizveda dēlu uz Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu, kur tūdaļ novērtēja zēna izcilās muzikālās dotības. Tā jau sešu gadu vecumā viņš sāka iet skolā, kur bez bērnudārza pieredzes bija kluss, nopietns, vien pamazām apgūdams draudzēšanās prasmi, jo iepriekš daudz laika bija pavadījis vientulībā. To aizpildīt varēja ar lasīšanu, jo Stabulniekiem bija daudz grāmatu, tās lasītas kaudzēm, arī Ulmaņlaika Atpūtas, un visu savu radošo mūžu Uldis iedvesmu dziesmām guva tieši no rakstītā vārda. Aleksandrs Čaks, Eriks Ādamsons – šo dzeju komponists lasīja jau bērnībā, sekoja Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Jānis Peters, Uldis Bērziņš, Leons Briedis, Jānis Rokpelnis, kurus Stabulnieks dēvēja par saviem iedvesmas avotiem. Tāpat kā daudzi, arī Stabulnieks vīra gados pasūtīja visu iespējamo presi un arī lasīja visu pēc kārtas. Tā žurnālā Karogs nākamajā lappusē aiz Augusta Vosa referāta Uldis uzdūrās Māras Zālītes dzejolim ar trim krustiņiem virsrakstā. Izlasīja, uzrakstīja dziesmu un nobijies to nolika malā, jo juta, ka tā būs Dziesma ar lielo burtu.
1981. gadā Ulda dziesma, kurai autors izraudzījās nosaukumu Tik un tā, gandrīz uzvarēja raidījuma Mikrofons dziesmu aptaujā. Vispirms radio redaktori bija plānojuši pirmatskaņojumu 18. novembrī, bet, atcerējušies par datuma nozīmi, pārcēla to dienu vēlāk. Sekojošā balsotāju aktivitāte bija neticama! Komponists stāstīja, ka Mikrofona veidotāji viņam esot atvainojušies, ka neko nevar darīt, bet uzvarēt šāda dziesma vienkārši nedrīkst, un no redakcijas prom nesti cukura maisi ar vēstulēm par Tik un tā. Redakcijas vadība gan skaidroja, ka vēstules saņemtas pēc balsošanas gala termiņa, tāpēc nav ierēķinātas, un uzvaras laurus plūca Raimonda Paula Dāvāja Māriņa.
Visu rakstu par Uldi Stabulnieku lasi žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunajā numurā. Vēl tajā atradīsi sarunu ar mākslas zinātnieku Imantu Lancmani par Kurzemes muižām, stāstu par olimpisko čempionu šķēpmešanā Daini Kūlu, bagātīgi ilustrētus rakstus par Latvijā tapušiem radioaparātiem un to, kā gadu gaitā reglamentēta suņu dzīve, kā arī materiālu par klavieru meistaru Kļaviņu dinastiju.
